fbpx

09.05.2012

Eiropas Parlamenta deputātes prof. Ineses Vaideres runa starptautiskajā konferencē “Okupācija pēc atbrīvošanas – Austrumeiropa”08.05.2012 EP Briselē.

Sabiedroto uzvara otrajā pasaules karā atbrīvoja Eiropu no nacistu okupācijas, tomēr Baltijā un pārējā Austrumeiropā to nomainīja jauna – PSRS okupācija, kas ilga turpat pusgadsimtu. Jāuzsver, ka Baltijas valstu un Polijas liktenis tika izlemts jau pirms kara sākuma, nacistiskajai Vācijai un Padomju Savienībai parakstot noziedzīgo Ribentropa Molotova paktu 1939. gada 23. augustā. Abu totalitāro režīmu uzsāktā prettiesiskā Austrumeiropas pārdale ierāva karā visu Eiropu un vēlāk noveda pie pasaules kara.

Lai arī Latvija bija pasludinājusi neitralitāti, PSRS to okupēja 1940. gada 17. jūnijā. Padomju okupācijas vara izvērsa nežēlīgu teroru pret okupētās Latvijas pilsoņiem. Gada laikā tika arestēti, spīdzināti, nošauti vai deportēti 26 000 cilvēki – 1,6 % no visiem iedzīvotājiem. Skaitliski visvairāk represēja pamatnāciju – latviešus, kuri zaudēja gandrīz visu eliti. 1941. gada 14. jūnijā no Latvijas un pārējām Baltijas valstīm desmitiem tūkstoši tika deportēti uz Sibīriju. Gandrīz puse no viņiem tur aizgāja bojā. Tomēr Krievijas masu medijos 14. jūnija deportācijas nereti tiek attaisnotas – Latvija esot tikusi attīrīta no neuzticamiem elementiem. Atgādināšu, ka 15% no izvestajiem bija bērni.

1941. gada vasarā PSRS teroru nomainīja nacistiskās Vācijas represijas. Holokausta rezultātā Latvijā noslepkavoja ap 70 000 vietējo un 20 000 no ārvalstīm ievesto ebreju, vairāk kā 2300 garīgi slimus cilvēkus, vairāk kā 1500 čigānus. Kopumā tika iznīcināti vairāk nekā 5% Latvijas pilsoņu. Vācijas sagrāve 1945. gada maijā pielika punktu nacistu teroram. Tomēr Austrumeiropas tautu ciešanas ar to nebeidzās, jo pēc atbrīvošanas sekoja PSRS okupācija, vienlīdz brutāla un nežēlīga.

1949. gada martā no Latvijas uz Sibīriju un Centrālo Āziju deportēja vairāk nekā 44 000 cilvēku, 95% no tiem bija latvieši. Tie bija parasti darba cilvēki, pārsvarā zemnieki, kas grūtajos pēckara gados kopa laukus un atjaunoja savas sagrautās saimniecības. Viņus deportēja, lai atbrīvotu vietu PSRS kolonistiem, kuru rīcībā nodeva izsūtīto mājas, dzīvokļus, mēbeles, traukus, apģērbu. Piemēram, arī manas vecmāmiņas ģimeni no dzīvokļa ar automātiem izdzina divi padomju virsnieki, kuri apmetās tur uz dzīvi ar no PSRS atbraukušajām ģimenēm. Tūkstošiem latviešu piedzīvoja līdzīgu likteni. Kāds Lielbritānijas diplomāts, kurš 1945. gada rudenī apmeklēja Rīgu, savā ziņojumā rakstīja, ka uzkrītošs ir latviešu drūmais noskaņojums, ļaužu sejās nav ne mazākā prieka par atbrīvošanu. Ļaudis vēl arvien ar cerībām raugoties uz Rietumu sabiedrotajiem, ka tie palīdzēs atjaunot Latvijas neatkarību. Diemžēl šīs cerības nepiepildījās. Vēl desmit garus gadus latvieši turpināja bruņotu pretošanos okupantiem, līdz pat piecdesmito gadu vidum cīnoties par savu neatkarību.

Daula kungs pieminēja Leha Valensas teikto, ka Polijā Otrais pasaules karš beidzās tikai 1989. gadā. Atļaušos apgalvot, ka Baltijā šis karš vēl īsti nav beidzies. Kamēr PSRS okupācijas varas noziegumi nav pilnībā atklāti un nosodīti, kamēr noziedznieki nav sodīti un kamēr upuri nav saņēmuši vismaz morālu gandarījumu, mums šis karš nav beidzies.

PSRS okupācijas vara pret Latviju attiecās kā pret iekarotu koloniju. 70% no okupētās Latvijas IKP veidoja PSRS militārais pasūtījums. Tas nozīmē, ka būtībā Latvijas ekonomikas galvenā misija bija - apkalpot PSRS armiju. Tās vajadzībām tika celtas rūpnīcas, ievesti strādnieki un izvesta saražotā produkcija. Nav brīnums, ka daudzas no šim fabrikām kļuva par nastu Latvijas ekonomikai pēc PSRS sabrukuma.

PSRS okupācija atstāja graujošas sekas ne tikai uz valsts tautsaimniecību, bet arī vidi un dabu. Latvijas mežos tika ierīkotas raķešu palaišanas šahtas, celti bunkuri un izvietotas armijas daļas. Latvijai ir simtiem kilometru gara jūras robeža ar skaistu pludmali. 50 gadus liela daļa no tās bija slēgta iedzīvotājiem ar dzeloņdrāšu žogu. Katru dienu robežsargi nogrāba pludmali ar īpašu grābekli, tā, lai smiltīs būtu redzami pēdu nospiedumi, ja nu kāds mēģinātu bēgt. Līdzīga šodien izskatās Ziemeļkorejas pludmale. Dzelzs priekškars nebija tikai tēlains aforisms. Baltijā tā bija skaudra realitāte.

Tomēr visbūtiskākās sekas bija PSRS okupācijas laikā izmainītais Latvijas iedzīvotāju sastāvs. Vietējie iedzīvotāji tika izvesti un viņu vietā nomitināti simtiem tūkstošu PSRS kolonistu. Šīs politikas mērķis bija salauzt pretestību okupācijai, likvidēt pretošanās sociālo bāzi un nostiprināt PSRS rietumu robežu, izvietojot tās tuvumā režīmam lojālus iedzīvotājus. Tas tika darīts pretēji vietējās tautas gribai un pārkāpjot Ženēvas konvenciju, kas aizliedz okupētājvalstij pārvietot savus civiliedzīvotājus uz okupētajām teritorijām. Latvijā tika celtas jaunas daudzdzīvokļu mājas, kurās dzīvokļus iedalīja iebraucējiem. Pamatiedzīvotāju ģimenes turpretī gadu desmitiem bija spiestas mitināties komunālo dzīvokļu šaurībā. Arī mūsu ģimenes trijām paaudzēm vēl 40 gadus pēc izdzīšanas no sava dzīvokļa bija jādzīvo vienā mazā īrētā istabiņā.

1991. gadā tika atjaunota Latvijas neatkarība, bet 1994. gadā tika parakstīts starpvalstu līgums par PSRS (tolaik jau Krievijas) armijas izvešanu no Latvijas. Saskaņā ar šo līgumu Latvijā tika atstātas 20 000 okupācijas armijas militārpersonas ar ģimenēm. Kopumā ap simts tūkstoši cilvēku. Šādus bezprecedenta līguma nosacījumus atjaunotā Latvijas republika bija spiesta pieņemt starptautiska spiediena ietekmē. Vēlos uzsvērt, ka līgums tika pieņemts laikā, kad Latvijā vēl arvien atradās okupācijas karaspēks un PSRS militāristi izdarīja atklātu spiedienu uz Latvijas pusi. Daži no Latvijas sarunvedējiem saņēma ne tikai draudus, bet tika arī fiziski ietekmēti, nodarot smagus miesas bojājumus. Šādos apstākļos tapa šis līgums. 1994. gadā pazīstamais latviešu trimdas vēsturnieks Uldis Ģērmanis rakstīja: “Tādai okupantu armijas virsnieku nometināšanai atbrīvotā valstī nav precedenta starptautiskās attiecībās.”

Diemžēl, šodien mēs redzam šo iesaldēto un neatrisināto okupācijas seku rezultātu, Latvijai uzspiestie līguma nosacījumi izrādījušies kā bumba ar laika degli. Šī gada sākumā Latvijā norisinājās krievu ultranacionālistu rosināts referendums par izmaiņām valsts konstitūcijā, mēģinot likvidēt latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statusu un noteikt krievu valodu kā otru valsts valodu Latvijā. Tas bija neslēpts mēģinājums grozīt valsts pamatus un likvidēt līdzšinējo Latvijas republiku. Kā savā runā februārī uzsvēra mans vācu kolēģis Bernds Poselts, tas bija mēģinājums Eiropas Savienībā nodibināt mazu Krieviju.

Lai arī Latvijas tauta šai iecerei pateica skaidru nē, un 75% referendumā nobalsoja pret, mēs redzam, ka problēma nav pazudusi. Tiek organizēts jauns referendums par pilsoņu tiesību automātisku piešķiršanu PSRS okupācijas laikā iebraukušajiem, kuriem jau piešķirts nepilsoņa statuss, bez latviešu valodas apgūšanas un bez integrācijas.
Ikviens nepilsonis jau tagad var kļūt par Latvijas pilsoni, ja vien iemācās nedaudz latviski un naturalizējas. Tomēr 300 000 iebraucēju Latvijā nevēlas izmantot šo iespēju, jo nevēlas zaudēt priviliģēto nepilsoņa statusu, kas dod iespēju, piemēram, bez vīzas brīvi ceļot pa visu Eirāziju no Gibraltāra līdz Vladivostokai. Latvijas pilsoņiem nav šādu privilēģiju. Tādēļ nedaudz dīvaini ir mēģinājumi Eiropas sabiedrībai attēlot Latvijas nepilsoņus kā beztiesiskus cietējus.
Daudzi nepilsoņi nemaz neslēpj, ka uzskata par pazemojošu pašu ideju kārtot Latvijas pilsonību. Savulaik viņi Latvijā ieradās kā saimnieki okupētā kolonijā ar atbilstošu attieksmi pret vietējo tautu un tās valodu. Diemžēl šī attieksme ir saglabājusies. Tādēļ Latvija saduras ar ļoti nopietnām integrācijas problēmām. Jājautā, vai ņemot vērā milzīgo PSRS ieceļotāju un militārpersonu skaitu, Latvija vispār var atrisināt šo jautājumu bez starptautiskas palīdzības?
Pirmais solis šo smago okupācijas seku risināšanā būtu kopēja izpratne par situācijas cēloņiem; - kopēja izpratne gan Latvijā, gan Eiropas savienībā. Tikai izprotot problēmas būtību, iespējams to produktīvi risināt.

Eiropas 20. gadsimta vēsture ir sarežģīta, to iezīmē asiņaini konflikti un savstarpēji kari. Tomēr agrākie ienaidnieki spējuši vienoties un šodien kopīgiem spēkiem ceļ vienotu Eiropu. Tas nebūtu iespējams bez kopējas vēstures izpratnes, bez solidāras nacistisko noziegumu nosodīšanas. Es ticu, ka līdzīgu vienotību Eiropa spēs panākt arī jautājumos, kas attiecas uz PSRS okupāciju un tās nepārvarētajām sekām.