16.02.2022
Tieši pirms desmit gadiem pārliecinošs vairākums Latvijas iedzīvotāju atvairīja uzbrukumu mūsu valodai. Toreiz viens no aktīvākajiem absurdā valodas referenduma atbalstītājiem bija Nils Ušakovs, kurš tagad pametis Rīgu korupcijas drupās, lai kā mūsdienu “Kremļa sapņotājs” Briselē cīnītos par nozīmīgāku statusu krievu valodai.
Sauksim lietas īstajos vārdos – cīņa par krievu valodas lietojuma paplašinājumu vienlaikus ir cīņa pret latviešu valodu un pret mūsu sabiedrības saliedētību. Šāds mērķis Eiropas Parlamentā (EP) pastāvīgi bijis Tatjanai Ždanokai, kuras līdzgaitnieki gadu gaitā mainījušies – Alfrēds Rubiks, Aleksandrs Mirskis, Andrejs Mamikins. Kādreiz angļu rakstnieks H. Velss par “Kremļa sapņotāju” nodēvēja Ļeņinu, bet tagad par tādu Briselē kļuvis Ušakovs. Mūsu kaimiņvalstī par to, protams, berzē rokas.
Domāju, ka, ja Ušakovam būtu nācies karjeru veidot PSRS okupācijas laikā, viņš būtu mēģinājis kļūt par komjaunatnes un vēlāk arī komunistiskās partijas ideoloģisko sekretāru, lai rusificētu mūsu zemi un iznīcinātu latviešu valodu. To uzskatāmi parāda viņa pastāvīgais entuziasms apkarot latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu un tādējādi pretoties vienotas valsts attīstībai, kurā visi iedzīvotāji, neatkarīgi no tautības, spētu sazināties latviski.
Spilgtākais piemērs tam bija Ušakova kampaņa, lai ar 2012. gada valodas referendumu mainītu krievu valodas statusu mūsu valstī. Toreiz aktīvi iestājos pret šo nejēdzīgo priekšlikumu, tostarp atspēkojot Kremļa dezinformāciju un skaidrojot Latvijas reālo situāciju kolēģiem. Manis Strasbūrā rīkotā konference “Why Latvian must remain the only official language in Latvia”, piedaloties EP vadībai, palīdzēja starptautiskajai sabiedrībai izskaidrot, kādas ir atšķirības starp krievu un latviešu valodas lomām mūsu valstī. Šo konferenci plaši atspoguļoja Latvijas plašsaziņas līdzekļi un starptautiskajam viedoklim bija neapšaubāma ietekme uz lielisko referenduma iznākumu.
Ušakova pūliņi cieta neveiksmi, tomēr redzams, ka viņš tautas gribu nevēlas respektēt. Lai uzjundītu nepilsoņu neapmierinātību un saskaņu mazinātu (cik ironiski!), viņš izteicies, ka Latvijas valstij būtu nepilsoņiem jāatvainojas – laikam jau par to, ka pilsonību neesam dāvinājuši bez ierunām. Turklāt pēdējā laikā Ušakovs stāsta par it kā lieliem panākumiem, jo viņš, lūk, esot panācis, ka turpmāk EP plašāk izmantošot arī minoritāšu valodas. Vai tiešām?
