Pēdējo mēnešu laikā Eirozonā ir kritušies ražošanas apjomi un nodarbinātības līmenis, bezdarbam pat Vācijā sasniedzot rekordaugstu līmeni - 6.8%; tas gan ir tālu no Spānijas 21.5% un Latvijas 11.5%. Spānijas budžeta deficīts 2011.gadā izrādījās augstāks nekā gaidīts - 8%, kā rezultātā sekoja jauni taupības pasākumi; pasaules astotā lielākā ekonomika Itālija tikmēr cīnās ar parādu 120% no IKP. Rezultātā Itālijas un Spānijas aizņēmumu izmaksas pagājušā gada nogalē pieauga teju divkārt - aizņēmumiem uz 10 gadiem Itālijai sasniedzot 7% likmi, Spānijai - 6.3%, kamēr Vācija saglabā stabilus 1.84%.
Nedienas valstu budžetos ietekmē arī vienotās valūtas vērtību. Līdz ar Francijas valdības obligāciju vērtības krišanos un Spānijas valdības paziņojumu, ka tās bankās iespējams ir līdz 50 miljardu eiro “slikto” aizdevumu, eiro attiecībā pret ASV dolāru ir sasniedzis zemāko līmeni 16 mēnešu laikā. Pēdējos gadus jaunattīstības valstu centrālās bankas bija sākušas atteikties no valūtas sasaistīšanas ar dolāru par labu eiro, taču, padziļinoties eiro krīzei, šī attīstība ir pavērsusies pretējā virzienā.
Beļģija, kuras parāds ir teju 100% no IKP, ir spiesta sekot Eiropas Ekonomikas un monetāro lietu komisāra O. Rēna prasībai veikt papildu budžeta samazinājumus 0.3-0.5% no IKP jeb 1.2 - 2 miljardu eiro apmērā, lai izvairītos no sankcijām. Komisija brīdinājumu par iespējamām sankcijām par nespēju adekvāti samazināt valsts budžeta tēriņus ir izteikusi arī Polijai, Maltai, Kiprai un Ungārijai, kas ir izpelnījusies īpaši asu SVF un ECB kritiku. Būtiski, ka pasaules vadošās reitingu aģentūras nupat paziņojušas par reitingu samazinājumu vai visām eirozonas valstīm.
Būtībā visas šīs valstis vieno nespēja veikt to, ko Latvija izdarīja jau krīzes sākumā - pieņemt smagus, bet nepieciešamus lēmumus par reformām un budžeta deficīta samazināšanu.
Ar Grieķiju jārunā stingrāk, izslēgšana no eiro kā realitāte
SVF aizvien aktīvāk apšauba tās spēju sakārtot ekonomiku un samazināt valsts parādus, kas pārsniedz 350 miljardus eiro, gremdējot valsti jau piektajā recesijas gadā (Grieķijas IKP 2011.gadā samazinājies par 5,5%).
Nopietns faktors, kas Grieķiju “izceļ” pārējo ES valstu vidū, ir augstais korumpētības līmenis. Atsaucoties uz ekspertu un amatpersonu secinājumiem, korupcijas dēļ valsts ik gadu zaudē 13 miljardus eiro. It bieži tiekot iekasēti tikai 20% no naudas sodiem par krāpšanos ar nodokļiem; 40% tiek norakstīti, kamēr atlikušie 40% nonāk atbildīgā nodokļu inspektora rīcībā. Ja tas nemainīsies, Grieķijai paredzētās 240 miljardu eiro starptautiskās palīdzības paketes (no kā valsts pagaidām ir saņēmusi 73 miljardus, tostarp 30 miljardus eiro banku rekapitalizācijai) un 50% parādsaistību norakstīšana (kas nu jau atzīta par kļūdu) ir naudas izsviešana vējā. Gan politiķiem, gan vēlētājiem ir jāapzinās, ka kavēšanās ar reformām vēl vairāk padziļinās krīzi valstī un attālinās to no finanšu un investīciju tirgiem.
Jau pirms gada secināju, ka Grieķija parādu nespēs apmaksāt, tādēļ, ja tā nevēlas vai nespēj ieviest prasītās reformas, valstij jāizstājas no eirozonas. Līdzīgu viedokli pēdējā laikā ir sākuši paust ārvalstu analītiķi. Problēmas ar parādu apmaksu ES līderi beidzot atzina tikai pirms pāris mēnešiem, panākot 50% tās parādsaistību dzēšanu, tomēr tikai gada nogalē valstu tie beidzot uzdrošinājās publiski apspriest arī izslēgšanu no eirozonas.
Šobrīd izstāšanās no eirozonas nozīmētu izstāšanos no ES, taču izmaiņas Lisabonas līgumā situāciju mainītu. Grieķija ar ilggadējo krāpšanos ar statistikas datiem un nepārdomāto ekonomikas politiku izrādījusi nerēķināšanos ar pārējām dalībvalstīm. Reāla iespēja tapt izslēgtam no eirozonas nodrošinātu daudz stingrāku budžeta disciplīnu un politisko atbildību.
Fiskāla savienība
Izmaiņas Lisabonas līgumā jebkurā gadījumā ir skatāmas kā ilgtermiņa atbilde. To veikšana ir garš, juridiski un politiski sarežģīts process, kas optimistiskākajā scenārijā ilgtu vismaz pusotru gadu. Tām arī nepieciešams visu dalībvalstu atbalsts, ko panākt, kā jau esam pārliecinājušies, ir praktiski neiespējami. 9.decembra Eirosamits nenesa vienošanos par izmaiņām līgumā, tā vietā saņēmām “17+” vienošanos par budžeta disciplīnu -būtībā, 1997.gadā pieņemtā Stabilitātes un Izaugsmes pakta un Eiropas Parlamenta septembrī pieņemtās Ekonomikas pārvaldības likumdošanas paketes apvienojums ar stingrāku apņemšanos ieviest sankcijas “nepaklausīgajiem”. Tas skatāms kā ceļš uz fiskālo savienību.
Eiropas Parlamenta pieņemtā Ekonomikas pārvaldības likumdošanas pakete nosaka strikti ievērojamu 3% no IKP budžeta deficīta robežu, valsts parāda limitu 60%, paredzot sankcijas līdz 0,5% no IKP par kritēriju neievērošanu vai statistikas datu viltošanu. Kā pozitīvs pienesums arī ir tajā apstiprinātais Eiropas ekonomikas semestris, kura ietvaros tiks saskaņoti ES valstu budžeti. Idejiski nolīgums nav peļams, tādēļ to atbalstīja visas ES valstis, izņemot Lielbritāniju.
Tika panākta vienošanās arī Eiropas stabilizācijas mehānismu iedibināt jau 2012. gada jūlijā, pirms tam atkārtoti izvērtējot, vai tā kopējais apjoms - 500 miljardi eiro - būs pietiekams.
Tikmēr pārrunas par dokumenta gala tekstu, ko plānots pabeigt līdz nākošajam samitam 30.janvārī, ir ienesušas vairākas negatīvas izmaiņas. Pirmkārt, atbilstoši jaunākajam melnrakstam, līgumā noteiktos ierobežojumus dalībvalstīm būs “vēlams” iekļaut savā konstitūcijā (no kā Dānija jau ir atteikusies) - garantijas, ka tā notiks, atkal izpaliek. Otrkārt, tiek minēts, ka, valstij pārkāpjot 3% budžeta deficīta robežu, ieviešamas automātiskas sankcijas, “ja vien eirozonas dalībvalstis ar kvalificēto balsu vairākumu nenobalso pret tiem”. Kā varam būt droši, ka, kopēju interešu un sadraudzības vārdā, atsevišķas valstis sev nenodrošinās balsu vairākumu? Jaunākais teksta variants turklāt paredz “īslaicīgu novirzīšanos” no prasībām “smagas ekonomiskās lejupslīdes” vai “ārkārtēju ārēju faktoru” gadījumā. Tas nozīmē, ka pastāvošajā situācijā nebūtu nekādu saistību veikt kādas izmaiņas valsts budžetā un finanšu politikā. Lieki teikt, ka finanšu tirgi par šādu iznākumu būs vairāk nekā nepārliecināti.
Sevišķi satraucošs ir Anglijas panāktais lēmums no teksta izņemt atsauci uz mērķi veicināt integrētāku vienoto tirgu un līguma dzinēju - Francijas un Vācijas - vēlme mazināt ES institūciju ietekmi, atņemot, piemēram, Komisijai tiesības lemt par sankciju ieviešanu pret dalībvalstīm, kā līdz šim, vai iesūdzēt dalībvalsti Eiropas Tieslietu tiesā. Eiropas Parlaments, kura nostāju atbalsta arī Eiropadomes priekšsēdētājs H. Van Rompejs, ir paudis asu kritiku pret šādām izmaiņām, kas nesaskan ar pastāvošajiem ES līgumiem.
Nākošais Francijas mērķis ir finanšu transakcijas nodokļa ieviešana, Nikolā Sarkozī vārdiem, kaut tikai Francijā. Nodokli - 0.05% derivatīviem un 0.01%akciju un obligāciju darījumiem - varētu ieviest no 2014.gada (gala vienošanos plānots panākt marta Eirosamitā). Komisijas aprēķini liecina, ka šādos apmēros tas nestu 55 miljardu eiro ienākumus gadā. Par tik pozitīvu iznākumu gan stipri jāšaubās. Tā pozitīvais aspekts nenoliedzami ir vēlme iekasēt no “bagātajiem”, taču pastāv risks, ka, nevēlēdamās palielināt savus tēriņus, bankas nodokļa slogu uzliks uz mazo uzņēmēju un klientu pleciem. Turklāt, ja nodoklis netiek ieviests globāli, darījumi vienkārši tiks pārnesti uz ‘lētākām’ zonām; tiktu iznīcināti Eiropas finanšu centri - pirmkārt, Londona. Vēl neloģiskāka situācija rastos, ja šādu nodokli ieviestu tikai atsevišķas ES vai eirozonas valstis.
Ko gaidīt no nākotnes?
Manā skatījumā eiro nesabruks. Visdrīzāk, kritīsies tā vērtība pasaules finanšu tirgos, kas var izrādīties pozitīvs pavērsiens. Ekonomistu aprindās jau sen dzirdams viedoklis, ka tā vērtība ir bijusi pārvērtēta. ECB Ilgāka termiņa refinansēšanas operācija, caur ko pēdējā mēneša laikā tā Eiropas bankām ir izsniegusi rekordlielu aizdevumu -489 miljardus eiro, ir vairojusi likviditāti, mazinot eiro vērtību. Šāds pavērsiens var nest pozitīvus rezultātus, proti, krītoties cenām, pieaugs eksporta apjomi un līdz ar to valstu ekonomika.
Nenoliedzami, vēl jāpārvar gana daudz šķēršļu līdz stabilai ekonomiskas izaugsmei, taču šis mērķis nav ‘neiespējamā misija’. Jāattīsta efektīvs sankciju mehānisms un līdz galam jāizstrādā mehānisms, kā izstāties no eirozonas, nepametot ES. Jānostiprina sankciju un budžetu kontroles mehānisms eirozonā, jāsatuvina ekonomikas, jāizpilda konverģences mērķi, pakāpeniski jāpielīdzina fiskālā politika. Tikai vienotā sistēmā ir iespējama vienota valūta.
Latvijai ir jāturpina uzsāktais ceļš uz Māstrihtas kritēriju izpildi, jo tie - zema inflācija, zems valsts parāds un budžeta deficīts, zemas ilgtermiņa procentu likmes - liecina par sakārtotu ekonomiku un nodrošina starptautisko finanšu tirgu uzticību. Mums ir jārūpējas par savas ekonomikas stabilitāti, ražošanas un eksporta palielināšanu, finansējuma palielināšanu izglītībai, pētniecībai, veselības aprūpei. Laiks rādīs, vai un kad būs vērts iestāties eirozonā, vai turpināt saistīt lata vērtību ar eiro.
