09.12.2018

Prof. Inese Vaidere,
Eiropas Parlamenta deputāte

Teorija vēsta, ka ekonomiskā attīstība notiek cikliski – straujākas ekonomiskās attīstības periodiem nenovēršami seko recesija, no kuras nav iespējams izvairīties, lai arī kādi ekonomiskās politikas instrumenti tiktu lietoti. Pēdējā nopietnā pasaules ekonomiskā krīze sākās 2008. gadā. Tās pirmsākumi bija meklējami ASV, kur nesamērīgā un neracionālā nekustamo īpašumu kreditēšana noveda pie tirgus burbuļa veidošanās un pārsprāgšanas. Šo procesu ekonomiskās, politiskās un sociālās sekas izjuta visā pasaulē.

Iepriekšējo krīzi pasaules lielāko valstu ekonomiskās politikas veidotājiem izdevās pārvarēt ar salīdzinoši nelieliem zaudējumiem. To centrālās bankas uzsāka apjomīgu vērtspapīru iepirkšanu, pārpludinot tautsaimniecības ar naudu, kas veicināja patēriņu un stimulēja uzņēmumus palielināt ražošanu. Rezultāts - jau kādu laiku globālo ekonomisko krīzi var uzskatīt par pārvarētu. Vēl jo vairāk, šoruden Dow Jones akciju indekss sasniedzis vēsturiski augstāko līmeni. Tomēr vairākas pazīmes liecina, ka jauna ekonomiskā krīze varētu nebūt nemaz tik tālu. Kādi varētu būt tās cēloņi, un cik lielā mērā Latvija ir gatava jauniem ekonomikas satricinājumiem?

Ir vērts atzīmēt, ka ASV prezidenta Donalda Trampa politika, piemēram, nodokļu samazināšanas jomā, ir ievērojami stimulējusi ASV tautsaimniecību – tās nacionālais kopprodukts pieaug par vairāk nekā 4% gadā, bezdarbs ir rekordzemā līmenī. Lai šādos apstākļos izvairītos no inflācijas pieauguma un ekonomikas pārkaršanas, ASV Federālo rezervju sistēma, kā dēvē tās centrālo banku, pēdējos gados jau vairākkārt ir palielinājusi diskonta likmi aizdevumiem ASV dolāros. Tas nozīmē, ka banku kredīti kļūst dārgāki un līdz ar to klientiem grūtāk pieejami. Pieaugošas globalizācijas apstākļos tas ietekmē ne tikai ASV, bet arī visas pasaules finanšu tirgus un tautsaimniecības, ņemot vērā, ka ASV dolārs joprojām ir galvenā starptautisko norēķinu valūta, kurā tiek glabātas arī valstu rezerves.

Tomēr atšķirībā no veiksmīgās un koordinētās sadarbības iepriekšējās krīzes laikā, citi lielie pasaules monetārās politikas spēlētāji - Eiropas, Japānas un Ķīnas Centrālās bankas - pagaidām nav sekojuši ASV monetārajai politikai. ASV procentu likmju pieaugumam nav sekojušas arī citu lielāko valstu centrālo banku procentu likmes. Šobrīd ASV diskonta likme jau ir sasniegusi 2,75%, kamēr lielākajā daļā pārējo attīstīto valstu tā ir tuvu nullei. Tas ir izraisījis dolāra vērtības nostiprināšanos, it sevišķi attiecībā pret ekonomiski mazāk attīstīto valstu valūtām. Līdz ar to rodas problēmas atmaksāt parādus, kas iegūti ASV dolāros, jo par vienu vietējās valūtas vienību tagad var nopirkt mazāk dolāru. Turcija, Argentīna, Pakistāna un citas salīdzinoši lielās valstis jau piedzīvo finanšu problēmas, ko izraisījis ASV dolāra vērtības kāpums. Ņemot vērā šādu valstu aizvien pieaugošo īpatsvaru pasaules ekonomikā, kas pēc dažiem aprēķiniem jau sasniedz 60% pēc pirktspējas paritātes, recesija tajās var ietekmēt arī attīstītās valstis, ieskaitot ASV.

Iespējamo ekonomisko krīzi var izraisīt arī politiskie satricinājumi un lēmumi. Piemēram, plašāks Ķīnas un ASV tirdzniecības karš, Itālijas budžeta epopeja, Eiropas Savienības iekšējās problēmas un citi faktori. Mācoties no pēdējās finanšu krīzes, lielākajā daļā pasaules attīstīto valstu ir mainīts finanšu sektora regulējums. Tas ir kļuvis striktāks, un problēmu gadījumā zaudējumi gulsies uz akcionāru un investoru pleciem, nevis nodokļu maksātājiem. Tas liks lēmumus rūpīgāk pārdomāt, izvairoties no nepamatota riska.

Procentu likmju samazināšana, kas pēdējās desmitgadēs bijis populārākais instruments, vienkārši nav iespējama, jo eirozonā un Japānā jau šobrīd procentu likmes ir tuvas nullei. Arī ASV pašreizējā 2,75% refinansēšanas likme nedod lielas iespējas šai politikai. Turklāt ilgāka laika pētījumi liecina, ka refinansēšanas likmes samazināšana devusi vēlamo efektu tikai tad, ja tā ir tikusi samazināta par apmēram 5%. Izskatās, ka arī centrālo banku vērtspapīru iepirkšanas programma ir izsmēlusi savu potenciālu un vairs nedotu vēlamo efektu. Pie tam vērtspapīru iepirkšanas opozicionāri jau tagad norāda uz šīs politikas negatīvajiem blakus efektiem - tirgus izkropļošanu un dažādu aktīvu cenu strauju pieaugumu, kas rodas no palielināta naudas daudzuma apritē. Arī fiskālās stimulācijas iespējas (valsts budžeta izdevumu palielināšana) potenciālas krīzes gadījumā izskatās ierobežotas, it sevišķi eirozonā, kur ir strikti ierobežojumi budžeta deficīta lielumam. Savukārt ASV budžeta deficīts jau pašlaik ir ap 4%.

Kopumā izskatās, ka pasaules ekonomika nav pārāk gatava potenciālās krīzes pārvarēšanai. Šobrīd politiskā situācija daudzās valstīs ir vērsta uz iekšējo problēmu risināšanu, atstājot starptautisko sadarbību otrajā plānā. Ir bažas, ka krīzes situācijā valstis centīsies risināt savas ekonomiskās un politiskās problēmas uz citu rēķina.

Kā potenciālā ekonomiskā krīze varētu atsaukties uz Latviju? Noteiktas atbildes uz šo jautājumu pagaidām nav, jo nevaram precīzi prognozēt ne krīzes laiku, ne apjomu, ne paredzamo ietekmi. Tomēr varam teikt, ka šobrīd valsts ir daudz labāk sagatavota potenciālai ekonomiskajai krīzei nekā tas bija 2008. gadā. Pirmkārt, Latvija ir pievienojusies eirozonai, kas faktiski izslēdz iespēju valūtas straujām svārstībām, kādas bieži novērojamas nelielām valstīm ar vietējo valūtu. Otrkārt, Latvija ir viena no retajām valstīm pat Eiropas Savienībā, kas konsekventi ir ievērojusi fiskālo disciplīnu. Līdz ar to krīzes situācijā mums būtu „fiskālais spilvens” - iespēja palielināt budžeta izdevumus ekonomikas stimulēšanai. Protams, no šī aspekta svarīgi, lai nākamā gada budžets būtu pēc iespējas sabalansēts. Arī Latvijas iekšzemes kopprodukts šā gada trešajā ceturksnī ir palielinājies par 4,7 %, kas ir viens no labākajiem rādītājiem ES un nākotnē ļaus fiskālo telpu palielināt. Treškārt, šobrīd Latvijai ir daudz diversificētāka ekonomikas struktūra, kas balstīta uz eksportu. Valstī ir zems tekošā konta deficīts un pagaidām nav nekustamā īpašuma burbuļa pazīmju, kaut gan kreditēšana notiek visai raiti. Ceturtkārt, esam veikuši banku sektora attīrīšanās procesu, atsakoties no pārāk riskantā ārvalstu klientu segmenta. Šobrīd iekšējo depozītu īpatsvars sasniedz 80%, bet ES izcelsmes depozīti veido ap 10%. Līdz ar to trešo valstu depozītu apjoms ir vairs tikai ap 10%. Kā valsts varam būt kopumā apmierināti ar pašu paveikto ekonomikas stabilizācijā. Būdami neliela, atvērta ekonomika mēs nespējam apturēt globālo krīžu izplatīšanos, un situācijā, kad daudzas nozares ir balstītas uz eksportu, saskatāms riska elements, ja ārvalstu partneru situācija pasliktinātos. Tomēr paši esam mācījušies no pagātnes kļūdām un līdz ar to varam cerēt, ka jaunām krīzēm esam gatavi daudz labākā situācijā.