fbpx

30.01.2009

DIENA.LV

Piena iepirkuma cenas ir kritušās, ieņēmumi – samazinājušies, zemnieki ir izmantojuši kredītus, lai pielāgotu savas saimniecības reizēm nepamatoti augstajām tehnoloģijas un kvalitātes prasībām, un nu ir pienācis brīdis, kad šķiet, ka pievērst uzmanību situācijai laukos var tikai, personīgi ierodoties Rīgā ar smago tehniku. Zemnieki ir novesti izmisumā – situācija ir dramatiska. Viņu prasību skaitā ir kredītu pamatsummas atlikšana uz gadu, nepasliktinot kredītlīgumu nosacījumus, kā arī Eiropas Savienības tiešo maksājumu izmaksa līdz 31.martam.

Un tagad par tiešajiem maksājumiem, kuru izlīdzināšanu Kopējās lauksaimniecības politikas „veselības pārbaudes” ietvaros mūsu Zemkopības ministram tā arī neizdevās panākt. Izmantojot EP deputāta pilnvaras, esmu uzdevusi rakstisku jautājumu Eiropas Savienības Padomei. Tas, nedaudz saīsināts, izskatās šādi:

Eiropadome savā 2008. gada 19. - 20. jūnija sanāksmē pieņēma secinājumus par godīgas konkurences nodrošināšanu vienotajā EK ekonomiskajā telpā, uzsverot, ka ir nepieciešams nodrošināt godīgu konkurenci un ilgtspējīgu lauksaimniecības izaugsmi Eiropas Savienībā, lai varētu veicināt tirgus orientētu lauksaimniecību.

Ir grūti saprast un paskaidrot Latvijas zemniekiem, kāpēc Lietuvas un Igaunijas zemnieki par hektāru no Eiropas subsīdijām saņem vairāk nekā 100 eiro, bet Latvijas — tikai 62, nemaz nerunājot par to, ka vecās dalībvalstis vēl aizvien dzīvo ekskluzīva kluba apstākļos, kur maksājumi praktiski nevienai neatrodas zem ES vidējā normatīva (ES 27 - aptuveni 250 eiro) - piemēram, Grieķijā (virs 500 eiro) un Beļģijā (virs 400 eiro).

Var pieļaut, ka Latvijas valdība nav bijusi pietiekami uzstājīga un profesionāla sarunu laikā un maksājumu noteikumu pieņemšanas gaitā, bet Komisijas un Padomes ekspertiem vajadzētu saprast lietas būtību un nepieļaut, ka atšķirība maksājumos salīdzinoši vienādās teritorijās (kaut arī references ražība ir bijusi atšķirīga) ir tik ievērojama. Šāda disproporcija rada lielu neapmierinātību Latvijas zemniekos, kuri dzīvo dažu simtu kilometru attālumā no saviem kolēģiem. Citus šķir tikai valsts robeža. Šādas atšķirības būtu pieņemamas, ja gūt peļņu no zemes vienā robežas pusē būtu ievērojami grūtāk nekā otrā, bet tā tas nav.

Tas arī ievērojami kropļo konkurenci kaimiņvalstu starpā. Tā paša tipa preces no Latvijas kaimiņiem var gūt labākus rezultātus Latvijas tirgū, jo tiek stimulētas ar augstākiem tiešajiem maksājumiem, kaut arī izdevumi preces ražošanai būtībā ir identiski. Tas rada arī ilgtermiņa tirgus izkropļojumus, jo bankrotējošie zemnieki vai nu neatgriežas šajā tirgū, vai arī mēģinās atgriezties pēc ilga laika, kad tur jau saimniekos citi.

Jautājumi:

- vai ES Padome uzskata, ka pašreizējā situācija tiešo maksājumu sfērā ir korekta, salīdzinot Latviju ar vecajām dalībvalstīm un pat ar Lietuvu un Igauniju?

- vai Padome šajā apstāklī nesaskata konkurences noteikumu pārkāpumus?

- vai Komisijas un Padomes rīcība - ļaut bankrotēt to valstu zemniekiem, kuru valdības nav spējīgas panākt adekvātus apstākļus saviem zemniekiem savas neprofesionalitātes dēļ, ir ētiska?

Tāds ir manis uzdotais rakstiskais jautājums. Vienīgais, ko vēlos piebilst – situācija tomēr jārisina Latvijā, tiem, kuri ar savu bezdarbību ļāvuši lauksaimniecībai nonākt pie iznīkšanas robežas. Gaidīšu Eiropas Padomes atbildi, un par tās saturu informēšu. Protams, neceru, ka atbilde sniegs gatavu risinājumu vai naudas līdzekļus. Tomēr varbūt tā dos kādu perspektīvu.