fbpx

16.02.2012

Vācijas EP deputāta Bernda Poselta (ETP grupa) runa (neoficiāls audio ieraksta tulkojums) starptautiskajā konferencē “Kāpēc latviešu valodai jāpaliek vienīgajai oficiālajai valodai Latvijā” 15.02.2012 EP Strasbūrā.

Sākot savu uzrunu, es vēlētos viest skaidrību, uzsverot, ka jau kopš laika gala esmu aktīvs mazākumtautību tiesību nu mazākumtautību valodu aizstāvis Eiropas Parlamentā. 1990.-tajos gados biju starp mūsu Parlamentārās darba grupas prezidentiem, kuri aktīvi iestājās par mazākumtautību tiesībām un mazākumtautību valodām. Esmu arī īstens krievu kultūras, valodas un krievu cilvēku draugs, kā arī Eiropas, tās kaimiņvalstu un tuvējo reģionu etniskās dažādības atbalstītājs. Ir viennozīmīgi skaidrs, ka mēs respektējam krievus un krievu kultūru. Tomēr ne tas ir mūsu šodienas diskusijas jautājums.

Šodienas diskusija ir par pavisam atšķirīgu tēmu.Ja neiebilstat, es vēlētos nedaudz atskatīties vēsturē. Hitlera-Staļina jeb tā sauktais Molotova - Ribentropa pakts bija Baltijas valstu okupācijas pamatā. Baltijas valstis 20.gadsimtā atradās divu iznīcinošo totalitārisma režīmu okupācijā - nacistiskās Vācijas un komunistiskās Padomju Savienības, Staļina vadībā. Taču starpkaru periodā, kad uz mirkli ieguva brīvību, Latvija bija viena no pirmajām valstīm, kura cīnījās par spēcīgu Eiropas valstu sadarbību un vienotību Eiropā. Tādēļ esmu pārliecināts - ja Latvija būtu bijusi brīva pēc Otrā pasaules kara, tā būtu viena no Eiropas Savienības dibinātāj-valstīm.

Kad 1979.gadā Eiropas Parlaments tika ievelēts pirmo reizi, tika uzsākta arī diskusija par Parlamenta viedokli attiecībā uz Baltijas valstīm. Pirms 30 gadiem, laikā, kad es biju Otto Von Habsburg asistents, EP notika balsojums par Habsburg ziņojumu. Es personīgi piedalījos šī ziņojuma sagatavošanā. Kā zināms Eiropas Parlaments paziņoja, ka Baltijas valstu okupācija bija un ir pret visiem starptautiskajiem likumiem, un šī iemesla dēļ ne ES, ne ASV neatzina Baltijas valstu - Igaunijas, Latvijas un Lietuvas aneksiju un inkorporāciju Padomju Savienībā. Baltijas valstis nekad netika atzītas par Padomju Savienības teritoriju.

Eiropas Parlaments savā atzinumā ļoti skaidri pamatoja, ka Baltijas valstu statuss, līdz pat 80.-to gadu beigām, bija līdzvērtīgs koloniju statusam, šo uzskatu atbalstīja visas lielākās EP politiskās grupas, protams, ne komunisti kā to var saprast. EP arī lūdza Apvienoto Nāciju Organizāciju izvērtēt Baltijas valstu situāciju ANO dekolonizācijas komitejā.

Tātad, Latvijas kolonizācija mums visiem bija pilnīgi skaidra, skaidrs bija arī tas, ka kolonizators ar visam iespējamajām metodēm centās izmainīt valsts raksturu. Kā tas ir labi zināms klātesošajiem, Hāgas konvencijā ir skaidri ierakstīts, ka okupētājam nav nekādu tiesību mainīt tās valsts etnisko sastāvu, kuru tas ir okupējis.

Drīz pēc Baltijas valstu neatkarības atgūšanas, 1991.gadā, es viesojos Latvijā un Igaunijā un savām acīm redzēju, kā šīs valstis atjauno atgūto neatkarību. No mana skatu punkta Igaunija, Latvija un Lietuva (lai arī šī nebija tik daudz Lietuvas problēma) pēc ilgas okupācijas vēstures izrādīja pozitīvu toleranci un ļoti skaidri pauda viedokli - mēs pieņemam, ka krieviem, kuri šeit dzīvo ir tiesības uz brīvību, mēs ļaujam viņiem dzīvot mūsu valstī, izkopt savas tradīcijas un kultūru, bet viņiem ir jāmācas mūsu valoda un jāintegrējas sabiedrībā.

Es domāju, ka šis, ļoti pozitīvais solis, bija svarīgs arī Eiropas reputācijai. Tomēr, es nepieļautu, ka šis pozitīvais solis tiktu nelietīgi izmantots dažādu citu iemeslu dēļ.

Šis nav jautājums par mazākumtautību tiesībām un mazākumtautību valodām, bet, kā mans kolēģis jau iepriekš minēja, šī ir iniciatīva, lai dibinātu otru Krievijas valsti, mazu Krieviju Eiropas Savienības sastāvā. Manuprāt, šis ir ļoti labi plānots Krievijas ārpolitikas solis, ko, kā esam novērojuši jau agrāk, Krievija izmanto, lai dominētu dažādās Eiropas daļās.

Skaidri un gaiši runājot, mēs ļoti atbalstam partnerattiecības ar Krieviju, mēs atbalstām cilvēktiesību ievērošanu pret tiem krieviem, kuri dzīvo Baltijas valstīs un ES. Mēs uzskatam, ka arī krievu kultūrai ir vieta Baltijas reģionā un Baltijas valstīs. Bet šobrīd mēs nerunājam par mazākumtautībām un viņu tiesībām uz savu kultūru, mēs runājam par iniciatīvu, kura vēlās panākt krievu ietekmes palielināšanos reģionā, kurš vēsturiski ir bijis viens no apspiestākajiem un iekarotākajiem Eiropā.

Mēs, apzinoties pašreizējo situāciju, atbalstam latviešu tautu un tās centienus saglabāt savu neatkarību, savu brīvību un sniegt savu artavu Eiropas kulturālajā dažādībā.