fbpx

16.02.2012

Vadošās etiķetes un protokola speciālistes Jeļenas Avotiņas-Jekateriņičevas runa 15.02.2012. EP Strasbūrā organizētajā konferencē “Kāpēc latviešu valodai jāpaliek par vienīgo valsts valodu Latvijā”

Mans vārds ir Jeļena, es esmu krieviete. Es sešpadsmit gadus dzīvoju neatkarīgā Latvijā. Man ir savs uzņēmums, esmu etiķetes un protokola eksperte. Cienījamie Eiroparlamenta deputāti: es, Latvijas krieviete, esmu kategoriski pret ideju ieviest Latvijā krievu valodu kā otro valsts valodu divu iemeslu dēļ - gan kā speciāliste, gan kā privātpersona. Sākšu ar pirmo.Diplomātiskajā etiķetē ir četri pamatprincipi. Lai pasaulē nebūtu etnisku konfliktu un karu, visām ANO valstīm tos ir obligāti jāievēro: pirmais – suverenitāte, otrais – valstu līdztiesība, trešais– teritoriālā nedalāmība, ceturtais – neiejaukšanās iekšējās lietās.

Referenduma iniciatori krievu valodu kā otro valsts valodu cenšas pasniegt kā iekšējo lietu. Tie ir meli. Iekšējā lieta ir tad, ja runa ir par izmirstošu valodu ar mazu skaitu šīs valodas nesēju, kurus valstij ir jāatbalsta. Manā Dzimtenē Krievijā saskaņā ar ANO datiem 2009.gadā tādas bija 136 valodas pie vienīgās valsts valodas – krievu. Šodien Latvijā kāds mums grib iestāstīt, ka krievu valoda ir izmirstoša? Ka Latvijā to vajag saudzēt un sargāt kā muzejā? Protams, tas ir absurds, jo krievu valodas pastāvēšanai pasaulē nekas nedraud atšķirībā no tiešām retās latviešu valodas. Jautājums par otro valsts valodu, kolēģi, atrodas pavisam citā kontekstā, konkrēti – Latvijas suverenitātē. Tā ir cieņa pret valsts karogu, himnu, ģerboni un valodu.

Pati ideja ieviest Latvijā otro valsts valodu būtībā līdzinās tam, kā publiski kāds dedzinātu valsts karogu vai izmantotu to kā kabatlakatiņu pie iesnām. Vai arī - sāktu izsmiet valsts himnas tekstu vai mūziku. Valsts simbola necienīšana – tā ir suverenitātes principa pārkāpšana. Tāpēc kā speciāliste esmu kategoriski pret manu dzimto krievu valodu kā otro valsts valodu neatkarīgā un līdztiesīgā Latvijā. Līdzīgi tam, kā atbalstīšu krievu valodu kā valsts valodu Krievijā.

Kā privātpersona vēlos teikt, lūk, ko. Varu to apliecināt, varu apzvērēt – nekādas etniskās diskriminācijas Latvijā nav. Ne man, ne maniem ģimenes locekļiem nekādu krievu valodas lietošanas ierobežojumu nav bijis, arī karjeras ierobežojumu etniskās piederības dēļ nav bijis.

Es strādāju ar auditoriju krievu valodā, tai skaitā – arī ar latviešiem. Man ir ļoti sarežģīta nozare, tāpēc grūti vadīt 8-stundu semināru citā valodā. Tādos gadījumos manās nodarbībās atbilstoši likumdošanai piedalās tulki. Mana meita mācījās Rīgā Krievu institūtā, saņēma psiholoģijas bakalaura un maģistra diplomu uzņēmējdarbībā. Viņa zina trīs valodas: latviešu, franču un krievu, un strādā tajā valodā, kādā pie viņas griežas klienti. Mūsu mazmeitai ir pieci gadi. Viņa iet pašvaldības bezmaksas bērnudārzā, kurā audzinātāji un bērni sarunājas krievu valodā. Nodarbības angļu un latviešu valodā notiek divas reizes nedēļā, vecākiem – bez maksas. Mēs saņemam bezgala daudz ikdienas pakalpojumus dzimtajā krievu valodā, sākot ar izziņu biroju, speciālistiem aptiekās, veikalu, kafejnīcu un banku darbiniekiem, frizieriem, taksistiem un citiem. Mēs bez ierobežojumiem pērkam un lasām milzīgu daudzumu preses krievu valodā - gan ievesto no Krievijas, gan vietējo, kura tiek izdota Latvijā. Mana ģimene pērk vai pasūta Rīgā četras dienas avīzes krievu valodā, trīs iknedēļas žurnālus, piecus ikmēneša žurnālus. Mēs skatāmies televīzijas raidījumus krievu valodā, mums ir trīs vietējie TV kanāli par jaunumiem krievu valodā un nepārskaitāmi daudzi ārvalstu kanāli, ieskaitot Euronews krievu versijā. Vēl piemērs - uz TV pults ir valodas izvēlne sporta raidījumiem. Gribam – klausāmies latviešu valodā, gribam – klausāmies krievu. Automašīnā bieži klausāmies radio-FM, kur es zinu vairāk nekā piecas radiostacijas ar diennakts pārraidēm krievu valodā. Mēs skatāmies izrādes krievu valodā dažādos teātros. Mēs brīvi ceļojam pa visu pasauli, pa Eiropu bez vīzām. Pie kam, tiesības strādāt Eiropas Savienībā nekādā gadījumā nav saistītas ar etnisko piederību un ir atkarīgas tikai no mūsu kvalifikācijas. Man, Latvijas krievietei, kā speciālistei ir klienti Eiropas Savienībā. Mēs Latvijā brīvi pērkam un izdodam savas grāmatas krievu valodā.

Vai šos neapstrīdamos faktus var nosaukt par „etnisko diskrimināciju”? Tādas Latvijā absolūti nav. Bet tie, kuri apgalvo pretējo, vienkārši ņirgājas par realitāti. Tieši otrādi, ir cita problēma, kuru izsauc referenduma iniciatori. Pat sešpadsmit dzīves gadu laikā man ir sarežģīti iemācīties valsts valodu tādā līmenī, kādā runā mans dzīvesbiedrs – latvietis, viņa kolēģi un mūsu draugi. Latviešu valoda ir ļoti sena, sarežģīta, skaista. Un iemācīties to, tajā runāt (atvainojiet, ja ar kļūdām) man ļoti patīk. Problēma ir tāda, ka dažādā etniskā vidē latvieši, kuri zina vairākas valodas, ar pietāti pret sarunu biedru parasti pāriet uz krievu valodu.

Un lūk, šiem laipnajiem cilvēkiem šodien no krievu diasporas daļas ir radīta nopietna psiholoģiska trauma. Mūsu mājas kaimiņam, kurš mums sniedzis draudzīgu roku, ir dots boksera sitiens, pie tam – mugurā. Tā vietā, lai parādītu pastāvīgu cieņu pret PIRMO valsts valodu, mēs organizējam referendumu par OTRO it kā „lai saglabātu krievu iedzīvotāju pašcieņu”. Bet cieņa – tā ir aksioma labām manierēm, ko nav iespējams saglabāt uz citu rēķina. Valsti veidojošā nācija - latvieši šodien jūtas galēji apvainoti, viņiem tiešām ir dots morāls sitiens, kuru pēc elitārās etiķetes terminoloģijas var nosaukt par huligānismu. Referenduma organizatori acīmredzot nezina angļu sakāmvārdu: „Mans deguns beidzas tur, kur sākas mana kaimiņa deguns”. Viņi veic pilnīgi nekaunīgu un nejēdzīgu valsti graujošu darbību, kuru labi audzināti cilvēki ar labām manierēm nekad nedrīkst atbalstīt.

Kolēģi, neviens Latvijā nešaubās, ka 18.februāra referendumā tautas griba būs skaidra un noteikta – Latvija nobalsos pret otru valsts valodu. To nekaunīgās idejas autori zina ne sliktāk par mums. Bet savas uzstāšanās beigās gribu pievērst Jūsu uzmanību šādiem apstākļiem: Latvija tiešām demokrātiska valsts ar ļoti augstu cilvēktiesību ievērošanas līmeni, jo pieļauj šādas bezjēdzīgas iniciatīvas vieniem un tiem pašiem iniciatoriem jau vairākus gadu desmitus. No augstās Eiroparlamenta tribīnes atļaujiet man personīgi apsūdzēt Eiroparlamenta deputāti Ždanokas kundzi. Es jūs, Tatjana Arkdjevna, apsūdzu par to, ka ar savu darbību apkaunojat manu lielo krievu tautu. Mēs, etniskie krievi, esam godīgi un kārtīgi ļaudis. Mēs dzīvojam visā pasaulē, bet nekur, izņemot Latviju, krievu diaspora nenes apvainojumus savas valsts etniskajam vairākumam, kā jūs un jūsu idejiskie līdzbiedri to sistemātiski provocējat Latvijā. Tāpat es Jūs apsūdzu, Ždanokas kundze, morālā noziegumā Latvijas krievu veselas paaudzes priekšā, kuriem jūsu neproduktīvā darbība uz laikiem ir sabojājusi dzīvi.

Paskaidroju. Pirms vairāk nekā piecpadsmit gadiem, kad šī politiķe sāka savu karjeru, viņa un viņas līdzbiedri saviem vēlētājiem uzstādīja divus melīgus un ciniskus mērķus: par iespējām iegūt pilsonību nulles variantā un par krievu valodu kā otro valsts valodu. Labi apzinoties, ka valsti veidojošā nācija nekad nepiekritīs šīm graujošajām idejām un ka to īstenošana nav iespējama, Ždanokas kundze savus piekritējus padarīja par politiskās karjeras platformu. Pilsonību kā dāvanu, Tatjana Arkadjevna, nedod neviena valsts pasaulē, ieskaitot Krieviju. Cilvēkam, kurš vēlas kļūt par kādas valsts pilsoni, ir jāizsaka sava vēlēšanās ar oficiālu iesniegumu un jāiziet procedūra, kuru katra valsts ir noteikusi. Pretējā gadījumā noteikti atrastos cilvēki, kuri teiktu: “Ko vēl ne, man nevajag jūsu Latvijas pilsonību, es gribu Izraēlas, Krievijas, Vācijas … pilsonību”.

Vairāk nekā piecpadsmit gadus liels daudzums Latvijas krievu diasporas pārstāvju - vienkāršie ļaudis, kuri neorientējas politikā, tiešām tic ciniskajām Ždanokas kundzes tēzēm. Bet laiks iet, šiem cilvēkiem vairs nav trīsdesmit gadu, kad valsts valodu var iemācīties viegli, bet jau ap piecdesmit, kad mācīties ir objektīvi grūtāk. Tā vietā, lai savlaicīgi veidotu karjeru, aktīvi strādātu, šie ļaudis gaida deputātes apsolījumus un piedalās Latvijas suverenitātes graušanas projektos. Ar viņiem viegli manipulēt, jo pieaugušiem cilvēkiem grūti mainīt viņu daudzu gadu politiskos štampus. Starp citu, pūļa efekts ir labi pazīstams.

Man bija svarīgi pateikt Jums, cienījamie Eiroparlamenta deputāti, ka ne visi Latvijas krievi ir spējīgi uz tādu rupjību, meliem un nepateicību pret latviešiem. Mana ģimene, mani draugi, mani kolēģi, mani klienti mīl Latviju ne jau izdevīga politiskā amata dēļ, bet patiesi ar savu dzīvi. Es mīlu Latviju no visas sirds tāpat, kā savu dzimteni Krieviju.

Lai dzīvo neatkarīga un suverēna Latvija ar vienīgo valsts valodu – latviešu!

15.02.2012

EPPGROUP.EU

In the picture - Joseph Daul MEP, Chairman of the EPP Group, Inese Vaidere MEP, Jerzy Buzek MEP and Bernd Posselt MEP

Latvia is to hold a referendum, initiated by a group of non-citizens, on 18 February 2012 in which Latvians have to decide if Russian should become a second official language in Latvia.

An EPP Group Hearing was organised by Inese Vaidere MEP, with a keynote speech by Joseph Daul MEP, Chairman of the EPP Group, and counted the participation of Jerzy Buzek MEP, former President of the European Parliament.

Inese Vaidere, who opened the event, stated: “Preservation and development of a national identity, particularly in the era of globalisation, are essential for European nations. Language is one of the key elements of this identity. If Russian was given the privilege of the status of an official language in Latvia, where – after half a century of Soviet occupation and intensive Russification policy - its native Latvians count only 60% of the population, and it is still very difficult to get a job without knowledge of the Russian language - it would effectively mean the splitting of people of different ethnicity and at the same time the beginning of an elimination of the Latvian language and culture. It is only possible to create a united society of Latvia on the basis of the Latvian language.”

EPP Group Chairman Joseph Daul highlighted the political and social reality of today’s Latvia. “A State is not just about rights. It is also about duties. Citizens living within the same national community have the duty to learn the language of their country. Latvia is the only place in the world where the Latvian language and culture can survive and develop. The language of Latvia is Latvian. As for the referendum, it is not about discrimination. On the contrary, it is an invitation to form an identity. Nobody is asking the Russian minority to turn its back on its cultural identity. Just as the Alsacians contributed to the history of their country, France, Russians in Latvia have participated and will keep participating to the history of their country, Latvia.”

“Latvia fulfills the European rules in regard to its Russian-speaking minorities. In this respect, Latvia can be regarded as a good example for other countries. On the other hand, the Russian-speaking minority does not comply with the criteria and the definition of an official regional or minority language laid out in the European Charter for Regional or Minority Languages. The presence of Russian immigrants in Latvia is a direct consequence of political and economic motives as well as of migration flows over the last decades”, concluded Jerzy Buzek MEP, former President of the European Parliament.

13.02.2012

Trešdien, 15.februārī, pēc Eiropas Parlamenta deputātes Ineses Vaideres (Vienotība, ETP grupa) iniciatīvas EP Strasbūrā notiks starptautiska konference, kurā savu vērtējumu par latviešu valodas situāciju Latvijā sniegs vairāku valstu eksperti, to skaitā EP lielākās politiskās grupas ETP priekšsēdētājs Žozefs Dauls un bijušais Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs Ježijs Buzeks.

Konferenci Kāpēc latviešu valodai jāpaliek vienīgajai oficiālajai valodai Latvijā atklās EP deputāte Inese Vaidere. Tam sekos vairāku valstu EP deputātu un Latvijas ekspertu analīze par situāciju Latvijā saistībā ar gaidāmo referendumu par krievu kā otru valsts valodu.

Pasākuma iniciatore Inese Vaidere uzsver, ka Eiropas Parlamentā ļoti labi izprot latviešu valodas situāciju: “Eiropas valstu kolēģi apzinās, ka Latvija ir vienīgā valsts, kur latviešu valodai un kultūrai ir iespējams izdzīvot un attīstīties. Taču plašākai sabiedrībai ne visi fakti par patieso situāciju Latvijā ir zināmi. Ievērojot pamattautai ļoti nelabvēlīgo iedzīvotāju nacionālo sastāvu, rusifikācijas procesus okupācijas periodā, ir ārkārtīgi svarīgi, lai latviešu valoda paliktu vienīgā oficiālā valsts valoda Latvijā. Saliedētu sabiedrību var veidot tikai cienot un sargājot valsts pamatvērtības, tostarp tās pamattautas kultūru un valsts valodu. Nekur Eiropā nav iedomājama situācija, ka imigranti pieprasītu tādas privilēģijas kā oficiālas valodas statusu savai dzimtajai valodai. Latviešiem ir jāpiedalās referendumā un jābalso pret krievu kā otro valsts valodu. Tas būs signāls arī starptautiskajai sabiedrībai, ka cienām savas vērtības un paliekam noteicēji pār savas valsts nākotni.”

No Latvijas konferencē Eiropas Parlamentā piedalīsies arī Saeimas Izglītības un kultūras komisijas vadītāja Ina Druviete, demogrāfs Ilmārs Mežs, politologs Edvīns Šnore, vadošā etiķetes un protokola speciāliste Jeļena Jekateriņičeva.

06.02.2012

LATVIJAS AVĪZE

“Latvijas Avīzē” viesojās Eiroparlamenta deputāte prof. Dr. INESE VAIDERE (”Vienotība”). Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis. Vislielākā uzmanība bija referendumam.

V. Krustiņš: – Visiem viesiem redakcijā uzdodam jautājumu – ar ko atšķirsies 19. februāris un turpmākais laiks no perioda līdz referenduma dienai 18. februārī?

I. Vaidere: – Patlaban uz spēles ir likti valsts pamati un mūsu tautas prestižs. Referendums ir uzspiests un amorāls, taču 18. februārī jāpierāda, ka valoda mums rūp – jāiet balsot, un jābalso pret otru valsts valodu. Ko darīt pēc tam? Līdzšinējā integrācijas politika ir cietusi neveiksmi, tāpēc jāsper praktiski soļi tādai integrācijai, kas notiek uz vienojošas latviešu valodas un kultūras bāzes. Joprojām esmu LU profesore Ekonomikas un vadības fakultātē, kur apmēram puse jauniešu ir krievu studenti. Diemžēl mani vērojumi nesakrīt ar oficiālo optimismu, jo kādi 25% šo neseno vidusskolēnu latviski runā ļoti slikti – kaut dzimuši neatkarīgā valstī. Līdz ar to rodas grūtības izteikties, apgūt vielu un rodas nepatika pret šo valodu. Tāpēc jāpanāk, lai katrs Latvijā skolu pabeigušais cittautiešu bērns latviešu valodu prastu tāpat kā savu dzimto. Tādēļ jāpāriet uz vienotu valsts finansētu skolu un bērnudārzu sistēmu valsts valodā kā citur Eiropā, turklāt ar lielām iespējām apgūt Eiropas un minoritāšu valodas. Nedrīkst arī diskriminēt tos, kas savā valstī runā tikai savā – latviešu – valodā. Jāsakārto likumdošana attiecībā uz valsts valodas statusa nodrošināšanu un pilsonības piešķiršanu. Jānovērš iespēja nepilsoņiem īstenot zināmas politiskas aktivitātes, šajā gadījumā – vākt parakstus referendumiem. Drošības struktūrām jāspēj dot atbilde, kas tie ir par avotiem, no kuriem šīs aktivitātes tiek finansētas. Nevienā valstī tie, kuri nav pilsoņi, nedrīkst veikt zināmas politiskas aktivitātes, bet pie mums nacionālboļševikiem ir brīv vākt parakstus, lietot nezināmas izcelsmes naudu. Svarīgs pasākums būtu pilsoņa solījuma pacelšana jaunā pakāpē – stājoties LR pilsonībā, jādod pilsoņa zvērests, par kura pārkāpšanu paredzēta atbildība.

E. Līcītis: – Tikpat viegli pārkāpjamu kā Saeimas deputāta zvērestu?

– Nē. Ar sekojošām sankcijām līdz pat pilsonības atņemšanai. Sankciju neesamību izmantoja Kabanovs, kuram pakratīja ar pirkstu, taču par to bija jāatņem deputāta mandāts. Prasība jāiestrādā likumos. Šis būs jau nodeldēts piemērs, taču es nevaru iedomāties, kā turki Vācijā protestētu pret vācu valodu kā valsts valodu, kaut, protams, viņiem ir brīvība demonstrēt un mītiņot. Otra neiedomājama lieta ir mūsu amatpersonu neapturamā vēlme runāt ar savas valsts pilsoņiem svešvalodā, kaut televīzijā būtu elementāri nodrošināt tulkojumu tiem, kas nesaprot latviski. Skaidri savu nostāju pret krievu valodu Igaunijā paudis prezidents Ilvess, Nīderlandes karaliene pēc kara atsacījās runāt vāciski, jo tā bija bijušo okupantu valoda. Bet cik aplam var izturēties amatpersonas Latvijā! Publiskajā telpā tām jālieto latviešu valoda, jo tauta ņem piemēru no redzamiem cilvēkiem. Bijušais prezidents, kaut esot pret krievu kā otro valsts valodu, tomēr vienmēr neaizmirst īpaši apliecināt cieņu “īpašajai” krievu valodai. Kaut gan korekti būtu cienīt tikpat krievu, kā čukču valodu. Mums jau tā ir nepamatoti zema tautas pašapziņa – gan negatīvas propagandas, gan padomju kompleksu dēļ, arī tādēļ, ka mēdzam sevi kritizēt par visu ko.

Mūždien jūtamies vainīgi un nokaunējušies. Taču tikai pēdējās nedēļas laikā divas ļoti patīkamas ziņas – amerikāņu pētījumā Latvija atzīta par otru zaļāko valsti pasaulē, bet tūrisma ekspertu vērtējumā Jūrmala ierindota pievilcīgāko pilsētu pie jūras desmitniekā – līdzās Losandželosai, Barselonai, Nicai, Keiptaunai. Citi to ir novērtējuši, mums arī jālepojas!

Arī “vecajās” Eiropas valstīs pieļautas kļūdas, bijusi korupcija, bet, piemēram, tie paši vācieši kā tauta tāpēc nav mazāk lepni, ka viņi ir vācieši. Šobrīd latviešu pašapziņas celšana ir ļoti svarīga lieta. Jo mums ir ar ko lepoties.

V. Krustiņš: – Vai nevaram no jums vēl ko praktisku “izspiest”? Vai mūsu augstiem amatu vīriem neienāk prātā, ka Valsts valodas centrs būtu jānostiprina vēl ar 10 darbiniekiem?

– Tam vajadzētu gan ienākt prātā, tāpat kā integrācijas programmas ieviešanai jānotiek ar konkrētiem, praktiskiem soļiem, nevis ar runāšanu. Valsts valodas centrs bijis cītīgs strādātājs, uzraugot valsts valodas plašāku lietošanu, bet – savu iespēju robežās. Piekrītu, ka jāpaplašina šīs robežas un jāpaceļ iestādes autoritāte, maksājot lielākas algas, piešķirot vairāk līdzekļu tās misijas īstenošanai.

– Tas taisnība. Bet… Kas, jūsuprāt, šeit vada integrācijas procesu? Kā sauc to iestādi, to amatpersonu?

– Cik es saprotu, tā ir Kultūras ministrija, pamatojoties uz iepriekš izstrādātām vadlīnijām.

– Sakiet, vai visā nopietnībā domājat, ka referenduma jautājums ir par valodu?

– Jautājums vairāk ir par to, cik pilsoņi godā un mīl savu valsti.

– Ar to valsts mīlēšanu kā ir, tā ir. Ja palasa, ko raksta daži mūsu vēsturnieki, identitāšu pētnieki, tad no 1918. līdz 1934. gadam viņi valsti apveltī vēl ar mērenu, iecietīgu kritiku, bet pēc 1934. gada, viņuprāt, iestājusies pilnīga tumsa, reakcija, diktatūra un nekas vairāk. Tad 50 okupācijas gadi, kur nav ko komentēt, un tad atjaunotās republikas divdesmit gadi, par kuriem bieži izskan vērtējums – zaudētie gadi. Ar ko tik ļoti leposies – viss tiek nīcināts, demokrātija tikpat kā uz sabrukuma sliekšņa?

– Kas attiecas uz “drūmo reakcijas periodu” no 1934. gada līdz okupācijai, mani vecvecāki un vecāki nepavisam to neatcerējās šādā “baigā tumsā”, kā dažiem patīk aprakstīt. Bija tautsaimniecības uzplaukums, Latvija iesoļoja attīstītāko Eiropas valstu saimē. Ja tas vardarbīgi netiktu pārtraukts ar okupācijām, Latvija 1957. gadā būtu ES dibinātāju pulkā un ar atbilstošu dzīves līmeni. Ulmaņlaiki iezīmējās arī ar vēl nebijušu nacionālo pacēlumu. Cilvēki latviskoja uzvārdus, lepojās, ka ir latvieši, daudz darīja, lai valsts vainagā ciešāk iepītu “trešo māsu” Latgali. Tas ir paraugs. Es īsti negribu piekrist arī iznīcinošai jaunāko laiku kritikai. Mana vīra radi dzīvo zemes trīsstūrī starp Daugavpili, Līvāniem un Preiļiem. Tur apstrādāta katra zemes pēda, turienieši nav devušies kalpot Īrijā, Anglijā vai Norvēģijā. Viņi bijuši apdomīgi kredītu ņemšanā, bet viņiem ir nepieciešamā tehnika, strādā kooperācija. Ir sakopti pagalmi un nami, izskoloti bērni. Tā var katrs, kurš nevēlas vienīgi sūdzēties par “sabrukumu”. Daļai, īpaši “SC” kontrolētajās pilsētās un novados, referendums var būt arī sava veida protests pret koalīcijas darbu. Tāpēc ir ļoti svarīgi ātri spert soļus, lai vērstu situāciju par labu. Tajā pašā Latgalē – izrādot nepiekāpību kontrabandas apkarošanā, vienlaikus radot labvēlīgākus apstākļus uzņēmējdarbībai, bet galvenais – latgaliski latviskas vides attīstībai.

– Atļaujiet citēt “Providus” ekspertes Marijas Golubevas atzinumu krievu avīzē – “mēs redzam, ka ir cilvēki, kuri pat nevēlas saprast, ka dzīvo neatkarīgā valstī”. Jūsu vadošā partija daudz runā par valodas neprasmi, bet neklausās norādēs, ka te ir daudz ļaužu, kuri neatzīst šīs valsts eksistenci!

– Jā, tādi ļaudis ir. Mans EP kolēģis no nu jau likvidētas partijas gan izteicās, ka esot pēdējais brīdis paātrināt naturalizāciju un piešķirt pilsonību visiem, kas to vēlas, bet es tā neuzskatu. Par pilsoņiem jākļūst tiem, kuri ir lojāli un atzīst šo valsti, kuri, mazākais, ciena Latviju.

Iespējams, koalīcijā par to ir atšķirīgi viedokļi, vismaz man likās savāda zatlerieša Vjačeslava Dombrovska nožēla, ka valdībā nav paņemts “Saskaņas centrs”. Pateicoties parakstu vākšanai, “SC” maskas ir kritušas, šī partija pilnā mērā parādījusi savu liekulību, izslēdzot iespēju būt valdībā.

– Par ko māc bažas? Jā, ar lielu pacilātību aizies, nobalsos pret otru valsts valodu. Sabiedrība būs savu izdarījusi. Bet lai politiķi pasaka – ko viņi darīs pēc referenduma, nostiprinot latviešu valodas prestižu? Ko pasāks ar tiem, kuri neatzīst Latvijas valsti? Vai visus spiedīs pie krūts, cik jūs mums vajadzīgi? Lindermans arī būs vajadzīgs?

– Domāju, ka par Lindermana darbībām un finansējumu, ko liek lietā pasākumos pret Latvijas valsti, ir jāsniedz atbildes mūsu drošības iestādēm. Tām jāizvērtē arī Ušakova kādreizējā sarakste ar Krievijas vēstniecību, lūdzot tai finansējumu un, starp citu, jānoskaidro, cik lielā mērā “Saskaņas centrs” ir tas centrs, no kura īsteno Maskavas politiku Latvijā. Pašlaik drošības struktūru darbība man šķiet ļoti nepārliecinoša, lai neteiktu vairāk. Kas attiecas uz politiķiem, pajautājiet premjeram, vai viņš domā, ka ikkatram šajā valstī ir tiesības vākt parakstus par jebkuru jautājumu vai saņemt naudu no jebkuriem avotiem. Esmu pārliecināta, ka Dombrovska kungs tā nedomā.

– Tad lai viņš tā pasaka. Jūs varētu palīdzēt viņu vēl vairāk pārliecināt…

– Cenšos palīdzēt. Piemēram, atjaunot tās valdības komisijas darbību, kas pētīja okupācijas sekas Latvijā un aprēķināja nodarīto kaitējumu izmaksas. Krīzes dēļ to apturēja un komisija bija spiesta pārtapt par nevalstisku organizāciju. Premjeram darīju zināmu savu viedokli, ka šai biedrībai jāatjauno valstiskais prestižs un finansējums, kaut tai ir savi ziedotāji. Kaut ar nelielu artavu, bet demonstrējot attieksmi. Daudzas negācijas Latvijā ir cieši saistāmas ar okupācijas radītajām sekām.

Valdībai jāiesaistās ne tikai budžeta konsolidācijā un ekonomiskās izaugsmes veicināšanā, bet arī šādu jautājumu risināšanā. Noderētu starptautiskā palīdzība. Pirmkārt, izpratnes ziņā, ka cīņa par krievu valodu nav gluži minoritāšu viedokļi, kā to pasniedz. Ka nelojalitāte pret Latvijas valsti ir okupācijas sekas, un, lūdzu, to izprotiet.

– Tātad jūs skaļi deklarējat, ka Latvijā ir okupācijas sekas?

– Vai tas kādam būtu jaunatklājums?

– Jā, uz tādu paziņojumu fona, ka “okupācija bija, bet okupantu nav”. Tā taču bezmaz vai bija mūsu vadošo partiju sarunu programma ar saskaņiešiem. Viņi bija gatavi tam piekrist.

– “Vienotība” gan ir skaidri parādījusi nostāju, ka okupācija bija un tās sekas nav pilnībā novērstas. Vienlaikus intensīvāk jādodas sadarbības meklējumos pie lojāliem vai iespējami lojāliem citu tautību pilsoņiem. Viņi saņēmuši pietiekami daudz dezinformācijas caur “SC” un “PCTVL”, to piegādā arī Krievija. Cilvēki ir pelnījuši, lai ar viņiem runā godīgā valodā.

E. Līcītis: – Eksprezidente Vīķe-Freiberga nule uztraucās, lai visi Latvijas diplomāti 19. februārī būtu valsts interešu sardzē un gatavi skaidrot referenduma iznākumu. Eiroparlamenta deputātus mēs arī skaitām pie Latvijas sūtņiem pasaulē. Kā jūs izplatīsiet ziņas? Vai priekšsēdētājs Šulca kungs nevērsīsies ar zināmas ievirzes komentāriem, jo pēc vēlēšanām esot bēdājies, ka “SC” netiek ņemts valdībā?

– Esmu saņēmusi piekrišanu no EP priekšsēdētāja Šulca kunga ar mani tikties, par situāciju Latvijā regulāri informēju kolēģus deputātus. Domāju, ka zinu, kur ir saknes iepriekšējiem šā vācu sociāldemokrāta izteikumiem par “SC” “atstāšanu aiz borta”. Viņa politiskajā grupā ir deputāts no Latvijas Mirskis, tajā strādā bijušais mūsu Ārlietu ministrijas darbinieks Mamedovs. Grasos apstrīdēt iepriekš Šulcam piegādātās ziņas, jo tagad viņš ir parlamenta prezidents, kam īpaši svarīga patiesa informācija. 15. februārī Eiropas Parlamentā Strasbūrā es organizēju konferenci “Kāpēc latviešu valodai jāpaliek vienīgajai oficiālajai valodai Latvijā” ar ETP frakcijas prezidenta Jozefa Daula, EP bijušā prezidenta Ježija Buzeka un Latvijas ekspertu dalību. Arī tur šie jautājumi tiks skaidroti.

V. Krustiņš: – Vai, jūsuprāt, mūsu ārlietu resors ar šīm lietām strādā pietiekami?

– Nereti mani sarūgtina, ka tagadējā ĀM neizmanto visas iespējas skaidrot situāciju mūsu valstī un vēstīt, kā tā radusies. It kā viss esot skaidrots un vai nu visam jāpievērš uzmanība. Domāju, ka pamatotas atbildes tomēr nepieciešamas.

– Bet varbūt šajā gadījumā ministrijas nostāja nav nejauša, bet atspoguļo Zatlera kunga vadītās partijas nostāju – neiebildīsim, neliksimies zinām.

– Ļoti iespējams. Zatlers ir vēlējies sadarboties ar “SC”, ievērojamas partijas personas vēl tagad skumst, ka sadarbība neizdevās. Es jau uzsvēru, ka ir iespējamas citas sadarbības formas ar lojāliem cittautiešiem.

Deputātiem jāiet uz krievu skolām, daudznacionāliem kolektīviem, jārunā ar cilvēkiem. Pēc “SC” paziņojumiem par parakstiem otras valsts valodas labā ar šo politisko spēku ir uzturams dialogs, bet nevar būt ne runas par viņu aicināšanu valdībā.

E. Līcītis: – Vai jums neliekas, ka šeit ir diezgan pretlatviski noskaņotu ļaužu, par kuriem jāpadomā, vai viņiem vairs pienākas Latvijas pilsonība?

– Es jau sacīju – pilsoņa solījuma vietā jāievieš pilsoņa zvērests. Ja kādam būs grūti dabūt vārdus pār lūpām par uzticību Latvijai un tās vērtībām, viņš apdomāsies, vai kļūt par šīs valsts pilsoni. Savukārt tas, kurš zvērējis un pārkāpis zvērestu, ir pelnījis, ka viņam pilsonību atņem. Pilsonība jāpaceļ daudz augstākā vērtē, nekā ir tagad. Naturalizācijai jātop par ļoti nopietnu un atbildīgu procesu. Nedrīkst būt tā, ka eksaminēts un par pilsoni kļuvis cilvēks, kā izrādās, pēkšņi nedz runā, nedz saprot latviski.

V. Krustiņš: – Ļoti laba ideja. Kas to realizēs?

– Pie likumdošanas pilnveides strādā arī mūsu partijas juristi. Ceru, ka politiskās gribas pietiks.

E. Līcītis: – Kā tiks galā ar 5. kolonnu, kura jau pilsonībā ir iekšā?

– Grūti, taču domāju, ka arī to var risināt likumīgā ceļā.

– Tad vien jāredz, kas ir tie, kas parakstījās par krievu valodu kā valsts valodu.

– Man likās dīvaina CVK rīcība, kad tā neatklāja Saeimas deputātu vārdus, kuri parakstījās. Viņi taču atšķirībā no vienkāršiem pilsoņiem bija pārkāpuši deputāta zvērestu.

V. Krustiņš: – Jūsu pašu partija nupat CVK bīda iekšā tos pašus darbiniekus, tā ka nekā dīvaina nav.

02.02.2012

Cienījamā Augstā pārstāve,
Godājamie kolēģi,

Man šeit droši vien nav vērts atkārtot, ka Krievija ir nozīmīgs globālais ekonomiskais un politiskais “spēlētājs” un svarīgs partneris mums, Eiropas Savienībai. Tas jau ir vairākkārt pieminēts.

Tas, uz ko, manuprāt, ir svarīgi koncentrēties, ir jautājumi, kam īpaši jāpievērš uzmanību. Liels darbs veicams ārlietu un cilvēktiesību jomā.

Pirmkārt, tā ir joprojām ļoti satraucošā cilvēktiesību situācija Krievijā, opozīcijas apspiešana un mediju cenzūra. Domes vēlēšanas bija cinisks piemērs tam, cik vienaldzīgas Krievijai ir bijušas starptautisko spēku prasības. Vēlēšanās vairāk kā iepriekšējos gados tika pārkāpti starptautiskie kritēriji, protesti, kuros desmitiem tūkstošu krievu prasības nav guvuši atsaucību. Šie fakti liecina, ka situācija mūsu kaimiņos ne tikai neuzlabojas, bet pat krasi pasliktinās.

Eiropas Savienībai ir jāseko līdzi attīstībai Krievijā, īpaši prezidenta vēlēšanu sakarā.

Satraucoša ir Krievijas pastiprinātā iejaukšanās Eiropas Savienības valstu iekšpolitikā, kas apliecina, ka impēriskās idejas ir joprojām dzīvas. Pagājušā gada oktobrī, tās Ārlietu ministrija izvirzīja jaunu stratēģiju, lai vairotu ietekmi ES valstīs, pirmkārt, panākot krievu valodai oficiālas valodas statusu Eiropas Savienībā
Jau novembrī nepilsoņi, nacionālboļševiki sāka parakstu vākšanu referendumam par krievu kā otru valsts valodu Latvijā, bet šogad ir sākts projekts parakstu vākšanai Pilsoņu iniciatīvas ietvaros, lai panāktu krievu valodas atzīšanu par oficiālu ES minoritāšu valodu. Latvijai, kur okupācijas laikā tā saucamo krievvalodīgo skaits no 8% pirms padomju okupācijas pieauga līdz apmēram 44% pēc tās, otras valsts valodas ieviešana nozīmētu latviešu valodas un līdz ar to Latvijas valsts iznīcināšanu. Krievijas vēlme ietekmēt ES politiku ir daudz dziļāka nekā to bieži novērtējam.

01.02.2012

NRA.LV

Pēdējās nedēļas laikā ir saasinājušās diskusijas ap Viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīgumu jeb ACTA. Interneta portālos atrodamas visdažādākās “patiesības” un viedokļi par šo līgumu. Arī man kā Eiropas Parlamenta deputātei tiek personīgi adresēti liels skaits jautājumu un komentāru.

Līguma tapšana

ACTA teksta sagatavošana un debates ar desmit pārējām valstīm - līguma līdzautorēm un parakstītājām, ir bijušas Eiropas Komisijas kompetencē. ACTA stāsies spēkā, kad parakstījušo valstu vairākums to būs ratificējušas un arī EP nobalsojis pozitīvi. Tādēļ deputātiem jāpārliecinās, ka līgums patiesi nepārkāpj ne īpašumtiesības, ne personas un vārda brīvību vai tiesības uz konfidencialitāti.
EP jau sākotnēji ir iesaistījies ACTA tapšanā, norādot uz pamatprincipiem, kas ievērojami šajā līgumā. 2010.g. tika pieņemtas vairākas rezolūcijas, tostarp, pieprasot Komisijai publiskot visas pārrunas ar citām līguma parakstītājvalstīm par tā tekstu un koncepciju.

Līguma tekstu Komisija publiskai apspriedei nodeva jau 2010.gada pirmajā pusē. Pēc tam EP pienāca daudz vēstuļu ar pamatotām pozīcijām no NVO, uzņēmēju un mākslinieku apvienībām, daudz ko varējām ņemt vērā, veidojot EP rezolūcijas. Pēc manā rīcībā esošās informācijas, LR Ekonomikas ministrija jau 2010.gadā informāciju par ACTA tika izsūtījusi apspriešanai Latvijas organizācijām un uzņēmējiem. Žēl, ka atsevišķas organizācijas, kas tieši būtu ieinteresētas ACTA tematikā, uz šo dokumentu reaģē tikai tagad, pēc tā parakstīšanas. Arī es, diemžēl, no Latvijas pārstāvjiem netiku saņēmusi nevienu ieteikumu, līdz ar to radās iespaids, ka mūsu institūciju skatījumā dokuments ir visnotaļ akceptējams.

Kas iedvesmo opozīciju un kas ir patiesībā

Šobrīd internetā tiek veikta ļoti aktīva darbība, veidojot viedokļus pret ACTA, apzināti izplatot neprecīzu vai nepatiesu informāciju, pat izplatot video, kas satur norādes uz līguma tekstiem, kas pašā līgumā nav atrodami. Opozīciju pret ACTA patiesībā vada ļoti praktiski aprēķini - nelegāla mūzikas, video un citu preču izplatīšana un lietošana ir ļoti ienesīgs bizness. Tas ir pievilcīgs arī visiem pirātisko preču lietotājiem un lejuplādētājiem, kas pie šīm “privilēģijām” ir pieraduši. Nav pārsteigums, ka starptautisks Viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīgums šajā sabiedrības daļā izraisa asu pretreakciju. Satraucošākais ir fakts, ka šie “pirāti” un hakeri ir veiksmīgi spējuši satracināt sabiedrības daļu, kas ar līgumu un tā pamatnostādnēm nav iepazinusies, līdz ar to pat nezin, ka ACTA mērķis ir izskaust apjomīgos zaudējumus, ko mūsu uzņēmējiem rada nelegālais tirgus.

Kādi tad ir galvenie iebildumi?

Pirmkārt, tiek apgalvots, ka ACTA ir Amerikāņu SOPA un PIPA dvīnis. Patiesībā ir vairākas būtiskas atšķirības ASV un ES pieejās. Piemēram, ES, atšķirībā no ASV, iestājas pret cietumsodiem līguma pārkāpumu gadījumos. Un, atšķirībā no minētajiem ASV projektiem, ACTA nemainīs ES likumdošanu.

Otrkārt, dzirdam - ar ACTA tiks izveidota virtuāla, visu pārraugoša un kontrolējoša “acs”, kas novēros katru kustību internetā. Patiesībā ACTA neparedz informācijas izplatīšanas ierobežošanu internetā vai individuālu personu interneta lietošanas novērošanu. Netiks uzraudzīti arī Facebook profilos ievietotie faili. ACTA pamatpostulāti ir brīva interneta pieejamība, līdzšinējās interneta pakalpojumu sniedzēju lomas saglabāšana un Eiropas sistēmas autortiesību izņēmumiem ievērošana. Līguma 4. un 27.2-27.4 pantā iekļautas skaidras norādes uz pamatprincipiem - vārda brīvība, tiesības uz taisnīgu tiesu, personas privātums u.c.
EP rezolūcijā Par viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīgumu (ACTA) mana politiskā grupa - ETP - iekļāva tekstu, kas uzsver: “Ir būtiski nodrošināt, lai intelektuālā īpašuma tiesību īstenošanas pasākumi tiktu izstrādāti tādā veidā, kas nekavē inovācijas vai konkurenci, nedegradē intelektuālā īpašuma tiesību noteiktos ierobežojumus, nepasliktina personas datu aizsardzību, neierobežo brīvu informācijas plūsmu, kā arī nerada lieku slogu legālai tirdzniecībai.” Pie šādas pozīcijas arī paliksim.
Līgumā arī noteikts, ka īpaši jūtīgi gadījumi jārisina līdzsvarā starp fundamentālām personas brīvībām un nepieciešamību pasargāt intelektuālā īpašuma tiesību turētāju, pakalpojuma sniedzējus un lietotājus.

Treškārt, izplatīts mīts, ka aiz ACTA stāv lielas korporācijas, nevis patiesa interese aizsargāt intelektuālo īpašumu. Patiesībā - ACTA ir nolīgums par faktisku viltošanu, plaģiātismu, svešu produktu un ideju pārdošanu kā savējo. Tas, pret ko tiešām vērsīsies ACTA, ir liela apjoma, organizēta īpašumtiesību pārkāpšana. Piemēram, Eiropas uzņēmēju ražojumu atdarinājumu pārdošana, kaut vai latviešu autora grāmatu vai disku kopiju nelegāla izplatīšana ārpus ES robežām. ACTA ir pirmais starptautiskais nolīgums, kas sniegs aizstāvību šādos gadījumos un iespēju atgūt zaudējumus.

Ja vēl ir šaubas par ACTA nepieciešamību, lūdzu, apsvērt sekojošo: laikā no 2005.-2010.gadam ES oriģinālpreču viltojumu skaits un pirātisma apjomi ir trīskāršojušies, Eiropas uzņēmēju un valstu budžetos radot zaudējumus, kas mērāmi 8 miljardos eiro gadā. Mazinās ES uzņēmēju konkurētspēja, aug organizētās noziedzības grupējumu varenība. Ķīna šajā nozarē pārspēj visus - no visām 2010.g. ES ievestajām precēm, kas tika aizturētas par īpašumtiesību pārkāpšanu, 85% nāca tieši no Ķīnas.

Strādājot pie ACTA, EK ir konsultējusies gan ar sabiedrību, gan oficiālo EP juridisko dienestu, gan Eiropas zinātniekiem, kas sagatavoja detalizētu teksta analīzi. Galvenais un būtiskākais secinājums - ACTA atbilst ES un tās dalībvalstu likumdošanai un jau sen pastāvošiem starptautiskiem nolīgumiem, tostarp PTO Līgumam par ar tirdzniecību saistītajām intelektuālā īpašuma tiesībām. Tas nozīmē, ka ir izveidots mehānisms visu pastāvošo legālo instrumentu apvienošanai un efektīvai izmantošanai starptautiskā mērogā. Atsevišķi līguma punkti ir vispārīgāki tieši tādēļ, ka tie nedrīkstēja būt pretrunā ar likumdošanu nevienā no parakstītājvalstīm. Līguma interpretācija būs šo valstu tiesu rokās, atbilstoši nacionālajai likumdošanai. Tas nerada jaunus likumus, tas neko papildus neuzspiež darīt. Vienlaikus grūti vērtēt, vai līgums ir pati pilnība. Lai to izdarītu, nepieciešami Latvijas ekspertu pamatoti vērtējumi, nevis emocionāli un bieži nepamatoti viedokļi. Eiropas Parlaments līgumu sāks izskatīt šomēnes, bet balsojums paredzēts plenārsēdē jūnijā. Savukārt detalizētu skaidrojumu sabiedrībai sagaidām no Ekonomikas ministrijas, kura piedalījusies līguma izveidē.

P.S. Sīkāka informācija, aprēķini par viltojumu ietekmi uz ES ekonomiku un līguma galīgais teksts visās ES valodās ir pieejams EK mājaslapā http://ec.europa.eu/trade/creating-opportunities/trade-topics/intellectual-property/anti-counterfeiting/

26.01.2012

DIENA.LV

Ģeopolitiskie iemesli, kas ir cīņas par krievu valodas statusu pamatā, kopumā jau ir zināmi. Krievijā un ārpus tās regulāri tiek rīkoti krievvalodīgo kopienu saieti, lai vairotu Krievijas un krievu valodas ietekmes palielināšanos, īpaši Eiropas Savienībā. Šim mērķim kalpo speciāla “Komisija koordinācijai un sadarbībai ar tautiešiem”.

Pagājušā gada oktobrī parādījās Krievijas Ārlietu ministrijas dokumenti, kuros par vienu no mērķiem ir noteikts panākt krievu valodai oficiālas ES valodas statusu. Instrukcijas tūlīt “pieņemtas izpildei”. Tikai mēnesi pēc tam, 1. novembrī, tika sākta parakstu vākšanas kampaņa par krievu kā otru valsts valodu Latvijā. Maskavas veidotajā “instrukcijā” pat ir norāde uz Lisabonas līgumā izveidoto jauno ES Pilsoņu iniciatīvu, kuras ietvaros, savācot vienu miljonu pilsoņu parakstu, kuri pārstāv vismaz sešas ES dalībvalstis, var aicināt Eiropas Komisiju ierosināt jaunus tiesību aktus Eiropas Savienībā. Šis mehānisms, viņuprāt, būtu lietojams, lai panāktu, ka krievu valoda kļūst par ES oficiālo valodu, jo tajā runā jau aptuveni 7% ES iedzīvotāju. Šajā virzienā aktivitātes pēc dažu Kremļa marionešu ierosinājuma paredzējusi marginālā kreisā “Eiropas Brīvā alianse”.

Tomēr nākas Krievijas Ārlietu ministrijas un Federālā drošības dienesta „scenāristus” sarūgtināt, jo valodas jautājumi ir strikti nacionālā, nevis ES kompetencē. Tātad - lai kāda valoda kļūtu ES par oficiālu, tai nepieciešams attiecīgo statusu iegūt kādā dalībvalstī un saņemt visu pārējo dalībvalstu piekrišanu. Līdz ar to parakstu vākšana ES dalībvalstīs - vien cilvēku maldināšana.

Minoritāšu valoda - tikai pamatiedzīvotāju valoda

Eiropas Savienībā ir 23 oficiālās valodas: angļu, bulgāru, čehu, dāņu, franču, grieķu, igauņu, īru, itāļu, latviešu, lietuviešu, maltiešu, nīderlandiešu, poļu, portugāļu, rumāņu, slovāku, slovēņu, somu, spāņu, ungāru, vācu un zviedru. Luksemburgiešu valodai ir oficiālās valodas statuss dalībvalstī, bet ne ES kopumā. Īru valoda, savukārt, ir oficiālā valsts valoda Īrijā un vienlaikus minoritātes valoda Ziemeļīrijas reģionā Lielbritānijā.
Eiropas Reģionālo un minoritāšu valodu harta, ko ir parakstījušas Eiropas Padomes dalībvalstis, tostarp arī Krievija, sniedz reģionālo un mazākumtautību valodu definīciju. Proti, tās ir valodas, ko valsts teritorijā tradicionāli lieto iedzīvotāju daļa, bet kas nav oficiālās valsts valodas dialekti, migrantu valodas vai mākslīgi radītas valodas.
Piemēram, par oficiālām reģionālām valodām Eiropā ir atzītas katalāņu (visplašāk lietotā minoritāšu valoda - tajā runā 7 miljoni iedzīvotāju Spānijā, Francijā un Sardīnijā), galīciešu un basku valodas Spānijā, velsiešu un gēlu valodas Lielbritānijā.
Eiropas Reģionālo un minoritāšu valodu hartas mērķis ir šo valodu aizsardzība, kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana. Krievu valoda nav apdraudēta, jo tajā runā simtmiljonu tauta blakus esošajā Krievijā. Hartas paskaidrojumā ir skaidri atdalītas oficiālās minoritāšu valodas no lingvistisku minoritāšu valodām (kuru skaitā ir krievu valoda), precizējot - oficiālās minoritāšu valodas nevar būt valsts teritorijā parādījušās ekonomiski vai politiski motivētu procesu rezultātā. Tieši tādēļ par minoritāšu valodām ES nav pieņemtas, piemēram, arābu un krievu valodas, turku valoda Vācijā vai hindi Lielbritānijā, neskatoties uz attiecīgo lingvistisko kopienu plašo klātbūtni.

Pirms padomju okupācijas Latvijā krievu valodu lietoja minimāli. 1935.gadā mūsu valstī tikai 8,8% iedzīvotāju bija krievi, kuri dažādu, visvairāk politisku un reliģisku iemeslu dēļ, bija Latvijā ieradušies dažādos laikos, bet latvieši - pamatiedzīvotāji - veidoja gandrīz 80%. Turklāt citu tautību pārstāvji savā saziņā pārsvarā izvēlējās latviešu valodu. Krievu valodas lietojums Latvijā nesamērīgi pieauga tieši PSRS veicinātās migrācijas un rusifikācijas politikas – tātad politisku iemeslu - dēļ. Tā rezultātā 1989.gadā krievi bija jau gandrīz 34% Latvijas iedzīvotāju, bet tā saucamie krieviski runājošie, iekļaujot pārkrievotos ukraiņus, baltkrievus, ebrejus un citas tautības - veidoja jau ap 44%. Latviešu bija palicis vairs tikai 52%, turklāt valdošās attieksmes dēļ zināma daļa saziņā lietoja krievu valodu.
Tātad jāsecina, ka krievu valodas atzīšana Latvijā pat par oficiālu minoritātes valodu neatbilstu nevienam no Hartas kritērijiem.

Nepieciešami efektīvi likumi un reformas

Saasinājusies situācija Latvijā liecina, ka līdzšinējā valsts integrācijas un nacionālā politika ir bijusi nepareiza. Valodas likuma nepilnību dēļ saziņa daudzos uzņēmumos notiek krievu valodā, diskriminējot tajos strādājošos latviešus. ES pētījumi liecina, ka mūsu valstī, diemžēl, vieglāk ir atrast darbu, nezinot latviešu, nekā krievu valodu. Dalītās valodas skolas būtībā turpina padomju laiku latviešu un krievu skolu sistēmu, kas pāraug nošķirtās latviešu un krievu sabiedrības daļās, atsevišķās latviešu un krievu studentu kompānijās universitāšu gaiteņos utt. Vadot nodarbības LU Ekonomikas un vadības fakultātē, pārliecinos, ka, diemžēl, joprojām vismaz 20% studentu, kas nāk no tā sauktajām minoritāšu skolām, ir vājas latviešu valodas zināšanas. Tas viņiem apgrūtina mācību vielas uztveršanu, veicinot nepatiku pret visu, kas ir latviešu valodā, tā vienkāršā un gluži cilvēciskā iemesla dēļ, ka viņiem tajā ir grūti strādāt. Daudzviet minoritāšu skolās strādā skolotāji, kas paši runā sliktā latviešu valodā.
Ir jānodrošina, ka visi jaunieši, neatkarīgi no etniskās piederības, beidzot vidusskolu, latviešu valodā runā kā dzimtajā valodā. Integrācijai ir jānotiek jau no agras bērnības. Tādēļ bez referendumiem, bet veicot efektīvu likumdošanas darbu un dialogu ar minoritātēm, jāpāriet uz vienotu, valsts finansētu skolu un bērnudārzu sistēmu valsts valodā, kā tas ir citviet Eiropā, turklāt ar palielinātām iespējām svešvalodu, tai skaitā lingvistisko minoritāšu valodu apgūšanā. Latvijai beidzot jākļūst par valsti, kur katrs jebkurā situācijā var brīvi lietot latviešu valodu. Pirmais solis, protams, ir referendums, uz kuru jāiet un pret krievu valodu kā otro valsts valodu jābalso katram atbildīgam Latvijas pilsonim. Arī Valsts prezidentam Bērziņam, jo attiecībā uz valsts pamata – latviešu valodas - apdraudējumu iedomātai neitralitātei nav vietas.
Izmaiņas likumdošanā nepieciešamas bez kavēšanās, jo savāktie paraksti ir pietiekams modinātājzvans. Nedrīkstam turpināt dot iespēju lindermaņu-ušakovu blokam ar nepatiesas argumentācijas palīdzību tracināt un maldināt gan Saskaņas centra vēlētājus, gan latviešus. Ir pilnīgi nepieņemami, ka sniedzam iespēju nepilsoņiem apstrīdēt valsts konstitūciju - Satversmi - un tādas pamatvērtības kā valsts valoda un pilsonība. Ja turpināsies likumdevēja neizlēmība, drošības struktūru bezdarbība, tad kaimiņvalsts iniciētās un vietējo marionešu īstenotās nekārtības - parakstu vākšanas, referendumu, iedzīvotāju nemieru (piemēram, kā pašlaik – Latgalē) formā turpināsies, izraisot valstij gan finansiālus zaudējumus, gan palielinot starpetnisko spriedzi un iespējamu sadursmju draudus.

24.01.2012

Brisele, 23. janvāris. Eiropas Parlamenta (EP) deputāte Inese Vaidere ir atkārtoti ievēlēta par EP lielākā politiskā spēka - Eiropas Tautas partiju (ETP) grupas koordinatori Parlamenta Cilvēktiesību apakškomitejā.

Komiteju priekšsēdētāju un koordinatoru vēlēšanas Eiropas Parlamentā notiek ik pa divarpus gadiem. Kamēr daudzviet šo posteņu turētāji tika nomainīti, I. Vaidere atkārtoti tika vienbalsīgi ievēlēta par ETP koordinatori.

“Pēdējos divarpus gadus, strādājot kā ETP koordinatorei Eiropas Parlamenta Cilvēktiesību apakškomitejā, man ar kolēģiem ir izdevies izveidot ļoti pozitīvu un efektīvu sadarbību. Esam panākuši gan patiesāku un skarbāku Eiropas Parlamenta retoriku attiecībā uz plašajiem cilvēktiesību pārkāpumiem mūsu kaimiņvalstīs, tai skaitā Krievijā, gan stiprinājuši cilvēktiesību un demokrātijas kritēriju ietekmi lēmumos par politisku un ekonomisku sadarbību, kā arī vīzu režīmiem starp ES un citām valstīm,” skaidro deputāte.

Koordinatori, vienlaikus būdami arī politiskās grupas prezidija locekļi, vada savas grupas un tās pārstāvju darbu attiecīgajā komitejā, pārstāvot grupas pozīciju un prioritātes komiteju darbā, nosakot komitejas darba prioritātes un tēmu loku, kā arī uzstājoties grupas vārdā Parlamentā un ārpus tā.

16.01.2012

LETA

līderis Martins Šulcs ir spēcīgs politiķis, viņu var vērtēt arī kā pretrunīgu personību, uzskata no Latvijas EP ievēlētās deputātes Sandra Kalniete (V) un Inese Vaidere (V), kuras parlamentā pārstāv Eiropas Tautas partijas (ETP) politisko grupu.

Visticamāk, tieši Šulcs 17.janvārī, tiks ievēlēts par EP prezidentu un ieņems pašreizējo ETP pārstāvja Ježija Buzeka vietu. Abas lielākās parlamenta politiskās grupas jau iepriekš panākušas vienošanos par šādu reprezentatīvā amata rotācijas kārtību, raksta tīmekļa medijs “EU Observer”.

Kalniete pretēji savas politiskās grupas viedoklim pieņēmusi lēmumu neatbalstīt Šulca ievēlēšanu amatā, savukārt Vaidere savu lēmumu neatklāj.

“Nevar noliegt, ka Martins Šulcs ir viens no EP spēcīgākajiem politiķiem. Tomēr, nopietni apsverot visus par un pret, es nolēmu neatbalstīt viņa kandidatūru EP priekšsēdētāja amatam,” saka Kalniete. Viņa arī atgādina, ka viņai nav pieņemams veids un paziņojumi, kādus Šulcs sniedza par Latvijas valdības veidošanas procesu, vēršoties pret nacionālās apvienības “Visu Latvijai!”-”Tēvzemei un brīvībai”/LNNK (VL-TB/LNNK) iesaistīšanu valdībā un kritizējot premjeru Valdi Dombrovski (V) par “Saskaņas centra” (SC) neņemšanu valdībā. “Šajā kritikā es redzu dubultstandartus un iejaukšanos Latvijas iekšējās lietās,” pārliecināta politiķe

Arī Vaidere norāda, ka Šulcs ir pretrunīga personība. “Piemēram, kad Igaunijā notika Krievijas specdienestu organizētie kibernoziegumi, viņš bija viens no aktīvākajiem to nosodītājiem, taču viņa nepamatotie uzbrukumi Latvijas nacionālajiem spēkiem liek domāt, ka viņš ne vienmēr kritiski izvērtē savus informācijas avotus paša politiskajā grupā,” vērtē deputāte.

Vienlaikus viņa uzsver, ka Šulcs ir spēcīga personība un rīcības cilvēks. “Tas ir pozitīvi, jo viņš varētu veikt EP darba organizācijā nepieciešamās reformas,” uzskata Vaidere.

Jau ziņots, ka pagājušā gada oktobrī Šulca vadītā sociālistu grupa nāca klajā ar paziņojumu, kurā pauda dziļas bažas par VL-TB/LNNK iekļaušanu jaunajā Latvijas valdošajā koalīcijā. “”Sociālisti&Demokrāti” nožēlo, ka būtiskā iespēja veidot plašu nacionālās vienotības koalīciju, iekļaujot tajā vēlēšanās uzvarējušo SC, ir izšķiesta par labu savienībai ar politisko spēku, kuram ir sasniegumi ksenofobijas un neiecietības veicināšanā,” bija teikts sociālistu paziņojumā.

Šulcs, kurš EP ievēlēts no Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas, jau iepriekš izcēlies ar dažādiem skandāliem. Piemēram, 2003.gadā toreizējās bloka prezidētājvalsts Itālijas premjerministrs Silvio Berluskoni, atbildot uz Šulca kritiku, ieteica viņu nacistu nometnes uzrauga amatam. Eiroparlamenta kuluāros Šulcam bieži tiek pārmesta iejaukšanās bloka dabībvalstu iekšējās lietās.

Uz EP prezidenta amatu patlaban kandidē trīs deputāti - Šulcs, Liberāļu un demokrātu alianses deputāte no Lielbritānijas Diāna Vollisa un Eiropas Konservatīvo un reformistu grupas deputāts Nirdžs Deva no Lielbritānijas.

EP prezidentu ievēl uz pusi no kopējā parlamenta sasaukuma termiņa. Līdz ar jauno prezidentu plenārsesijas gaitā tiks ievēlēti viņa 14 vietnieki un pieci kvestori.

16.01.2012

DELFI.LV

Pēdējo mēnešu laikā Eirozonā ir kritušies ražošanas apjomi un nodarbinātības līmenis, bezdarbam pat Vācijā sasniedzot rekordaugstu līmeni - 6.8%; tas gan ir tālu no Spānijas 21.5% un Latvijas 11.5%. Spānijas budžeta deficīts 2011.gadā izrādījās augstāks nekā gaidīts - 8%, kā rezultātā sekoja jauni taupības pasākumi; pasaules astotā lielākā ekonomika Itālija tikmēr cīnās ar parādu 120% no IKP. Rezultātā Itālijas un Spānijas aizņēmumu izmaksas pagājušā gada nogalē pieauga teju divkārt - aizņēmumiem uz 10 gadiem Itālijai sasniedzot 7% likmi, Spānijai - 6.3%, kamēr Vācija saglabā stabilus 1.84%.

Nedienas valstu budžetos ietekmē arī vienotās valūtas vērtību. Līdz ar Francijas valdības obligāciju vērtības krišanos un Spānijas valdības paziņojumu, ka tās bankās iespējams ir līdz 50 miljardu eiro “slikto” aizdevumu, eiro attiecībā pret ASV dolāru ir sasniedzis zemāko līmeni 16 mēnešu laikā. Pēdējos gadus jaunattīstības valstu centrālās bankas bija sākušas atteikties no valūtas sasaistīšanas ar dolāru par labu eiro, taču, padziļinoties eiro krīzei, šī attīstība ir pavērsusies pretējā virzienā.

Beļģija, kuras parāds ir teju 100% no IKP, ir spiesta sekot Eiropas Ekonomikas un monetāro lietu komisāra O. Rēna prasībai veikt papildu budžeta samazinājumus 0.3-0.5% no IKP jeb 1.2 - 2 miljardu eiro apmērā, lai izvairītos no sankcijām. Komisija brīdinājumu par iespējamām sankcijām par nespēju adekvāti samazināt valsts budžeta tēriņus ir izteikusi arī Polijai, Maltai, Kiprai un Ungārijai, kas ir izpelnījusies īpaši asu SVF un ECB kritiku. Būtiski, ka pasaules vadošās reitingu aģentūras nupat paziņojušas par reitingu samazinājumu vai visām eirozonas valstīm.

Būtībā visas šīs valstis vieno nespēja veikt to, ko Latvija izdarīja jau krīzes sākumā - pieņemt smagus, bet nepieciešamus lēmumus par reformām un budžeta deficīta samazināšanu.

 

Ar Grieķiju jārunā stingrāk, izslēgšana no eiro kā realitāte

SVF aizvien aktīvāk apšauba tās spēju sakārtot ekonomiku un samazināt valsts parādus, kas pārsniedz 350 miljardus eiro, gremdējot valsti jau piektajā recesijas gadā (Grieķijas IKP 2011.gadā samazinājies par 5,5%).

Nopietns faktors, kas Grieķiju “izceļ” pārējo ES valstu vidū, ir augstais korumpētības līmenis. Atsaucoties uz ekspertu un amatpersonu secinājumiem, korupcijas dēļ valsts ik gadu zaudē 13 miljardus eiro. It bieži tiekot iekasēti tikai 20% no naudas sodiem par krāpšanos ar nodokļiem; 40% tiek norakstīti, kamēr atlikušie 40% nonāk atbildīgā nodokļu inspektora rīcībā. Ja tas nemainīsies, Grieķijai paredzētās 240 miljardu eiro starptautiskās palīdzības paketes (no kā valsts pagaidām ir saņēmusi 73 miljardus, tostarp 30 miljardus eiro banku rekapitalizācijai) un 50% parādsaistību norakstīšana (kas nu jau atzīta par kļūdu) ir naudas izsviešana vējā. Gan politiķiem, gan vēlētājiem ir jāapzinās, ka kavēšanās ar reformām vēl vairāk padziļinās krīzi valstī un attālinās to no finanšu un investīciju tirgiem.

Jau pirms gada secināju, ka Grieķija parādu nespēs apmaksāt, tādēļ, ja tā nevēlas vai nespēj ieviest prasītās reformas, valstij jāizstājas no eirozonas. Līdzīgu viedokli pēdējā laikā ir sākuši paust ārvalstu analītiķi. Problēmas ar parādu apmaksu ES līderi beidzot atzina tikai pirms pāris mēnešiem, panākot 50% tās parādsaistību dzēšanu, tomēr tikai gada nogalē valstu tie beidzot uzdrošinājās publiski apspriest arī izslēgšanu no eirozonas.

Šobrīd izstāšanās no eirozonas nozīmētu izstāšanos no ES, taču izmaiņas Lisabonas līgumā situāciju mainītu. Grieķija ar ilggadējo krāpšanos ar statistikas datiem un nepārdomāto ekonomikas politiku izrādījusi nerēķināšanos ar pārējām dalībvalstīm. Reāla iespēja tapt izslēgtam no eirozonas nodrošinātu daudz stingrāku budžeta disciplīnu un politisko atbildību.

Fiskāla savienība

Izmaiņas Lisabonas līgumā jebkurā gadījumā ir skatāmas kā ilgtermiņa atbilde. To veikšana ir garš, juridiski un politiski sarežģīts process, kas optimistiskākajā scenārijā ilgtu vismaz pusotru gadu. Tām arī nepieciešams visu dalībvalstu atbalsts, ko panākt, kā jau esam pārliecinājušies, ir praktiski neiespējami. 9.decembra Eirosamits nenesa vienošanos par izmaiņām līgumā, tā vietā saņēmām “17+” vienošanos par budžeta disciplīnu -būtībā, 1997.gadā pieņemtā Stabilitātes un Izaugsmes pakta un Eiropas Parlamenta septembrī pieņemtās Ekonomikas pārvaldības likumdošanas paketes apvienojums ar stingrāku apņemšanos ieviest sankcijas “nepaklausīgajiem”. Tas skatāms kā ceļš uz fiskālo savienību.

Eiropas Parlamenta pieņemtā Ekonomikas pārvaldības likumdošanas pakete nosaka strikti ievērojamu 3% no IKP budžeta deficīta robežu, valsts parāda limitu 60%, paredzot sankcijas līdz 0,5% no IKP par kritēriju neievērošanu vai statistikas datu viltošanu. Kā pozitīvs pienesums arī ir tajā apstiprinātais Eiropas ekonomikas semestris, kura ietvaros tiks saskaņoti ES valstu budžeti. Idejiski nolīgums nav peļams, tādēļ to atbalstīja visas ES valstis, izņemot Lielbritāniju.

Tika panākta vienošanās arī Eiropas stabilizācijas mehānismu iedibināt jau 2012. gada jūlijā, pirms tam atkārtoti izvērtējot, vai tā kopējais apjoms - 500 miljardi eiro - būs pietiekams.

Tikmēr pārrunas par dokumenta gala tekstu, ko plānots pabeigt līdz nākošajam samitam 30.janvārī, ir ienesušas vairākas negatīvas izmaiņas. Pirmkārt, atbilstoši jaunākajam melnrakstam, līgumā noteiktos ierobežojumus dalībvalstīm būs “vēlams” iekļaut savā konstitūcijā (no kā Dānija jau ir atteikusies) - garantijas, ka tā notiks, atkal izpaliek. Otrkārt, tiek minēts, ka, valstij pārkāpjot 3% budžeta deficīta robežu, ieviešamas automātiskas sankcijas, “ja vien eirozonas dalībvalstis ar kvalificēto balsu vairākumu nenobalso pret tiem”. Kā varam būt droši, ka, kopēju interešu un sadraudzības vārdā, atsevišķas valstis sev nenodrošinās balsu vairākumu? Jaunākais teksta variants turklāt paredz “īslaicīgu novirzīšanos” no prasībām “smagas ekonomiskās lejupslīdes” vai “ārkārtēju ārēju faktoru” gadījumā. Tas nozīmē, ka pastāvošajā situācijā nebūtu nekādu saistību veikt kādas izmaiņas valsts budžetā un finanšu politikā. Lieki teikt, ka finanšu tirgi par šādu iznākumu būs vairāk nekā nepārliecināti.

Sevišķi satraucošs ir Anglijas panāktais lēmums no teksta izņemt atsauci uz mērķi veicināt integrētāku vienoto tirgu un līguma dzinēju - Francijas un Vācijas - vēlme mazināt ES institūciju ietekmi, atņemot, piemēram, Komisijai tiesības lemt par sankciju ieviešanu pret dalībvalstīm, kā līdz šim, vai iesūdzēt dalībvalsti Eiropas Tieslietu tiesā. Eiropas Parlaments, kura nostāju atbalsta arī Eiropadomes priekšsēdētājs H. Van Rompejs, ir paudis asu kritiku pret šādām izmaiņām, kas nesaskan ar pastāvošajiem ES līgumiem.

Nākošais Francijas mērķis ir finanšu transakcijas nodokļa ieviešana, Nikolā Sarkozī vārdiem, kaut tikai Francijā. Nodokli - 0.05% derivatīviem un 0.01%akciju un obligāciju darījumiem - varētu ieviest no 2014.gada (gala vienošanos plānots panākt marta Eirosamitā). Komisijas aprēķini liecina, ka šādos apmēros tas nestu 55 miljardu eiro ienākumus gadā. Par tik pozitīvu iznākumu gan stipri jāšaubās. Tā pozitīvais aspekts nenoliedzami ir vēlme iekasēt no “bagātajiem”, taču pastāv risks, ka, nevēlēdamās palielināt savus tēriņus, bankas nodokļa slogu uzliks uz mazo uzņēmēju un klientu pleciem. Turklāt, ja nodoklis netiek ieviests globāli, darījumi vienkārši tiks pārnesti uz ‘lētākām’ zonām; tiktu iznīcināti Eiropas finanšu centri - pirmkārt, Londona. Vēl neloģiskāka situācija rastos, ja šādu nodokli ieviestu tikai atsevišķas ES vai eirozonas valstis.

Ko gaidīt no nākotnes?

Manā skatījumā eiro nesabruks. Visdrīzāk, kritīsies tā vērtība pasaules finanšu tirgos, kas var izrādīties pozitīvs pavērsiens. Ekonomistu aprindās jau sen dzirdams viedoklis, ka tā vērtība ir bijusi pārvērtēta. ECB Ilgāka termiņa refinansēšanas operācija, caur ko pēdējā mēneša laikā tā Eiropas bankām ir izsniegusi rekordlielu aizdevumu -489 miljardus eiro, ir vairojusi likviditāti, mazinot eiro vērtību. Šāds pavērsiens var nest pozitīvus rezultātus, proti, krītoties cenām, pieaugs eksporta apjomi un līdz ar to valstu ekonomika.

Nenoliedzami, vēl jāpārvar gana daudz šķēršļu līdz stabilai ekonomiskas izaugsmei, taču šis mērķis nav ‘neiespējamā misija’. Jāattīsta efektīvs sankciju mehānisms un līdz galam jāizstrādā mehānisms, kā izstāties no eirozonas, nepametot ES. Jānostiprina sankciju un budžetu kontroles mehānisms eirozonā, jāsatuvina ekonomikas, jāizpilda konverģences mērķi, pakāpeniski jāpielīdzina fiskālā politika. Tikai vienotā sistēmā ir iespējama vienota valūta.

Latvijai ir jāturpina uzsāktais ceļš uz Māstrihtas kritēriju izpildi, jo tie - zema inflācija, zems valsts parāds un budžeta deficīts, zemas ilgtermiņa procentu likmes - liecina par sakārtotu ekonomiku un nodrošina starptautisko finanšu tirgu uzticību. Mums ir jārūpējas par savas ekonomikas stabilitāti, ražošanas un eksporta palielināšanu, finansējuma palielināšanu izglītībai, pētniecībai, veselības aprūpei. Laiks rādīs, vai un kad būs vērts iestāties eirozonā, vai turpināt saistīt lata vērtību ar eiro.