Inese Vaidere

Šodien, 23. jūnijā, Eiropas Savienības (ES) valstu vadītāji vienbalsīgi lēmuši Ukrainai un Moldovai piešķirt ES kandidātvalstu statusu. “Tas ir spēcīgs un īpaši nozīmīgs signāls Ukrainai laikā, kad valsti grauj agresors Krievija.  Tas ir apliecinājums, ka šo valstu nākotne ir demokrātiskā Eiropā. Savukārt Krievijai tiek skaidri demonstrēts, ka tai nav tiesību lemt par citām valstīm un Ukraina nebūs nekāda Krievijas guberņa,” tā šo vēsturisko notikumu komentē Eiropas Parlamenta (EP) deputāte Inese Vaidere (ETP grupa, JV).

“Kopā ar Baltijas valstu un Polijas kolēģiem EP jau kopš kara sākuma 24. februārī aktīvi esam iestājušies par kandidātvalsts statusa piešķiršanu Ukrainai. Esam pārliecinājuši skeptiskos Rietumvalstu kolēģus par šī soļa nozīmību. Šodien Parlamenta pieņemtā rezolūcija, kuras izstrādē piedalījos, kā arī  ES valstu līderu lēmums, parāda, ka mums ir izdevies panākt pašu spēcīgāko politiskās solidaritātes lēmumu kara nomocītajai ukraiņu tautai. Tas ir skaidra perspektīva par iekļaušanos Eiropas valstu klubā. Turklāt Ukraina tiek aicināta uzsākt sarunas par pievienošanos ES, parāda, ka mazās valstis un to pārstāvji var veiksmīgi ietekmēt kopējo ES politikas kursu,” uzsver I. Vaidere.

 “Ukraina jau daudzus  gadus iestājusies par Eiropas vērtībām – nepārprotamu vēlmi izrauties no Krievijas ietekmes sfēras un veidot brīvu valsti, kas balstīta uz demokrātijas un vārda brīvības principiem. To parādīja gan Oranžā revolūcija, gan Eiromaidans, bet visspēcīgāk - varonīgās cīņas pret brutālo agresoru - Krieviju. Nav šaubu, ka nākotnē, izpildot pievienošanās kritērijus, Ukraina ir pelnījusi būt ES. Tas dod gan cerību, gan skaidru mērķi – atbrīvošanos no ilgās Krievijas uzkundzēšanās,” norāda deputāte.

I. Vaidere jau kopš 2004. gada EP strādā pie sadarbības veicināšanas ar Ukrainu. Piedaloties 2004. gada vēlēšanu novērošanas misijā, viņa kļuva par Oranžās revolūcijas dalībnieci. Vēlāk viņa dažādos veidos centusies palīdzēt Ukrainai ES integrācijas ceļā. I. Vaidere arī bija starp pirmajiem, kas iestājās par 2017. gadā panākto bezvīzu režīmu starp ES un Ukrainu. Savukārt tagad EP stingri aizstāv spēcīgas sankcijas pret Krieviju, tajā skaitā pilnīgu  enerģijas importa pārtraukšanu, kā arī lielāku finansiālo un militāro atbalstu Ukrainai.

“Līdzīgi kā Ukraina, arī Moldova un Gruzija ir parādījušas apņēmību tuvināties ES. Tādēļ pozitīvi vērtēju kandidātvalsts statusa piešķiršanu Moldovai. Zinu, ka Gruzijas tautai ir spēcīga vēlme būs ES valstu saimē, tādēļ ceru, ka tās valdība spēs pavisam drīz pārvarēt atlikušos šķēršļus, lai saņemtu kandidātvalsts statusu,” atzīmē deputāte.

Ukraina pieteikumu uzņemšanai ES iesniedza 2022.g. 28. februārī, bet Gruzija un Moldovas Republika – 3. martā. Šodien ES valstu vadītāji lēma par kandidātvalsts statusa piešķiršanu Ukrainai un Moldovai. Nākamais solis ir pievienošanās sarunu uzsākšana. Tas ietver arī Kopenhāgenas kritēriju izpildi.

Eiropas Parlamenta (EP) deputāte Inese Vaidere šonedēļ Briselē organizēja grāmatas "Gunārs Astra. Pēdējais vārds" atvēršanas pasākumu. Tajā ievadvārdus teica Eiropas Parlamenta prezidente Roberta Metsola, viceprezidente Heidi Hautala, kā arī ETP frakcijas viceprezidente un EP Eiropas vēstures atceres grupas vadītāja Rasa Juknevičienė. Ar izdevumu iepazīstināja projekta vadītājs, žurnālists Arnis Šablovskis. Savukārt par Astras dzīvi un politiskās pārliecības veidošanos atmiņās dalījās viņa brālis Leons Astra un mācītājs Guntis Kalme.

“Gunārs Astra – izcilais brīvības cīnītājs, viens no ļoti nedaudziem, kurš padomju okupācijas laikā, kad par katru brīvu vārdu draudēja cietums, vai kaut kas vēl ļaunāks, uzdrošinājās kritizēt noziedzīgo režīmu un iestājās par Latvijas neatkarību, par latviešu valodu,” tā, atklājot pasākumu, teica EP deputāte Inese Vaidere.

Viņa arī uzsvēra, ka Astras pēdējā vārda un dzīves gājuma publicēšana četrās svešvalodās ir unikāls notikums, kas ļauj starptautiskajai sabiedrībai uzzināt vairāk par padomju represijām.

Ar Gunāra Astras likteni deputāte starptautisko sabiedrību iepazīstināju tieši 14. jūnijā, Komunistiskā genocīda upuru atceres dienā, uzsverot, ka Krievija, kura ir Padomju Savienības mantiniece, ne vien joprojām noliedz savus nodarījumus, bet atkal ar cietumu soda vārda brīvību un šobrīd izvērš arvien jaunas represijas.

Rīt, 14. jūnijā, Eiropas Parlamentā (EP) tiks prezentēta grāmata “Gunārs Astra. Pēdējais vārds”. Pasākumu organizē EP deputāte Inese Vaidere, bet ievadvārdus teiks EP prezidente Roberta Metsola un vairākas vadošas Parlamenta amatpersonas.

“Izcilā disidenta Gunāra Astras pēdējā vārda publicēšana četrās svešvalodās ir unikāls notikums, kas ļaus starptautiskajai sabiedrībai uzzināt vairāk par PSRS režīma represijām. Kolēģus EP un pārējos interesentus ar G. Astras likteni iepazīstināšu 14. jūnijā – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, lai vēlreiz uzsvērtu, cik brutāls un noziedzīgs šis režīms bija. Krievija, kura ir Padomju Savienības mantiniece, ne vien joprojām noliedz savus nodarījumus, bet arī atkal ar cietumu soda vārda brīvību un šobrīd izvērš arvien jaunas represijas Ukrainā. Tādēļ ir īpaši svarīgi starptautiskai sabiedrībai skaidrot mūsu vēsturi,” norāda I. Vaidere.

Grāmatas pasākumā EP bibliotēkā piedalīsies EP prezidente Roberta Metsola, viceprezidente Heidi Hautala no Somijas, kā arī ETP grupas viceprezidente un EP Eiropas vēstures atceres grupas vadītāja Rasa Juknevičiene no Lietuvas. Par izdevumu stāstīs idejas autors un projekta vadītājs vēsturnieks Arnis Šablovskis. Savukārt kā veidojās Gunāra Astras politiskā pārliecība, un tiesas sēdi, kurā tika nolasīts slavenais pēdējais vārds, atmiņās dalīsies viņa brālis Leons Astra un laikabiedrs mācītājs Guntis Kalme.

I. Vaidere uzsver: “Gunārs Astra bija drosmīgs disidents, jo dzīvoja laikā, kad brīvības nebija. Viņš kā viens no ļoti retajiem atklāti nostājās pret padomju režīmu un atļāvās skaļi norādīt uz PSRS noziedzīgo rīcību mūsu valstī. Astras vārdi stiprināja latviešus un palīdzēja nepadoties, kaut arī ļoti nedaudzi par viņa uzskatiem uzzināja uzreiz.”

Gunārs Astra (1931-1988) par “dzimtenes nodevību” ir tiesāts vairākkārt. Pirmo reizi 1961. gadā viņu notiesāja uz 15 gadiem par to, ka viņš sarakstījās ar ārzemēs dzīvojošiem latviešiem, klausījās ārzemju radio, kolēģu un paziņu vidū izteica neapmierinātību par Latvijas rusifikāciju un PSRS problēmām, kā arī tikās ar ASV diplomātiem. Savukārt 1983. gadā Gunāru Astru arestēja un tiesāja par “pretpadomju” literatūras glabāšanu, pavairošanu un izplatīšanu.

Grāmatā “Gunārs Astra. Pēdējais vārds” ir viņa runa Latvijas PSR Augstākajā tiesā 1983. gada 15. decembrī. To papildina vēsturnieka Ginta Apala komentāri un tulkojums angļu, vācu, franču un krievu valodās.

Publicēts Delfi.lv

Ukraiņu nesalaužamā, apbrīnojamā apņēmība cīnīties ir skaidra – par savu brīvību un demokrātiju, pret Krievijas slepkavām un viņu ļaunuma ideoloģiju. Ukraiņi cīnās arī par mums, par mieru visā Eiropā. Mazāk skaidra ir mūsu pašu apņēmība visiem līdzekļiem cīnīties pret vietējiem Krievijas agresijas simboliem un putinisma atbalstītājiem Latvijā.

Visā Latvijā joprojām izkaisīti vairāki simti padomju okupācijas pieminekļu, kas aizvaino PSRS totalitārisma upurus un viņu ģimenes. Tie jānovāc, nesaudzējot arī pieminekli Pārdaugavā, kas nemaz nav karavīru apbedījuma vieta. Savā ziņā esmu starp Uzvaras parkā novietotā pieminekļa “īpašniekiem”, jo tā celšanai tika vākti tautas “brīvprātīgi” ziedojumi un arī man no algas toreiz tika atvilkti desmit rubļi šāda ziedojuma nodrošināšanai. Ar piespiedu “īpašnieka” tiesībām varu apliecināt, ka šim objektam nav vietas Latvijā.

Pozitīvs piemērs ir nesenais lēmums demontēt vairākus padomju režīma piemiņas akmeņus Ogres novadā. Šis ir īstais brīdis līdzīgu revīziju veikt visā Latvijā. Tiem, kuri brīdina par sagaidāmām Krievijas dusmām – nav šaubu, ka Krievija ir un pārskatāmā nākotnē būs agresīva, mums nedraudzīga valsts jebkurā gadījumā. Starp citu, tiem, kuri iebilst, jo “nevēlas sabiedrību vēl vairāk šķelt”, konkrētu risinājumu jau pirms deviņiem gadiem trāpīgi piedāvāja pazīstamais žurnālists Arturs Vaiders – okupantu pieminekli Pārdaugavā aizstāt ar cilvēkus vienojošu Nacionālo sporta stadionu[1] kā vienu no variantiem teritorijas izmantošanai.

Tāpat nav izprotams, kādēļ Latvijas Krievu savienībai (LKS) daudzu gadu garumā, un pat vēl Krievijas uzsāktā kara laikā, ļauts nodarboties ar dažādām agresiju atbalstošām un pret Latviju vērstām aktivitātēm. Turklāt par to pagājušogad vien no mūsu nodokļu maksātājiem saņemot teju 150 000 eiro! Demokrātija nav visatļautība, Latvijai jāaizstāv sevi no naidīgiem spēkiem, kuri iekūņojušies mūsu politiskajā sistēmā. Tādēļ nekavējoties šis veidojums jāaizliedz. Arī Eiropas līmenī, pēc nopietnām EP Zaļo un Eiropas Brīvās apvienības grupas pārrunām ar Tatjanu Ždanoku par viņas nepārprotamo atbalstu putinismam, LKS pārstāvei marta beigās no frakcijas nācās aiziet, zaudējot visu – jau tā neievērojamo – ietekmi.

Par krieviem Latvijā. Gribētos sagaidīt, ka Latvijas krievi gan ar vārdiem, gan darbiem aktīvāk iestājas pret Krievijas zvērībām – lai nepārprotami parādītu, ka “visi krievi nav vienādi” kā skandē Nils Ušakovs, kurš gan pats gadiem vilcis Latvijas krievus Kremļa virzienā. Līdz šim puisis nebija sapratis Kremļa patieso dabu, bet jauki, ka Nilam, pēc tik daudziem gadiem Krievijas agresijas un melu, acis beidzot esot atvērušās.  Diemžēl kustības “Krievu balss pret karu” mītiņā pie Brīvības pieminekļa, kas tika noorganizēts divus mēnešus pēc slepkavošanas sākuma, gan pulcējās vien pāris simti cilvēku, no kuriem daļa bija Ukrainas bēgļi. Tas ir ļoti maz. Turklāt te jāpiemin, ka Latvijas krieviem bijusi pieejama objektīva informācija par Kremļa agresīvo dabu daudzu gadu garumā, kā arī jaunākajiem Krievijas armijas noziegumiem. To ignorēt un baroties no Putina propagandas ir nosodāma izvēle, kas atspoguļo imperiālistisku domāšanas veidu.

Visbeidzot, jāgarantē patiesi droša vide ikvienam, kas iestājas pret Krievijas agresiju. Teju ik dienu medijos izskan informācija par uzbrukumiem vai putinismu slavinošu vandālismu. Ne vienu vien līdzīgu gadījumu pēdējās nedēļās esmu dzirdējusi arī no paziņām. Ministre Golubeva nav sakārtojusi iekšlietu sistēmu, lai tā saskaņoti un efektīvi spētu atbildēt uz ikvienu šādu gadījumu. Pret katru agresijas epizodi – ne vien fizisku, bet arī mutisku – jāvēršas ar visu bardzību. Nekādas iecietības pret karu atbalstošiem izteikumiem vai darbībām!

Tas attiecināms arī uz 9. maiju – neviena pašvaldība nedrīkst pieļaut “piemiņas” balagānus, kas slavinātu Krievijas armiju un tādējādi pazemotu gan mūsu tautu, gan ukraiņus. Tā vietā 9. maijā atzīmēsim Eiropas dienu un novērtēsim Latvijas ieguvumus no piederības Eiropas valstu saimei – brīvību ceļot, strādāt un studēt ārzemēs, solidaritāti, ekonomisku atbalstu un, pats galvenais, lielāku drošību.

[1] https://www.delfi.lv/news/versijas/arturs-vaiders-nacionalais-stadions-uzvaras-parka-labaku-vietu-neatrast.d?id=43153130

Eiropas Parlaments (EP) ir pieņēmis rezolūciju, kurā pieprasa nekavējoties noteikt ļoti stingras sankcijas pret Krieviju, ieskaitot pilnīgu energoresursu importa aizliegumu. “Gandarījums, ka izdevās pārliecināt kolēģus atbalstīt arī gāzes embargo. Lai apturētu smagos Krievijas kara noziegumus Ukrainā, ES pret agresoru jāizdara maksimāls spiediens un jāpārtrauc jebkādā veidā papildināt Kremļa budžetu. Tikmēr jaunākās ES sankcijas ir pārāk vājas. Turpināt pirkt Krievijas naftu un gāzi šajos apstākļos ir amorāli,” uzsver EP deputāte Inese Vaidere (ETP grupa), kura bija viena no rezolūcijas virzītājām.

Reaģējot uz arvien jaunām ziņām par Krievijas zvērībām, EP pieprasa sniegt Ukrainai visaptverošu atbalstu. Militārajā jomā jāpalielina ieroču un armijas ekipējuma piegādes. “Lai aizstāvētos un izdzītu agresoru, Ukrainai šobrīd visvairāk nepieciešami smagie ieroči – tanki, raķetes, kaujas lidmašīnas. Katrai valstij, kas vēlas izbeigt karu, šie ieroči pēc savām iespējām jāpiešķir ukraiņiem,” norāda I. Vaidere.

Vienlaikus jādara viss, lai ar ekonomisku spiedienu un starptautisku izolāciju vērstos pret agresora iespējām slepkavošanu turpināt. “Līdzšinējā retorika no ES samiernieciskajām valstīm, ka daļa sankciju jāpietaupa gadījumam, ja Krievija situāciju saasinās, ir bijusi pilnīgi aplama. Redzam, ka tādējādi pieļauti jauni kara noziegumi. Tā vietā maksimāls spiediens pret Krieviju un arī Baltkrieviju jāizdara nekavējoties,” ir pārliecināta deputāte.

I. Vaidere izceļ faktu, ka ES valstis ik dienu Krievijai pārskaita gandrīz miljardu eiro par naftas, gāzes un ogļu importu, šādi palīdzot uzbūvēt simtiem tanku. Šonedēļ ES tiek lemts par ogļu iepirkumu pārtraukšanu, tomēr šis resurss veido vien dažus procentus no Kremļa importa ieņēmumiem. “Jaunākās sankcijas ir nepietiekamas. Jo ilgāk karš turpināsies, jo dārgāk tas izmaksās arī ES un pieaugs iespējas, ka Krievija varētu uzbrukt vēl kādai valstij. Tādēļ mums pēc iespējas ātrāk jāiemācās dzīvot bez Kremļa resursiem. Turklāt aprēķini rāda, ka pilnīgs Krievijas energoresursu embargo ES neradītu ļoti nopietnas sekas. Toties Krievijas ekonomikas kritums tā rezultātā līdz gada beigām varētu sasniegt pat 40%, kas palīdzētu apturēt karu,” skaidro politiķe.

I. Vaidere kā neapmierinošas kritizē arī individuālās sankcijas: “ES sarakstam pievienoti daži desmiti personu, kamēr ar Putina un Lukašenko režīmiem ir cieši saistīti tūkstošiem indivīdu. Jākonfiscē viņu visu īpašumi, no kuriem iegūtie līdzekļi jāizmanto Ukrainas atbalstam, un uz Krieviju jāizraida arī oligarhu ģimenes locekļi.” Viņa piebilst, ka lielas problēmas radījusi sankciju efektīva piemērošana, tādēļ jānovērš jebkādas iespējas sankcijas apiet.

Rietumu sākotnējā reakcija uz Krievijas iebrukumu Ukrainā bija vienota un visai spēcīga, tomēr, karam turpinoties, ar to vairs nepietiek. Mums jādara viss, lai vērstos pret Krievijas spējām slepkavošanu turpināt. Kopā ar kolēģiem Eiropas Parlamentā (EP) esmu izstrādājusi un ES augstākajām amatpersonām nosūtījusi vairākas vēstules ar ierosinājumiem, kā “piegriezt skrūves” Krievijai, pārtraukt tirgoties ar agresoru un palīdzēt Ukrainai. Īsi par dažiem būtiskākajiem uzdevumiem.

Vispirms jau militārajā jomā – ukraiņiem jānodrošina daudz plašākas ieroču piegādes. Ne tikai vieglie aizsardzības ieroči, bet arī nopietnas pretgaisa aizsardzības sistēmas, kaujas lidmašīnas un tanki. Tas jādara visām Ukrainu atbalstošajām valstīm, katrai pēc savām iespējām.

Tāpat jānovērš visi robi, kas ļauj apiet sankcijas. Vēl spēcīgāk jāvēršas pret Kremļa oligarhiem. Jākonfiscē viņu īpašumi, no kuriem iegūtie līdzekļi jāizmanto Ukrainas atbalstam, un uz Krieviju jāizraida arī oligarhu ģimenes locekļi. Jāsoda tie, kuri gadiem stutējuši Putina varu. Un ES ir nekavējoties jāpieņem vēl spēcīgākas sankcijas pret Krievijas ekonomiku. Piemēram, no “SWIFT” starptautisko banku norēķinu sistēmas jāatslēdz visas Krievijas un Baltkrievijas finanšu iestādes. Spēcīgs solis būtu pilnīgs tirdzniecības aizliegums ar abām valstīm.

Noteikti nekavējoties jāpārtrauc Krievijas naftas, gāzes un akmeņogļu imports. Ir nepieņemami, ka, pērkot šos resursus, Rietumi finansē trešdaļu Krievijas budžeta, kas ļauj Putinam ik dienu saražot 400 jaunus tankus. Tādēļ EP esmu aktīvi aicinājusi izbeigt energoresursu importu no Krievijas. Kolēģu vidū tam veidojas atbalsts, kas ir būtiski, lai pārliecinātu skeptiskās dalībvalstis.

Vairāk nekā 40% ES dabasgāzes un ogļu, kā arī 27% jēlnaftas tiek importēti no Krievijas. Piemēram, Vācija ir īpaši atkarīga, un Putins to izmanto spiediena izdarīšanai. Taču šis nav īstais brīdis Eiropas bagātākajām valstīm bažīties par iespējamo cenu pieaugumu, atsakoties no Kremļa enerģijas, kamēr tepat blakus tiek noslepkavoti civiliedzīvotāji, arī bērni. Lai apturētu karu, ES pēc iespējas ātrāk jāiemācās dzīvot bez Krievijas resursiem.

Arī Latvijā atteikšanās no Krievijas energoresursiem kādu brīdi radīs cenu pieaugumu. Tomēr tas ir iespējams bez ļoti nopietnām sekām un, pats svarīgākais – tādējādi palīdzēsim apturēt karu, kas ir drauds arī mums. Miers ir dārgāks par visu.

Līdztekus aktīvi jāveicina pāreja uz atjaunojamajiem energoresursiem un jāsamazina mūsu enerģijas patēriņš. Piemēram, par pāris grādiem jāsamazina temperatūra gan valsts iestāžu telpās, gan mājokļos, kā arī vairāk jāizmanto sabiedriskais transports. Ir pēdējais laiks daudz straujāk veikt ēku atjaunošanu, kas līdz šim notikusi gliemeža gaitā. Kā Eiropas Renovāciju vēstniece Latvijā vēlos uzsvērt, ka visaptveroša renovācija ļauj siltumenerģijas patēriņu un rēķinus samazināt pat vairāk nekā uz pusi.

Ik dienu dzirdam par jauniem Krievijas kara noziegumiem. Mums šīs šausmas ir jāpārtrauc. Jābeidz no Putina baidīties un jāstājas viņam pretī ar visu Rietumvalstu spēku!

“Meli, ko vakar dzirdējām Krievijas prezidenta Putina runā, atmiņā atsauca padomju vēstures grāmatas, pilnas ar absurdiem un sagrozītiem faktiem. Citkārt par to varētu pat pasmīnēt, bet ne šoreiz, kad Kremlis sāk atklātu militāru agresiju Ukrainas suverēnajā teritorijā. Tam jāstājas pretī ar ļoti spēcīgām Rietumu sankcijām, jo vienīgais, ko Kremlis saprot ir spēka pozīcijas,” uzsver Eiropas Parlamenta (EP) deputāte Inese Vaidere (ETP grupa).  

Viņa norāda, ka ar dekrētu par “tautas republiku” neatkarību Putins veic vēl vienu nekaunīgu provokāciju, atklāti un atkārtoti pārkāpjot Ukrainas neatkarību un tādas starptautiskās vienošanās kā Budapeštas memorandu par Ukrainas teritorijas neaizskaramību un Minskas vienošanos par karadarbības izbeigšanu Ukrainas austrumos.

“Tas, kā Eiropas Savienība un sabiedrotie tagad reaģēs, noteiks visu turpmāko konflikta attīstību, un bez stiprām sankcijām ir liels risks, ka Putins neapstāsies. Tādēļ šobrīd nepieciešams ātri rīkoties, tostarp apturot “Nord Stream 2”, Krieviju izslēdzot no starptautiskās finanšu sistēmas un nosakot individuālas sankcijas personām, kuras ir atbildīgas par uzbrukumu Ukrainas valstiskumam. Turklāt mērķētās sankcijas, piemēram, kontu iesaldēšana Rietumu bankās, vīzu apturēšana, iebraukšanas aizliegumi ES un sabiedroto teritorijās jāattiecina ne tikai uz nedaudzām amatpersonām, bet arī uz Krievijas prezidentu pašu, viņa administrāciju un Krievijas Domes deputātiem, kā arī viņu ģimenēm, jo šādu prettriecienu viņi izjustu vissāpīgāk,” pauž deputāte.

Līdztekus I. Vaidere akcentē, ka Ukrainai jāsaņem viss nepieciešamais atbalsts no Rietumvalstīm, tai skaitā militārais aprīkojums un ekonomiska palīdzība. Viņa patiesi cer, ka šis ir tas brīdis, kad arī Vācija un citas dalībvalstis iesaistīsies militārās palīdzības sniegšanā.

Deputāte arī atzīmē, ka pēdējās nedēļās notikušās valstu vadītāju Makrona un Šolca vizītes pie Putina, lai pārliecinātu virzīties uz situācijas mierīgu atrisinājumu, ir izgāzušās. “Rietumu līderiem jābeidz cerēt, ka ar Kremli kaut ko var “diplomātiski sarunāt”. Nevar. Mēs Baltijas valstīs par to jau brīdinājām. Attiecīgi jāmaina stratēģija uz daudz stingrāku rīcību un arī toni,” uzsver deputāte.

Šodien I. Vaidere dodas uz Viļņu, kur norisināsies Eiropas Tautas partijas grupas līderu tikšanās ar Baltijas valstu augstākajām amatpersonām, lai kopīgi apspriestu drošības situāciju Eiropā. Pārstāvot Latviju šajā pasākumā, deputāte paudīs stingru nosodījumu Kremļa atklāti provokatīvajai un agresīvajai rīcībai, kā arī uzsvērs mūsu nelokāmo atbalstu Ukrainai.

Tieši pirms desmit gadiem pārliecinošs vairākums Latvijas iedzīvotāju atvairīja uzbrukumu mūsu valodai. Toreiz viens no aktīvākajiem absurdā valodas referenduma atbalstītājiem bija Nils Ušakovs, kurš tagad pametis Rīgu korupcijas drupās, lai kā mūsdienu “Kremļa sapņotājs” Briselē cīnītos par nozīmīgāku statusu krievu valodai.

Sauksim lietas īstajos vārdos – cīņa par krievu valodas lietojuma paplašinājumu vienlaikus ir cīņa pret latviešu valodu un pret mūsu sabiedrības saliedētību. Šāds mērķis Eiropas Parlamentā (EP) pastāvīgi bijis Tatjanai Ždanokai, kuras līdzgaitnieki gadu gaitā mainījušies – Alfrēds Rubiks, Aleksandrs Mirskis, Andrejs Mamikins. Kādreiz angļu rakstnieks H. Velss par “Kremļa sapņotāju” nodēvēja Ļeņinu, bet tagad par tādu Briselē kļuvis Ušakovs. Mūsu kaimiņvalstī par to, protams, berzē rokas.

Domāju, ka, ja Ušakovam būtu nācies karjeru veidot PSRS okupācijas laikā, viņš būtu mēģinājis kļūt par komjaunatnes un vēlāk arī komunistiskās partijas ideoloģisko sekretāru, lai rusificētu mūsu zemi un iznīcinātu latviešu valodu. To uzskatāmi parāda viņa pastāvīgais entuziasms apkarot latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu un tādējādi pretoties vienotas valsts attīstībai, kurā visi iedzīvotāji, neatkarīgi no tautības, spētu sazināties latviski.

Spilgtākais piemērs tam bija Ušakova kampaņa, lai ar 2012. gada valodas referendumu mainītu krievu valodas statusu mūsu valstī. Toreiz aktīvi iestājos pret šo nejēdzīgo priekšlikumu, tostarp atspēkojot Kremļa dezinformāciju un skaidrojot Latvijas reālo situāciju kolēģiem. Manis Strasbūrā rīkotā konference “Why Latvian must remain the only official language in Latvia”, piedaloties EP vadībai, palīdzēja starptautiskajai sabiedrībai izskaidrot, kādas ir atšķirības starp krievu un latviešu valodas lomām mūsu valstī. Šo konferenci plaši atspoguļoja Latvijas plašsaziņas līdzekļi un starptautiskajam viedoklim bija neapšaubāma ietekme uz lielisko referenduma iznākumu.

Ušakova pūliņi cieta neveiksmi, tomēr redzams, ka viņš tautas gribu nevēlas respektēt. Lai uzjundītu nepilsoņu neapmierinātību un saskaņu mazinātu (cik ironiski!), viņš izteicies, ka Latvijas valstij būtu nepilsoņiem jāatvainojas – laikam jau par to, ka pilsonību neesam dāvinājuši bez ierunām. Turklāt pēdējā laikā Ušakovs stāsta par it kā lieliem panākumiem, jo viņš, lūk, esot panācis, ka turpmāk EP plašāk izmantošot arī minoritāšu valodas. Vai tiešām?

Eiropas Parlamenta (EP) deputāte Inese Vaidere Vides komitejā ir iesniegusi grozījumus, lai aizstāvētu koksnes izmantošanu. “Koksnes biomasa ir Latvijai ļoti nozīmīgs atjaunīgās enerģijas avots, jo tas ir gan videi draudzīgs, gan arī plaši pieejams, turklāt to jau intensīvi izmantojam apkurē. Jāpiebilst, ka koksnes biomasas izmantošana ir CO₂ neitrāls process, jo koki augot piesaista emisijas. Tādēļ iestājos pret Eiropas Komisijas (EK) priekšlikumiem, kas ierobežotu koksnes izmantošanu enerģijas ieguvē,” uzsver deputāte. 

“Energoresursu cenu lēciens, ko piedzīvojam pēdējos mēnešos, ir uzskatāmi parādījis, ka Eiropas un arī Latvijas nākotnei jābūt saistītai ar vēl lielāku vietējo energoresursu izmantošanu. Latvijas gadījumā ļoti nozīmīga ir koksne. Kamēr dabasgāzes cena gada laikā ir pieaugusi ļoti strauji, koksnes kurināmajam tas noticis salīdzinoši krietni mazāk. Tātad ražot enerģiju no videi draudzīgas koksnes biomasas nav tikai “zaļi”, tas ir arī ekonomiski izdevīgi. Turklāt tādā veidā mēs mazinām atkarību no Krievijas gāzes un stiprinām savu drošību,” norāda I. Vaidere.

Deputāte skaidro, ka EK ir ierosinājusi izmaiņas 2018. gadā pieņemtajā likumā par atjaunīgās enerģijas izmantošanas veicināšanu. Kaut gan daļa no piedāvātajām izmaiņām ir pozitīvas, tiek piedāvāta arī virkne pārspīlētu ierobežojumu koksnes izmantošanai enerģētikā, par spīti tam, ka tā ir klasificēta kā atjaunīgais energoresurss. Piemēram, viens no EK priekšlikumiem, pret ko iestājas I. Vaidere, paredz vienotus noteikumus visā ES par to, kā valstīm jāizmanto koksnes biomasa, piemērojot tā saucamo kaskādes principu. Tāpat ir bažas, ka tiks nevajadzīgi palielināta birokrātija pat mazu meža platību īpašniekiem.

“Eiropas zaļais kurss ir jāīsteno Latvijai izdevīgā veidā! Šādas izmaiņas koksnes izmantošanā neatbalstu, jo Komisija nav ņēmusi vērā dalībvalstu atšķirīgo situāciju. To EP esmu uzsvērusi arī saviem kolēģiem – Latvijā meži klāj vairāk nekā pusi valsts teritorijas, kamēr, piemēram, Nīderlandē tie ir vien 10%. Skaidrs, ka virknē valstu koksne nav piemērots enerģijas avots, jo šī resursa vienkārši ir maz un tas jāsargā. Savukārt Ziemeļeiropā koksne ir ne vien pieejama lielā apjomā, bet ir arī teju vienīgais atjaunīgais energoavots apkurei ziemas sezonā. Nav saprātīgi, ka šajā gadījumā visas valstis tiek “mestas pār vienu kārti”, jo situācija katrā ir atšķirīga. Turklāt mums, atšķirībā no blīvi apdzīvotām valstīm, ir daudz krūmāju, kuru izciršana gan atbrīvo vietu augstas kvalitātes kokiem, gan arī kalpo kā izejmateriāls enerģijas ražošanai,” pamato I. Vaidere, piebilstot, ka, protams, jāveicina koksnes izejmateriālu izmantošana vietējā ražošanā un apkurē. Savukārt vairāk jāeksportē preces jau ar augstāku pievienoto vērtību.