fbpx

16.02.2012

Politologa, dokumentālās filmas “Padomju stāsts” veidotāja, Edvīna Šnoresruna ““Nesenā Latvijas vēsture un tās ietekme uz šībrīža situāciju” starptautiskajā konferencē “Kāpēc latviešu valodai jāpaliek vienīgajai oficiālajai valodai Latvijā” 15.02.2012 EP Strasbūrā.

Iesākumā vēlētos nedaudz pastāstīt par interesantu pētniecības projektu, kuru pēc ES pasūtījuma realizēja vairākas izglītības iestādes sešās Eiropas valstīs – Vācijā, Francijā, Itālijā, Zviedrijā, Lielbritānijā un Latvijā.
Projekta „Starpkultūru dialogs un multikulturāla sabiedrība Eiropā” mērķis bija pētīt valodas lietojumu multikulturālas sabiedrības kontekstā. Salīdzinot pētījuma rezultātus, atklājās, ka Latvijas rezultāti krasi atšķīrās no citām Eiropas valstīm. Pētījums rādīja, ka Rietumeiropas valstīs imigrantiem saziņa savā dzimtajā valodā rada diskomfortu. Savukārt Latvijā, tieši pretēji, dominējošā pamatiedzīvotāju grupa – latvieši izjuta diskomfortu, lietojot savu dzimto valodu savā valstī.

Kas tam ir par iemeslu?
Viens no galvenajiem iemesliem šai situācijai acīmredzot ir latviešu īpatsvars Latvijā (62%) un fakts, ka valsts lielākajās pilsētās latvieši ir lingvistiskā minoritāte. Valsts galvaspilsētā Rīgā vairākumu veido krieviski runājošie. Latvijas otrā lielākajā pilsētā - Daugavpilī latvieši sastāda pavisam nelielu iedzīvotāju daļu (tikai 18%) un krievu valoda tādējādi dominē visās dzīves jomās.

Daudzviet Latvijā krievu valoda ir pašpietiekama un bez latviešu valodas var pilnībā iztikt. Vēl vairāk, nereti latviešu valodas lietošana sastopas ar pretestību, tādējādi liekot latviešiem justies neērti, runājot savu dzimto valodu savā valstī. Ir bijuši gadījumi, kad latvieši tikuši diskriminēti valodas lietojuma dēļ, piemēram, atsakot darbu tiem, kuri runā latviski, bet nemāk krieviski.
Šī problēma īpaši aktuāla latviešu jaunatnes vidū, kas vāji pārvalda krievu valodu un nespēdami atrast darbu Latvijā spiesti doties uz ārzemēm.
Arī trimdas latvieši un viņu pēcnācēji bieži nevar atgriezties un pilnvērtīgi iekļauties Latvijas sabiedrībā un darba tirgū, jo neprot krieviski.

Kad kara bēgļi atstāja Latviju 1940. gadu vidū situācija mūsu valstī bija krasi atšķirīga, krievu valodu dzirdēja maz. Krievu minoritāte bija neliela un lielākā daļa Latvijas krievu brīvi runāja latviski.

Pēc Otrā Pasaules kara šis stāvoklis būtiski mainījās. Desmitiem tūkstošu latviešu tika izsūtīti uz Sibīriju, no kuriem daudzi nekad neatgriezās. Viņu vietā padomju okupācijas režīms iepludināja kolonistus no Padomju Savienības, pārsvarā krievus, kā arī pārkrievotos baltkrievus un ukraiņus. Šodien mēs šo grupu dēvējam par krievvalodīgajiem.

Migrācijas rezultātā pamatiedzīvotāju īpatsvars Latvijā krasi saruka, toties lavīnveidīgi pieauga krieviski runājošo iebraucēju proporcija. Ja pirms padomju okupācijas latviešu īpatsvars bija tuvu 80% Latvijā, tad 1989. gadā tas sastādīja vien 52%. Krievvalodīgo proporcija pieauga no 8% līdz 48%. Tādējādi okupācijas vara faktiski sašķēla Latvijas sabiedrību divās daļās – latviešos un krievvalodīgajos, segregāciju nostiprinot ar divvalodu izglītību.

Šodien mēs baudām padomju etniskā eksperimenta augļus.
Attēlā redzam Latvijas nacionālā sastāva izmaiņu dinamiku padomju okupācijas laikā. Nevar neievērot straujo kāpumu līknei, kas raksturo krievvalodīgo proporcijas pieaugumu. Domāju, nav šaubu ka, ja Padomju Savienība turpinātu pastāvēt vēl 10-20 gadus, Latvija būtu pilnībā kolonizēta un tā rezultātā – pārkrievota (rusificēta). Padomju Savienībā šāds liktenis piemeklēja ne vienu vien mazo tautu – tās izzuda gan fiziski, gan no cilvēku atmiņas.

1940.-tajos gados Baltijas valstu kolonizāciju plānoja nacisti, kas gatavojās pārvietot vācu migrantus uz Baltijas provincēm pēc uzvaras karā. Šis plāns netika īstenots, jo Vācija karā neuzvarēja. Uzvaru guva sabiedrotie, viens no kuriem – PSRS okupēja Baltijas valstis. Vācu kolonistu vietā Latvijā tika iepludināti krievu kolonisti.
Tas tika darīts klaji pārkāpjot starptautiskās normas, konkrēti Ženēvas konvenciju, kura aizliedz okupācijas varai ievest savus iedzīvotājus okupētajā teritorijā.
Padomju Savienība pārkāpa starptautiskos likumus un šodien mēs saskaramies ar šīs noziedzīgās darbības sekām.

Ārkārtīgi grūti, pat neiespējami ir risināt sekas noziedzīgai okupācijai, ar līdzekļiem, kuri pielietojami, piemēram, Rietumeiropas migrācijas un ar to saistītās imigrantu integrācijas problēmu risināšanai. Pēdējo 20 gadu pieredze ar neveiksmīgo krievvalodīgo iebraucēju integrāciju to uzskatāmi apliecina. Valodu kursi problēmu neatrisina. Šodien liela daļa Latvijas krievvalodīgo māk latviski. Statistika rāda, ka pieaug arī to cilvēku skaits, kas apgūst latviešu valodu.
Tomēr kāds no tā labums, ja nav vēlmes latviski runāt? Kāds ir labums no valodas prasmes, ja krievvalodīgie vienalga vēlās uzspiest savu valodu kā otru valsts valodu Latvijā? Visi no turpat 200 000 iedzīvotajiem, kuri parakstījās par krievu valodas referenduma sasaukšanu, runā latviski (vismaz teorētiski), jo ir Latvijas pilsoņi. Pat krievu ultra-nacionālists, kurš rosināja ideju par referendumu, latviski runā brīvi.

Valodas nezināšana nav problēma valstī. Problēma ir attieksme – to cilvēku koloniālā attieksme, kas pārcēlās uz Latviju kā uz PSRS koloniju. Tā ir kardināli cita attieksme nekā Rietumeiropas imigrantiem. Padomju okupācijas laikā krievvalodīgie neieradās Latvijā kā imigranti, viņi ieradās kā saimnieki. No viņiem netika prasīts iemācīties vietējo valodu. Vietējiem bija jāiemācās un jāprot runāt iebraucēju, jeb krievu valodā. Krievvalodīgajiem kolonistiem tā bija ārkārtīgi ērta un komfortabla situācija.
Padomju savienības sabrukums šo komfortu izjauca un būtiski sarežģīja dzīvi tiem, kas latviski nemācēja un nevēlējās mācīties. 20 gadus viņi kurnēdami pretojās latviešu valodai un tagad skaļi un atklāti pieprasa savas padomju laika privilēģijas atpakaļ. Tieši tāpēc mums 18. februārī notiks referendums.

Uz valodu šis referendums attiecas tikai pastarpināti. Galvenokārt, runa ir par Latvijas un visas Eiropas nākotnes ģeopolitisko kursu. Diemžēl, daudzi Latvijā un Krievijā vēlas Padomju Savienības atjaunošanos. Viņi vēlas redzēt Krievijas ietekmes pieaugumu Baltijā un Eiropas Savienībā.
Valodas referendums Latvijā ir izvēlēts kā līdzeklis šī mērķa sasniegšanai. Latviešu valoda ir izvēlēta kā mērķis. Acīmredzot tādēļ, ka tā ir maza un tajā runā tikai 1,5 miljoni cilvēku. Krieviski runā 200 miljoni. Tā nav vienlīdzīga cīņa.
Tomēr es nešaubos, ka galu galā latviešu valodas statuss netiks mainīts un ka arī turpmāk tā paliks vienīgā valsts valoda Latvijā.