fbpx

16.02.2012

Dr.hist. Ilmāra Meža, Starptautiskās Migrācijas organizācijas Latvijas biroja vadītāja runa “Krievu mazākumtautība Latvijā – pagātne un nākotne” starptautiskajā konferencē “Kāpēc latviešu valodai jāpaliek vienīgajai oficiālajai valodai Latvijā” 15.02.2012 EP Strasbūrā.

Cienījamā priekšsēdētāja!
Dārgie parlamentārieši!
Cienījamās dāmas un godātie kungi!

Krievu valodas statuss Latvijā ir kalpojis par diskusiju tēmu kā valsts, tā starptautiskā līmenī. Bieži šķiet, ka tieši Krievijas tiešais tuvums, kā arī kaimiņvalsts ģeopolitiskās intereses un vēlme saglabāt ietekmi Latvijā, kalpo par iemeslu starptautiskai interesei par valodas jautājumu Latvijā. Tomēr, ja Latvija nebūtu bijusi Padomju Savienības okupācijā gandrīz pusgadsimta garumā, jautājums par krievu valodas kā otrās valsts valodas statusu nekad netiktu izvirzīts. Savā prezentācijā es centīšos izskaidrot krievu un krievu valodas pašreizējo situāciju Latvijā, kā arī vilkt paralēles ar situāciju citviet.

Iesākumam, es vēlētos pievērst jūsu uzmanību faktam, ka vairākums no krieviem, kuri pašlaik dzīvo Latvijā, vismaz pēc Eiropas kritērijiem, nevar tikt uzskatīti par valstiski aizsargājamu mazākumtautību, tā iemesla dēļ, ka lielais vairums no viņiem ir iebraukuši PSRS okupācijas laikā. Viņu vidū bija gan padomju armijas virsnieki, Komunistiskās partijas un KGB darbinieki un viņu ģimenes locekļi, kuri Latvijas teritorijā ieradās, lai nodrošinātu Maskavas kontroli pār Latviju laikā, kad Latvija atradās Padomju okupācijā. Pārējie, pārsvarā strādnieki un vadītāji, bija nodarbināti padomju rūpniecības nozarēs, kuras tika attīstītas Latvijā.
Padomju okupācijas laikā, krievu skaits pieckāršojās no sākotnējiem 168 tūkstošiem līdz pat pāri 900 tūkstošiem, turpretim latviešu skaits saruka, un joprojām nav sasniedzis pirmskara rādītājus. Neliela daļa no Latvijas krieviem, aptuveni ¼ no krievu kopskaita valstī, pārsvarā tie, kuru senči Latvijas teritorijā apmetās gadsimtu vai divus atpakaļ, var tikt uzskatīti par patiesu etnisko mazākumtautību. Gandrīz visi no šiem krieviem ir Latvijas pilsoņi, un vairākums no viņiem apdzīvo valsts austrumu pierobežu, dažās pašvaldībās sastādot vairākumu no kopējā iedzīvotāju skaita. Tajā pašā laikā pārējie ¾ no krievu tautības iedzīvotājiem valstī ir padomju imigranti un viņu pēcnācēji, kuri, ja vēl nav izteikuši vēlmi naturalizēties, tad ir tiesīgi to darīt tā pat kā imigranti jebkurā citā ES valstī.
Tradicionālo krievu mazākumtautību, kura, kā minēju apdzīvo Austrumu pierobežu, galvenokārt sastāda vecticībnieku bēgļi, kuri Latvijas teritorijā apmetās 17.,18.un 19.gadsimtā, ierodoties no tuvējām Krievijas guberņām un glābjoties no vajāšanām ticības dēļ. Krieviski runājošo imigrāciju atbalstīja arī Krievijas zemes banka, lēti krievu pareizticīgajiem izpārdot tās caristes zemes, kuras tradicionāli apdzīvoja latvieši, tādējādi paātrinot kolonizācijas procesu.
Minēto procesu rezultātā krievi kļuva par Latvijas lielāko mazākumtautību un laika posmā starp 1918. un 1940.gadu sastādot 8-9% no iedzīvotāju kopskaita. Lielākā daļa no krievu mazākumtautības apdzīvoja četrus austrumu apriņķus Krievijas pierobežā, veidojot tur attiecīgi no 18-30% no vietējiem iedzīvotājiem. Tajā pašā laikā citos apriņķos krievi veidoja tikai 1-3% no iedzīvotāju kopskaita, bet Rīgā to bija 7%. Citiem vārdiem sakot, tajā laikā pastāvēja relatīvi viendabīga etniskā struktūra, latviešiem dominējot lielākajā valsts daļā, kā arī, veidojot vairākumu arī etniski jauktajos pierobežas apriņķos.
Otrais Pasaules karš un tam sekojošā Padomju Savienības okupācija dramatiski mainīja Latvijas etnisko sastāvu. Gandrīz 200 tūkstošus iedzīvotāju, pamatā latviešus, bet arī krievus, ebrejus un čigānus nogalināja vai deportēja nacisti un komunisti. Vel 200 tūkstoši latviešu devās bēgļu gaitās uz ASV, Kanādu, Austrāliju, Lielbritāniju, Vāciju un citām zemēm. Tajā pat laikā, padomju pārkrievošanas (rusifikācijas) un imigrācijas politikas rezultātā 1.5 miljoni krievu, kā arī citu tautību pārstāvju ieradās Latvijas teritorijā, no tiem aptuveni pusei paliekot valstī arī pēc neatkarības atjaunošanas. Ar katru okupācijas gadu, imigrantu skaits Padomju Latvijā līdzinājās 0.5% no iedzīvotāju kopskaita, pārsniedzot jebkuras ES valsts imigrācijas rādītājus.
Uzreiz pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, etnisko latviešu kopskaits nepārsniedza 52% no kopējā iedzīvotāju skaita. Valsts galvaspilsētā Rīgā, kā arī citās lielākajās pilsētās, latvieši kļuva par mazākumtautību, tajā pašā laikā, nesen iebraukušajiem krieviem, dominējot lielu daļu dzīves sfēru. Jau Padomju okupācijas pirmajos gados visas mazākumtautību skolas izņemot, protams, krievu (poļu, ebreju, vācu, lietuviešu, baltkrievu un igauņu) tika slēgtas. Līdz ar Padomju okupāciju, vairāku desmitgažu garumā turpinājās rusifikācijas process, kura rezultātā latviešu valodas nozīme samazinājās, īpaši kas attiecās uz tādām jomām kā valsts pārvalde, rūpniecība, vienlaikus arī mazinoties latviešu valodas kā saziņas līdzekļa izmantošanai saskarsmē starp vietējiem un iebraucējiem. Liela daļa latviešu, baidoties no represijām latviešu valodas lietošanas dēļ, izvēlējās saziņu krievu valodā. Līdz pat šai dienai, daudzi latvieši nejūtas noteicēji savā valstī un nereti izturās kā mazākumtautība, saziņai ar krieviem izvēloties krievu valodu.
Visā plašajā Padomju Savienībā krievu valoda dominēja pār citām valodām, padomju likumdošanai nosakot, ka visiem PSSR pilsoņiem ir brīvi jāpārzina krievu valoda. Padomju iestādes, līdz zināmam līmenim, pieļāva vietējo valodu lietošanu tādās jomās kā kultūra un izglītība, tā iemesla dēļ, ka vēlējās radīt iespaidu, ka PSSR ir valsts, kurā dažādas etniskās grupas dzīvo saticībā.

Cienījamās dāmas un godātie kungi!

Krievu valoda nav tikai mazākumtautības valoda Latvijā, tā ir arī dzīvs simbols bijušajai Padomju Savienībai, kura nepieļāva, lai kāds nezinātu krievu valodu. Līdz pat šodienai, krievu valodas nozīme pārsniedz tradicionālas mazākumtautības valodas nozīmi valstī. Cilvēks, kurš, dzīvojot Rīgā, pārvalda tikai krievu valodu, saskaras ar ievērojami mazāk problēmām nekā tāds, kurš runā tikai latviešu valodā. Aptuveni 70 preses izdevumi krievu valodā ar 70 miljonu tirāžu katru gadu tiek drukāti Latvijā un tas, neskaitot preses izdevumus, kuri tiek ievesti no Krievijas. Tālāk, Latvijā ir vairākas TV un radio stacijas, kuras raida tikai krievu valodā, sasniedzot attiecīgi 26% un 31% no kopējā raidlaika. Vairumā dzīves gadījumu krievu valoda Latvijā ir pašpietiekama, tādējādi apdraudot latviešu kā vienīgās valsts valodas statusu valstī. Šobrīd valstī ir 65 tūkstoši skolnieku, jeb 26% no visu skolnieku kopskaita, kuri lielāko daļu priekšmetu skolā apgūst krievu valodā, šis skaitlis labi sakrīt ar krievu procentu pret valsts iedzīvotāju kopskaitu. Tajā pašā laikā, no valsts budžeta finansētas tiek vairāk nekā 200 krievu skolu gan lielākajās pilsētās, gan arī laukos.
Padomju Savienības imigrantu integrācija Latvijā nav devusi daudz panākumus, līdzīgi kā turku integrācija Vācijā un arābu - Skandināvijā. Īpaši Latvijai raksturīgā problēma ir tā, ka samērā lielai daļa padomju imigrantu joprojām piemīt imperiālistiskajai Krievijai raksturīgā attieksme pret valsti – viņi vēlās dzīvot Latvijā, tajā pašā laikā neatzīstot Latvijas neatkarību un tās valodu. Piemērs tam ir arī fakts, ka liela daļa no minētajiem iedzīvotājiem balsoja pret Latvijas neatkarības atjaunošanu 1991.gadā, līdzīgi rezultāti atklājās balsojumā par pievienošanos ES, kuros vairākums Latvijas krievu balsoja „pret”. Liela daļa Latvijā dzīvojošo krievu seko tikai krievu valodas presei, kura savukārt bieži pauž atšķirīgu viedokli no tā, ko latviešu valodā iznākošā prese, kā rezultātā krievu mazākumtautības pārstāvju viedoklis par dažādiem jautājumiem nereti atšķiras no pārējās sabiedrības uzskatiem.
Lielākajā daļā ES valstu likumdošana attiecībā uz mazākumtautībām ir visai strikta, un tikai tradicionālo mazākumtautību, ne imigrantu, valodas tiek aizsargātas ar likumu. Piemēram, Vācijā, kuri dzīvo aptuveni 8 miljoni imigrantu, tikai aptuveni 0.1 miljonam dāņu, sorbu un frīzu valodās runājošajiem ir piešķirts aizsargājamās mazākumvalodas statuss. Līdzīgi, Dānijā, Norvēģijā, Zviedrijā un Austrijā, kur aptuveni 10% iedzīvotāju ir imigranti, bet tikai ļoti mazskaitlīgām tradicionālajām mazākumtautībām ir piešķirtas valodu aizsardzības tiesības.

Dāmas un kungi!

Šobrīd Latvijā, visticamāk, nav tāda krieva, tai skaitā pusaudža, kurš nerunātu vai neparastu rakstīt savā dzimtajā valodā, līdz ar to runas par piespiedu asimilāciju šeit ir liekas. Tajā pašā laikā, puse no krievu iedzīvotājiem Latvijā nepārvalda un pat nesaprot latviešu valodu, tā vietā sagaidot, lai ar viņiem tiktu runāts krieviski. Pēdējā desmitgade ir iezīmējusi pielāgošanās procesu gan no krievu, gan latviešu puses, latviešiem pieņemot faktu, ka krievi ir apmetušies valstī uz palikšanu, savukārt krieviem saprotot, ka Latvija ir neatkarīga valsts, kurā krieviem ir mazākumtautības statuss. Manuprāt, lielākā problēma, ar ko saskārās krievi Latvijā, ir nespēja pieņemt faktu, ka viņi vairs nedzīvo Krievijā, un līdz ar to agrākās valodas priekšrocības ilgāk nevar pastāvēt. Valodas referendums, savukārt, nav vis jautājums par valodu, bet gan par politiku.

Noslēgumā, lūdzu, atļaujiet man vilkt pāris līdzības. Iedomājieties, ka Otrais Pasaules karš būtu noslēdzies ar Vācijas uzvaru un Dānijas vai Francijas okupāciju. Okupācijas laikā vāciešu skaits Francijā vai Dānijā pieaugtu 5-10 reizes, sasniedzot vienu trešdaļu no iedzīvotāju kopskaita. Pēc neatkarības atjaunošanas, vācu mazākumtautība pieprasītu vācu valodas kā oficiālās valodas statusu. Vai jums šķiet, ka šāda situācija būtu pieļaujama? Un ja ne Francijā vai Dānijā, tad kādēļ Latvijā?

Ar prieku atbildēšu uz jūsu uzdotajiem jautājumiem.
Pateicos par jūsu uzmanību!