fbpx

25.03.2021

Pirms 72 gadiem teju 45 000 Latvijas iedzīvotāju lopu vagonos aizveda nezināmā virzienā. Izrādījās, ka mokošais ceļš šos nevainīgos cilvēkus veda uz Sibīriju. Daži to mēģina attaisnot – tie esot bijuši “tautas ienaidnieki”. Bet kā gan vairāk nekā 10 000 bērnu varēja būt “tautas ienaidnieki”!?

Pārāk daudzi no izsūtīšanām nekad neatgriezās. Tāpēc šodien pieminam 1949. gada 25. martu – vienu no vistumšākajām dienām Latvijas vēsturē. Šis genocīds ir atstājis dziļas rētas vai katrā Latvijas ģimenē, arī manējā.

Ir skaidrs, ka šo cilvēku piemiņa nedrīkst pazust no mūsu atmiņām, tādēļ ir svarīgi no paaudzes paaudzei tās nodot, ik gadu pieminot izsūtīšanu upurus.

Eiropas Parlamentā (EP) strādāju pie tā, lai mūsu tautas pārdzīvojumus zinātu un saprastu starptautiski. Kopā ar ārvalstu kolēģiem panācām, ka jau vairāk nekā desmit gadus 23. augusts ir pasludināts par Eiropas kopīgu nacisma un staļinisma upuru piemiņas dienu. Esmu organizējusi vēstures konferences, panākusi līdzfinansējumu dokumentālajai filmai “Padomju stāsts” un atbalstījusi vairāku grāmatu izdošanu, kas atmasko padomju okupāciju. Šobrīd to turpinu darīt, strādājot EP Vēstures atceres grupā.

Lielais darbs, kas ieguldīts mūsu vēstures skaidrošanā, ir nesis rezultātus. Tomēr tas jāturpina. Gan skolās, gan vecākiem katrā ģimenē bērniem jāstāsta par pagātnes zvērībām.  

Diemžēl šodien mums nav iespējas pulcēties un kopīgi atcerēties mūsu ģimenes locekļus, radus, draugus un tuviniekus, kuri cieta no šī nežēlīgā, totalitārā režīma. Taču, arī atrodoties mājās, mēs katrs varam aizlūgt par visām upuru dvēselēm un novērtēt mūsu vērtības – valsti, zemi un valodu.

Kopā nolieksim galvas, pieminot deportāciju upurus, un godāsim smagi izcīnīto Latvijas neatkarību!