17.12.2021

Publicēts delfi.lv

https://www.delfi.lv/news/versijas/inese-vaidere-launuma-imperijas-mantojums-atbalsojas-vel-sodien.d?id=53877873

Šajās dienās aprit 30 gadi kopš Padomju Savienības sabrukuma. Diemžēl nav iespējams aprobežoties tikai ar pārdomām par šī notikuma vēsturisko nozīmi, jo toreizējam režīmam līdzīgas iezīmes nomācoši atbalsojas arī šodien – divu Latvijas kaimiņvalstu līderi izmanto totalitāras metodes.

Smagā cīņa par totalitārisma nosodījumu

Šonedēļ, 30 gadus pēc PSRS sabrukuma, Eiropas Parlamenta (EP) plenārsēdē uzsvērām šī notikuma atceres nozīmi gan Krievijas, gan Eiropas nākotnei, jo PSRS rēgs joprojām ietekmē mūsdienu Eiropu. Uzskatu, ka viens no iemesliem Krievijas un Baltkrievijas agresīvajam rīcībai šodien ir totalitārisma smago seku neizvērtēšana. Neaizmirsīsim, ka PSRS bija ne tikai sabiedrotā nacisma sakāvē, bet arī to pašu nacistu sabiedrotā kara sākšanā. Tādēļ cīņa par vēstures atceri un totalitārisma nosodījumu ir jāturpina.

Nozīmīgu ieguldījumu šo mērķu īstenošanai sniegusi padomju disidenta Andreja Saharova vēl 1988. gadā nodibinātā nevalstiskā organizācija “Memoriāls”. Tā daudzus gadus strādājusi pie Staļinisma noziegumu izpētes un dokumentācijas, politisko represiju upuru piemiņas iemūžināšanas, cilvēktiesību aizstāvības – ļoti cienījamiem un vērtīgiem uzdevumiem. Tādēļ pirms astoņiem gadiem “Memoriālu” arī virzīju Nobela prēmijai. Taču patlaban Krievijas Ģenerālprokuratūra pieprasa šo organizāciju likvidēt, uz ko EP šonedēļ reaģējām ar aicinājumu “Memoriālam” ļaut turpināt darbību. 14. decembrī tika izziņota tiesas prāvas pārcelšana uz vēlāku laiku, tomēr tas ir mazs cerību stars, jo nav šaubu, ka “Memoriāls” Kremlim ir ļoti neērts.

Nesen iznākušajā filmā “Krievija. Jaunākā vēsture” Putins atkārtoti PSRS sabrukumu vērtējis kā traģēdiju. Tas atgādina, cik joprojām diametrāli pretēja ir Kremļa un rietumu attieksme pret PSRS lomu. Kad citas valstis pieprasa Krievijai atbildēt par PSRS nodarīto un, piemēram, kompensēt milzīgos represiju zaudējumus, Kremlis uzsver, ka Krievija un PSRS ir dažādas valstis. Bet, kad nepieciešams uzkurināt nacionālismu, Krievijas un “varenās” PSRS saites tiek uzsvērtas. Šāda “fizkultūra” ar faktiem un loģiku Kremļa propagandai ir raksturīga.

Lai totalitārisma postu aktualizētu starptautiski, PSRS izjukšanas gadskārtā pieņēmām arī EP Vēstures atceres grupas, kurā aktīvi darbojos, izstrādātu rezolūciju, kas atgādina daudzos PSRS noziegumus pret cilvēci. Tajā nosodījām Staļina kulta atdzimšanu Krievijā, kā arī valsts atbalstīto vēstures faktu noliegšanu un sagrozīšanu.

Toreiz Aukstais karš, tagad – hibrīdkarš

Ne vien PSRS totalitārisma apjūsmošana, bet arī ienaidnieka tēla kultivēšana NATO valstu veidolā, represijas un baiļu atmosfēras uzturēšana – šīs iezīmes jau gadiem ilustrē Krievijas un tagad arī Baltkrievijas uzvedību ne tikai pašu mājās, bet arī ārpolitikā. To varētu uzskatīt par mantojumu no “ļaunuma impērijas”, kā to trāpīgi savulaik nodēvēja ASV prezidents Ronalds Reigans.

Pirms 30 gadiem PSRS sabruka, faktiski bankrotējot utopiskajai plāna ekonomikai, kura vairs nespēja sevi uzturēt. Taču nostalģija pēc šīs impērijas pieņemas spēkā, kas padara drošības situāciju Eiropā ļoti satraucošu. Agresivitāte ārpolitikā, rībinot kara bungas, palīdz novērst uzmanību no milzīgajām problēmām Krievijas ekonomikā. Attiecīgi Aukstā kara vietā tagad saskaramies ar agresiju un pat hibrīdkaru.

Kremlis stāsta, ka NATO turpmāka paplašināšanās uz austrumiem esot ļoti “sensitīvs” jautājums. Ultimāti attiecībā uz Ukrainas un Gruzijas iespējamo pievienošanos NATO daudz neatšķiras no Molotova-Ribentropa pakta filozofijas par impēriju ietekmes zonām un Eiropas sadalīšanu. Kad Krievija apdraud mūsu sabiedroto Ukrainu, pie tās robežas pulcējot vairāk nekā 100 000 karavīru, nedrīkstam klusēt. Tādēļ pareizi ir nesenie rietumu demokrātiju brīdinājumi par ļoti sāpīgām ekonomiskām sankcijām turpmākas agresijas gadījumā.

Latvijai pašlaik īpaši nopietns izaicinājums ir Putina iedvesmotā Lukašenko organizētais hibrīdkarš, sūtot nelegālos migrantus pārkāpt mūsu robežu. Šonedēļ EP plenārsēdes debatēs par satraucošo situāciju uz robežas ar Baltkrieviju uzsvēru, ka rīkojamies pareizi, šiem migrantiem neļaujot iekļūt ES. Taču likumos jāparedz daudz plašākas iespējas stingri atbildēt uz šāda veida hibrīduzbrukumiem, arī ilgtermiņā. 2022. gadā EP strādāsim pie grozījumiem Šengenas Robežu kodeksā, lai veidotu pastāvīgu risinājumu situācijām, kad trešās valstis migrāciju izmanto politiskiem mērķiem.

Nepiekāpīgi pret “ļaunuma impērijas” ļauno mantojumu

Atceroties padomju impērijas sabrukumu, ko aktīvi veicināja Baltijas valstis, nedrīkst aizmirst, ka arī nozīmīga daļa Krievijas iedzīvotāju vēlējās pārmaiņas. Lai arī šobrīd Putina tvēriens ap Kremļa varas svirām ir ļoti spēcīgs, viņa valdīšana nebūs mūžīga. Tāpēc Eiropai ir jāpalīdz gatavoties nākotnei un aktīvi jāturpina atbalstīt tos Krievijas iedzīvotājus, kuri vēlas demokrātiskas pārmaiņas savā valstī.

2021. gada Saharova balvu par domas brīvību EP šonedēļ pasniedzām Krievijas opozīcijas politiķim Aleksejam Navaļnijam. Vēstījums, ko ieslodzītais Navaļnijs mums sūtīja caur meitu Darju, kas balvu pieņēma viņa vietā, bija: “Pasaki, lai viņi neliek vienādības zīmi starp Krieviju un Putina režīmu.” Tam pievienojos, jo zinu, cik ļoti godīgā Krievijas tautas daļa cieš no diktatora režīma.

Darja savā uzrunā kritizēja Eiropas pragmatismu attiecībās ar Kremli. Nevar noliegt, ka Eiropas valstis pārāk ilgi mēģinājušas ar Putinu sarunāt “pa labam” un diemžēl daži Eiropas līderi to joprojām mēģina darīt, priekšplānā izvirzot savas ekonomiskās intereses. Tikmēr Krievijas elite jutusies ērti. Tādēļ jāpārtrauc iespējas Putinam un viņa kliķei noziedzīgi iegūtos līdzekļus “investēt” Eiropā, jo tieši nauda ir vislielākā vērtība Kremļa režīma pakalpiņiem.

30 gadus pēc PSRS sabrukuma situācija ne vien Krievijā, bet arī Baltkrievijā ir daudz drūmāka nekā varējām cerēt, jo Eiropas austrumos ir atgriezušās totalitāras metodes iekšpolitikā un izteikti agresīva rīcība starptautiski. Kremlis ciena tikai spēcīgos – tādēļ Latvijai kopā ar citām rietumu demokrātijām ir nepiekāpīgi un vienoti jāiestājas pret šo “ļaunuma impērijas” ļauno mantojumu.

06.12.2021

Publicēts IR.lv

https://ir.lv/2021/12/06/skriesus-jabeg-no-infarkta/

Es jums saku: vajag vairāk kustēties! Pēdējos gados Eiropā ir veikti daudzi pētījumi par veselības uzlabošanas veidiem, un rezultātos dominē tā pati vecā patiesība, ka liela nozīme ir amatieru sportam jeb tautas sportam, fiziskajām aktivitātēm. Galvenais, kas jāveicina, ir pašas sabiedrības gribēšana.

Īpaši laikā, kad līdzās jau ierastajām slimībām plosās globālā pandēmija, ir svarīgi sportot – kaut tikai vingrot vai spēlēt sporta spēles, braukt ar riteni, peldēt. Vismaz atvēlēt laiku pastaigām un aktīvai atpūtai, sezonā – arī dārza darbiem, ja tas iespējams. Kāpēc laukos cilvēki mēdz būt žirgtāki, ņiprāki? Tāpēc, ka viņi līdz mūža galam, arī sirmā vecumā, visu laiku ir kustībā, kaut ko darot saimniecībā vai dārzā. Pilsētnieku darba diena bieži noslēdzas dīvānā pie televizora.

Saistībā ar sportošanu TV ekrānos ļoti trāpīga ir Latvijas Televīzijas producentes Martas Seleckas ideja par vingrošanas raidījumu Vienā ritmā, ko redzam piektdienu rītos, savukārt raidījuma ierakstus varam skatīties sev ērtā laikā, arī atkārtoti. Raidījumus raibākus un atraktīvākus padara dažādu jomu un paaudžu pārstāvji – LTV raidījumu vadītāji Uģis Joksts, Gustavs Terzens, ārsts Anatolijs Danilāns, pazīstami aktieri, sportisti, kā arī citi populāri cilvēki. Un tam nevajadzēja nedz valdības lēmumu, nedz Eiropas Savienības projektu vai regulas.

Eiropas pētījumu dati liecina, ka Latvijas jauniešu kopējie veselības radītāji ar gadiem ir uzlabojušies. Tas ir pozitīvi, taču tie varētu būt vēl labāki, turklāt pēdējo pāris gadu pārmaiņas apdraud jauniešu sportošanu un kustēšanos. Savukārt daudz bēdīgāku ainu uzrāda Latvijas iedzīvotāju mūža garums – īpaši tas dzīves laiks, kas ir kvalitatīvs, bez kustību ierobežojumiem. Fiziskās aktivitātes, kustēšanās – tās ir nepieciešamības, kas pastāv visu mūžu, īpaši izceļot vidējo paaudzi un seniorus. Galu galā, kā jau esmu ne reizi vien uzsvērusi, kustība ir dzīvība.

Atgādināšu, ka sportošana vai fiziskās aktivitātes mazina stresu, uzlabo garastāvokli, palīdz atslābināties. Kustēšanās uzlabo koncentrēšanās spējas, veicina ražīgumu, vairo enerģiju, uzlabo miega kvalitāti, palīdz veidot un uzturēt pareizu stāju. Tāpat tā stiprina kaulus un muskuļus, attīsta un uzlabo līdzsvaru, kustības un koordināciju, lielā mērā novērš hroniskas saslimšanas un to komplikācijas.

Ne velti dažādi ārsti mēdz līdzīgi uzsvērt, ka veselība sākas ar fiziskām aktivitātēm, un tikai tad var spriest par uztura bagātinātājiem vai medikamentiem. Apsveicama ir riteņbraukšanas un skriešanas popularitāte, kas pēdējā laikā redzami augusi. Nenoliedzami, to ir sekmējuši arī daudzie gājēju celiņu un veloceliņu izbūves projekti visur Latvijā, kuri jāattīsta tālāk.

Eiropas Parlaments ir pieņēmis ziņojumu, kurā ir atbalstāmi nolūki – ES iedzīvotāju vidū veicināt fiziskās aktivitātes, vairāk atbalstīt plašai sabiedrībai pieejamu sportu. Skolās ir jāpalielina stundu skaits sporta izglītībai, jāsper enerģiskāki soļi fizisko aktivitāšu pieejamībā. Tomēr, es kā EP Sporta interešu grupas locekle uzskatu, ka ne viss apkopotajās iecerēs ir atbalstāms. Finansēšanā un administrēšanā nedrīkst putrot profesionālo sportu ar tautas sportu, kā arī sociālisms nav jāievieš tur, kur darbojas tirgus ekonomika. Piesardzīgi jāvērtē vairākas pretrunīgi būvētas un nepārdomātas vienlīdzības idejas.

Patīkamākās nodarbes mums vienmēr ir tās, ko paši izvēlamies. Zināms, ka fizisko aktivitāšu laikā smadzenēs pastiprināti izdalās laimes hormons endorfīns, kas rada pacilātības izjūtu. Atliek bērniem un pusaudžiem vismaz stundu katru dienu pasportot un būt prom no viedierīcēm, savukārt pieaugušajiem, īpaši senioriem, nomainīt televizoru vai citādu sēdēšanu uz sportisku kustēšanos vismaz divarpus stundas nedēļā, to sadalot uz divām trim reizēm. Minimums, ar ko varētu sākt katrs no mums.

25.11.2021

Nupat Eiropas Parlaments (EP) apstiprinājis Eiropas Savienības (ES) budžetu 2022. gadam, kurā iekļauti četri EP deputātes Ineses Vaideres (ETP) izstrādāti pilotprojekti vairāk nekā sešu miljonu eiro vērtībā. “Panāktais finansējums dažādos veidos palīdzēs Latvijā ieviest zaļo kursu – tiks atbalstīti iedzīvotāju virzīti ēku renovācijas projekti, pētītas ēku radītās emisijas un veidota Jaunā Eiropas Bauhaus zināšanu platforma. Tāpat turpināsies jau uzsāktais pilotprojekts, lai novērstu labas pārtikas nonākšanu atkritumos,” uzsver deputāte.

Pilotprojektus ES budžetā var iesniegt EP deputāti, lai novirzītu līdzekļus jaunām svarīgu problēmu risināšanas metodēm. Taču tikai neliela daļa iesniegto priekšlikumu tiek atzīti par tik labiem, lai tiem piešķirtu finansējumu. Lai pilotprojekts būtu veiksmīgs, tam jābūt ne vien aktuālam un inovatīvam, bet arī kvalitatīvi izstrādātam. “Konkurence bija ļoti sīva, tādēļ liels gandarījums, ka ES budžetā iekļauti mani priekšlikumi,” norāda I. Vaidere.

Teju divi miljoni eiro paredzēti, lai atbalstītu iedzīvotāju virzītus ēku renovācijas projektus. “Renovācijas ļauj samazināt gan apkures rēķinus, gan emisijas, tādēļ kā Eiropas Renovāciju vēstniece Latvijā aktīvi strādāju pie ēku atjaunošanas veicināšanas. Ar šo pilotprojektu tiks sniegts praktisks atbalsts iedzīvotājiem – apmācot, palīdzot atrast visu nepieciešamo informāciju, kā arī izstrādājot skaidrojošus materiālus par renovācijām,” informē I. Vaidere.

Tiek lēsts, ka ēku “dzīves cikla” – ražošanas, būvniecības, ekspluatācijas un nojaukšanas vai renovēšanas – radītās siltumnīcefekta gāzu emisijas šobrīd ir tuvu pat pusei no kopējām ES emisijām, tomēr pagaidām šajā jomā trūkst datu. Tādēļ 1,5 miljoni eiro atvēlēti pilotprojektam, lai veiktu jauna veida pētījumus par ēku emisijām, kas būs ļoti svarīgi to samazināšanai un zaļā kursa īstenošanai.

“Taču ir svarīgi ne tikai samazināt emisijas, bet arī radīt patīkamu dzīves telpu cilvēkiem. Ar šādu mērķi Jaunā Eiropas Bauhaus iniciatīva apvieno vides, ekonomikas un kultūras aspektus, kas ļaus radīt jaunus projektus ilgtspējīgai, zaļai un iedzīvotājiem draudzīgai dzīves telpai,” skaidro I. Vaidere. Tādēļ deputāte panākusi divus miljonus eiro Jaunā Eiropas Bauhaus zināšanu platformas izveidei, lai visiem interesentiem vienkopus ērti būtu pieejama informācija par Bauhaus standartiem, finansējuma iespējām un izsludinātajiem projektiem.

Visbeidzot, papildu līdzekļi piešķirti, lai tiktu turpināts šogad uzsāktais I. Vaideres pilotprojekts pārtikas izmešanas novēršanai. Tas palīdzēs īstenot zaļo kursu, jo, izmetot pārtiku, tiek izniekoti dabas resursi un radītas kaitīgas emisijas. Kopumā gandrīz miljons eiro ļaus ekspertiem sagatavot praktiskus risinājumus pārtikas izmešanas mazināšanai mājsaimniecībās, turklāt šie risinājumi būs pārskatāmi pieejami visās ES oficiālajās valodās.

Jāpiebilst, ka jau iepriekš I. Vaidere ir veiksmīgi izstrādājusi vairākus pilotprojektus, ar kuru palīdzību risinātas Latvijai nozīmīgas problēmas. Pagājušajā EP sasaukumā viņa panāca vairākus miljonus eiro cīņai pret Krievijas viltus ziņām, kā arī, lai pētītu un novērstu divējādo produktu kvalitāti Rietumeiropas un Austrumeiropas tirgos.

23.11.2021

Publicēts laikrakstā "Latvijas Avīze" un portālā la.lv

https://www.la.lv/strategija-pret-baltkrievijas-hibridkaru

Bezprecedenta agresijas situācija uz Polijas–Baltkrievijas robežas, izmantojot migrantus par potenciāliem robežpārkāpējiem, ir dramatiska un neprognozējama, turklāt tā draud ieilgt. Ar Eiropas Savienības sankcijām var nepietikt, un šajā hibrīdkarā jāizskata dažādi aizstāvības līdzekļi.

Pirmkārt, Latvijas, Lietuvas un Polijas robeža ar Baltkrieviju ir arī ES ārējā robeža. Tātad tās aizsardzībai jābūt kopīgam visu dalībvalstu uzdevumam. Otrkārt, ja nerīkosimies operatīvi un izlēmīgi, tad Aleksandra Lukašenko sāktais hibrīdkarš pret ES var pārvērsties īstā karā.

Par šādu iespējamību liecināja iepriekšējo dienu notikumi, kad spriedze turpināja augt dramatiski. Uzbrukumā ar akmeņiem un nūjām tika ievainoti vairāki poļu drošības spēku pārstāvji. Uzbrucēju arsenālu papildināja Baltkrievijas spēka struktūras.

Potenciālie robežpārkāpēji poļus apmētāja ar trokšņa granātām, savukārt baltkrievu militāristi (nevis tikai migranti) mēģināja nojaukt pagaidu žogu. Poļu robežsargus apžilbināja ar lāzeru, tika pielietota arī asaru gāze. Sadursmes joprojām turpinās mazākos apmēros, bet plašākā teritorijā.

Atšķirībā no agrākās Dienvideiropas migrantu krīzes fakti liecina, ka šeit ir iesaistīti Baltkrievijas dienesti, migranti ir ierauti cilvēku tirdzniecības tīklā. Starp robežpārkāpējiem tikpat kā nav reālam bēgļu statusam atbilstošu personu.

Lietuva līdz 15. novembrim bija izskatījusi jau 2576 nelegāli valstī iekļuvušu ārvalstnieku lūgumus piešķirt patvērumu un, izvērtējot atbilstību faktiem un ES normatīviem, apmierinājusi tikai septiņus no tiem.

Nevaru piekrist dažu viedoklim, ka migranti būtu tikai nevainīgi upuri. Par dārgu naudu šie cilvēki ir pirkuši biļetes uz Baltkrieviju un gatavojušies robežu pārkāpšanai nelegāli un slepus. Viņi nav centušies izmantot legālas iespējas iekļūt ES, iespējams, saprotot, ka neatbilst bēgļu statusa kritērijiem.

Hibrīdkarā, kā jebkurā karā, ir jānotiek arī pamieram un sarunām. Ko tamlīdzīgu izmēģināja aizejošā Vācijas kanclere Angela Merkele. Par sekmēm pagaidām grūti spriest, taču Baltkrievijas mežā sapulcētie potenciālie robežpārkāpēji tika pārvietoti pajumtē loģistikas centrā.

Labāk, ka šādas sarunas uzņemtos starptautiski respektēta personība, kas patlaban ir ārpus politikas, jo ES neatzīst Lukašenko režīmu. Tie, kas uzskata, ka sarunas nav vajadzīgas, varētu ieteikt, ko vēl darīt sarunu vietā līdztekus sankcijām.

Skaidrs, ka tas viss nenotiek bez Krievijas ziņas, ka tai ir izdevīga šāda krīze, un nevar nenovērtēt Putina lomu. Tomēr Lukašenko potenciāli spēj pieņemt arī Krievijai neizdevīgus lēmumus. Efektīviem atbildes soļiem jābūt saliedētiem un vienotiem visas Eiropas Savienības mērogā, nevis tikai Polijas un Baltijas valstu lokā.

Steidzami nepieciešamas jaunas, spēcīgas ES sankcijas pret režīma dalībniekiem un uzņēmumiem, kā arī pret aviokompānijām, īpaši “Belavia”, ja tās turpina nogādāt migrantus Minskā.

Baltkrievijai piekāpjoties un sekmējot potenciālo robežpārkāpēju atgriešanos mītnes zemēs, ar to saistītās papildu sankcijas varētu arī pārtraukt. To, ka šādām sankcijām būtu jēga, apliecina Turcijas aviokompānijas “Turkish Airlines” straujais lēmums pārtraukt reisus, kurus izmantoja migrantu pārvadāšanai.

Ļoti svarīgi ir turpināt žoga izbūvi uz robežas. Skaidrs, ka robežu sargāšana savu pilsoņu aizsardzībai ir katras valsts uzdevums un tam nav alternatīvu un cita ceļa. Šajā gadījumā ir runa par visas ES ārējo robežu, un tās aizsardzība ir arī Vācijas vai Francijas interesēs.

Lēmums par žoga celtniecības finansēšanu uz robežas ar Baltkrieviju ir jāpieņem kopīgi visai ES. Ir signāli, kas liecina, ka tas ir reāli, un ceru, ka tas nebūs ilga laika jautājums. Eiropas Komisijas prezidentes Urzulas fon der Leienas kreisajās idejās balstītā atklāsme, ka žogus necelsim, ir absolūti neatbilstoša pašreizējai situācijai.

Tīri cilvēciski ir žēl, ja cits ir nokļuvis tādā situācijā, kādā šobrīd ir Baltkrievijā esošie potenciālie robežpārkāpēji. Atturēšana no nelegālas robežas šķērsošanas ir arī pārkāpēju pašu interesēs, jo, nelikumīgi iekļūstot ES, viņi turpinātu būt beztiesiski un neaizsargāti bezpajumtnieki.

Turklāt, pēc dažādu ekspertu vērtējuma, pastāv risks, ka migrantu vidū ir arī militāri apmācītas personas, radot potenciālu apdraudējumu visiem.

Ir pareizi, ka Latvija, Lietuva un Polija īsteno robežpārkāpēju apturēšanu, neļaujot tiem brīvi iekļūt ES valstīs. Nav citādu instrumentu, lai nodrošinātu starptautisko kārtību, tiesiskumu un likumību, kas skar pilnīgi visu cilvēku drošību. Šim hibrīdkaram ir jābeidzas tur, kur tas sākās.

17.11.2021

Publicēts delfi.lv

https://www.delfi.lv/news/versijas/inese-vaidere-eiropas-zalais-kurss-uz-prieksu-bet-ar-pratu.d?id=53785753

Gan Eiropa, gan pārējā pasaule virzās uz videi draudzīgu saimniekošanu. Eiropas Savienības (ES) apņemšanās līdz 2050. gadam sasniegt klimatneitralitāti jeb stāvokli, kurā cilvēka darbība rada “nulles” neto ietekmi uz klimatu, jau ir juridiski nostiprināta Eiropas Klimata likumā. Līdzīgus soļus sper arī citur. Ņemot vērā šos faktus, Latvijai jāizvēlas sava loma. Tēlaini salīdzinot to ar ceļojumu – vai (veltīgi) centīsimies apturēt vilcienu, kas uzņem ātrumu? Mēģināsim izkāpt un palikt vienīgie ceļa malā? Vai arī aktīvi piedalīsimies turpmākā maršruta plānošanā? Jo ceļi uz galamērķi var būt dažādi.

Par galamērķi šaubu nav

Eiropas zaļais kurss ir izvēlēts gan draudu, gan iespēju dēļ. Mums ir jārīkojas, jo klimata pārmaiņu negatīvā ietekme kļūst arvien izteiktāka un arī Latvija nav pasargāta no ekstremāliem laikapstākļiem, kas cērt sāpīgus robus mūsu kabatās. Turklāt zaļais kurss sniegs dažādus ieguvumus, piemēram, tas mazinās piesārņojumu un uzlabos mūsu veselību. Samazinot fosilā kurināmā importu, ietaupīsim daudzus miljardus eiro. Un zaļais kurss rada jaunas iespējas nopelnīt – Latvija var kļūt par videi draudzīgu tehnoloģiju un preču eksportētāju, radot daudz jaunu darbavietu.

Taču, lai to panāktu, risinājumiem jābūt izsvērtiem un pamatotiem. Pretējā gadījumā var tikt apdraudēta Latvijas tautsaimniecība un iedzīvotāju dzīves līmenis. Klimata mērķu sasniegšana jāsalāgo ar mūsu cilvēku labklājības pieaugumu. Tādēļ esmu pārliecināta, ka Latvijas interesēs ir enerģiski iesaistīties Eiropas un pasaules diskusijās par klimata mērķu ieviešanu, lai panāktu pārdomātu, mums izdevīgu ceļu uz tiem. Kaut gan nav šaubu par galamērķi, ir daudz pamatoti kritisku jautājumu par pašreiz izziņoto maršrutu.

Izziņotais maršruts rada bažas

Šovasar Eiropas Komisija (EK) prezentēja 13 likumprojektu kopumu emisiju samazināšanai par 55% līdz 2030. gadam jeb tā saucamo “Fit for 55” (“Gatavi mērķrādītājam 55%”). Tieši EP Vides komiteja, kurā strādāju, ir vadošā šo un citu zaļā kursa likumu pieņemšanā, tādēļ iezīmēšu dažus būtiskākos uzdevumus nozarēs.

Enerģētikas jomā ļoti būtiski būs uzlabot energoefektivitāti. “Renovācijas viļņa” stratēģija izvirza uzdevumu līdz 2030. gadam vismaz divkāršot ēku atjaunošanas apjomu. Šis ir atbalstāms mērķis, jo renovētās ēkās siltumenerģijas patēriņš samazinās vismaz uz pusi, kas ļauj iedzīvotājiem krietni ietaupīt un arī samazināt emisijas. Turklāt ar renovācijām nauda paliek Latvijā, radot vietējās darbavietas. Taču cilvēkiem joprojām trūkst gan informācijas, gan piekļuves finansējumam – to daudz esmu dzirdējusi, kad kā Eiropas Renovāciju vēstniece Latvijā tiekos ar iedzīvotājiem un nozares speciālistiem. Tādēļ pie šī jautājuma jāturpina strādāt gan Latvijā, gan ES līmenī. EP šobrīd izstrādāju pilotprojektu, kas sniegs atbalstu iedzīvotāju virzītiem renovācijas projektiem. Tāpat gatavojam dažādas noteikumu izmaiņas, kas veicinās renovāciju.

Ar “Fit for 55” EK piedāvā arī palielināt atjaunojamās enerģijas izmantošanu. Tas ir pareizs virziens, jo straujais elektrības un dabasgāzes cenu kāpums, ko tagad piedzīvojam, parāda, ka mums nopietnāk jārūpējas par savu energodrošību. To veicinātu enerģijas avotu un piegādātāju daudzveidība. Pašlaik ciešam no Krievijas šantāžas, nepalielinot gāzes piegādes par spīti izmaiņām tirgū. Latvijai jāturpina mazināt atkarība no Kremļa gāzes, jo nav pieļaujami, ka daži Putina vārdi liek “lēkāt” gāzes cenām visā Eiropā – taču tieši tā pašlaik notiek! Pārejot uz atjaunojamiem energoresursiem, atkarību varam mazināt. Personīgi īpaši atbalstu saules enerģiju, jo tai ir vismazākā ietekme uz vidi un apkārtni.

Te arī jāpiemin, ka ES līmenī šobrīd tiek izvērtēts, vai kodolenerģija uzskatāma par videi draudzīgu enerģijas veidu. Neoficiālā informācija liecina, ka lēmums būs pozitīvs. Tādēļ jāapsver atgriešanās pie Visaginas AES projekta, jo starptautiskajiem standartiem atbilstoša atomelektrostacija ES teritorijā varētu būt drošs un stabils lētas enerģijas avots. Visbeidzot, Latvijā ir nepieciešams nozīmīgs valsts atbalsts enerģijas rēķinu apmaksai, lai kompensētu straujo cenu kāpumu un nepieļautu energonabadzību.

Transporta nozarē piesārņojuma samazinājums nebūs vienkāršs. “Fit for 55” paredz, ka CO2 emisiju standarti auto kļūs vēl stingrāki un ar 2035. gadu visiem jaunajiem automobiļiem jābūt bezemisiju. Latvijā liela sabiedrības daļa lieto salīdzinoši vecus auto – tieši finansiālo iespēju dēļ. Tādēļ ir bažas par to, kā jaunie priekšlikumi ietekmēs mūs. Pāreja uz mazāk piesārņojošu transportu jāveic samērīgā ātrumā. Šobrīd esmu skeptiska par valsts subsīdijām elektroauto iegādei, jo no šī atbalsta iegūst turīgākie cilvēki. Tikmēr, kas ir skaidrs – jāattīsta sabiedriskā transporta tīkls.

EK arī piedāvā veidot jaunu emisiju kvotu tirdzniecības sistēmu (ETS), kurā iekļautu fosilo degvielu. Tā rezultātā cenas pieaugtu ne tikai degvielai, bet arī citam precēm un pakalpojumiem, kā arī apkurei. Šo priekšlikumu vērtēju ļoti kritiski, jo tam būtu smagas sekas uz mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem. Līdzīgi arī aviāciju plānots iekļaut ETS sistēmā. Tas varētu novest pie aviobiļešu sadārdzinājuma, tāpēc arī šeit rūpīgi jāvērtē detaļas.

Pozitīvi vērtējami plāni uzlabot aviācijas un kuģu degvielas kvalitāti, līdz 2050. gadam pakāpeniski pievienojot aizvien vairāk degvielas no atjaunojamajiem avotiem. EP Vides komitejā esmu savas politiskās frakcijas atbildīgā par šī likuma izstrādi un viena no manām prioritātēm būs censties nodrošināt, lai Eiropas aviokompānijām būtu godīgi konkurences apstākļi pasaules mērogā.

Zaļais kurss ietekmēs arī lauksaimniecību – vairāk nekā līdz šīm finansiāli atbalstīs tos, kas īsteno videi draudzīgu saimniekošanu. Latvijai ir liels potenciāls būt bioloģiskās lauksaimniecības līderei, jo jau šobrīd esam 5. vietā ES pēc šādu platību īpatsvara. Tomēr jāņem vērā, ka bioloģiskā lauksaimniecība prasa lielas investīcijas un darbaspēku, kā arī nedod straujus rezultātus. Šis virziens ir jāattīsta, bet atbalsts bioloģiskajai lauksaimniecībai jāsalāgo ar pārējo zemnieku saimniecību attīstību, lai nodrošinātu, ka veikalu plaukti nekad nebūtu tukši vai pilni ar pārāk dārgiem produktiem. Turklāt nepieciešams nopietnāks atbalsts jaunajiem lauksaimniekiem.

“Fit for 55” skars arī mežu un purvu izmantošanu, jo tie piesaista emisijas, bet konkrētā ietekme uz Latviju vēl nav skaidra. Tādēļ esmu vērsusies pie EK ar jautājumu, vai tā plāno aizliegt komerciālu kūdras ieguvi Latvijā patēriņam dārzkopības nozarē. Dārzkopībā pagaidām ir grūti iztikt bez šī mēslojuma, turklāt kūdras ieguve nodrošina arī darbavietas reģionos. Vienlaikus šis resurss jāizmanto pārdomāti, radot produktus ar augstāku pievienoto vērtību. Tāpat kopā ar kolēģiem no Skandināvijas turpināšu skaidrot, ka pie mums mežu pietiek gan dabas baudīšanai un aizsardzībai, gan arī ekonomiskai izmantošanai. Viens no svarīgākajiem uzdevumiem kopā ar Latvijas atbildīgajām ministrijām būs cīnīties, lai šķelda joprojām tiktu uzskatīta par atjaunojamo energoavotu.

Labas lietas maksā jeb jāpalielina finansiālais “spilvens”

Kā redzams, priekšā ir daudz grūtu uzdevumu. Ilgtermiņā zaļā kursa ieguvumi atsvērs izmaksas, tomēr īstermiņā tas var radīt papildu slogu, īpaši cilvēkiem ar zemākiem ienākumiem. Tādēļ ļoti svarīgi ir palīdzēt un nepieļaut nevienlīdzības pieaugumu!

EP jau esam izveidojuši Taisnīgas pārkārtošanās fondu, no kura Latvijai būs pieejami teju 200 miljoni eiro darbinieku pārkvalifikācijai un jauno uzņēmēju atbalstam. Tagad Vides komitejā strādāsim arī pie Sociālā klimata fonda izveides, kas iedzīvotājiem palīdzēs iegādāties efektīvākās apkures sistēmas, investēt energoefektivitātē un videi draudzīgākā transportā. Tomēr pašlaik EK piedāvātais finansējums – Latvijai tie varētu būt 515 miljoni eiro no 2025. līdz 2032. gadam – šķiet nepietiekams, lai pienācīgi palīdzētu visiem, kam tas būs vajadzīgs. Fonds ir jāpalielina.

Jau apstiprinātais finansējums ļaus Latvijai līdz 2027. gadam grantos saņemt vairāk nekā 10 miljardus eiro, no kuriem aptuveni trešdaļa paredzēta klimata mērķiem. Tomēr ar publiskā sektora finansējumu nepietiks, ļoti nepieciešamas būs privātās investīcijas. Interese par iespēju ieguldīt videi draudzīgos projektos jau ir liela un pastāvīgi pieaug. Lai investoriem palīdzētu saprast to, kādas saimnieciskās darbības visvairāk sekmē ES vides mērķu sasniegšanu, EP Ekonomikas komitejā izstrādājam tā saucamo taksonomiju jeb ES regulējumu, kā klasificēt investīcijas. Uzlabojot kvalitāti informācijai par “zaļiem” ieguldījumiem un iespējas to salīdzināt, investīcijas pieaugs.

Glāzgovas vilšanās un turpmākie soļi

Visbeidzot, bet ne mazāk svarīgs, ir zaļā kursa starptautiskais konteksts. Eiropa jau dara daudz, bet regulāri uzsveru, ka nedrīkstam skriet pārāk tālu pa priekšu bez pārējiem. ES ir atbildīga tikai par aptuveni 10% pasaules emisiju un bez lielāko piesārņotāju – Ķīnas, Indijas, Krievijas, Austrālijas – straujākas rīcības globālu rezultātu nepanāksim.

Nupat noslēgusies 26. ANO rīkotā Klimata konference. Panākts progress, lai samazinātu metāna emisijas un apturētu mežu izciršanu, tomēr kopumā tās rezultāti rada vilšanos, jo ne visu valstu paustajai apņēmībai sasniegt klimata mērķus izvirzīti atbilstoši darbi. Piemēram, pēdējā brīdī Indija noraidīja prasību izbeigt ogļu izmantošanu elektroenerģijas ražošanā. Glāzgovā pieņemtā deklarācija mudina valstis palielināt klimata mērķus jau līdz 2022. gada beigām, nevis reizi piecos gados, kā prasīts iepriekš. Lai pārmaiņas paātrinātu, ES iestāžu un valstu vadītajiem daudz aktīvāk jāstrādā pie pārliecināšanas, izmantojot klimata diplomātiju.

Ceļi uz galamērķi var būt dažādi

Ir iespējams panākt gan ekonomikas izaugsmi, gan labāku vides aizsardzību – taču tikai sperot pārdomātus un gudrus soļus. EP Vides komitejā mums vēl priekšā daudz smagu diskusiju par “Fit for 55”, jo ne visi priekšlikumi ir atbalstāmi, vismaz ne to pašreizējā formā. Latvijas interesēs būs atrast saprātīgu, samērīgu ceļu uz zaļo kursu starp skeptiskajiem tā mērķu noliedzējiem un utopiskajiem aktīvistiem.

29.10.2021

Ar Gruzijas prezidenti Salomi Zurabišvilli

Rīt, 30. oktobrī, Gruzijā notiks pašvaldību vēlēšanu otrā kārta, kuru uzraudzīs Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanu novērošanas misija EP deputātes Ineses Vaideres (ETP) vadībā. Šīm vēlēšanām Gruzijā piešķirta liela nozīme, jo tās var būtiski mainīt politisko spēku līdzsvaru valstī un tādējādi tajās tiek risināti nacionāla līmeņa politiskie uzdevumi. Šodien vizītes ietvaros I. Vaidere tiekas ar Gruzijas prezidenti Salomi Zurabišvili un premjerministru Irakli Garibašvili, lai pārrunātu vēlēšanu norisi un Gruzijas attīstību.

“Tiekoties ar valsts augstākajām amatpersonām, mēs pārrunāsim kā tikusi novērsta valdības administratīvo resursu izmantošana priekšvēlēšanu kampaņā, kuru konstatēja starptautiskie novērotāji vēlēšanu pirmajā kārtā. Vēlēšos arī saņemt apstiprinājumu, ka tiks nodrošinātas brīvas un godīgas vēlēšanas, kā arī paudīšu atbalstu Gruzijas ģeopolitiskajam kursam Eiropas virzienā,” atzīmē I. Vaidere.

Deputāte skaidro, gaidāmo vēlēšanu norise ir ļoti svarīga arī Latvijai, jo Gruzija ir ES Austrumu partnerības valsts, kas vēlas tuvināties ES, un nozīmīgs Latvijas sadarbības partneris. Turklāt ES Gruzijai sniedz ievērojamu finansiālu palīdzību, ik gadu piešķirot vairāk nekā 120 miljonus eiro. Taču I. Vaidere norāda, ka, lai arī vēlēšanu pirmajā kārtā 2. oktobrī vēlētājiem bija izvēle starp dažādām politiskām partijām, tika konstatēti pārkāpumi gan priekšvēlēšanu kampaņā, gan arī balsošanas un balsu skaitīšanas laikā.

“Rīt manā vadībā vēlēšanu novērošanas delegācija kopā ar citiem starptautiskajiem novērotājiem vērtēs, vai ir novērsti iepriekš konstatētie pārkāpumi. Godīgas vēlēšanas ir demokrātijas pamatprincips un attīstības priekšnoteikums, tādēļ rūpīgi sekosim vēlēšanu norisei, jo īpaši galvaspilsētā Tbilisi, kur dzīvo teju trešdaļa valsts iedzīvotāju,” komentē I. Vaidere.

Deputāte uzsver, ka vēlēšanu novērošana ir daļa no ES ārpolitikas, kas sniedz atbalstu demokrātijai, cilvēktiesībām un tiesiskumam visā pasaulē. Tā palīdz stiprināt demokrātiskās institūcijas, veido sabiedrības uzticību vēlēšanu procesiem, kā arī attur no krāpšanas, iebiedēšanas un vardarbības.

Jāpiebilst, ka I. Vaidere jau ilgstoši strādā pie Gruzijas tuvināšanas ES un demokrātijas stiprināšanas šajā valstī. 2013. gadā kā novērtējumu padarītajam viņa saņēma valsts augstāko apbalvojumu ­– Svētās karalienes Tamāras ordeni. Pateicoties arī I. Vaideres darbam, kopš 2016. gada spēkā ir ES un Gruzijas asociācijas nolīgums, kurā ir ietverta padziļināta un visaptveroša brīvās tirdzniecības zona, bet no 2017. gada bezvīzu režīms nodrošina atvieglotu Gruzijas pilsoņu ceļošanu uz Šengenas valstīm. Viņa arī jau agrāk vērsusi Gruzijas premjerministra  uzmanību uz to, ka nepieņemami ir pieminekļi padomju diktatoram Staļinam, kas izvietoti dažādās Gruzijas pilsētās, jo tas dziļi aizskar daudzus eiropiešus, kuru ģimenes ir tiešā vai netiešā veidā cietušas no Staļina noziegumiem.

Vadot delegācijas sēdi. Blakus ES delegācijas Gruzijā vadītājs Karls Harcels (Carl Hartzell).

22.10.2021

Publicēts delfi.lv

https://www.delfi.lv/news/versijas/inese-vaidere-uzturesim-gunara-astras-pieminu-novertesim-brivibu.d?id=53702241

“Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies un pārcietīs arī šo tumšo laiku,” – tāds bija izcilā padomju režīma disidenta Gunāra Astras (1931–1988) pēdējais vārds absurdajā PSRS tiesā. Šodien, brīvības cīnītāja dzimšanas dienā, viņu pieminam kā ļoti nozīmīgu personību ceļā uz Latvijas neatkarības atgūšanu.

Gunāra Astras “noziegumi”

Astra sarakstījās ar ārzemēs dzīvojošiem latviešiem, klausījās ārzemju radio, kolēģu un paziņu vidū izteica neapmierinātību par Latvijas rusifikāciju un PSRS problēmām, kā arī 1958.–1959. gadā tikās ar ASV diplomātiem. Par šādiem “grēkiem” viņu 1961. gadā arestēja un notiesāja uz 15 gadiem. Astru apsūdzēja par “dzimtenes nodevību” jeb kontaktēšanos ar ārzemniekiem un “pretpadomju aģitāciju un propagandu” saistībā ar viņa negatīvajiem uzskatiem par Latvijas pārkrievošanu un izteikumiem par PSRS amatpersonām.

Savukārt 1983. gadā Gunāru Astru arestēja un tiesāja par “pretpadomju” literatūras glabāšanu, pavairošanu un izplatīšanu. Kāda bija šī literatūra? Tagad to varam brīvi iegādāties – Džordža Orvela “1984”, Anšlava Eglīša “Laimīgie”, Ulda Ģērmaņa “Latviešu tautas piedzīvojumi”, Matīsa Kaudzītes “Jaunie “Mērnieku laiki””, Aleksandra Solžeņicina “GULAGa arhipelāgs” un citas grāmatas, liela daļa literatūras klasikas.

Tātad Astras “noziegumi” bija rīcība, ko mūsdienu Latvijā var atļauties ikviens. Katrs var lasīt sev tīkamo literatūru, klausīties radio, tikties, ar ko vēlas, vai paust savu viedokli pat ļoti skarbi – bez bailēm no represijām, jo dzīvojam brīvā, demokrātiskā valstī. Taču Astra bija drosmīgs disidents, jo dzīvoja apstākļos, kuros brīvības nebija. Viņš bija viens no ļoti retajiem, kurš atklāti nostājās pret padomju režīmu un atļāvās skaļi norādīt uz PSRS noziedzīgo rīcību mūsu valstī. Astras vārdi stiprināja latviešus un palīdzēja nepadoties, kaut arī ļoti nedaudzi par viņa uzskatiem uzzināja uzreiz.

Nepiekāpība baiļu, melu un vajāšanas laikos

Drīz pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā 2004. gadā izvirzīju Gunāru Astru Saharova balvai par domas brīvību. Toreiz EP deputātiem skaidroju Latvijas okupāciju un tam sekojošo totalitārismu, Astras pārliecību un drosmīgās izvēles, disidentu tiesāšanu. Argumentēju, ka Astras nominēšana Saharova balvai būtu cieņas apliecinājums arī tiem simtiem tūkstošu cilvēku, kas ne vien Latvijā, bet visā Centrālajā un Austrumeiropā upurēja savas dzīves un dzīvības cīņai par vārda un domas brīvību, iestājās pret cilvēku pamattiesību aizskaršanu un komunismu. Toreiz tikām sadzirdēti, tomēr tika nolemts balvu piešķirt vēl dzīvajiem brīvības cīnītājiem. Mūsu centieni nebija veltīgi, jo tādējādi daudzi uzzināja par patieso dzīvi komunisma režīmā un tā disidentiem.

Ārzemju kolēģi bija šokēti par baiļu, melu un vajāšanas atmosfēru, kas valdīja Padomju Savienībā. Tas bija laiks, kad ģimenēs vecāki bija spiesti slēpt savas sarunas no bērniem, lai viņi netīšām neizpļāpātos un nepakļautu ģimeni represijām. Kad savējo lokā klusiņām runātais bija jāslēpj no sabiedrības. Kad bija jābaidās, vai starp darba kolēģiem ir kāds “stukačs” vai VDK aģents, un, ja ir – tad kurš? Kad pat sapņos nerādījās iespēja, ka PSRS varētu sabrukt un Latvija varētu atkal būt brīva valsts. Tieši tādos apstākļos Gunārs Astra uzdrīkstējās ticēt, ka tas viss izgaisīs kā ļauns murgs, un nostājās pret represīvo režīmu, neraugoties uz personīgās brīvības zaudēšanu un pastāvīgu vajāšanu.

Ļaunais murgs ir izgaisis

Astras nelaužamā pārliecība piepildījās: mūsu tauta pārcieta tumšo padomju laiku un, ja režīms Astru nebūtu nonāvējis, viņš savu 90. jubileju svinētu brīvā valstī. Latvija pārrāva padomju režīma važas un tā absurdo kontroli ne vien pār cilvēku rīcību, bet pat domām. Tagad mūsu valsts ir viena no brīvākajām pasaulē – neraugoties uz daudzām problēmām, mums sniegtas dažādas tiesības un plašas iespējas izteikties, ietekmēt, nodarboties ar uzņēmējdarbību, ceļot un veidot dzīvi pēc personiskajiem ieskatiem. Ļaunais murgs ir izgaisis, un mums tas jānovērtē.

Tādēļ tik bēdīga ir dažu indivīdu nostalģija pēc padomju režīma, jo, redz, toreiz viss esot bijis “par brīvu”, bet tagad – par visu jāmaksā, viss “pagrimis”. Tā vietā ir vērts ieklausīties ievērojamās disidentes Lidijas Doroņinas-Lasmanes vērtējumā, ka “Latvijai nekad tik labi nav gājis”. Nav šaubu, ka pēc 14 gadiem padomju režīma cietumos un gulagā, kas nespēja salauzt viņas gara spēku, disidentes vārdos mums ir jāieklausās. Atmiņas par padomju represīvo žņaugu brīvībai un latvietībai atgādina, ka tomēr dzīvojam gaišos laikos, par spīti šī brīža problēmām.

Mums jāuztur izcilā brīvības cīnītāja piemiņa

Savu pēdējo vārdu tiesā Astra teica 1983. gada 15. decembrī. Zināms, ka šā gada 15. decembrī Rīgā, Brīvības ielā 34, skvērā iepretim Rīgas Apgabaltiesas ēkai Tieslietu ministrija ar Saeimas atbalstu plāno atklāt pieminekli Gunāram Astram, ko veidojis tēlnieks Gļebs Panteļejevs ar devīzi “Nebaidies!”. Ideja par pieminekli Astram pie bijušās Augstākās tiesas nama man radās pirms divdesmit gadiem, kad biju Rīgas domes deputāte un strādāju arī Rīgas domes Pieminekļu padomē. Šo iniciatīvu izdevās iekustināt un pat panākt finansējumu konkursam. Taču, kad darbu Padomē beidzu, mani pēcgājēji, kuri šobrīd pārstāv partiju “Saskaņa”, šo iestrādi ignorēja. Vēlāk, sadarbībā ar Gunāra vecāko brāli Hariju Astru, centāmies aktualizēt ideju izveidot pieminekli Neatkarības laukumā Vecrīgā. Tomēr esmu arī patiesi gandarīta, ka Gunāra Astras 90. gadskārtā beidzot īstenosies mana sākotnējā ideja par pieminekli viņa godināšanai pretī Apgabaltiesai.

Ar Hariju sazinājāmies regulāri, gan saistībā ar pieminekļa ideju, gan citām Gunāra Astras piemiņas iniciatīvām. Ilgus gadus es atbalstīju literāri zinātnisko konkursu “Vēstule Gunāram Astram”, ko organizēja “Daugavas Vanagi” sadarbībā ar Pasaules brīvo latviešu apvienību, Latvijas Okupācijas muzeju, Latvijas Valsts arhīvu un citiem. Konkursā skolēni un jaunieši iesniedza vēstules formā rakstītus literāros darbus, veltītus Gunāram Astram. Vēlāk spilgtākie konkursantu darbi kopā ar līdzgaitnieku stāstiem, dokumentiem un sarakstēm tika iekļauti grāmatā “Gunārs Astra. Un citi”.

Gunāra brāli Hariju Astru piemeklēja neaptverami traģisks liktenis. 2019. gada martā saņēmu viņa vēstuli, kas izrādījās pēdējā. “Vēlreiz paldies par rūpes turēšanu Atdzimšanas un pirmsatdzimšanas laika redzamāko aktīvistu piemiņas saglabāšanā,” es lasīju, kad visus sasniedza šausminoša ziņa: Talsu novada Vandzenes pagastā laupītājs, iegūdams nedaudz vairāk nekā 1000 eiro, bija noslepkavojis Hariju un viņa sievu Martu.

Šodien pieminam izcilo brīvības cīnītāju Gunāru Astru, ar kuru Latvija var patiesi lepoties. Viņa paveiktais pelnījis visdziļāko cieņu, jo Astra sevī iemiesoja katram latvietim tik nepieciešamo – prāta asumu, stingru raksturu, kā arī lepnumu un mīlestību pret savu valsti un tautu. Lielā mērā pateicoties Astram un viņam līdzīgajiem, Latvija šodien ir brīva. Esam atgriezušies savā īstajā vietā – Eiropas Savienībā, pulkā ar pasaules attīstītākajām valstīm. Uzturēsim Gunāra Astras piemiņu, novērtēsim un izmantosim savu brīvību!

15.10.2021

Publicēts nra.lv

https://nra.lv/viedokli/inese-vaidere/360640-latviesu-valoda-ir-piederiba-musu-valstij.htm

Šodien atzīmējam pirmo Valsts valodas dienu. Tai būtu jānostiprinās par ilgstošu tradīciju, lai veicinātu un koptu latviešu valodas lietošanu, attīstītu un sargātu valodu publiskajā saziņā. Valodas statuss nedrīkst būt tikai formāls.

Neesmu valodniece, bet gan ekonomiste, tāpēc atturos detalizēti iztirzāt filoloģijas problēmas. Taču es saprotu eksaktu loģiku, kurā likumsakarīgi secināms, ka latviešu valodas kopšana un sargāšana ir arī mūsu valsts ilgtspējas nodrošināšana. Tikpat loģiski tas ir arī valsts un katra pilsoņa pienākums. 

Ikdienā mēs bieži nerēķināmies ar faktu, ka valoda ir mūsu valsts identitātes sastāvdaļa. Tas tika atgādināts pirms nedēļas notikušajā konferencē “Valoda – tas ir darbības vārds. Valsts valoda 21.gadsimta Latvijai”. Valsts prezidents Egils Levits, kurš ir arī Valsts valodas dienas idejas autors un daudz darījis, lai valodas statusu nostiprinātu Satversmē, trāpīgi uzsvēra, ka jau vēsturiski mūsu valsts robežas un arī valsts dibināšanu noteikusi tieši valoda. Viņš akcentēja sešas svarīgas lietas valsts valodas attīstībā. Pirmkārt, vēl joprojām, 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas, krievu valodas zināšanas tiek nepamatoti pieprasītas darba tirgū. Otrkārt, Latvijas skolās angļu valoda ir pirmā svešvaloda, jo tā ir dominējošā starptautiskās saziņas valoda. Kā otrā svešvaloda Latvijas skolās ir jāapgūst kāda no oficiālajām Eiropas Savienības valodām, it sevišķi kāda no lielajām valodām – vācu, franču, spāņu. Treškārt, ir jānostiprina latviešu valodas kā valsts valodas statuss un prestižs. Ceturtkārt, jāuzstāda ilgtermiņa mērķis panākt, ka latviešu valodā digitālajā vidē būtu pieejamas tikpat plašas iespējas kā lielajās valodās. Piektkārt, latviešu valodas izlokšņu un dialektu daudzveidības veicināšanai jābūt svarīgai valsts valodas politikas sastāvdaļai. Sestkārt, lai valoda pastāvētu, tai ir jāattīstās ilgtermiņā.

Tas ir labs plāns turpmāk darāmajam. Novērtēju, ka Valsts prezidents risina problēmas, kuras bija pametuši novārtā viņa priekšgājēji. Pat Vaira Vīķe-Freiberga, kura devusi lielu ieguldījumu latviešu valodas mantojuma izpētē, savulaik, liekot Saeimai koriģēt Valsts valodas likumu, būtībā padarīja to vājāku. Tas esot pārlieku ierobežojis citu valodu lietošanu publiskajā telpā. Zinu, ka bijušas rekomendācijas likumu pielāgot “starptautiskajiem standartiem”, bet neuzskatu, ka “pielāgošana” bija izšķiroša tam, lai Latvija saņemtu uzaicinājumu uzsākt sarunas par iestāšanos ES.

Savā darbā Eiropas Parlamentā es katru dienu saskaros ar tādiem jautājumiem, kas risina atbilstību starptautiskajiem standartiem. Bieži es konstatēju, ka politiķi Latvijā mēdz pārspīlēt rekomendējošus ieteikumus kā normas un prasības. Vēl šā gada aprīlī bija diskusija par to, ka Apvienoto Nāciju Organizācija ieteikusi atjaunot divvalodību izglītības sistēmā Latvijā (tā turklāt vēl nebūt nav pilnībā novērsta). Taču ANO ieteikumam ir rekomendējošs, ne obligāts raksturs, savukārt no Latvijas puses būtu jāreaģē asāk, jāskaidro, jāpamato mūsu nostāja. 

Atsaucoties uz starptautiskajiem standartiem, atgādināšu, ka, piemēram, Francijā, kur ir ļoti daudz dažādu etnisko minoritāšu, starp kurām daļa ir senas vietējās izcelsmes, visās valdības organizētajās izglītības iestādēs mācības notiek tikai franču valodā. Līdzīgi kā Latvijā valsts valoda Francijā ir franču valoda (arī kā viens no valsts pamatiem Francijas konstitūcijā), un visa publiskā saziņa notiek tikai valsts valodā.

Valodu zināšanas tiešām bagātina. Es pati varu sazināties sešās valodās un priecājos par mūsu jauniešiem, kuri labprāt apgūst vairākas svešvalodas. Kā prioritāras starp svešvalodām vērtēju Eiropas Savienības izplatītākās valodas – angļu, vācu, franču. Esam taču Eiropas sastāvdaļa! Ja kāds savu nākotni redz sadarbībā ar Krieviju, tad var ķerties arī pie krievu valodas apgūšanas. Krievu valoda, protams, var noderēt darbam viesnīcās, lidostā, dzelzceļā. Tomēr nav pamata krievu valodas zināšanas Latvijā pieprasīt darbiniekiem veikalos vai citos apkalpojošās sfēras uzņēmumos. Krievu tūristiem tomēr jārēķinās, ka viņi ir iebraukuši Eiropas Savienībā, kur krievu valoda nevienā dalībvalstī nav oficiālas valodas statusā. 

Latviešu valodas diskriminācija darba tirgū ir nepieņemama. Tomēr arī 30 gadus pēc Padomju Savienības un rusifikācijas sabrukuma dažkārt nākas konstatēt faktus, ka darbā netiek pieņemti cilvēki, kam ir grūtības ar krievu valodu. Turklāt gadījumos, kuros pat nav runas par ārvalstu klientu apkalpošanu, bet gan par to, ka uzņēmuma īpašnieki vai vadība ir krievu valodā runājošie. Jāņem vērā, ka cilvēki, kuri grib atrast darbu, diez vai sūdzēsies un ies uz tiesu. Šī problēma ir jāatrisina valstij.

Lai mūsu valoda saglabātos un attīstītos, tā ikdienā publiskajā saziņā jālieto visiem mūsu valsts iedzīvotājiem, neraugoties uz runātāju tautību. Nav pieļaujama situācija, kurā mūsu valsts iedzīvotāji oficiālajā un arī neoficiālajā saziņā mēģina uzspiest kādas citas, visbiežāk krievu, valodas lietojumu.

Nav attaisnojuma tam, ka 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas Latvijas pilsoņi vai pastāvīgie iedzīvotāji nezina vai arī apzināti atsakās lietot latviešu valodu. Sarunās nav pamata pāriet uz krievu valodu tikai tāpēc, ka sarunu biedram tā ir ērtāk. Attaisnojums nebūs arī apgalvojums, ka to dara tāpēc, ka negrib aizmirst krievu valodas prasmes. Daudz svarīgāk ir palīdzēt līdzpilsoņiem apgūt latviešu valodu. Latviešu valoda ir piederība mūsu valstij. Tā apliecina pilsonisku izvēli.

Jauni izaicinājumi valodai ir tehnoloģijas. Skumja aina iezīmējas biznesā, kur reizēm pat citu valstu interneta veikali piedāvātajā valodā ir latviskāki nekā vietējie tirgotāji. Jāņem vērā, ka latviešu valoda digitālajā vidē, ieskaitot mašīntulkošanas attīstību, ir valodas nākotne.

Diemžēl pašu latviešu lietotā valoda, īpaši sociālajos tīklos, degradējas, un tās nav tikai pareizrakstības kļūdas. Globalizācijas ietekmē mūsu valodā arvien biežāk sastopami svešvārdi; ja vecākās paaudzes sarunvalodā joprojām jūtama krievu valodas ietekme, tad jaunākā paaudze izceļas ar nepamatoti lielu angļu valodas vārdu lietojumu.

Nepareizības valodā pārāk bieži sastopamas arī plašsaziņas līdzekļu saturā visos formātos. Visi šie “es domāju, ka[d]”… Nē, “es domāju, ka”! Ikviens no mums spējīgs iemācīties saikļa “ka” un apstākļa vārda “kad” atšķirību palīgteikuma ievadīšanā.

Nekādas atlaides nedrīkstam dot nedz politiķiem, nedz arī amatpersonām, kuri bieži nepareizu valodu radio un televīzijā izplata kā infekciju. Vajadzētu turpināt raidījumus, kas analizē valodas lietojumu sabiedrībā. Piemēram, tādus, kāds savulaik bija “Operācija: Latviešu valoda”, ko veidoja LTV “Aizliegtais paņēmiens”. Amatpersonu latviešu valodai jābūt izkoptam paraugam – kā vārdos, tā arī rakstos.

12.10.2021

Publicēts laikrakstā "Latvijas Avīze" un portālā la.lv

https://www.la.lv/energijas-cenas-jaatbrivo-no-gazprom-atkaribas

Kamēr plānojam ilgtermiņa risinājumus, Latvijā jau tagad ir nepieciešams tūlītējs valsts atbalsts enerģijas rēķinu apmaksai, lai mazinātu slogu iedzīvotājiem.

Straujais elektrības un dabasgāzes cenu kāpums, ko sevišķi ietekmējusi gāzes piegāžu ierobežošana no Krievijas, ir kā signāls Eiropas Savienībai pārskatīt prioritātes un attīstīt savu energodrošību, ko veicinātu enerģijas avotu un piegādātāju daudzveidība.

Enerģijas cenas radījušas lielu sa­traukumu ne tikai Latvijā, bet arī visā ES, un pagājušajā nedēļā arī Eiropas Parlamenta plenārsēdē apspriedām iespējamo krīzi un pasākumus tās risināšanai. Spējo cenu pieaugumu izraisījis dažādu iemeslu kopums. Ekonomikai atgūstoties no pandēmijas, pieaudzis enerģijas patēriņš. Tāpat nelabvēlīga bijusi gan aukstā ziema, gan karstā un sausā vasara, kas palielināja pieprasījumu un samazināja elektrības ražošanu no vēja enerģijas un ūdens.

Tomēr īpaši jāizceļ Krievijas šantāža, nepalielinot gāzes piegādes caur Ukrainu vai Baltkrieviju par spīti izmaiņām tirgū. Putins cenšas panākt, lai drīzāk tiktu izmantots jaunais “Nord Stream 2” gāzesvads, kas savieno Krieviju un Vāciju, un pieaugtu Kremļa ietekme Eiropā. Gāzesvadam jāiziet sertifikācijas procedūras atbilstoši ES normām, turklāt jāievēro noteikumi nodalīt gāzes ieguvi no gāzes transportēšanas.

Krievija tam iebilst, uzstājot uz monopolista statusu, turklāt saistībā ar strīdiem Vācijā notiek tiesvedība. Lai panāktu straujāku sertifikāciju, Kremlis šobrīd izmanto vispārējo energoresursu cenu kāpumu spiediena izdarīšanai. Sak, lūk, cik ļoti eiropiešiem vajag “Nord Stream 2” gāzi, ko ar prieku piegādāsim – tik ļaujiet to darīt! Tādēļ esmu pieprasījusi Eiropas Komisijai izmeklēt un novērst “Gazprom” manipulatīvo rīcību, kas veicinājusi cenu kāpumu.

Diemžēl ES 90% gāzes tiek importēti, mēs esam atkarīgi no citiem, un patlaban visvairāk no vienas pašas Krievijas. Uzskatu, ka arī Vācijai, kas virzīja “Nord Stream 2”, neskatoties uz vairāku citu valstu iebildumiem, šī brīža situācija rada vielu pārdomām. ES būtu jāpārtrauc šī Rietumu “šrēderizācija”, kā to nodēvēja Igaunijas eksprezidents Tomass Hendriks Ilvess, atsaucoties uz laiku, kad bijušais Vācijas kanclers Gerhards Šrēders nonāca Krievijas uzņēmumu “Gazprom” un “Rosņeftj” vadībā.

Gan katrā valstī, gan visā ES kopumā jāturpina mazināt atkarību no Krievijas gāzes un aktīvāk jāuzlabo energoefektivitāte gan uzņēmumos, gan mājokļos. Tāpat jārada jauni Eiropas līmeņa risinājumi, lai atvieglotu pāreju uz zaļo enerģiju. Mums ir svarīgi attīstīt saules paneļu laukus, neļaujoties mītiem par nepietiekamu saules starojumu. Jau tagad Latvijā tiek ražotas komponentes saules baterijām, tātad mums ir potenciāls to darīt ar vietējiem resursiem un zināšanām. ES mērogā ir jānovirza daudz vairāk resursu saules paneļu attīstīšanā, lai tie kļūtu kvalitatīvāki un lētāki.

Vācijas enerģētisko atkarību no Krievijas veicinājusi arī pārsteidzīga un nepārdomāta atomelektrostaciju likvidēšana – faktiski par labu fosilajai degvielai. Manuprāt, AES bieži ir nepamatoti demonizētas, jo Eiropā ir runa par drošām un modernām tehnoloģijām, nevis par, piemēram, apšaubāmo Astravjecas AES Baltkrievijā, kas ir celta mūsu tiešā tuvumā pēc mums nezināmiem standartiem un ir pilnīgi cits gadījums.

Ja Lietuvai būtu izdevies īstenot Visaginas AES projektu – drošu, ES un pasaules standartiem atbilstošu – sadarbībā ar Japānas kompāniju “Hitachi” (ar pilnīgi cita līmeņa jaunām tehnoloģijām), mūsu apstākļiem tas būtu risinājums brīžiem, kad nepietiktu ar ūdens, vēja un saules enerģiju saražoto. Baltijas valstis pašas organizētu savu enerģijas tirgu un būtu mazāk atkarīgas no Krievijas. Varbūt ir vērts atgriezties pie šī pirms pieciem gadiem iesaldētā projekta.

Jau zināms, ka Eiropas Komisija izpētīs, kā esošā tirgus un konkurences ietvaros varētu īstenot vienotu gāzes iepirkumu visu ES valstu vārdā,  kā arī formulēs ieteikumus, lai palīdzētu valstīm risināt nelabvēlīgās sociālās sekas pārejai uz zaļo ekonomiku. Gaidīsim, ko nesīs ES samits, kas norisināsies drīzumā – 21. un 22. oktobrī – un kurā tiks meklēti neatliekamie risinājumi enerģētikā.

Kamēr plānojam ilgtermiņa risinājumus, Latvijā jau tagad ir nepieciešams tūlītējs valsts atbalsts enerģijas rēķinu apmaksai, lai mazinātu slogu iedzīvotājiem, it īpaši ar zemākiem ienākumiem. Jaunās apkures sezonas sākumā vairs nevar kavēties divus mēnešus jaunu atbalsta veidu izstrādei, ko valdība uzdevusi labklājības ministram un ekonomikas ministram. Tas ir jāpaveic krietni ātrāk, jo cilvēku rēķini ir pieauguši jau šodien.

29.09.2021

Publicēts delfi.lv

https://www.delfi.lv/bizness/latvija2030/inese-vaidere-tris-ieteikumi-veiksmigakai-kohezijas-istenosanai-latvija.d?id=53629637

Dzīves līmeņa atšķirību mazināšana starp turīgākām un mazāk bagātām dalībvalstīm jeb tā saucamā kohēzija ir viens no Eiropas Savienības (ES) pamatuzdevumiem. Nevar noliegt, ka tieši Latvijas labklājības tuvināšana ES vidējam rādītājam bija starp mūsu iedzīvotāju galvenajām cerībām, pievienojoties ES 2004. gadā.

Ko Latvijai ES kohēzijas līdzekļi devuši līdz šim?

Kopš tā laika vidējais dzīves līmenis Latvijā patiešām ir pieaudzis, un to būtiski veicinājuši tieši ES kohēzijas līdzekļi no Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF), Eiropas Sociālā fonda (ESF) un Kohēzijas fonda (KF). Veiktās investīcijas ir bijis stimuls katra Latvijas reģiona attīstībai – atjaunoti simtiem kilometru ceļu, desmitiem skolu, daudzas kultūras, sporta, veselības un sociālās aprūpes iestādes, arī dažādi dabas objekti. Radīti labvēlīgi apstākļi jaunajiem uzņēmējiem un zinātniekiem. Šie līdzekļi mums snieguši iespēju realizēt ieceres, kurām citādi naudas nepietiktu. Tas ir konkrēts, ‘taustāms’ ieguvums no dalības ES.

To apliecina arī skaitļi – ja 2004. gadā Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes bija 47% no ES vidējā līmeņa, tad 2020. gadā tas sasniedza jau 72%.[1] Latvijai ES budžets ir bijis ļoti izdevīgs ‘motors’ citu valstu panākšanai, jo no tā esam saņēmuši aptuveni četras reizes vairāk nekā iemaksājuši.

Turklāt kohēzijas fondi mums sniedza nozīmīgu atbalstu arī Covid-19 pandēmijas laikā. Eiropas Parlamentā (EP) steidzami 2020. gada pavasarī grozījām ES budžetu, lai dalībvalstīm būtu pieejams finansiāls atbalsts vīrusa seku mazināšanai. Šis lēmums ļāva arī Latvijā elastīgi un bez līdzfinansējuma izmantot kohēzijas naudu, lai atbalstītu pandēmijas visvairāk skartās nozares. Attiecīgi 2020. gadā bez šīm investīcijām mūsu IKP kritums būtu bijis par 1,2% lielāks.[2]

Kohēzijas politika turpmāk

Iepriekšējā EP sasaukumā (2014.-2019.g.) kā vienīgā no Latvijas strādāju Budžeta komitejā, kur stingri iestājos pret kohēzijas līdzekļu samazinājumu, kas draudēja saistībā ar Lielbritānijas izstāšanos no ES un ‘skopo’ dalībvalstu – Nīderlandes, Austrijas, Dānijas, Zviedrijas – pastāvīgo vēlmi samazināt iemaksas ES budžetā. Sarežģītajā kontekstā tomēr izdevās ievirzīt sarunas par 2021.-2027. gada daudzgadu budžetu Latvijai labvēlīgākā virzienā.

Darbu ar ES fondiem turpinu arī tagad. EP Ekonomikas komitejā piedalījos Atveseļošanas fonda izveidē, kas arī veicinās kohēzijas mērķu sasniegšanu Latvijā. Savukārt šī gada jūnijā EP apstiprinājām kohēzijas investīcijas jaunajā plānošanas periodā līdz 2027. gadam. 4,24 miljardus eiro saņemsim no ERAF, ESF un KF, kam kā kohēzijas līdzekļi pieskaitāmi vēl divi jauni instrumenti – 272 miljoni eiro[3] no REACT-EU programmas pandēmijas seku mazināšanai un 192 miljoni eiro no jaunizveidotā Taisnīgas pārkārtošanās fonda.[4] Tātad kohēzijas finansējums kopumā jaunajā periodā būs lielāks nekā iepriekš tika prognozēts un pat pārsniegs līdzšinējo (4,4 miljardi eiro[5]) apjomu.

Iespēju būs daudz. Kā tās labāk izmantot? Redzu nepieciešamību pēc trīs uzsvariem.

I. Gatavot Latviju nākotnes ekonomikai – videi draudzīgai, digitālai, uz zināšanām balstītai

Vispirms par to, kuras ieguldījumu jomas izvirzīt priekšplānā. Nākotnes ekonomika būs videi draudzīga, digitāla un uz augsti kvalificētu darbinieku zināšanām balstīta. Šīm prioritātēm arvien vairāk jākalpo kā kompasam mūsu lēmumiem par to, kā kohēzijas fondus ieguldīt.

Pirmkārt, ES ir stingri uzņēmusi zaļo kursu un ar Eiropas Klimata likumu juridiski nostiprinājusi ceļu uz klimatneitralitāti 2050. gadā. Tādēļ loģiski, ka kohēzijas līdzekļus nevarēs izmantot, lai finansētu aktivitātes, kas rada būtisku kaitējumu videi, un tieši klimata mērķu sasniegšanai paredzēto ieguldījumu īpatsvars pieaugs no 16% līdz vismaz 25%.[6] Kā prioritāru mērķi izceltu ēku renovāciju, kas sniedz ne vien nozīmīgu enerģijas patēriņa samazinājumu, bet arī labumu iedzīvotājiem un rada vietējās darbavietas. Perspektīvi investīciju virzieni, kas samazinās emisijas, ir arī aprites ekonomikas modelim nepieciešamās infrastruktūras izbūve un atjaunojamās enerģijas attīstība.

Vairāk jāiegulda arī klimata pielāgošanās pasākumos, kas novērsīs plašus postījumus spēcīgu plūdu vai vētru gadījumā. To iezīmē jaunas Eiropas līmeņa vadlīnijas, lai nodrošinātu infrastruktūras projektu piemērotību klimata pārmaiņām.[7]  Latvijā jāņem vērā riski, ko var radīt jūras līmeņa celšanās turpmākajās desmitgadēs. Sliežu un autoceļu siltumizturības aprēķinos jāizmanto nevis vēsturiskās vērtības, bet gan prognozes par iespējamo augstāko temperatūru vismaz 30 gadu griezumā.

Kaut gan ilgtermiņā zaļā kursa ieguvumi noteikti atsvērs pārkārtošanās izmaksas, tomēr pastāv risks, ka īstermiņā pārmaiņas var radīt ievērojamu slogu. Lai ceļu uz zaļo kursu atvieglotu, jaunais Taisnīgas pārkārtošanās fonds kohēzijas politikas ietvaros palīdzēs reģioniem un nozarēm, kurām pāreja uz videi draudzīgu saimniekošanu prasīs lielākas pūles. Latvijā līdzekļus varētu izmantot kūdras nozarei, jauno uzņēmēju atbalstam, arī darbinieku pārkvalifikācijai visos reģionos, izņemot Rīgu un Pierīgu, kur ir augstākais ienākumu līmenis.

Otrkārt, mūsu tautsaimniecībai jābūt modernai, tehnoloģiski attīstītai un digitālai. Tādēļ kohēzijas investīcijas jānovirza gan uzņēmumiem, gan iedzīvotājiem sniedzamo pakalpojumu digitalizācijai, kā arī moderno tehnoloģiju un digitālās infrastruktūras attīstībai. Šobrīd kopumā Latvijas digitālā infrastruktūra ir salīdzinoši laba, tomēr šī joma attīstās ļoti strauji un atpalikt nedrīkstam. Tomēr nopietna problēma ir digitālo prasmju trūkums, jo tikai 43% Latvijas iedzīvotāju tās ir pietiekamā līmenī, un šajā jomā esam zem ES vidējā līmeņa.[8] Pozitīvi, ka turpmākajos gados situācijas uzlabošanai jau ir paredzēti nozīmīgi ieguldījumi, taču šis jautājums būs jāuztur dienaskārtībā arī turpmāk.

Treškārt, nākotnes ekonomika būs balstīta uz zināšanām. Lai mēs spētu panākt ES vidējo ienākumu līmeni, arvien vairāk jākāpina darba ražīgums un jārada preces un pakalpojumi ar lielu pievienoto vērtību. Tam nešaubīgi vajadzēs augsti kvalificētus darbiniekus un attīstītu zinātni, kas spēj cieši sadarboties ar uzņēmējiem. Tādēļ krietni vairāk jāiegulda cilvēkkapitālā un infrastruktūrā, kas veicina inovācijas. Tādējādi Latvijā varēs augt nozares, kurās tiek radīta īpaši augsta pievienotā vērtība, piemēram, bioekonomika, viedo materiālu izstrāde, medicīnas kā arī informācijas un komunikāciju tehnoloģijas. Jāturpina attīstīt arī biznesa inkubatoru tīkls, kas jau uzrādījis labus rezultātus inovatīvu uzņēmumu sagatavošanā.

II. Ieguldīt, nevis ‘apgūt’

Jāmaina ne tikai saturiskie uzsvari, bet arī tas, kā domājam un runājam par kohēzijas līdzekļiem. Jau ilgstoši esmu cīnījusies pret jēdzienu ‘naudas apgūšana’. Uz to norādīju, piemēram, uzreiz pēc provizoriskās vienošanās par jauno ES daudzgadu budžetu 2020. gada jūlijā.[9] Tā joprojām ir viena no problēmām, kas atspoguļojas vārdu izvēlē, bet patiesībā norāda arī uz kohēzijas līdzekļu izmantošanas filozofiju. Nedrīkstam ES fondus tērēt ar vieglu roku. Reizēm Latvijā ES nauda ‘apgūta’, jo tā bijis vieglāk un ātrāk. Diemžēl tas neizbēgami noved arī pie tādu projektu īstenošanas, kuri nedod pienesumu straujākai izaugsmei.

Mums šie līdzekļi ir gudri jāiegulda pārdomātos projektos ar ilgtermiņa efektu, lai Latvijas ekonomiku paceltu augstākā līmenī – nevis ‘jāapgūst’!

III. Celt projektu kvalitātes un izpildes latiņu

Kaut gan ar kohēzijas līdzekļiem Latvijā veiksmīgi realizēti simtiem projektu, tomēr, tuvojoties jau mūsu trešajai desmitgadei ES, jāuzstāda vēl augstāka latiņa projektu kvalitātei un īstenošanai. Kā dzēlīgs dadzis acīs duras tā saucamā E-veselība – esam iztērējuši vairāk nekā 14 miljonus eiro, lai pēc daudzu gadu epopejas iegūtu nepilnīgu sistēmu, kuru... radīsim no jauna, turpinot tērēt papildu miljonus.[10] Atbalstāms mērķis katastrofālā izpildījumā.

Turpmāk vēl skrupulozāk jāizvērtē katra potenciālā kohēzijas projekta paredzamie ieguvumi, arī balstoties uz līdzšinējo pieredzi par neveiksmēm. Šī uzdevuma labākai veikšanai jāmeklē veidi, kā stiprināt ekonomiskās analīzes kvalitāti Latvijā.

Uzskatu, ka jāpulcē spožākie Latvijas prāti kādā jaunā formātā, lai izvērtētu un valsts pārvaldei rekomendētu visperspektīvākos kohēzijas projektus. Tas lielā mērā nodrošinātu mūsu tautsaimniecības izrāvienu.

Visbeidzot, ņemot vērā ļoti lielo ES fondu apjomu, ko saņemsim dažos turpmākajos gados, sevišķi būtiski būs ieguldījumus izlīdzsvarot starp dažādām jomām un arī reģioniem, lai cenu kāpuma dēļ mēs nezaudētu katra mums piešķirtā eiro pirktspēju. Vislielākās bažas izskanējušas par būvniecības nozares pārkaršanu, taču riski iespējami arī citur. Tie rūpīgi jāizvērtē un jānovērš.

Ceļavārdi mūsu kohēzijas politikas īstenotājiem

Kohēzijas politikas mērķis Latvijā saglabāsies nemainīgs arī jaunajā plānošanas periodā – sasniegt mūsu labklājības pieaugumu, turklāt straujāku nekā citur ES. Lai to panāktu, investīcijām jāliek jauni uzsvari. Aktīvāk nekā līdz šim jāgatavojas nākotnes ekonomikai, kā arī jāuzlabo projektu kvalitāte un izpilde, bet Eiropas naudas ‘apgūšana’ jāatstāj pagātnē. Tie būtu ceļavārdi mūsu kohēzijas politikas īstenotājiem.


[1] Eurostat, GDP percentage of EU27 total per capita https://bit.ly/3z9NcM2

[2] Informatīvais ziņojums par Kohēzijas politikas ES fondu investīciju aktualitātēm līdz 2021.gada 1.februārim https://bit.ly/3hFHoUw

[3] Latvijai garantētais 2021. gada REACT-EU piešķīrums ir 209,9 miljoni eiro, bet 2022. gada piešķīruma apjoms indikatīvi būs 62 miljonu eiro apmērā. https://bit.ly/39lW7zA

[4] LR Finanšu ministrijas vietne ES Fondi, ES fondi 2021 - 2027 https://bit.ly/3ze5nAg

[5] LR Finanšu ministrijas vietne ES Fondi, ES fondi 2014 - 2020 https://bit.ly/3ErQxdc

[6] EP Study ‘Cohesion Policy and Climate Change’, p. 23 https://bit.ly/2Z1SzR3

[7] Komisija pieņem jaunus norādījumus par nākotnes infrastruktūras projektu klimatdrošināšanu, 29.07.2021. https://bit.ly/2XqXMB2

[8] Digitālās prasmes pamata līmenī ir 43% Latvijas iedzīvotāju. Vēl daudz jāmācās, 12.02.2021. https://bit.ly/3EskVUJ

[9] Inese Vaidere: ‘Ar lielu naudu nāk liela atbildība’, 27.07.2020. https://bit.ly/3kiiZWY

[10] E-veselības sistēmas pilnīga reorganizācija plānota trīs gadu laikā, 26.11.2020. https://bit.ly/2XqwPgW

29.09.2021

Publicēts IR.lv

https://ir.lv/2021/09/29/cienisim-partiku-jeb-ka-mazinat-izmestas-partikas-apjomus/

Vai esat padomājuši, cik pārtikas jūs izmetat atkritumos? Kāda daļa no tās ir svaiga un izmantojama? Vai vienmēr veikalā nopērkat tikai to, kas ir vajadzīgs? Vai kādreiz pagatavojat vairāk nekā varat apēst? Un vai bieži konstatējat, ka faktiskās vajadzības realitātē bijušas citādas, un daļa nopirktā bija jāizmet?

Ne tikai individuāli, bet arī sociāli un politiski aizvien vairāk aktualizējas jautājumi, kas saistīti ar pārtikas izmešanu mājsaimniecībās. Līdz šim izmērīts, ka trešā daļa no visas pasaulē saražotās pārtikas tiek izmesta.

Ik gadu Eiropā atkritumos izšķērdīgi nonāk miljoniem tonnu ēdiena, kura saražošanai vajag teju vai visu Eiropas Savienības gada budžetu. Visbiežāk atkritumos nonāk laba pārtika, arī tāda, kas nopirkta par daudz. Lai saražotu šo pārtiku, cilvēki ir strādājuši – lauksaimniecībā, pārstrādē. Ieguldīts darbs, radīta vērtība.

Pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas datiem, vairāk nekā 800 miljoniem no pasaules 7,9 miljardiem iedzīvotāju pārtika nav bijusi pieejama pietiekošā daudzumā. Ar visā pasaulē izmestās pārtikas daudzumu varētu pabarot 3 miljardus cilvēku.

Arī Latvijā vidēji katrs iedzīvotājs gada laikā izmet aptuveni 130 kg pārtikas. Cerams, ka drīzumā šie dati būs precīzāki, jo Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ir pasūtījusi izmērīt pārtikas atkritumu un pārpalikumu apjomu, ko īsteno Latvijas Atkritumu saimniecības asociācija. Patlaban rit datu apkopošana.

Savukārt pārtikas tirdzniecības tīkls “Rimi Latvia” pērn pircēju aptaujā noskaidroja, ka 82% Latvijas mājsaimniecībās tiek regulāri izmesta pārtika, turklāt 74% aptaujas dalībnieki esot atzinuši, ka izmet ēdienu vismaz reizi nedēļā.

Tas ir arī klimata ietekmes jautājums, jo pārtikas atkritumi ir atbildīgi par 6% no visiem Eiropas CO2 izmešiem, turklāt tās saražošanai tiek veltīgi patērēti vērtīgi dabas resursi.

Ir vairāki ceļi, kā milzu apjomi pārtikas nonāk atkritumos. Daļa pārtikas nonāk atkritumos izejvielu kultivēšanā, audzēšanā un ievākšanā, pārstrādes procesā, loģistikas gaitā. Arī veikalos daļa pārtikas nonāk atkritumos, taču tieši mājsaimniecībās tiek radīta vairāk nekā puse no visiem pārtikas atkritumiem. Tāpēc esmu izvēlējusies problēmu risināt šajā līmenī.

Atkal jautāšu – vai mēs spējam to ietekmēt un mazināt jau tagad un uzreiz? Domāju, atbilde vairumam jau zināma, ka – spējam! Tādēļ aicinu padomāt par to, ka mēs varam plānot savas ēdienreizes, saglabāt pārpalikumus nākamajai ēdienreizei, lietot mazākus traukus, rūpīgāk sekot līdzi sava ledusskapja saturam, sastādīt produktu sarakstu pirms veikala apmeklējuma un pirkt tikai vajadzīgo un nepieciešamos apjomos.

Un šī nav tikai jauna aktualitāte laikmetam, kuram raksturīga populācijas, resursu un klimata problēmu spriedze. Ir pēdējais laiks mums visiem kļūt atbildīgākiem un varbūt biežāk un vairāk ņemt vērā to, ko jau agrāk mums centušies uzsvērt un mācīt vecāki un vecvecāki – cienīsim pārtiku!

Bet kā mēs varam būt taupīgāki? Kā efektīvāk plānot? Lai mūsu atbildīgā rīcība būtu ar jēgu, praktiskiem ieguvumiem gan pašiem, gan videi un ar maksimālu efektivitāti, mums nepieciešams zināt vairāk. Tāpēc, strādājot Eiropas Parlamenta Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejā, esmu izstrādājusi pilotprojektu cīņai pret pārtikas nonākšanu atkritumos, lai eksperti varētu sagatavot praktiskus risinājumus izmešanas mazināšanai mājsaimniecībās.

Esmu gandarīta, ka mans pilotprojekts tika iekļauts ES budžetā, un patlaban Eiropas Komisija ir uzsākusi tā īstenošanu. Šovasar tika aicināti pieteikties eksperti no visas Eiropas. Aktīvi mudināju to darīt arī Latvijas pārstāvjus – zinātniekus, pētniekus, ražošanas un tirdzniecības tīklu pārstāvjus, NVO. Šis profesionāļu panelis tālāk apkopos datus un izstrādās virkni pamatotu, praktisku ierosinājumu, kā samazināt pārtikas izmešanu mājsaimniecībās un patērētāju līmenī. Plānots, ka forums darbosies līdz 2023. gada jūlijam.

Nākamā gada ES budžetā esmu pieprasījusi papildu līdzekļus tam, lai ieteikumi pārtikas izmešanas samazināšanai tiktu tulkoti visās oficiālajās valodās, tai skaitā, protams, latviešu, kā arī lai tie būtu uzskatāmi pieejami ikvienam iedzīvotājam. Tādā veidā varēsim ne tikai ietaupīt, bet arī samazināt ietekmi uz vidi un palīdzēt trūcīgajiem.

Starp citu, kopš pagājušā gada šodiena – 29. septembris – ir Starptautiskā pārtikas zudumu un pārtikas atkritumu izpratnes diena. Saprotamāk – tā ir diena, kad aktualizējam problēmu par labas pārtikas nonākšanu atkritumos. Šo dienu ieviesa ANO, lai aicinātu rīkoties valsts un pašvaldību iestādes, uzņēmumus un sabiedrību. Uzskatu, ka mums par to jāatceras nevis tikai vienu dienu gadā, bet gan ikdienā, mainot savus ieradumus.

09.09.2021

Publicēts IR.lv

https://ir.lv/2021/09/09/baltkrievijas-rezims-sit-drosmigakos/

Baltkrievijas protestu līderes Marijas Koļesņikovas notiesāšana uz 11 gadiem cietumā par būšanu demokrātisku miermīlīgu pasākumu vadībā ir arī izaicinājums brīvībā un patvērumā esošajai opozīcijai, kā arī starptautiskajai politiskajai sabiedrībai.

Apbrīnoju un cienu Marijas Koļesņikovas drosmi palikt dzimtenē, ņemot vērā situāciju un Aleksandra Lukašenko vadīto izrēķināšanos ne tikai ar opozīciju, bet ar cilvēkiem ielās, kur cieš pat protestos neiesaistītie. Tādos apstākļos nepārsteidza viņas apcietināšana un neizbrīna neadekvātā sodīšana ar absurdo soda mēru.

Sākot ar Lukašenko sāncenša Viktora Babariko vēlēšanu štāba koordinēšanu līdz opozīcijas Koordinācijas padomei un masu protestiem pēc viltotajām vēlēšanām savā politiskajā iesaistē Koļesņikova uzrādījusi izglītotas, erudītas un konstruktīvas līderes spējas un principialitāti savienojumā ar īpašu drosmi. Arī pēc Babariko apcietināšanas viņa neļāvās tikai emocionālām runām, bet turpināja drauga sāktās partijas Vmeste (Kopā) veidošanu. To gan nepaspēja reģistrēt, bet partijai saliedējušies vairāki tūkstoši biedru. Kad Mariju centās ar varu izraidīt uz Ukrainu, viņa izvēlējās saplēst pasi, lai paliktu Baltkrievijā. To neuzdrīkstējās citi reizē ar viņu izraidītie līdzgaitnieki.

Pēc Koļesņikovas notiesāšanas es saskatu jaunu izaicinājumu gan cilvēktiesību organizācijām un starptautiskajām institūcijām, gan arī Baltkrievijas opozīcijai – jo īpaši tai, kas atrodas patvērumā Eiropas Savienībā un citās valstīs, līdz ar to ir lielākā drošībā nekā dzimtenē palikušie.

Pirms gada prezidenta vēlēšanās aizturēto vai diskreditēto sākotnējo kandidātu sievas un līdzgaitnieces – Marija Koļesņikova, Svjatlana Cihanouska un Veronika Cepkalo – saliedējās ap vienu ārēji nekaitīgās mājsaimnieces Cihanouskas kandidatūru Lukašenko konkurencē.

Arī Eiropas Savienībai jādomā par sankciju paplašināšanu pret tādiem varas pārstāvjiem, kas īsteno režīma gribu, pārkāpjot cilvēktiesības. Jāizvērtē sankciju virzieni, lai tie būtu efektīvāki, vērsti uz tādām jomām, kuras režīma varmākām nespētu kompensēt Kremlis.

Uzskatu, ka tas ir izaicinājums arī esošajai Baltkrievijas tiesu sistēmai – cik zemu tā spēj nolaisties diktatora un arī sabiedrības priekšā. Gluži kā pagājušajā vasarā vēlēšanu iecirkņos un komisijās bija darbinieki, kas uzdrīkstējās atklāt faktus par balsu skaita viltošanu, tā tagad citos tiesu līmeņos un instancēs tiesneši varētu atcelt M. Koļesņikovai piespriesto izrēķināšanos. Apzinos, ka ir naivi cerēt uz ko tādu, taču der saprast tādas izvēles esamību.

Es neticu brīnumiem, un diemžēl piepildījušās manas pērn paustās bažas, ka ar miermīlīgiem protestiem neizdosies panākt Lukašenko atkāpšanos. Ir jāpanāk atklātas un demokrātiskas vēlēšanas. Savukārt vardarbīgi protesti būtu asinsizliešana. Lukašenko pusē ir tādi bruņotie un drošības spēki, kas tiešā veidā ir atkarīgi no vadoņa. Tāpat ir pamatotas aizdomas par Kremļa iesaisti Lukašenko atbalstīšanā, ar to viņu padarot tik atkarīgu no lielā kaimiņa, kā vēl nekad.

Nepieciešams arī starptautiski izmeklēt vardarbību un beztiesiskumu, kas no varas iestāžu puses ir vērsti pret protestētājiem.

Joprojām uzskatu, ka konsekventa rīcība, iestāšanās par demokrātiju un valsts attīstību, sasniedzot cilvēkus attālākās Baltkrievijas malās, kur bijis liels atbalsts līdzšinējam Lukašenko režīmam, varētu būt iedarbīgs veids, kā panākt pārmaiņas. Iespējams, ka pēc dramatiskajiem notikumiem daļa agrāko Lukašenko atbalstītāju savas domas būs mainījuši.

24.08.2021

Publicēts Laikrakstā "Latvijas Avīze" un portālā la.lv

https://www.la.lv/ukrainas-30-gadi-eiropas-cela

Ukrainas Neatkarības diena šogad ir īpaša ar to, ka aprit tieši 30 gadi kopš 1991. gada 24. augusta, kad toreizējā Ukrainas PSR Augstākā padome pieņēma Neatkarības deklarāciju, kas pēc tam tika apstiprināta referendumā.

Ukrainai bijis jāiztur daudz pārbaudījumu, taču tā aizvien liecina par attīstību pat kara skarto Austrum­ukrainas reģionu tuvumā.

Tur jo­projām iet bojā cilvēki, tomēr netālu tiek būvēti ceļi, attīstīti uzņēmumi, cilvēki dzīvo un saimnieko, kopj vidi un turpina uzlabot pārvaldi.

Valsts attīstība ir lēna, joprojām daudzviet sastopama korupcija, taču savu kursu Ukraina nemaina. Es tiešām gribētu redzēt, cik ātra būtu attīstība jebkurai citai valstij, kuras vienā reģionā ilgstoši turpinātos kaimiņvalsts izraisīta karadarbība.

Karš Austrumukrainā ir nesis milzīgus zaudējumus – ap 4,5 tūkstošiem kareivju, ap 3,4 tūkstošiem civiliedzīvotāju dzīvību, vēl vairāk bijis ievainoto, sociāli un ekonomiski cietusi 5 miljonu cilvēku dzīve.

Valsts ekonomikai karš radījis zaudējumus aptuveni 20 miljardu (!) eiro apmērā.

Nācies būt daudzu pārmaiņu un notikumu lieciniecei, jo darbs Eiropas Parlamentā bieži bija un ir saistīts ar sekošanu procesiem Ukrainā.

Esmu bijusi Ukrainas vēlēšanu novērotāja, strādājusi dažādās delegācijās, tostarp EP Budžeta komitejas delegācijā, Ārlietu komitejas, kā arī ES un Ukrainas parlamentārās asociācijas komitejas delegācijā, informējusi Eiropu un pasauli arī par Ukrainas traģēdijām – golodomoru, represijām pret Krimas tatāru minoritāti.

Pirms 17 gadiem kļuvu par dalībnieci Oranžajā revolūcijā. Biju uzaicinātā novērotāja Ukrainas prezidenta vēlēšanās, kurās konstatējām, ka Viktora Janukoviča uzvara ir masveidīgu viltojumu rezultāts.

Pieprasījām atkārtotas vēlēšanas, un tajās uzvarēja Viktors Juščenko. Par aktīvo atbalstu man piešķīra goda nozīmi – Oranžās revolūcijas dalībniece. Vēlāk paveiktais novērtēts ar Ukrainas prezidenta ordeni “Par nopelniem”.

Eiropas Parlamentā biju to skaitā, kas pirmie iestājās par bezvīzu režīmu starp ES un Ukrainu.

Eiromaidana jeb Pašcieņas revolūcijas laikā no daudziem ukraiņu paziņām noskaidroju, ka iedzīvotāji nebūt naivi nedomā, ka līgumi ar ES pārvērtīs dzīvi vienā dienā.

Ielās izgājušie bija gatavi ilgam ceļam pretim sakārtotai, uz likuma varu balstītai, Eiropas demokrātiskām normām atbilstošai valstij. Un ukraiņi tomēr spēj iet šo ceļu ar visu grūtību nastu.

Ukraina kļuva par platformu arī jauniem Kremļa agresijas veidiem – hibrīdkaram un informatīvajam karam, izmantojot propagandu, informatīvos resursus un modernās tehnoloģijas.

Vēlāk kiberuzbrukumi notikuši vairākās pasaules valstīs, ieskaitot Vāciju un ASV.

Ukrainas valstiskuma trīsdesmitajā gadā Krievijas prezidents bija nolēmis tēlot vēsturnieku un “blogot” par Ukrainas vēsturi, demonstrējot apsēstību ar tās valstiskuma noliegšanu un apgalvojot, ka Ukrainu esot “izveidojusi” Padomju Savienība, ka rietumvalstis un Ukrainas politiskā elite īstenojot kādu “anti-Krievijas” projektu.

Putins klaji apšauba ukraiņu tautas tiesības īstenot no Maskavas neatkarīgu politiku. Kas cits tas ir, ja ne aktīvs un agresīvs imperiālisms?

Vakar, Ukrainas Neatkarības dienas priekšvakarā, Starptautiskās Krimas platformas atklāšanas samita laikā Kijevā vairāku pasaules demokrātisko valstu vadītāji parakstīja hartu okupētās pussalas atgūšanai.

Zīmīgi, ka tas notika dienā, kas ir Molotova–Ribentropa pakta gadadiena. Tā atgādina par to, ka nacisti kopā ar komunistiem sāka Otro pasaules karu – pēc tam, kad Ukrainā jau bija īstenota masu iznīcināšana teju holokausta apmēros – golodomors.

Šogad ir pagājuši trīspadsmit gadi, kopš mums, pieciem domubiedriem – Aleksandram Alvaro no Vācijas, Kristoferam Bīzlijam no Lielbritānijas, Mariannai Miko no Igaunijas, Zitai Gurmai no Ungārijas un man no Latvijas – Eiropas Parlamentā izdevās izstrādāt EP deklarāciju un – pats grūtākais – individuāli pārliecināt simtiem politiķu, savācot viņu parakstus, ka diena, kad tika noslēgts Molotova–Ribentropa pakts, ir oficiāli jānosaka par visas Eiropas staļinisma un nacisma upuru kopīgu piemiņas dienu.

Jau 21. gadsimtā arī Ukraina jo­projām ir zemju pārdalīšanas upuris.

Bet šodien – novēlēsim Ukrainai nezaudēt tās pilsonisko garu, spēku, spītu un turpināt ceļu uz Eiropas Savienību, jo par to ir dārgi maksāts!

Lai Ukrainai izdodas attīstīties kā brīvai, demokrātiskai un pārtikušai Eiropas valstij!

23.08.2021

Publicēts delfi.lv

https://www.delfi.lv/news/versijas/inese-vaidere-latvija-un-pasaule-joprojam-esam-hitlera-stalina-pakta-ietekme.d?id=53510385

Pirmdien, 23. augustā, Molotova-Ribentropa jeb Hitlera-Staļina pakta gadadienā, visā Eiropā tiek nosodīti nacisma un staļinisma noziegumi, tiek pieminēti to upuri. Diemžēl Krievijas ārpolitikas rezultātā liela daļa pasaules joprojām ir pakta ietekmē, un nemazinās vajadzība zināt un izprast šos pagātnes faktus.

Pēdējā laika notikumi liecina, ka Krievija iet tālāk par tiešu agresiju pret kaimiņvalstīm. Tā īsteno daudz plašāku starptautisko agresiju informatīvajā telpā, izmantojot mūsdienu tehnoloģijas melu propagandai, cilvēku kūdīšanai, veicot arī kiberuzbrukumus citu valstu sistēmām. Tai joprojām “nepietiek” ar pasaulē plašāko teritoriju, kaut arī iedzīvotāju blīvums ir niecīgs. Maskava joprojām cenšas dalīt un pārdalīt svešas zemes, uzspiežot 21. gadsimtam tumsonīgu reālpolitiku.

Paralēlās realitātes

1989. gada decembrī PSRS tautas deputātu kongress pieņēma lēmumu, kurā pirmo reizi padomju vēsturē tika nosodīts gan Molotova-Ribentropa pakts, gan tā papildu protokoli, kas paredzēja sadalīt Austrumeiropu starp PSRS un nacistisko Vāciju.

Tomēr vēlāk Krievijas valdības nostāja, īpaši Vladimira Putina valdīšanas laikā, mainījās tā, ka, atšķirībā no Vācijas, tā ne tikai nepauda nožēlu, bet pat apstrīdēja PSRS lēmumā pausto nosodījumu. 2019. gadā notika kas negaidīts – vispirms Krievijas Ārlietu ministrija paktu ar slepenajiem protokoliem publicēja savā mājaslapā, bet dažus mēnešus vēlāk Krievijas valsts arhīvā tika atklāta izstāde "1939. Otrā pasaules kara sākums", kuras galvenie eksponāti bija PSRS un nacistiskās Vācijas neuzbrukšanas līguma (Molotova-Ribentropa pakta) un tā slepeno protokolu oriģināli.

Varētu domāt, ka Kremļa politiķi nākuši pie prāta, taču nē. Nesekoja nekāda nožēla, nosodījums vai grēksūdze, bet tieši pretēji – Krievijas prezidents paziņoja, ka Eiropas Savienības nostāja jautājumā par Molotova-Ribentropa paktu, esot, viņaprāt, "nekaunīgi meli". Viņš uzstāja, ka pakts bijis "nepieciešams ļaunums", lai novērstu nacistu uzbrukumu Padomju Savienībai. Tikmēr paralēlajā realitātē ir daudzi vēsturnieki dažādās pasaules valstīs, ieskaitot arī Kremlim nepakļautus Krievijas vēsturniekus, kuriem nav šaubu, ka Hitlers un Staļins ir vienlīdz atbildīgi par Otrā pasaules kara izraisīšanu.

Kopīgas izpratnes nozīme

Vēstures faktu sagrozīšanā tiek balstīta arī daļa Krievijas ārpolitikas, ietekmējot sabiedrības noskaņojumu citās valstīs. Eiropas Parlamentā jau iepriekš esmu paudusi nopietnas bažas par Krievijas centieniem izkropļot vēstures faktus un noliegt padomju totalitārā režīma noziegumus. Tie ir ieroči pret mums vērstā dezinformācijas karā, tāpēc totalitārisma upuru piemiņas uzsvēršana un skaidrošana ir svarīgāka nekā jebkad agrāk.

Šogad ir pagājuši trīspadsmit gadi, kopš mums, pieciem domubiedriem – Aleksandram Alvaro (Alexander Alvaro) no Vācijas, Kristoferam Bīzlijam (Christopher Beazley) no Lielbritānijas, Zitai Gurmai (Zita Gurmai) no Ungārijas, Mariannai Miko (Marianne Mikko) no Igaunijas un man no Latvijas – Eiropas Parlamentā izdevās izstrādāt EP deklarāciju un – pats grūtākais – individuāli pārliecināt simtiem politiķu, savācot viņu parakstus, ka diena, kad tika noslēgts Molotova-Ribentropa pakts, ir oficiāli jānosaka par visas Eiropas staļinisma un nacisma upuru kopīgu piemiņas dienu.

Mēs tikām sadzirdēti arī ārpus Eiropas Savienības. Piemēram, sešus gadus vēlāk arī Amerikas Savienotajās valstīs noteica staļinisma un nacisma upuru piemiņas dienu 23. augustā. ASV un arī Kanādā to dēvē par Melno lentīšu dienu (Black Ribbon Day), un šis nosaukums ar tradīciju piespraust melnu lentīti izplatījies arī daudzviet Eiropā.

Attīstot informētību un zināšanas

Ir nepieņemami, ka pēckara posmā tika nosodīti tikai nacisma noziegumi, bet padomju režīma asinsdarbi – noklusēti. Mēs nedrīkstam aizmirst, kādu postu Eiropai nesa Staļina režīms, iznīcinot miljoniem dzīvību un sadragājot cilvēku likteņus. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka arī PSRS iesāka Otro Pasaules karu.

Ikdienā Eiropas Parlamentā es daudz uzmanības veltu citām lietām, starp kurām ir ekonomikas un budžeta jautājumi, ES Veselības fonds, Zaļais kurss un citas, kuras vairāk ietekmē mūsu praktisko ikdienu. Tomēr, lai neaizmirstu totalitārisma noziegumus, pēc savas iniciatīvas esmu organizējusi arī dažādus, vēsturi skaidrojošus, pasākumus, kas izgaismo staļinisma noziegumus, piemēram, filmu "Padomju stāsts", izstādi "Totalitārisms Eiropā" un citus. Nesen panācu finansējumu Ilgoņa Upmaļa grāmatas "Latvija – PSRS impērijas militarizētā kolonija" izdošanai.

Un vēl. Rīgā pamestā un daudzu negribētā Stūra māja būtu ideāla vieta starptautiska mēroga totalitāro režīmu noziegumu un okupācijas izpētes centram, saglabājot ēkas pirmajā stāvā un pagrabstāvā esošo Okupācijas muzeja ekspozīciju. Centrs būtu jāveido, piemēram, kopā ar Lietuvu un Igauniju vai vēl plašāk – ar Viduseiropas valstīm. Iespējams, to var attīstīt sadarbībā ar Eiropas Atmiņas un sirdsapziņas platformas jeb tā sauktās Prāgas platformas vairāk nekā 50 organizācijām. Par to esmu nosūtījusi priekšlikumu Ministru prezidentam, kā arī finanšu un kultūras ministriem.

Molotova-Ribentropa pakts tika izveidots un parakstīts, lai mūsu valsti un lielu daļu Eiropas pārvērstu Asinszemēs, kā trāpīgi skaudri tās nodēvējis amerikāņu vēsturnieks Timotijs Snaiders. Tagad šis pakts starptautiskajai valstu saimei jāizmanto ceļam no pakļaušanās uz brīvību. Bet šodien – pieminēsim neskaitāmos miljonus nacisma un totalitārā komunisma upuru!

13.07.2021

Eiropas Parlamenta (EP) deputātes Ineses Vaideres (ETP) vadībā EP Vēstures atceres grupas deputāti ir nosūtījuši vēstuli Beļģijas pilsētas Zedelgemas pašvaldībai, aicinot saglabāt pieminekli “Latvijas stāvstrops brīvībai” latviešu karavīriem, kuri pēc Otrā pasaules kara bija ieslodzīti Zedelgemas karagūstekņu nometnē.

“Kad uzzināju, ka latviešu karavīriem veltītajam piemineklim draud nojaukšana, sapratu, ka ir steidzami jārīkojas. Tādēļ aicināju kolēģus, ar kuriem kopā strādājam EP Vēstures atceres grupā, kopīgi vērsties pie Zedelgemas pašvaldības vadītājas un deputātiem, skaidrojot šī pieminekļa vēsturisko nozīmi, atspēkojot nepatiesus apgalvojumus un lūdzot to saglabāt,” vēstules aktualitāti pamato I. Vaidere.

Deputāte, kura aktīvi darbojas EP Vēstures atceres grupā un ilgstoši strādā pie vienotas Eiropas vēstures izpratnes veidošanas, norāda, ka priekšlikums nojaukt pieminekli parādījās nesen un ir izskanējis vairākos Beļģijas medijos. Tika ziņots, ka vairāku vietējo politisko spēku pārstāvji ir izdarījuši spiedienu uz Zedelgemas pašvaldību, lai tā piemiņas vietu demontētu. Tas tiek pamatots ar argumentu, ka piemineklis latviešu leģionāriem “godinot nacistu līdzstrādniekus”. Spiediena rezultātā Zedelgemas pašvaldība jau ir lēmusi pārdēvēt “Brīvības laukumu”, kurā atrodas piemineklis, kā arī mainīt uz pieminekļa novietoto plāksnīti.

“Ir redzams, ka vietējiem politiķiem ne tikai trūkst izpratnes par vēstures faktiem, bet uz viņiem tiek izdarīts “spiediens no malas”. Tādēļ vēstulē skaidrojam, ka latviešu leģionāri nacistiskās Vācijas spēkos tika mobilizēti pret pašu gribu un ir starptautiski atzīts, ka latviešu leģionam nav saistības ar nacistu noziegumiem pret cilvēci. Uzsveram arī to, ka tā bija padomju propaganda, kas radīja melus par to, ka mūsu leģionāri būtu pielīdzināmi nacistiem, un šo dezinformāciju joprojām aktīvi izplata Krievija, lai nomelnotu Latviju,” uzsver deputāte.

I. Vaidere atzīmē, ka viņas virzīto vēstuli parakstījuši deputāti no dažādām ES valstīm un politiskajām frakcijām. Tādēļ viņa patiesi cer, ka Zedelgemas pašvaldības deputāti ieklausīsies argumentos un piemineklis tiks saglabāts, jo šīs piemiņas vietas sagraušana būtu vēršanās pret visiem tiem, kas Otrajā pasaules karā cīnījās pret savu gribu.

12 000 latviešu karagūstekņiem veltīto pieminekli “Latvijas stāvstrops brīvībai” Zedelgemā 2018. gadā atklāja pilsētas galva Annika Vermelena, Latvijas toreizējā vēstniece Beļģijā Ilze Rūse un Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdis Valters Nollendorfs. Pieminekļa autors tēlnieks Kristaps Gulbis skaidrojis, ka to veidojošās bites ir miermīlīgas – tās pašas nevienam neuzbrūk, bet aizstāv savu stropu un brīvību.

08.07.2021

Bērnu slimnīcas fonda un Pusaudžu resursu centra vadītājai Lienei Dambiņai piešķirta Eiropas Parlamenta (EP) Eiropas Pilsoņu balva.

EP Eiropas Pilsoņu balvas komiteja paziņojusi, ka no Latvijas Eiropas Pilsoņu balva par ilgstoši nozīmīgu, nesavtīgu darbu sabiedrības labā piešķirta Bērnu slimnīcas fonda (BSF) un Pusaudžu resursu centra (PRC) vadītājai Lienei Dambiņai.

Līdztekus BSF un PRC L. Dambiņa ir arī vairāku labdarības akciju, piemēram, "Eņģeļi pār Latviju", iniciatore, tā palīdzot uzlabot dzīves kvalitāti tūkstošiem bērnu un jauniešu, kā arī viņu ģimenēm. L. Dambiņu nominējušie EP deputāti Inese Vaidere un Ivars Ijabs bija pārliecināti, ka viņa, ar kuru lepojas Latvijā, ir pelnījusi arī Eiropas mēroga atzinību, un tas ir novērtēts un atbalstīts arī Eiropas Pilsoņu balvas komitejā.

Liene Dambiņa pateicas par novērtēšanu: "Vēlētos izteikt lielu pateicību par mana darba novērtējumu. Palīdzība bērniem – mūsu jaunākajai paaudzei - tas ir patiešām svarīgi. Īpaši jauki, ka šis novērtējums ir vienā dienā un sakrīt ar man ļoti svarīgu notikumu – šodien atvērām Pusaudžu resursu centrus Latvijas reģionos Valmierā, Ventspilī un Daugavpilī, lai ikvienam jaunietim būtu iespēja ar kādu aprunāties un tikt sadzirdētam! Darbi, ko paveicis Bērnu slimnīcas fonds un Pusaudžu resursu centrs, ir paveikti, pateicoties lieliskiem cilvēkiem, ar kuriem strādāju ikdienā! Paldies ikvienam!"

"Pilsoņu balvas pieteikuma formā pat nevarējām uzskaitīt visu, ko Liene ir izveidojusi, vadījusi un brīvprātīgi atbalstījusi. Viņas izcilais devums sabiedrībai daudzu gadu garumā iedvesmo apkārtējos, veicina solidaritāti un vairo labo. Ir daudz labu iniciatīvu, kuras ātri parādījušās, bet ātri arī apraujas, taču Dambiņas darbība ir ilggadēja. Vēl jāpiebilst, ka daudzos darbus viņa veiksmīgi spējusi apvienot ar četru bērnu audzināšanu. Ja kāds šo balvu ir pelnījis, tad tā nešaubīgi ir Liene," uzsver I. Vaidere.

"Labiem darbiem ir jātiek novērtētiem! Lienes Dambiņas nesavtīgais darbs Latvijas sabiedrības labā ir guvis plašu atzinību Eiropas Savienībā, par ko man ir prieks un lepnums. No sirds sveicu Lieni ar Eiropas Pilsoņu balvas saņemšanu un ceru, ka viņas gatavība palīdzēt citiem kalpos arī mums par iedvesmu nākotnē sniegt palīdzīgu roku biežāk tiem, kam tā visvairāk vajadzīga," pauž I. Ijabs.

BSF ir lielākā nevalstiskā organizācija Latvijā, kas rūpējas par bērnu veselību, piesaistot sabiedrības palīdzību. Ar L. Dambiņas atbalstu Bērnu slimnīca mazajiem pacientiem un viņu ģimenēm nodrošina neatsverami vērtīgu palīdzību grūtajā dzīves posmā. Piemēram, pēc L. Dambiņas iniciatīvas izveidotajā BSF Vecāku mājā vecāki var saņemt ne tikai praktisku, bet arī emocionālu atbalstu. Savukārt programma "Ārkārtas gadījumi" ļauj palīdzību sniegt tiem bērniem, kuriem ārstniecība ir iespējama tikai ārpus Latvijas, turklāt bieži tā nepieciešama steidzami.

Savukārt L. Dambiņas izveidotajā PRC profesionālu bezmaksas palīdzību saņem vairāk kā 650 jaunieši ar mentālās veselības grūtībām un riskiem, kā arī viņu ģimenes. Centrs darbojas pēc principa – nevis sodīt vai ievietot slēgta tipa iestādēs, bet palīdzēt pusaudža konkrētajā dzīves situācijā novērst riskus. Ļoti nozīmīgs ir PRC ieguldījums pusaudžu atbalstam tieši Covid-19 pandēmijas laikā, kas jauniešiem ir bijis īpaši grūts periods.

Tāpat L. Dambiņa ir viena no labdarības akcijas "Eņģeļi pār Latviju" autorēm. 2020. gadā vien tās ietvaros izdevās savākt vairāk nekā 500 000 eiro, lai ārstētu bērnus, kuriem citu iespēju šādus līdzekļus piesaistīt nebūtu.

Eiropas Pilsoņu balvu ik gadu piešķir personām, grupām vai organizācijām par izciliem sasniegumiem un ieguldījumu, veicinot ES iedzīvotāju savstarpējo sapratni un saliedētību, sekmējot pārrobežu sadarbību ES. Balvu piešķir arī par ikdienas darbību, kas apliecina un sabiedrībā nostiprina ES Pamattiesību hartā paustās kopējās vērtības – cilvēka cieņu, brīvību, vienlīdzību un solidaritāti.

Pasniedzot Lienei Dambiņai Eiropas Pilsoņu balvu Rīgā.
Eiropas Pilsoņu balva Lienei Dambiņai.

30.06.2021

Šodien plkst. 16.00 notiks tiešsaistes konference par Jaunā Eiropas Bauhaus iniciatīvu, kurā Eiropas Parlamenta (EP) deputāte un Jaunā Eiropas Bauhaus darba grupas locekle Inese Vaidere (ETP) aicina piedalīties Latvijas interesentus. “Šī Eiropas mēroga konference, kuru organizēju kopā ar ārzemju kolēģiem, ļaus uzklausīt radošo nozaru pārstāvjus no dažādām Eiropas valstīm, tai skaitā – Latvijas, kā arī uzzināt vairāk par Bauhaus iniciatīvu un iespējām piedalīties tās veidošanā,” skaidro I. Vaidere.

“Eiropa virzās uz videi draudzīgāku saimniekošanu, taču svarīgi ir ne tikai samazināt emisijas, bet arī radīt patīkamu dzīves telpu cilvēkiem. Daudzviet tas jau tiek darīts, piemēram, pārveidojot un apzaļumojot industriālas teritorijas, bet, apvienojot dažādu jomu pieredzi un idejas, mums ir iespēja to paveikt vēl labāk. Tieši tādēļ Bauhaus radošā iniciatīva aptver mākslu, kultūru, arhitektūru, zinātni un tehnoloģijas. Nākotnē ar Bauhaus palīdzību varēsim mūsu mājokļus, apkaimes, atpūtas un darba vietas padarīt videi un cilvēkiem draudzīgākas,” uzsver deputāte, kura EP strādā Vides un sabiedrības veselības komitejā.  

Pamatojot Bauhaus nozīmi Latvijai, I. Vaidere atzīmē, ka mēs neesam tik ļoti attālinājušies no dabas kā Rietumeiropa. “Protam arī lietas labot, piešķirt tām “otro elpu”. Līdz ar to arī ceļš “atpakaļ” no pārmērīgās patēriņa kultūras būs vienkāršāks. Mums ir arī lieliski materiāli, piemēram, koks, kas kļūst arvien pieprasītāks, lai veidotu veselīgu, harmonisku dzīves telpu. Tādēļ uzskatu, ka Latvija ir lieliska vieta, kur radīt videi draudzīgus risinājumus, ko izmantos visā Eiropā.”

Savā runā viņa akcentēs divus svarīgus aspektus. Pirmkārt, to, ka jāpalielina atbalsts vēsturisko ēku saglabāšanai. I. Vaidere ir pārliecināta, ka nolietotas ēkas nevis jānojauc, tā iznīcinot kultūras mantojumu un radot lielu atkritumu daudzumu, bet gan jāatjauno. Otrkārt - jāizveido ērti lietojama un pārskatāma Bauhaus zināšanu e-platforma, kurā apkopotu visu noderīgo informāciju.

Konferencē piedalīsies arī Latvijas Nacionālās arhitektūras padomes Kultūras ministrijā locekle Ieva Zībārte. Viņa norāda: “Jaunais Eiropas Bauhaus ir uz sadarbību un inovācijām vērsta iniciatīva ar tālejošiem dzīves vides kvalitātes uzlabošanas mērķiem. Atslēgas vārds šajā rīcībā ir tieši sadarbība – viedokļu, ideju, kompetences, kolektīvo un personisko mērķu sinerģija –, lai veidotu vidi, kurā ir patīkami dzīvot un strādāt, un kas nenodara kaitējumu dabai.”

Konference tiks translēta šodien starp plkst. 16.00 un 17.30  tiešsaistē https://youtu.be/lESigcs3Za0. Reģistrācija nav nepieciešama. 

22.06.2021

Šodien Eiropas Komisijas (EK) priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena Rīgā paziņojusi, ka ir apstiprināts Latvijas plāns ES Atveseļošanas fonda izmantošanai. “Mūsu reformu un investīciju plānu apspriedēs ir izdevies uzlabot, tagad laiks to ieviest! Taču Atveseļošanas fonds 1,82 miljardu eiro vērtībā nevis vienkārši “jāapgūst”, bet gan gudri jāiegulda projektos ar ilgtermiņa efektu, lai Latvijas ekonomiku paceltu augstākā līmenī,” uzsver Eiropas Parlamenta (EP) deputāte Inese Vaidere (ETP), kura strādā EP Ekonomikas komitejā.

ES tiek ieviests īpašs ekonomikas Atveseļošanas fonds, lai mazinātu pandēmijas sekas, kā arī atbalstītu reformas. 38% no Latvijai pieejamā finansējuma tiks atvēlēti Eiropas zaļā kursa ieviešanai, bet 21% – digitalizācijai. Nozīmīgas investīcijas plānotas arī reģionu attīstībā, zinātnē, veselības aprūpes un izglītības uzlabošanā.

“Kad februārī parādījās sākotnējās ieceres šo līdzekļu izmantošanai, norādīju, ka tās jāpārskata, lai vairāk ieguldītu nākotnē un ES nauda pēc iespējas paliktu Latvijā. Tostarp vērsos pie ekonomikas ministra, lai mudinātu lielākus līdzekļus novirzīt ēku renovācijai. Pozitīvi, ka valdība ieklausījās un plāns tika uzlabots. Piemēram, krietni vairāk tiks ieguldīts visu vecumu iedzīvotāju digitālajās prasmēs, kas ir būtiski, jo šajā jomā mūsu rādītāji ir zem ES vidējā līmeņa. Tāpat koriģēts sākotnēji pārlieku lielais uzsvars uz valsts pārvaldi, tā vietā papildu atbalstu piešķirot uzņēmējiem. Izdevās panākt arī lielāku finansējumu dažādiem energoefektivitātes pasākumiem, kaut gan uzskatu, ka tieši ēku atjaunošanai paredzētie līdzekļi joprojām ir nepietiekami, jo renovācija ir viens no Latvijas visnozīmīgākajiem uzdevumiem turpmākajos gados,” norāda I. Vaidere.

Viņa skaidro, ka īsā laikā sagatavot veiksmīgu fonda izmantošanas plānu bija liels izaicinājums, tomēr Latvija uz citu valstu fona izskatās pietiekami labi – par to liecinot arī augstais EK novērtējums. “Bija ne tikai jāizstrādā kvalitatīvi reformu un investīciju priekšlikumi, bet arī jārīkojas strauji, lai nauda sasniegtu grūtībās nonākušās nozares pēc iespējas ātrāk. Mūsu plāns tika iesniegts kā viens no pirmajiem, kamēr, piemēram, Igaunija to izdarīja ar gandrīz divu mēnešu kavēšanos. Tas nozīmē, ka Latvija arī ātrāk – jau vasaras otrajā pusē – saņems priekšfinansējumu projektu uzsākšanai. Jāpiebilst, ka EP Ekonomikas komitejā izdevās panākt avansa maksājumu palielināšanu līdz 13% no kopējā apjoma, kas mazinās slogu uz Latvijas budžetu ekonomisko grūtību laikā,” atzīmē deputāte.

No ES daudzgadu budžeta dalībvalstis garantēti saņem līdzekļus investīciju veikšanai, savukārt Atveseļošanas fonda piešķiršana balstīsies uz rezultātu sasniegšanu. Pretējā gadījumā līdzekļus var neizmaksāt. “Tas nozīmē, ka Latvijai priekšā ir liels darbs arī turpmākajos gados – būs jāizpilda izvirzītie reformu mērķi, lai ES finansējumu turpinātu saņemt. Fonds ir jāizmanto, lai ieguldītu cilvēkos un padarītu mūsu tautsaimniecību efektīvāku, modernāku un videi draudzīgāku, tādējādi paaugstinot Latvijas labklājību ilgtermiņā,” piebilst I. Vaidere.

16.06.2021

Publicēts "Latvijas Avīzē" un la.lv

https://www.la.lv/inese-vaidere-stura-maja-butu-ideala-vieta-starptautiska-meroga-totalitaro-rezimu-noziegumu-un-okupacijas-izpetes-centram

Kamēr nacistu simbolus nosoda un aizliedz popularizēt, bet cietušajiem tie nav jāuzlūko ikdienā, tikmēr totalitārā komunisma upuri joprojām spiesti redzēt represētāju simbolus gan publiski, gan reklāmās internetā. Tie ir dubulti standarti, kas liecina, ka totalitārisms nav pietiekami apzināts un represīvie režīmi nav līdznostatīti. Šajā kontekstā saskatu lietojumu arī pamestajai Stūra mājai Rīgā.

14. jūnijā aprit 80 gadi, kopš Padomju Savienība no Baltijas valstīm uz Sibīriju izsūtīja desmitiem tūkstošu nevainīgu cilvēku, no kuriem sestā daļa bija bērni. Tomēr šis bija tikai viens no daudzajiem totalitārā komunisma noziegumiem. Padomju Savienība bija arī nacistu sabiedrotā Otrā pasaules kara sākšanā, kura gaitā notika okupācija un represijas arī Latvijā.

Lai šādi totalitāri režīmi neatkārtotos, mums jāveicina vienota vēstures izpratne visā Eiropā, un tai būtu jābūt daļai no eiropiešu izglītības.

Eiropas Parlamenta rezolūcijā “Par Eiropas sirdsapziņu un totalitārismu” uzsvērām nepieciešamību dokumentēt Eiropas traģisko pagātni un vākt liecības, lai palielinātu informētību par totalitāro režīmu noziegumiem. Savukārt EP rezolūcija “Par Eiropas atceres nozīmi Eiropas nākotnei” uzdeva Eiropas Komisijai (EK) sniegt efektīvu atbalstu vēsturiskās atmiņas un piemiņas veicināšanas projektiem dalībvalstīs.

Tā kā piedalījos minēto rezolūciju tapšanā, uzskatu, ka pienācis laiks noskaidrot arī Eiropas institūciju sasniegto šajos uzdevumos. Esmu pieprasījusi EK izvērtēt līdz šim paveikto, lai novērstu dubultstandartus.

Tāpat esmu aicinājusi EK novērtēt, cik efektīvi bijuši līdz šim veiktie izglītības pasākumi. Gaidu apkopojumu, ar kādiem konkrētiem soļiem, ieskaitot arī finansējumu, EK plāno tuvākajos gados atbalstīt totalitārā komunisma noziegumu vēsturiskās atmiņas un piemiņas veicināšanas projektus.

Izpratni veido izpēte un izzinātu faktu kopums, tāpēc jāmeklē jauni papildu veidi, ar kuriem to veicināt. Esmu nosūtījusi priekšlikumu Ministru prezidentam, kā arī finanšu un kultūras ministriem apspriest nepieciešamību izveidot plašu totalitāro režīmu noziegumu un okupācijas seku izpētes centru, vēlams, Baltijas valstu līmenī. Par šāda centra mītnes vietu aicinu izvērtēt ēku Rīgā, Brīvības ielā 61, jeb tā saukto Stūra māju.

Ēkas nākotne patlaban ir neskaidra. Centieni to izsolīt nav devuši rezultātu. Līdz ar to pareizs bija Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes lēmums Stūra mājai piešķirt valsts nozīmes vēsturiska notikuma vietas pieminekļa statusu, kā arī loģiska bija valdības izvēle pārtraukt izsoli. Tomēr ar šiem soļiem nepietiek, lai atrisinātu problēmu.

Stūra māja būtu ideāla vieta starptautiska mēroga totalitāro režīmu noziegumu un okupācijas izpētes centram, saglabājot ēkas pirmajā stāvā un pagrabstāvā esošo Okupācijas muzeja ekspozīciju. Centrs būtu jāveido, piemēram, kopā ar Lietuvu un Igauniju vai vēl plašāk – arī ar Vidus­eiropas valstīm. Iespējams, to varētu attīstīt sadarbībā ar Eiropas Atmiņas un sirdsapziņas platformas jeb tā sauktās Prāgas platformas vairāk nekā 50 organizācijām.

Piedot un panākt samierināšanos nav iespējams bez pagātnes notikumu izvērtēšanas un atzīšanas. It sevišķi tad, ja tie bijuši tik traģiski kā Latvijā. Ne velti Latvijas Valsts prezidents Egils Levits ir vairākkārt publiski uzsvēris, ka vēstures izpētei ir jābūt pastāvīgai valsts pētījumu programmas daļai, kurai jānovirza pietiekams un noturīgs valsts finansējums.

Lai atjaunotu Stūra māju, esot vajadzīgi aptuveni 10 miljoni eiro (VNĪ informācija). Līdztekus tam arī totalitāro režīmu noziegumu izpētes centra izveidei un uzturēšanai būtu nepieciešami līdzekļi. To visu varētu nodrošināt, piesaistot Latvijas valsts un Eiropas Savienības resursus, kā arī starptautisko partneru finansējumu.

Šāds aptverošs risinājums mūsu vēstures izzināšanā būtu ļoti nozīmīgs ieguldījums mūsu nākotnē.

14.06.2021

Publicēts delfi.lv

https://www.delfi.lv/news/versijas/inese-vaidere-janovers-dubulti-standarti-totalitarisma-noziegumu-izpratne.d?id=53296277

Ja nacistu simbolus nosoda un aizliedz popularizēt, un cietušajiem tie nav jāuzlūko ikdienā, tad totalitārā komunisma upuri joprojām spiesti redzēt represētāju simbolus gan publiski, gan reklāmās internetā. Tie ir dubulti standarti, kas liecina, ka totalitārisms nav pietiekami apzināts un represīvie režīmi nav līdznostatīti. Šajā kontekstā saskatu pielietojumu arī pamestajai Stūra mājai Rīgā.

14. jūnijā aprit 80 gadi kopš Padomju Savienība no Baltijas valstīm uz Sibīriju izsūtīja desmitiem tūkstošu nevainīgu cilvēku, no kuriem sestā daļa bija bērni. Tomēr šis bija tikai viens no daudziem totalitārā komunisma noziegumiem. Padomju Savienība bija arī bija nacistu sabiedrotā Otrā Pasaules kara sākšanā, kā gaitā notika okupācija un represijas arī Latvijā.

Vienotu izpratni Eiropā

Lai šādi totalitāri režīmi neatkārtotos, mums jāveicina vienota vēstures izpratne visā Eiropā, un tai būtu jābūt daļai no eiropiešu izglītības.

Eiropas Parlamenta rezolūcijā par Eiropas sirdsapziņu un totalitārismu uzsvērām nepieciešamību Eiropas traģiskās pagātnes dokumentēšanai un liecību vākšanai, lai palielinātu informētību par totalitāro režīmu noziegumiem. Savukārt EP rezolūcija par Eiropas atceres nozīmi Eiropas nākotnei uzdeva Eiropas Komisiju (EK) sniegt efektīvu atbalstu vēsturiskās atmiņas un piemiņas veicināšanas projektiem dalībvalstīs.

Tā kā piedalījos minēto rezolūciju tapšanā, uzskatu, ka pienācis laiks noskaidrot arī Eiropas institūciju sasniegto šajos uzdevumos. Esmu pieprasījusi EK vērtēt līdz šim paveikto, lai novērstu dubultstandartus. 

Tāpat aicinu EK izvērtēt, cik efektīvi bijuši līdz šim veiktie izglītības pasākumi, ar kādiem konkrētiem soļiem EK plāno tuvākajos gados atbalstīt totalitārā komunisma noziegumu vēsturiskās atmiņas un piemiņas veicināšanas projektus, kā arī tālāku izpēti, ar to domājot arī finansējumu.

Nākotne Stūra mājai

Izpratni veido izpēte un izzinātu faktu kopums, tāpēc jāmeklē jauni papildu veidi, ar kuriem to veicināt. Esmu nosūtījusi priekšlikumu Ministru prezidentam, kā arī finanšu un kultūras ministriem apspriest nepieciešamību izveidot plašu totalitāro režīmu noziegumu un okupācijas seku izpētes centru, vēlams, Baltijas valstu līmenī. Par šāda centra mītnes vietu aicinu izvērtēt ēku Rīgā, Brīvības ielā 61, jeb tā saukto Stūra māju vai Tetera namu.

Ēkas nākotne ir neskaidra. Centieni to izsolīt nav devuši rezultātu. Līdz ar to pareizs bija Nacionālās Kultūras Mantojuma pārvaldes lēmums Stūra mājai piešķirt valsts nozīmes vēsturiska notikuma vietas pieminekļa statusu un valdības izvēle pārtraukt izsoli. Tomēr ar šiem soļiem nepietiek, lai atrisinātu problēmu.

Stūra māja būtu ideāla vieta starptautiska mēroga totalitāro režīmu noziegumu un okupācijas izpētes centram, saglabājot ēkas pirmajā stāvā un pagrabstāvā esošo Okupācijas muzeja ekspozīciju. Centru būtu jāveido, piemēram, kopā ar Lietuvu un Igauniju vai vēl plašāk – starp Viduseiropas valstīm. Iespējams, to var attīstīt sadarbībā ar Eiropas Atmiņas un sirdsapziņas platformas jeb tā sauktās Prāgas platformas vairāk nekā 50 organizācijām.

Ieguldījums nākotnē

Piedot un panākt samierināšanos nav iespējams bez pagātnes notikumu izvērtēšanas un atzīšanas. It sevišķi tad, ja tie bijuši tik traģiski kā Latvijā. Ne velti Latvijas Valsts prezidents Egils Levits ir vairakkārt publiski uzsvēris, ka vēstures izpētei ir jābūt pastāvīgai valsts pētījumu programmas daļai, kurai jānovirza pietiekams un noturīgs valsts finansējums.

Lai atjaunotu Stūra māju, esot vajadzīgi aptuveni 10 miljoni eiro (VNĪ informācija). Līdztekus tam arī totalitāro režīmu noziegumu izpētes centra izveidei un uzturēšanai būtu nepieciešami līdzekļi. To visu varētu nodrošināt, piesaistot Latvijas valsts un Eiropas Savienības resursus, kā arī starptautisko partneru finansējumu.

Šāds ieguldījums mūsu vēstures izzināšanā būtu ļoti nozīmīgs ieguldījums mūsu nākotnē.

14.06.2021

Šodien aprit 80 gadi kopš PSRS no Latvijas uz Sibīriju lopu vagonos izsūtīja vairāk nekā 15 000 cilvēku. Eiropas Parlamenta (EP) deputāte Inese Vaidere (ETP) ir pieprasījusi Eiropas Komisijai (EK) skaidrot paveikto vienotas vēstures izpratnes veidošanai un aicina nākt klajā ar konkrētiem soļiem, tostarp papildu finansējumu, lai Eiropā veicinātu komunisma noziegumu atceri un izpēti. Vienlaikus viņa ir vērsusies pie Latvijas valdības ar priekšlikumu izmantot tukšās Stūra mājas telpas Rīgā starptautiska Totalitāro režīmu noziegumu un okupācijas izpētes centra izveidei.

“1941. gada 14. jūnija masu deportācijas bija tikai viens no totalitārā komunisma zvērīgajiem noziegumiem, kas sagrāva neskaitāmas dzīves. Padomju represijām pret Latvijas iedzīvotājiem nav un nevar būt attaisnojuma! Taču joprojām pastāv dubultstandarti nacisma un komunisma noziegumu vērtējumos, kas jānovērš, jo abi režīmi ir pelnījuši vienlīdz spēcīgu nosodījumu. Tādēļ gan Eiropas līmenī, gan Latvijā jāsper jauni soļi, lai veicinātu vienotu vēstures izpratni un šādi notikumi nekad vairs neatkārtotos,” uzsver I. Vaidere, kura strādā EP Vēstures atceres grupā un ir arī Latvijas Okupācijas izpētes biedrības Konsultatīvās padomes priekšsēdētāja.

ES mērogā deputāte ir vērsusies pie EK, lai saņemtu skaidrojumu par izdarīto un turpmākajiem plāniem komunisma noziegumu atceres un izpētes atbalstam. Viņa bija starp autorēm EP 2009. gada rezolūcijai “Par Eiropas sirdsapziņu un totalitārismu” un 2019. gada rezolūcijai “Par Eiropas atceres nozīmi Eiropas nākotnei”, kuras aicināja sniegt efektīvu atbalstu vēsturiskās atmiņas veicināšanas projektiem. “Ir laiks izvērtēt to, cik efektīvi bijuši līdz šim veiktie izglītības pasākumi un kā tos uzlabot turpmāk. Nepieciešami arī jauni projekti komunisma noziegumu atcerei un izpētei ar lielāku ES fondu atbalstu,” skaidro I. Vaidere.

Savukārt Latvijas valdībai I. Vaidere ir ierosinājusi veidot Totalitāro režīmu noziegumu un okupācijas izpētes centru, ko varētu iekārtot pašreiz neizmantotajās telpās valsts pārziņā esošajā ēkā Rīgā, Brīvības ielā 61. “Mans priekšlikums risinātu divas problēmas – gan dotu skaidrību par Stūra mājas likteni, gan sniegtu nozīmīgu devumu komunisma noziegumu tālākā izpētē, kas joprojām ir nepietiekama. Centrs būtu jāveido kopā ar Lietuvu un Igauniju vai vēl plašāk – arī ar Viduseiropas valstīm. Iespējams, to varētu attīstīt sadarbībā ar Eiropas Atmiņas un sirdsapziņas platformas jeb Prāgas platformas organizācijām. Nepieciešamos līdzekļus varētu nodrošināt, piesaistot valsts un ES resursus, kā arī starptautisko partneru finansējumu. Šāds ieguldījums mūsu pagātnes apzināšanā būtu arī svarīgs ieguldījums Latvijas nākotnē,” norāda deputāte.

Lai veicinātu starptautisku izpratni par traģiskajiem 20. gadsimta notikumiem Latvijā, I. Vaidere regulāri rīko dažādus vēsturi skaidrojošus pasākumus EP. Deputāte arī līdzfinansējusi un prezentējusi starptautiski augsti novērtēto dokumentālo filmu “Padomju stāsts”, kas izgaismo staļinisma noziegumus, kā arī atbalstījusi vairāku padomju okupāciju atmaskojošu grāmatu izdošanu.

13.05.2021

Publicēts IR.lv

Darbu sākusi konference par Eiropas nākotni, kas pirmo reizi ir iespēja visas Eiropas – tātad arī Latvijas – iedzīvotājiem politikas līmenī diskutēt par ES problēmām, prioritātēm un nākotnes redzējumu.

Latvija vairāk nekā 17 gadu ir svarīga daļa no Eiropas Savienības. Tādēļ latviešu interesēs ir izmantot unikālu izdevību savas vēlmes un idejas par nākotni paust īpašā forumā, nevis tikai vēlēšanās, kā līdz šim.

Konference šoreiz nenozīmē tikai vienu sanākšanu. Tā darbojas veselu gadu gan kā dažāda mēroga reģionālas diskusijas, gan kā daudzvalodu digitālā platforma internetā, kurā arī latviešu valodā ir iespējams iesūtīt savus ierosinājumus un diskutēt par citu idejām.

Trīs vadošās institūcijas – Eiropas Parlaments, ES Padome un Eiropas Komisija – ir apņēmušās uzklausīt iedzīvotājus un ņemt vērā sniegtos ieteikumus. Latvijas iedzīvotājiem pašiem jāparūpējas, lai viņu idejas un viedokļi būtu pārstāvēti. Tālāk iezīmēšu dažus no apspriežamajiem jautājumiem.

Cik centralizēta būs ES pārvaldība?

Arī pirms konferences par Eiropas nākotni izskanējušas dažādas idejas par ES darbību. Daļa uzskata, ka vairāk lemšanas jāatstāj dalībvalstu pārziņā, citi vēlas Eiropas federāciju kā jaunu valstisko formu. Diezin vai federācija būs labs risinājums. Neesmu pārliecināta, ka Briselē pārzina atsevišķās valstīs notiekošo un vienmēr var dot mums pareizākos padomus.

Taču ir nozares, kurās būtu nepieciešama ciešāka valstu sadarbība, piemēram, veselības joma, kur vajag solidaritāti, lai mazinātu atšķirības starp dalībvalstīm veselības aprūpes pieejamībā un kvalitātē. Šādiem nolūkiem arī apstiprinājām jaunu fondu “ES Veselība”, kam vajadzētu stimulēt Eiropas veselības savienības izveidi.

ES kopumā, nevis katrai valstij atsevišķi, būtu jāveido politika attiecībā uz globālajām interneta kompānijām, kuras ietekmē ES pilsoņu ikdienu un arī gūst miljardu peļņu no tā. Tāpēc kā loģisku saskatu vienotu digitālo pakalpojumu nodokli tādām interneta kompānijām kā, piemēram, Google, Amazon, Apple un Facebook, kuru lielākā daļa ir ASV uzņēmumi. Tas lieliski papildinātu ES budžetu.

Daži domā, ka EP būtu jāievēlē no pārnacionāliem deputātu kandidātu sarakstiem, proti, ka arī latviešiem būtu jābalso par sarakstu, kurā būtu kandidāti, piemēram, no Itālijas, Bulgārijas un citām valstīm. Tomēr šai modelī trūkst saiknes starp potenciālo parlamentārieti un vēlētāju, kam jābalso par nepazīstamu personu.

Latvijas iespējas vides jomā

Konferencē par Eiropas nākotni nozīmīga joma ir vide un klimata pārmaiņas. Pieminēšu tikai dažus rīcības virzienus. Veselīgas vides attīstībā Latvijai saskatu īpašu potenciālu, piemēram, tādā saimniekošanā, kurā būtu vairāk zaļu tehnoloģiju un bioloģiskās lauksaimniecības, bet mazāk piesārņojuma un pesticīdu.

Nepieciešams ieviest aprites ekonomiku – tādu ražošanu, kas samazina dabas resursu ieguvi un rada mazāk atkritumu. Tā ietver gan atteikšanos no precēm, bez kurām varam iztikt, gan arī preču remontēšanu un materiālu otrreizēju pārstrādi.

Vides kontekstā aplūkojamas arī ēku renovācijas. Tās nozīmē patīkamāku un veselīgāku dzīves telpu, mazākus apkures rēķinus, dzīvokļu vērtības pieaugumu – taustāmu un praktisku ieguvumu Latvijas iedzīvotājiem. Samazinot siltuma zudumus, renovācijas palīdzēs sasniegt arī klimata mērķus.

Konferences ietvaros būtu vērtīgi noskaidrot Latvijas iedzīvotāju domas par to, kā veiksmīgāk ieviest ES zaļo kursu. Latvijas iedzīvotājiem ir iespējams piedalīties un paust savu viedokli latviešu valodā īpaši radītā interneta platformā šajā saitē: https://futureu.europa.eu

Izmantosim šo izdevību!

12.05.2021

Eiropas Pilsoņu balvai šogad izvirzīta Bērnu slimnīcas fonda (BSF) un Pusaudžu resursu centra (PRC) vadītāja Liene Dambiņa par ilgstoši nozīmīgu, nesavtīgu darbu sabiedrības labā. L. Dambiņa ir arī vairāku labdarības akciju, piemēram, “Eņģeļi pār Latviju”, iniciatore, tā palīdzot uzlabot dzīves kvalitāti tūkstošiem bērnu un jauniešu, kā arī viņu ģimenēm. L. Dambiņu nominējušie Eiropas Parlamenta (EP) deputāti Inese Vaidere un Ivars Ijabs ir pārliecināti, ka L. Dambiņa, ar kuru lepojas Latvijā, ir pelnījusi arī Eiropas mēroga atzinību.

“Labo projektu grūtībās nonākušu bērnu, jauniešu un viņu radinieku atbalstam, ko izveidojusi, vadījusi un brīvprātīgi atbalstījusi Liene ir tik daudz, ka visus pat nevarējām uzskaitīt Pilsoņu balvas pieteikuma formā. Viņas izcilais devums sabiedrībai daudzu gadu garumā iedvesmo apkārtējos, veicina solidaritāti un vairo labo. Liene uz citu kandidātu fona īpaši izceļas ar to, ka viņa šo nesavtīgo darbu veic jau vairāk nekā 10 gadus. Tas nav mazsvarīgi, jo ir daudz labu iniciatīvu, kuras ātri parādījušās, bet ātri arī apraujas. Vēl jāpiebilst, ka daudzos darbus viņa veiksmīgi spējusi apvienot ar četru bērnu audzināšanu. Ja kāds šo balvu ir pelnījis, tad tā nešaubīgi ir Liene,” uzsver I. Vaidere.

“Lienes Dambiņas darbs bērnu, pusaudžu un ģimeņu veselībai un labbūtībai ir izcils eiropeiskas pilsoniskas iesaistes piemērs. Lienes pastāvīgais, mērķtiecīgais un radošais darbs praktiski iedzīvina Eiropas vērtības – solidaritāti, taisnīgumu, iekļautību, cieņu pret cilvēku,” norāda I. Ijabs.

BSF ir lielākā nevalstiskā organizācija Latvijā, kas rūpējas par bērnu veselību, piesaistot sabiedrības palīdzību. Ar L. Dambiņas atbalstu Bērnu slimnīca mazajiem pacientiem un viņu ģimenēm nodrošina neatsverami vērtīgu palīdzību grūtajā dzīves posmā. Piemēram, pēc L. Dambiņas iniciatīvas izveidotajā BSF Vecāku mājā vecāki var saņemt ne tikai praktisku, bet arī emocionālu atbalstu. Savukārt programma “Ārkārtas gadījumi” ļauj palīdzību sniegt tiem bērniem, kuriem ārstniecība ir iespējama tikai ārpus Latvijas, turklāt bieži tā nepieciešama steidzami.

Savukārt L. Dambiņas izveidotajā PRC profesionālu bezmaksas palīdzību saņem vairāk kā 650 jaunieši ar mentālās veselības grūtībām un riskiem, kā arī viņu ģimenes. Centrs darbojas pēc principa – nevis sodīt vai ievietot slēgta tipa iestādēs, bet palīdzēt pusaudža konkrētajā dzīves situācijā novērst riskus. Ļoti nozīmīgs ir PRC ieguldījums pusaudžu atbalstam tieši Covid-19 pandēmijas laikā, kas jauniešiem ir bijis īpaši grūts periods.

Tāpat L. Dambiņa ir viena no labdarības akcijas “Eņģeļi pār Latviju” autorēm. 2020. gadā vien tās ietvaros izdevās savākt vairāk nekā 500 000 eiro, lai ārstētu bērnus, kuriem citu iespēju šādus līdzekļus piesaistīt nebūtu.

Eiropas Pilsoņu balvu EP reizi gadā piešķir personām par nozīmīgu ieguldījumu sabiedrības labā, kā arī projektiem, kas nostiprina ES Pamattiesību hartā paustās kopējās vērtības – cilvēka cieņu, brīvību, vienlīdzību un solidaritāti.

09.05.2021

Publicēts delfi.lv

Šā gada 9. maijā – Eiropas dienā – oficiāli tiek atklāta Konference par Eiropas nākotni, lai visi Eiropas iedzīvotāji interaktīvi diskutētu par problēmām, prioritātēm un paustu, kādu nākotni vēlas Eiropas Savienībai. Latvijas iedzīvotājiem tā ir nebijusi iespēja dalīties ar viedokļiem starptautiskas sistēmas apspriešanā.

Atgādināšu, ka Eiropā 1950. gada 9. maijs ir diena, kas saistīta ar lēmumu sadarboties, nevis karot starp Eiropas valstīm. Eiropā 9. maijam nav tādas nozīmes, kādu mēdz uzturēt padomju mītos par karu dzīvojošie. Latvijas atkārtotas okupācijas diena nav mūsu svētki.

Dzīvojot brīvā Eiropā

Visticamāk, arī Latvija būtu bijusi ES dibinātājvalsts, ja kara beigās netiktu okupēta. Eiropas dienā mēs svinam to, ka esam brīvi un varam attīstīties kā pilnvērtīga un pilntiesīga Eiropas valsts.

No ES Latvija daudz ieguvusi – ekonomisku atbalstu, pasaulē attīstītāko valstu solidaritāti, brīvību ceļot, strādāt un studēt ārzemēs, arī drošību, jo īpaši laikā, kad kaimiņvalsts Krievija atkal uzbrūk citām valstīm. Atrazdamies ES, mēs esam izvairījušies no okupētās Krimas likteņa un turpinām attīstīt savu valsti.

Ikdienā mēs aizmirstam novērtēt iespējas, pie kurām esam pieraduši, uzskatīdami par pašsaprotamu to, kas tāds nemaz nav un ko garantē Latvijas atrašanās ES valstu saimē.

Izaicinājumi un idejas nākotnei

Arī pirms Konferences par Eiropas nākotni izskanējušas dažādas idejas par ES darbību. Daļa uzskata, ka vairāk lemšanas jāatstāj dalībvalstu pārziņā, cita daļa vēlas Eiropas federāciju kā jaunu valstisko formu. Diezin vai federācija būs labs risinājums. Jau ir pieredzēta padomju centralizēta sistēma, un neesmu pārliecināta, ka Briselē pārzina atsevišķās valstīs notiekošo un vienmēr var dot mums pareizākos padomus.

Taču ir nozares, kurās būtu nepieciešama ciešāka valstu sadarbība, piemēram, veselības joma, kur vajag solidaritāti, lai mazinātu atšķirības starp dalībvalstīm veselības aprūpes pieejamībā un kvalitātē. Šādiem nolūkiem arī apstiprinājām jaunu fondu "ES Veselība", kam vajadzētu stimulēt Eiropas veselības savienības izveidi.

ES kopumā, nevis katrai valstij atsevišķi, būtu jāveido politika attiecībā uz globālajām interneta kompānijām, kuras ietekmē ES pilsoņu ikdienu un arī gūst miljardu peļņu no tā. Tāpēc kā loģisku saskatu vienotu digitālo pakalpojumu nodokli tādām interneta kompānijām kā, piemēram, "Google", "Amazon", "Apple" un "Facebook", kuru lielākā daļa ir ASV uzņēmumi. Tas lieliski papildinātu ES budžetu.

Daži domā, ka EP būtu jāievēlē no pārnacionāliem deputātu kandidātu sarakstiem, proti, ka arī latviešiem būtu jābalso par sarakstu, kurā būtu kandidāti, piemēram, no Itālijas, Bulgārijas un citām valstīm. Tomēr šai modelī trūkst saiknes starp potenciālo parlamentārieti un vēlētāju, kam jābalso par nepazīstamu personu.

Vide kā zaļā prioritāte

Konferencē par Eiropas nākotni nozīmīga joma ir vide un klimata pārmaiņas. Veselīgas vides attīstībā Latvijai saskatu īpašu potenciālu un iespējas, piemēram, tādā saimniekošanā, kurā būtu vairāk zaļu tehnoloģiju un bioloģiskās lauksaimniecības, bet mazāk piesārņojuma un pesticīdu.

Nepieciešams ieviest aprites ekonomiku – tādu ražošanu, kas samazina dabas resursu ieguvi un rada mazāk atkritumu. Tā ietver gan atteikšanos no precēm, bez kurām varam iztikt, gan arī preču remontēšanu un materiālu otrreizēju pārstrādi.

Vides kontekstā aplūkojamas arī ēku renovācijas. Tās nozīmē patīkamāku un veselīgāku dzīves telpu, mazākus apkures rēķinus, dzīvokļu vērtības pieaugumu – taustāmu un praktisku ieguvumu Latvijas iedzīvotājiem. Samazinot siltuma zudumus, renovācijas palīdzēs sasniegt arī klimata mērķus.

Konferencē par Eiropas nākotni aktivitātes turpināsies līdz nākamā gada pavasarim. Latvijas iedzīvotājiem ir iespējams piedalīties un paust savu viedokli latviešu valodā īpaši radītā interneta platformā šajā saitē: https://futureu.europa.eu

Eiropas Parlamenta manas frakcijas vadītājs Manfrēds Vēbers uzsver, ka "mums kā eiropiešiem ir unikāls, lielisks dzīvesveids un vērtības, ar ko es ļoti lepojos un ar ko mēs pozitīvi varam ietekmēt pārējo pasauli". Tajā atpazīstu arī latviešu dzīvesveidu. Sirsnīgi sveicu Eiropas dienā!

25.03.2021

Pirms 72 gadiem teju 45 000 Latvijas iedzīvotāju lopu vagonos aizveda nezināmā virzienā. Izrādījās, ka mokošais ceļš šos nevainīgos cilvēkus veda uz Sibīriju. Daži to mēģina attaisnot – tie esot bijuši “tautas ienaidnieki”. Bet kā gan vairāk nekā 10 000 bērnu varēja būt “tautas ienaidnieki”!?

Pārāk daudzi no izsūtīšanām nekad neatgriezās. Tāpēc šodien pieminam 1949. gada 25. martu – vienu no vistumšākajām dienām Latvijas vēsturē. Šis genocīds ir atstājis dziļas rētas vai katrā Latvijas ģimenē, arī manējā.

Ir skaidrs, ka šo cilvēku piemiņa nedrīkst pazust no mūsu atmiņām, tādēļ ir svarīgi no paaudzes paaudzei tās nodot, ik gadu pieminot izsūtīšanu upurus.

Eiropas Parlamentā (EP) strādāju pie tā, lai mūsu tautas pārdzīvojumus zinātu un saprastu starptautiski. Kopā ar ārvalstu kolēģiem panācām, ka jau vairāk nekā desmit gadus 23. augusts ir pasludināts par Eiropas kopīgu nacisma un staļinisma upuru piemiņas dienu. Esmu organizējusi vēstures konferences, panākusi līdzfinansējumu dokumentālajai filmai “Padomju stāsts” un atbalstījusi vairāku grāmatu izdošanu, kas atmasko padomju okupāciju. Šobrīd to turpinu darīt, strādājot EP Vēstures atceres grupā.

Lielais darbs, kas ieguldīts mūsu vēstures skaidrošanā, ir nesis rezultātus. Tomēr tas jāturpina. Gan skolās, gan vecākiem katrā ģimenē bērniem jāstāsta par pagātnes zvērībām.  

Diemžēl šodien mums nav iespējas pulcēties un kopīgi atcerēties mūsu ģimenes locekļus, radus, draugus un tuviniekus, kuri cieta no šī nežēlīgā, totalitārā režīma. Taču, arī atrodoties mājās, mēs katrs varam aizlūgt par visām upuru dvēselēm un novērtēt mūsu vērtības – valsti, zemi un valodu.

Kopā nolieksim galvas, pieminot deportāciju upurus, un godāsim smagi izcīnīto Latvijas neatkarību!

17.03.2021

Eiropas Parlamenta deputātei Prof. Inesei Vaiderei pagājušogad tika uzticēts kļūt par Eiropas Renovāciju vēstnieci Latvijā. Šobrīd viņa Eiropas Parlamentā aktīvi strādā pie ES “Renovācijas viļņa” stratēģijas ieviešanas, kas nosprauž mērķi nākamajos desmit gados vismaz divkāršot ēku renovācijas apjomu, kā arī informē par iespējām, ko šie plāni sniegs Latvijas iedzīvotājiem.

I. Vaidere skaidro, ka ēku renovācija nesīs dažādus ieguvumus. Iedzīvotājiem tā būs patīkamāka un veselīgāka dzīves telpa, pievilcīgākas apkaimes un mazāki apkures rēķini. Turklāt mājokļu kalpošanas ilgums krietni pieaugs un, atšķirībā no nerenovētām ēkām, celsies dzīvokļu tirgus vērtība.

Renovācijas palīdzēs sasniegt arī klimata mērķus, jo ēku sektors rada lielākos siltumnīcefekta gāzu izmešus Latvijā un ir atbildīgs par 40% no energopatēriņa. Turklāt jāņem vērā, ka centrālajā siltumapgādē Latvijā dominē fosilais kurināmais, kas lielā mērā tiek ievests no Krievijas. Tādēļ ēku energoefektivitātes uzlabošana nepieciešama ne tikai Eiropas zaļā kursa ieviešanai, bet arī lai samazinātu importu no nedraudzīgā austrumu kaimiņa.

Tāpat I. Vaidere izceļ renovāciju kā nozīmīgu stimulu ekonomikas izaugsmei, jo tā attīsta uzņēmējdarbību un ļauj izmantot vietējās izejvielas. Pētnieki secinājuši, ka ar katru miljonu eiro, kas ieguldīti ēku renovācijā, vidēji tiek radītas 17 jaunas darbavietas. Tādēļ renovējot jādod priekšroka Latvijā ražotiem materiāliem, jāizmanto vietējās zināšanas un tehnoloģijas, lai Eiropas nauda paliktu Latvijā. Īpaši jāatbalsta arī vēsturisko māju, kas celtas pirms 1941. gada, atjaunošana, jo tām ir liela kultūras un ekonomiskā vērtība, ko nedrīkstam pazaudēt.

I. Vaidere jau vairākkārt ir vērsusies pie ekonomikas ministra, lai uzsvērtu, ka renovācijai jāatvēl ievērojami ES fondu līdzekļi. Viņa ar bažām norāda, ka šobrīd sagatavotajā Latvijas investīciju plānā ES ekonomikas atveseļošanas fonda izmantošanai māju atjaunošanai paredzēts ļoti neliels atbalsts. Deputāte ir pārliecināta, ka ieguldījumi renovācijā sniegs reālus rezultātus ar ilgtermiņa efektu, tādēļ tai nepieciešams krietni lielāks finansējums, un investīciju plāns attiecīgi jāuzlabo.

09.03.2021

Šodien Eiropas Parlaments (EP) plenārsēdē apstiprina jaunu fondu “ES Veselība” 2021.-2027. gadam. “Speram vēsturisku soli – pirmo reizi ES būs īpašs fonds veselības aprūpei ar nozīmīgu budžetu. Tas ar vairāk nekā pieciem miljardiem eiro palīdzēs stiprināt veselības nozari gan krīzes situācijās, gan risinot ilgtermiņa problēmas, piemēram, nevienlīdzību aprūpes pieejamībā. Esmu gandarīta, ka man fonda izmantošanas kritērijos izdevās iekļaut Latvijai svarīgus mērķus – uzlabot veselības pakalpojumu kvalitāti, kā arī sākt mazināt cenas zālēm,” uzsver EP deputāte Inese Vaidere (ETP), kura strādā Vides un sabiedrības veselības komitejā.

“Vīrusa pandēmija ir īpaši izgaismojusi to, ka slimības robežas nepazīst un veselības jautājumi vairāk jārisina Eiropas mērogā. Arī Eirobarometra aptaujas dati rāda, ka cilvēki veselības aprūpi uzskata par vienu no Eiropas stūrakmeņiem nākotnē. Latvijai jaunais fonds būs ieguvums, jo mūsu veselības nozare jāstiprina gan ar papildu finansējumu, gan ciešāku starptautisku sadarbību,” norāda deputāte. I. Vaidere aktīvi piedalījās “ES Veselība” noteikumu izstrādē un panāca, ka daļu līdzekļu varēs novirzīt, lai mazinātu atšķirības starp dalībvalstīm veselības aprūpes kvalitātē, kā arī, lai pacienti iegūtu no zemākām zāļu cenām.

Viņa arī atgādina, ka EP neatlaidības rezultātā izdevās fonda līdzekļus palielināt: “Par spīti neapšaubāmajai vajadzībai atvēlēt vairāk naudas veselības jomai Eiropas līmenī, daļa dalībvalstu tuvredzīgi centās fonda finansējumu samazināt. Tomēr smagās sarunās panācām trīs reizes lielāku finansējumu veselības aprūpei, nekā to paredzēja dalībvalstu priekšlikums.”

I. Vaidere atzīmē, ka fonds “ES Veselība” ļaus finansēt virzību uz Eiropas veselības savienības izveidi. “Apkopojot spēkus, dalībvalstis var ietaupīt resursus un nodrošināt efektīvāku aprūpi. Latvijas interesēs ir, piemēram, veidot vienotu ES pieeju vēža ārstēšanai – skrīningam, datu apkopošanai un medikamentu izstrādei. Tā varēsim pret šo slimību cīnīties labāk. Protams, Eiropas valstīm kopīgi jāuzlabo arī gatavība starptautiskām veselības krīzēm nākotnē,” skaidro I. Vaidere. Viņa piebilst, ka pasākumi Eiropas veselības savienības ieviešanai gan nenozīmē, ka Eiropa mums turpmāk diktēs to, kā organizēt savu veselības aprūpes sistēmu.

26.02.2021

Viedokļraksts, publicēts portālā www.la.lv

Lai veicinātu ekonomikas drīzu izeju no krīzes, Eiropas Parlamentā apstiprinājām īpašu Atveseļošanas un noturības fondu, no kura Latvija saņems ap 2 miljardiem eiro grantos jeb neatmaksājamā palīdzībā; vairāk nekā 2 miljardi eiro būs pieejami aizdevumos. Katrai valstij jāizstrādā investīciju plāns, lai līdzekļus saņemtu. Fonda kritēriji, kuru izstrādē piedalījos EP Ekonomikas komitejā, iezīmē galvenās prioritātes, piemēram, vismaz 37% no finansējuma ir jāatvēl klimata mērķiem. Tomēr katrai dalībvalstij pašai jārod atbilde uz “miljons dolāru” jeb, precīzāk, vairāku miljardu eiro jautājumu – kur ieguldīt, lai sabiedrība gūtu lielāko labumu ilgtermiņā?

Straujāku ēku renovācijas nepieciešamību Latvijā esmu uzsvērusi vairākkārt. Renovācija nesīs dažādus ieguvumus – ne tikai iedzīvotājiem, kuru apkures rēķini samazināsies un dzīves telpa kļūs patīkamāka, bet arī palīdzēs klimata mērķu sasniegšanai un ekonomikas izaugsmei. Tādēļ jau pirms krietna laika vērsos pie ekonomikas ministra ar aicinājumu investīciju plānā nozīmīgu lomu atvēlēt ēku renovācijai. Tomēr šobrīd sagatavotajā plānā daudzdzīvokļu māju atjaunošanai ir paredzēti tikai 36,63 miljoni eiro, un tikpat valsts sektora ēkām. Kopā tie ir vien daži procenti no mums pieejamās grantu daļas.

Kāpēc tas ir nepietiekami? Tā būtu neizmantota iespēja. Ēku renovācija attīsta uzņēmējdarbību, rada jaunas darbavietas un ļauj izmantot vietējās izejvielas. Igaunijas un Somijas pētnieki secinājuši, ka ar katru miljonu eiro, kas ieguldīti ēku renovācijā, vidēji tiek radītas 17 jaunas darbavietas. Tikmēr nesens “Renovate Europe” aprēķins rāda, ka izmantotie līdzekļi šo darbavietu radīšanai ir mazāki, nekā izmaksātu viena ilgtermiņa bezdarbnieka subsidēšana. Varam runāt arī par ienākumiem valsts kasē, jo, kā rāda šis pētījums, ar nodokļiem budžetā atgriežas vairāk nekā puse no katra renovācijā ieguldītā eiro. Ja renovējot dosim priekšroku Latvijā ražotiem materiāliem, izmantosim vietējās zināšanas un tehnoloģijas, tas ekonomiku stimulēs vēl vairāk. Tādējādi nauda paliks Latvijā.

Pie ekonomiskajiem ieguvumiem pieskaitāms arī darba ražīguma pieaugums renovētās telpās, kā arī mazāki izdevumi veselībai. Daudzas dzīvojamās ēkas Latvijā ir slikti ventilētas, nepietiekami apsildītas, ar paaugstinātu mitrumu – tas kaitē iedzīvotāju veselībai un attiecīgi rada izmaksas. “Renovate Europe” pētījums rāda, ka, renovējot biroju ēkas, darbinieku ražīgums pieaug par vidēji 12%, bet bērniem atjaunotās skolās – pat par 15%. Savukārt renovētās slimnīcās pacienti uzturas vidēji 11% īsāku laiku, radot ievērojamus ietaupījumus veselības aprūpes sistēmai.

Īpaša atbalsta programma ir nepieciešama arī vēsturiskajām mājām, kas celtas pirms 1941. gada. Tās bieži nekvalificējas valsts renovāciju atbalsta programmām, kaut gan šajās ēkās ne tikai mīt teju puse Latvijas iedzīvotāju, bet tās ir arī mūsu kultūras lepnums ar augstu tūrisma piesaistes potenciālu. Tādēļ jārūpējas par mūsu arhitektūras mantojuma uzturēšanu un atjaunošanu, lai tā vērtību nesagrauztu laika zobs. Ja salīdzinām – vai renovēt vēsturisku daudzdzīvokļu ēku vai padomju laika blokmāju, tad pirmās pēc renovācijas lielākoties kļūs arī par estētiski baudāmiem objektiem. Otrās dažkārt izdevīgāk nojaukt un celt no jauna, bet to vēsturisko ēku nojaukšana, kuras iespējams atjaunot, būtu tīra apgrēcība.

Renovācijās svarīga loma ir pašvaldībām. Rīgā ir programmas ēku fasāžu atjaunošanai un bīstamības novēršanai, tomēr līdzekļi bijuši manāmi nepietiekami, pie tam atbalsta iegūšana sarežģīta un maz iespējama. Lai sasniegtu klimata mērķus, var jau pirkt videi draudzīgus autobusus, bet tam būs blakne – nauda aizplūdīs uz ārzemēm. Turpretī nauda renovācijām paliks Latvijā. Turklāt jāielāgo, ka Rīga nav visa Latvija. Daudz vēsturisku ēku ir arī citur. Kā lielisku piemēru vēsturiskā mantojuma saglabāšanā var minēt, piemēram, Kuldīgu, taču ne visās pašvaldībās tam ir pietiekami līdzekļi un vajadzīgā izpratne. Te iesaistāma Eiropas nauda.

Pēc Eirobarometra aptaujas datiem, 69% Latvijas iedzīvotāju tic, ka ES Atveseļošanas fonds ļaus mūsu ekonomikai ātrāk atgūties no pandēmijas sekām. Tādēļ investīciju plānam jābūt ļoti pārdomātam, jo nedrīkstam likt cilvēkiem vilties, jāpanāk reāli rezultāti ar ilgtermiņa efektu. Uzskatu, ka ēku renovācija var attaisnot šīs cerības. Jācer, ka atveseļošanas plāns, kurš šobrīd ir iesniegts pirmreizējai skatīšanai Eiropas Komisijā, tiks attiecīgi uzlabots.

10.02.2021

Viedokļraksts, publicēts portālā delfi.lv

Nopirkt, izsaiņojot radīt varenu kaudzi kartona, plastmasas un putuplasta atkritumu, dažus mēnešus palietot, kamēr ierīce saplīst un… paslēpt skapī līdz pavasara tīrīšanai, vai vienkārši izmest. Diemžēl liela daļa lasītāju atpazīs šādu situāciju, kas ik gadu pasaulē un arī Latvijā, notiek daudz – pārāk daudz – reižu. Kāpēc tā? Joprojām valda “lineārs” ražošanas un patēriņa modelis: iegūt dabas resursus un ražot preces, kuras pilda izgāztuves. Tas arī viss, dodiet nākamo!

Rezultātā pasaule patērē dabas resursus tik pārmērīgi, it kā mums būtu teju trīs planētas. To veicina, piemēram, nepārdomāta tirdzniecība internetā – kaut gan preces vai ēdienu uz mājām pasūtu reti, redzu, ka piegādēs lielos apjomos tiek izmantoti arī videi nedraudzīgi iepakojumi. Vidēji katrs latvietis līdz šim gadā saražojis 134 kilogramus iepakojuma atkritumu, bet pandēmijas laikā šis rādītājs pieaudzis vēl vairāk.

Tādēļ jāievieš aprites ekonomika jeb tāda ražošana, kas veicina resursu pārstrādi un atkārtotu izmantošanu, samazinot dabas resursu izmantošanu un piesārņojumu. Šī ir viena no mana darba prioritātēm Vides komitejā, kas ir vadošā Eiropas Parlamentā (EP) aprites ekonomikas jomā. Konkrētus soļus, lai samazinātu izšķērdīgu resursu lietojumu, ļaus spert manis izstrādātais pilotprojekts cīņai pret pārtikas nonākšanu atkritumos. Tas iekļauts šī gada Eiropas Savienības budžetā un saņems 650 000 eiro, lai eksperti varētu sagatavot praktiskus risinājumus pārtikas izmešanas mazināšanai mājsaimniecībās.

Pavisam nesen EP apstiprinājām arī ziņojumu par jaunu Eiropas līmeņa rīcības plānu aprites ekonomikas ieviešanai, kurā izdevās iekļaut daudzus manus priekšlikumus. Kā īpaši nozīmīgu vēlos izcelt ierosināto rīcību, lai samazinātu iepakojuma lietojumu, tai skaitā pārmērīgu iepakojumu, jo nav prātīgi ik nieciņu saiņot kartonā un plastmasā. Tādēļ tiks palielināta atbildība interneta pārdevējiem un noteikts, ka līdz 2030. gadam visam iepakojumam ES tirgū jābūt atkārtoti izmantojamam vai pārstrādājamam.

Tāpat preces jāpadara izturīgākas un remontējamas. Strauji pieaug, piemēram, elektronikas preču atkritumu apjoms. Tajā pašā laikā, divas trešdaļas eiropiešu aptaujās norāda, ka vēlētos savas digitālās ierīces izmantot ilgāk, ja tās turpinātu labi kalpot. Tādēļ jāpaplašina tiesības uz remontu, lai pagarinātu tehnikas lietošanu. Savukārt vienots mobilo ierīču – viedtālruņu, planšetdatoru, e-grāmatu lasītāju un līdzīgu elektronikas preču – lādētājs, par kura ieviešanu savulaik iestājos, ievērojami samazinās atkritumu apjomu.

Gan ražotājiem, gan patērētājiem ir nepieciešami arī jauni veidi, kā uztvert patēriņu. Atbalstot principu “produkts kā pakalpojums”, biežāk pirksim servisu, bet ražotājs saglabās produktu savā īpašumā, nesot atbildību par tā lietojamību. Piemēram, iegādāsimies nevis konkrētu veļas mašīnu, bet gan pakalpojumu ar garantētu mazgāšanas reižu skaitu. Tas mudinās ražotāju padarīt ierīces pēc iespējas izturīgākas un ilgāk lietojamas. Savukārt preču nomu apkārtnes iedzīvotāju starpā varētu izvērst, izmantojot digitālus risinājumus.

Šīs pārmaiņas ir liela iespēja Latvijas radošajiem uzņēmējiem piedāvāt jaunas, ilgtspējīgas preces. Kā liecina nesens pētījums, aprites ekonomikas ieviešana līdz 2030. gadam ES varētu radīt ap 700 000 jaunu darbavietu un palielināt izaugsmi par 0,5%. Tas iezīmē pareizo ceļu – gan videi, gan cilvēku maciņiem izdevīgu attīstību.

Aprites ekonomikas principi ir atslēga tam, lai salāgotu izaugsmi ar labāku vides aizsardzību, un var dot vērtīgu stimulu tautsaimniecībai arī, atgūstoties no vīrusa radītajām grūtībām. Tādēļ uzskatu, ka aprites ekonomikas izvēršanai Latvijā jānovirza nozīmīgas investīcijas no ES fondiem. Gan valstij, gan privātiem investoriem noteikti jāpalielina ieguldījumi pētniecībā, kas palīdzēs radīt efektīvākas ražošanas un pārstrādes tehnoloģijas.

Visbeidzot, lai tas patiešām izdotos, būtiska loma ir atvēlēta arī ikvienam no mums. Mēs varam pārvērtēt savas izvēles kā patērētāji un mainīt attieksmi, vairāk preces saudzējot, aizņemoties, lietojot atkārtoti un remontējot. Jāatmet “izmešanas kultūra”, ko veicinājuši starptautiskie ražošanas giganti un tirdzniecības ķēdes.