03.11.2017

Inese Vaidere izdod atmiņu grāmatu par vīru, Dienas sporta nodaļas ilggadējo vadītāju Arturu Vaideru (1955. gada 28. augusts - 2016. gada 3. oktobris), atklāj, ar kādām izjūtām saņem Lielā Feliksa balvu, un stāsta par izaicinājumiem Eiropas parlamentā.

Profesionālisms, enciklopēdiskas zināšanas sporta vēsturē un aktualitātēs, laba humora izjūta, bet pāri visam nenoslēpjama un nesavtīga interese par līdzcilvēkiem - tādu mēs atceramies Dienas sporta nodaļas vadītāju Arturu Vaideru. Ekonomikas doktore un politiķe, kopš 2004. gada Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere ar Arturu kopā nodzīvoja gandrīz 40 gadu. Arturs, nācis no vairāku ilgdzīvotāju dzimtas, droši vien cerēja nodzīvot vēl četrdesmit un tad uzrakstīt arī atmiņas, kas viņam kā labam stāstniekam noteikti būtu spilgtas un krāšņas, bet liktenis izrādījās nežēlīgs, un nu atmiņas par viņu jāraksta mums, kam bija tā laime viņu pazīt. 2. novembrī tika atvērta Ineses Vaideres dibinātā Artura Vaidera fonda un izdevniecības Jumava veidotā grāmata Vaiders. Grāmatā apkopoti 123 Artura Vaidera kolēģu, draugu, laikabiedru, viņa aprakstīto personu stāsti - vārdnīca par Artura Vaidera dzīvi un darbiem no dzimtās Arendoles līdz Latvijas sporta žurnālistikas spicei. Dienai Inese Vaidere tagad stāsta, ka darbs Eiropas Parlamentā ir tas, kas pēc smagā zaudējuma viņu uztur pie dzīvības.

Kā jūs ar Arturu iepazināties?

Interesanti un reizē parasti. Viņam vēsturniekos bija kursabiedrene Daina, kura bija uzaicinājusi viņu un mani uz savu vārdadienu. Tajā vakarā mēs tā kā saskatījāmies. Runājām par hokeju. Tas bija 1978. gads, toreiz tikt uz hokeju bija kaut kas neiedomājams. Arturam bija šī iespēja, viņš strādāja Sporta komitejā par instruktoru un varēja dabūt ielūgumus. 8. novembrī viņš uzaicināja mani uz hokeju, to mēs vēlāk uzskatījām par mūsu iepazīšanās dienu. Toreiz pārliecinājāmies, ka arī traumas var vienot cilvēkus - man bija cietis viens celis, viņam pretējais, vairs tikai neatceros, kuram kurš. Mēs abi viegli klibojām, un, kad spēle sita augstu vilni, gadījās nejauši uzsist otram pa sāpošo celi - tad bija kopīga jautrība.

Kuras komandas toreiz spēlēja?

Arturs noteikti atcerētos gan komandas, gan rezultātu. Es vairs neatceros. Droši vien spēlēja Balderis.

Ar Arturu nekad nebija garlaicīgi, viņš vienmēr kaut ko stāstīja, bija īsts ideju ģenerators. Es reizēm teicu: Artur, tu tā kā radio... Viņa mamma teica, ka Arturs jau tad, kad bija maziņš, vienmēr esot kaut ko stāstījis. Kad pēdējos gados biežāk kopā braucām uz ārzemēm, biju lepna, redzot, cik forši un kompetenti viņš ar maniem ārvalstu kolēģiem var runāt par visām tēmām, ne tikai par futbolu, kurā viņš spīdēja. Arturs bija mans google. Viņa padomu man ļoti pietrūkst.

Arī par savu dzimtu viņš stāstīja ļoti interesanti.

Bet atmiņas droši vien nebija sācis rakstīt?

Arturs teica, ka viņa dzimtā visi ir ilgdzīvotāji. Cik nopratu, viņš arī bija noskaņojies, ka gan jau visu paspēs, bet tā laikam nedrīkst runāt. Aleksandrs Tralmaks atmiņās raksta, ka bija ierosinājis Arturam izdot darbu izlasi, bet viņš atbildējis, ka nav tam laika. Tagad man tas būs jāizdara.

Kas attiecas uz atmiņām, var tikai ieteikt bērniem klausīties savu vecāku stāstos, kamēr viņi ir dzīvi, un tos pierakstīt. Manam vectēvam un vecaimātei bija ļoti interesanti likteņi. Es no viņu stāstiem atceros diezgan daudz, jo man ir laba atmiņa, tomēr daudzas lietas ir izkritušas no prāta. Vectēvs bija paņemts ķeizara armijā, karojis Krievijā un Polijā. Kad viņš stāstīja, ko pieredzējis, tad teica: «Manas dzīves serenāde.» Daudzus no stāstiem viņš atkārtoja vairākkārt, un mēs jau vīpsnājām, ka vecaistēvs atkal stāsta serenādi. Tolaik es viņa stāstus zināju no galvas. Reiz viņam bijis jārok ierakums, pienācis virsnieks un izrāvis viņu ārā no izraktās bedres. Vecaistēvs, šerps būdams, kā licis virsniekam ar lāpstu pa galvu, tas beigts! Kara tiesa vecamtēvam piespriež nāvessodu. Bet -to es vairs īsti neatceros, taču var noskaidrot - vecamtēvam dzimšanas diena bijusi vienā dienā ar carieni, un viņš apžēlots. Pēc tam viņš aizbrauca uz Sibīriju, nodibināja savu uzņēmumu un ļoti labi dzīvoja, sapelnīja naudu, iepazinās ar manu vecomāti, kura no Kurzemes kara laikā vispirms bija izdzīta uz Petrogradu un strādājusi zāļu fabrikā. Viņas, meitenes, esot uzvilkušas sarkanas kleitas un gājušas «Leniņu klausīties». Pūlis bijis ļoti liels, bet viņas izskatījušās tik skaistas, ka pievestas pirmajā rindā, un «Leniņu» gandrīz ar roku varējušas aizsniegt. Padomju laikos vecāmāte bieži runāja: «Nu, kā tagad ir, tā gan Leniņš neteica.»

Tā kā vecāmāte un vecaistēvs bija strādājuši savā uzņēmumā, pensijas viņiem nebija, un 50. - 60. gados mums bija ļoti knapi ar naudām. Vecaistēvs veda uz tirgu pārdot kaut ko no dārziņā izaudzētā un savus pītos kurvīšus. Atceros, kā mēs ar draudzeni skolā pirkām bulciņu uz pusēm - vienu dienu man bija piecas kapeikas, viņai četras, citu dienu otrādi.

Ja es tagad varētu paprasīt vecamtēvam un vecaimātei, kā tur īsti bija... 1921. Gadā, braucot atpakaļ uz Latviju, viņiem nomira vecākā meitiņa, un arī vecāsmātes māte saslima ar holēru. Tajā pašā laikā piedzima mana mamma... Vecaistēvs, lai izglābtu sievasmāti, bija atdevis zelta pulksteni pret baltmaizes kukulīti, jo bija dzirdējis, ka, ieēdot baltmaizi, caureja varētu beigties. Diemžēl tas nepalīdzēja.

Kā Arturs kļuva par sporta žurnālistu?

Mēs abi bijām laimīgi tajā ziņā, ka mana disertācija un Artura diplomdarbs mums vēlāk noderēja. Arturs diplomdarbam bija izvēlējies tēmu par sporta biedrības Vārpa vēsturi. Daudzi esot vīpsnājuši, kas tā par tēmu vēsturnieka diplomdarbam, bet Arturu jau kopš bērna kājas sporta lietas ārkārtīgi interesēja. Viņš izstrādāja tēmu, kurā varēja apvienot vēsturi ar savu aizraušanos. Tad viņu uzaicināja strādāt Sporta komitejā.

Es savukārt kā ekonomiste negribēju rakstīt par sociālisma ekonomiku, jo jau trešajā kursā biju sapratusi, ka tā ir funkcionēt nespējīga. Tāpēc pēc studiju beigšanas izvēlējos disertācijas tēmu Vācijas Federatīvās Republikas reģionālā ekonomiskā politika. Deviņdesmitajos kļuvu par Ekonomikas ministrijas parlamentāro sekretāri un varēju izveidot reģionālo politiku Latvijā.

Arturs pēc Sporta komitejas kādu laiku Fizkultūras institūtā lasīja lekcijas sporta vēsturē. Tad viņš tika uzaicināts piestrādāt radio, veidojot sporta reportāžas. Kad sāka veidoties Diena, viņa draugs Jānis Matulis uzaicināja Arturu tur. Tajā brīdī Arturs bija sapratis, ka pedagoģija nav viņa aicinājums, savukārt, lai rakstītu par sportu, zināšanas viņam bija enciklopēdiskas. Nesen Jānis Matulis televīzijā teica: ja viņam līdz 2016. gada 3. oktobrim vaicātu, kurš Latvijā ir zinošākais sporta žurnālists, viņš teiktu: Arturs Vaiders. Arturs redzēja visu laukumu, bija erudīts visos sporta veidos, kā pats smējās, varbūt tikai par kriketu uzreiz nevarētu rakstīt. Deviņdesmito gadu vidū Arturs kļuva par Dienas sporta nodaļas vadītāju.

Vai Arturam pašam jaunībā bija ambīcijas sportā?

Viņam padevās visi sporta veidi, visu viņš varēja izpildīt tehniski akceptējami, bija viens no labākajiem desmitcīņniekiem rajonā. Viņa Vārkavas vidusskolas rekords tāllēkšanā palika nepārspēts 40 gadu.

Kurš kuru jūsu ģimenē vairāk mudināja uz fiziskām aktivitātēm - Arturs tevi vai tu viņu?

Attiecībā uz sportošanu pašiem abi viens otru mudinājām vienādi. Es drusku vairāk iestājos par rīta vingrošanu un skriešanu. Arturam patika tāllēkšana, augstlēkšana, lodes grūšana un komandu sporta veidi, bet skriešana viņam nebija no mīļajām disciplīnām, es viņu parasti pierunāju. Skolas laikā man arī ne pārāk patika skriet, bet tagad patīk, protams, ne treniņzālē, man skrienot ir svarīga ainava un svaigs gaiss. Laukos mēs ar Arturu vairāk peldējām, tur jau daudz nepaskriesi, visur suņi, bet te Rīgā mans iecienītais maršruts ir pa Kronvalda parku. Briselē un Strasbūrā arī vienmēr izskrienos.

Skriešanas sakarā jāpavaicā aktuālā #meetoo tēma: vai tev parkos neviens maniaks nav skrējis pakaļ?

Tās aktuālās tēmas ir tik kaitinošas... Paldies Dievam, neviens uzmācies nav, laikam neskrienu pa šaubīgām vietām. Tagad arī Eiropas Parlamentā pēkšņi parādījās e-pasti, ka jābeidz harasments Eiroparlamentā... Tās ir galvenokārt komunistes un sociālistes, kam laikam vajag palielināt savu popularitāti. Protams, Eiropas Parlamentā strādā tūkstošiem cilvēku, noteikti kādam no viņiem varētu būt neveselīgas noslieces, bet tāpēc taisīt tādu kampaņu? Ar ko mēs cīnīsimies? Izliksim sargus? Runāju ar kolēģiem, kuri uzskata, ka šī kampaņa ir institūcijas diskreditācija. Ja kāds kaut ko tādu ir novērojis vai kādam tas ir sagādājis problēmas, mums ir kvestori, pie kuriem vērsties un problēmu risināt. Kopumā savstarpējās attiecības ir cieņpilnas.

Nuja, kopš mums ir māja Kaltenē, bieži skrienu tur, pēc skriešanas ir vieglāk ieiet jūrā arī rudenī. Arturs peldēja cauru gadu, es parasti oktobrī beidzu. Tagad turpinu. Kopīgu atvaļinājumu mums daudz nebija, tāpēc centāmies būt kopā, cik varējām. Kad nedēļu nogalēs atgriezos no Eiropas Parlamenta, braucām vai nu uz Kalteni vai laukiem. Autovadīšanas tiesības esmu nolikusi pirms gadiem trīsdesmit, bet man īsti nav bijusi vajadzība nekur stūrēt, jo bez Artura nekur nebraucu. Tagad jāsāk praktizēties gandrīz no nulles. Arī labākās draudzenes man nav - kad iepazināmies ar Arturu, dažu gadu laikā konstatēju, ka man nevajag nekādas draudzenes, ja ar vīru ir ļoti interesanti un aprunāt viņu nav nepieciešamības.

Par politku ar viņu bieži runāji?

Protams. Politika nav rožu lauks, un man kļuva vieglāk jau no grūto brīžu izstāstīšanas, turklāt Arturam vienmēr bija kāds risinājums, kāds padoms. Viņam vienmēr bija laiks manī klausīties.

Arturs arī vienmēr novērtēja to, ko biju izdarījusi. Tagad tas izpaliek, un meitām arī ir sava dzīve... Nupat saņēmu Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmijas Eiropas balvu un domāju: ak kungs, kā Arturs būtu priecājies...

Vai tad pati par balvu nemaz nepriecājies?

Kā nu ne, bija arī pārsteigums. Jānis Stradiņš man piezvanīja Jāņos, savā vārdadienā, un pateica, ka Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmija Zalcburgā ir nolēmusi man piešķirt Lielo Eiropas balvu. Domāju - vai tiešām tas notiek ar mani?

Balvu piešķir par zinātnisko vai politisko darbību?

Formulējumā teikts: balvu piešķir personām, kuru darbība radusi pozitīvu atsauksmi Latvijas sabiedrībā, sekmējusi tās izglītošanu, nacionālās identitātes attīstīšanu, veicina tolerantas komunikācijas veidošanu un virzību uz eiropeisku kultūras kopību.

Ko Arturam nozīmēja Diena?

Ļoti daudz. Cik no viņa stāstiem nopratu, viņa viedoklis redaktoru sanāksmēs tika ņemts vērā. Ja vēl es viņam nebūtu bijusi kā akmens pie kājas - jo mani identificēja ar noteiktu politisku virzienu, līdz ar to Dienas vadītāji varbūt uzskatīja, ka viņš pārstāv manus politiskos uzskatus. Mūsu politiskie uzskati bija līdzīgi, bet ne jau tāpēc, ka kāds no mums uzspiestu otram savus uzskatus. Par sporta nodaļas vadītāja darbu Arturs bija priecīgs, teica: «Sarmīti sports neinteresē, mēs varam darīt, ko vēlamies.» Tajā lauciņā viņš jutās kā mazs ķeizars, puiši tur rakstīja interesantas lietas, arī, izejot laukā no šaurā sporta rāmīša, tas Arturam bija svarīgi. Arī valoda viņam bija ļoti svarīga. Ja viņš dzirdēja frāzi: «Es domāju, kad...» viņam uzmetās zosāda.

Artura humora izjūtas un spējas redzēt to laukumu, kas ir plašāks par sporta laukumu, man mūsu sporta žurnālistikā pietrūkst.

Turklāt Arturs nebija skandālists, vienmēr domāja par cilvēku. Piemēram, mēs abi bijām Rio, kas Arturam izrādījās pēdējā olimpiāde. Ikaunieces-Admidiņas treneris viņam pirmajam paziņoja, ka ir nolēmis pēc šī starta pamest viņas trenera darbu, jo pārāk daudz ir to padomdevēju - vīrs viņai dod padomus, vecāki, tāpēc viņš nevar būt atbildīgs par rezultātu. Es Arturam teicu: «Sensācija!», bet viņš man pretī: «Pagaidi, pagaidi, tur tas un tas vēl jānoskaidro.» Pēc tam viņš uzrakstīja, cienot abas puses, atšķirībā no daža cita sporta žurnālista, kas treneri nogānīja.

Vai Latvijas sporta dzīvē bija tādas lietas, par kurām Arturs stāstīja tev, bet teica, ka rakstīt to nevar?

Ļoti daudzas! Viņš vienmēr filtrēja, ko var rakstīt un ko nevar, lai cilvēkam neradītu neērtas situācijas. Piemēram, Martins Dukurs atmiņās ir rakstījis, ka Arturam droši varēja stāstīt visu, paļaujoties uz to, ka viņš teikto neizmantos lēta skandāla radīšanai. Tas nenozīmē, ka Arturs būtu baidījies baltu saukt par baltu un melnu par melnu, bet rakstīja tikai tad, kad bija guvis drošu apstiprinājumu faktiem. Viņš cilvēkus neizmantoja. Man ir strauja daba, es bieži varu iziet uz konfliktu, viņam savukārt nepatika asumi, un ar savu pārliecību viņš mani parasti nokušināja.

Pēdējos gados viņa labs draugs bija uzņēmējs Kaspars Bergmanis. Viņš par Arturu teica: «Sen nebiju saticis cilvēku, kuram no manis neko nevajag.» Kā grāmatā vairāki atceras, Arturam bija ļoti liela empātijas spēja. Ja viņš ar kādu runāja, tad par šo cilvēku interesējās patiesi.

Tā tas tiešām bija. Pat tad, kad Arturs jau bija ļaunās slimības skarts, viņš par sevi nekad nesūdzējās, toties, ja sarunas biedrs iečīkstējās par kādām savām vainām, uzreiz palīdzēja ar ārstu un dziednieku kontaktiem.

Jā, viņam patika cilvēkiem palīdzēt, prasīja viņam to vai neprasīja. Tādas spējas nepiemīt daudziem. Citam palīdzēt viņš vienmēr bija gatavs, bet, ja vajadzēja par sevi stāstīt, bija kā ar stangām jāvelk ārā.

Mēs viens par otru zinājām tik daudz kā reti kurš laulāts pāris. Arturs droši vien par mani zināja vairāk, jo viņam vienmēr bija laika manī klausīties. Dažu vakaru, kad gājām gulēt, viņš prasīja, kā man gājis, un es atteicu: ai, neliec man to visu atcerēties, gribas aizmigt... Viņu tiešām ļoti interesēja, kā iet man un meitām.

Jūsu vecākā meita Brigita ir pazīstama arhitekte. Ko dara jaunākā - Līga, kas 90. gados bieži nāca uz Dienu līdzi tētim?

Līga pabeidza fiziķus, droši vien gribēja parādīt, ka var studēt bez vecāku palīdzības. Tur bija valsts stipendija, nebija jāmaksā mācību maksa. Tagad darbojas uzņēmēju vidē.

Vai, vācot Artura laikabiedru atmiņas grāmatai, tu par viņu uzzināji kaut ko jaunu?

Kaut vai par tevis aprakstīto viņa sarīkoto skaistāko krūšu konkursu Dienā.

Jā, ja kāds cits kaut ko tādu piedāvātu, droši vien saceltos riktīgs #meetoo, bet Arturs to pasniedza tik eleganti, ka konkurss radīja lielu atsaucību.

Vēl viena lieta: Arturs nebaidījās dalīties ar idejām. Viņam ideju netrūka, raidījumu idejas ieskaitot. Guntai Slogai laikam bija vesela mapīte Vaidera idejas, viņš tās piedāvāja brīvai izmantošanai, ja kādam vajadzētu. Idejas viņam vairāk patika ģenerēt nekā realizēt. «Tu izdari šito,» un pamet kārtējo ideju.

Profesionālā ziņā Arturs dzīvoja saskaņā ar sevi, darīja to, ko gribēja?

Jā. Varbūt tāpēc mēs tik labi kopā nodzīvojām tos gandrīz 40 gadus, ka mums abiem darbs bija ļoti svarīgs, jo mums tas patika. Man patika universitātē studentus mācīt, bija ļoti labs kontakts ar viņiem. Politikā mani ievilka pret manu gribu... Kā tas var notikt?

90. gadu sākumā LNNK man prasīja uzrakstīt viņiem ekonomisko programmu Saeimas vēlēšanām. Tā toreiz tika atzīta par labāko, un pēc tam ņēmās pierunāt mani iet sarakstā. Ielika sarakstā, kļuvu par parlamentāro sekretāri, varēju likt lietā savas zināšanas, veidojot reģionālo politiku, pēc tam tiku ievēlēta Rīgas domē, biju vicemēre, pēc tam Saeimā vadīju ārlietu komisiju - darbs vienmēr bija interesants.

Kā tu jūties Eiropas parlamentā?

Labi. Tas mani tagad tur pie dzīvības. Citādi es liktos tāda kā nevajadzīga, tik ļoti biju pieradusi pie Artura klātbūtnes. Bet tur ir tik daudz darba. Zinu, kas man jādara, kolēģus pazīstu, vairāki kolēģi, sevišķi no vecajām valstīm, tur arī ir jau kopš 2004. Gada, un to starpā man ir labi draugi. Tā kā man parlamenta lietas ir zināmas, ir viegli strādāt. 2004. gadā mūs vēl varēja uzskatīt par nezinošākiem, bet tagad tā vairs nav. Darbu sākam pusdeviņos no rīta un beidzam vienos naktī, bet nav jau tā, ka mēs visu laiku sēdētu plenārsēdēs. Kādreiz saka: jūs jau tur nesēžat. Jā, nesēžam, jo mums ir iespēja strādāt birojā, tur ir monitori, kuros var klausīties un redzēt notiekošo. Vēl ir komiteju sēdes, darba grupu sēdes, tikšanās ar iedzīvotājiem.

Izstāstīt Latvijas vēsturi tur ir viegli vai grūti?

Tas bija, tā sakot, liels izaicinājums. No 2004. līdz 2009. gadam es ar to ļoti daudz nodarbojos. Pirmām kārtām tas ļoti labi izdevās caur filmu Padomju stāsts. Jaunais režisors Šnore piedāvāja to atbalstīt visiem deputātiem, bet piekritām tikai mēs ar Kristovski. Šnore bija filmu iecerējis kā atbildi filmai Baltijas nacisms, bet mēs teicām, ka jāņem plašāk, jāparāda padomju režīms vispār. Tad tur parādījās golodomors, izsūtīšanas. Pēc filmas pirmizrādes 2008. gadā man pienāca klāt viens britu deputāts un teica: ja filmu tagad parādītu Anglijā, neviens neticētu, ka tā nav montāža.

Rīkoju tur arī vairākas konferences, skaidrojot, kas ir 9. maijs Latvijā un 8. maijs Eiropā - ka Latvijai 9. maijs ir atkārtotas okupācijas diena un nav pieņemams, ka daļa sabiedrības to svin. Kopā ar četriem citu valstu deputātiem panācām, ka 23. augustu Eiropā atzīmē kā nacisma un staļinisma upuru kopīgu piemiņas dienu.

Vai Krievijai Eiropā ir liela ietekme?

Melu straumes jau plūst, cilvēki tiek muļķoti ar viltus ziņām. Nesen bija diskusija par Eiropas aizsardzības savienību,

tajā piedalījās arī studenti no Strasbūras Universitātes. Runa bija par NATO spēku stiprināšanu un izvietošanu Baltijā. Viena meitene pieceļas un saka: jau tagad Krievija ir spiesta palielināt savu militāro kapacitāti, jo sajūt draudus no NATO puses. Nācās meitenei atbildēt, ka lieta ir tieši pretēja, ka NATO ir spiesta atbildēt Krievijas agresijai - ne jau NATO iebruka Gruzijā un ieņēma Krimu. Tāpēc esmu priecīga, ka man kā budžeta komisijas loceklei izdevās dabūt tuvu pie miljona pilotprojektam par Krievijas propagandas identificēšanu un apkarošanu.

Vai Eiropas parlamentā, atskaitot Latviju un Igauniju, ir kādi deputāti, kuri strādā pret savām valstīm?

Liekas, ka nē. Ir dīvainā komunistu frakcija, bet tiem vienkārši ir cits redzējums, bet, ka kādi deputāti pārstāvētu citu valstu intereses, neesmu manījusi. Ždanokas brauciens uz Krimu un Mamikina tikšanās ar Asadu Eiropas parlamentā izpelnījās vispārēju nosodījumu no tiem, kas par to uzzināja.

Brexit tev bija pārsteigums?

Jā. Kā šodien atceros. 2016. gada Jāņu vakarā ar Arturu bijām Pāvilostā. Ap trijiem naktī, kad gājām gulēt, balsošanas iznākums vēl šķita optimistisks, bet no rīta veru acis vaļā, un pirmā ziņa, ko saņemu no Artura: «Zini, briti nobalsojuši par izstāšanos.» Teicu: «Tētuk, vai tu nevarēji pagaidīt pāris stundu un tad man teikt šo ziņu? Visu Jāņu rītu sabojāji...» Tas ir ļoti slikts lēmums gan mums, gan britiem pašiem. Neredzu, ka viņi varētu būt ieguvēji. Jā, viņi bija neto maksātāji, bet caur citām lietām ļoti daudz ko ieguva. Šengenā viņi nebija, nauda pašiem sava... Jā, viņus spieda forsēt imigrāciju, bet savu nacionālo kopproduktu ar mūsu lēto darbaspēku viņi ir ļoti pavairojuši. Protams, britiem nepatīk, ka viņiem kaut ko uzspiež, un šajā ziņā liela kļūda bija Junkera arogance.

Kādu tu prognozē situācijas attīstību Katalonijā?

No prognozēm es atturētos, jo Spānijas valdība ir pārāk striktās pozīcijās, tas var noskaņot par atdalīšanos arī tos, kuri negrib atdalīties. Tur ir ļoti daudz ekonomisko interešu, bet atdaloties viņi var būt arī lieli zaudētāji. Domāju, ka vienīgais ceļš ir sarunas, un nevienai pusei nevajadzētu iecirsties. Katrā ziņā ir skaidrs arī tas, kuram būtu izdevīga Eiropas sadalīšanās daudzās vājās valstiņās. Krievija tajā ir ļoti ieinteresēta, jo tad var nokniebt pa vienam, uz kaut ko pierunāt vāciešus, uz kaut ko čehus, uz ko citu -slovākus...

Mums ir ļoti svarīga stipra Eiropas Savienība un stipra NATO, jo Putins ir pietiekami skaidri definējis vēlmi atjaunot Padomju Savienību tās bijušajās robežās. Neesmu liela federālisma piekritēja, visu nevajag regulēt no Briseles, jo valstis ir dažādas, tradīcijas un vēsture dažāda. Tik daudz imigrantu kā Latvijā nav nevienā Eiropas valstī, kuri te iebrauca pēc Otrā pasaules kara, un mums nav jābaidās to skaidrot. Tās sarunas ļoti bieži ir neērtas. Vai tas ir skaidrots pietiekami?

Es esmu skaidrojusi, bet mūsu valdību vīri bieži vien ir ļoti vāji skaidrotāji. Jānis Jurkāns nodarīja milzu kaitējumu, viņš nebija tas, kurš skaidroja mūsu vēsturi, tāpēc esam saņēmuši virkni neveiksmīgu ieteikumu gan nepilsoņu integrācijā, gan valodas likumā, arī krievu skolu saglabāšanas jautājumu varēja atrisināt jau 90. gados, un tagad visi bērni būtu pilnvērtīgi valodas zinātāji. Biju Ķengaragā krievu skolā - ļoti jauki bērni, un skolotājas mani labi uzņēma. Runāju ar skolēniem latviski un redzēju, ka tikai daži spēj uzdot jautājumu latviešu valodā. Protams, kur lai viņiem būtu labas latviešu valodas zināšanas, ja ģimenē krieviski, skolā krieviski, veikalā un ārstniecības iestādēs krieviski... Tās ir sekas arī tam, ka mūsu situācija 90. gados netika skaidrota.

Vienmēr esmu iestājusies par to, ka mums Latvijā jārunā latviešu valodā. Katra valoda, protams, ir bagātība, bet savā valstī latvietim ir tiesības nezināt citas valodas. Un 27 gadus pēc neatkarības atjaunošanas tā sauktajam krievvalodīgajam nav neviena attaisnojuma, kāpēc viņš nevarētu runāt latviski. Tātad viņam tas ir attieksmes jautājums.

Tas pats vecais Krievijas imperiālisms.

Kā tad. Man šī tēma vienmēr ir likusies ļoti svarīga. Pirms valodas referenduma man Latvijas patrioti teica: ja tagad nobalsos, ka būs krievu valoda valsts valoda, arī es braukšu prom, jo krievisko vidi vairs nevaru izturēt. Tā gan ir mūsu pašu nespēja - panākt, ka Latvijā ir latviska vide. Atbrauc foršie krievi no Krievijas, atbrauc cilvēki no Ukrainas un Baltkrievijas un brīnās, cik te viss ir krievisks.

Kādas ir tavas nākotnes prognozes? Sagaidīsim Latvijas simtgadi ar Saskaņu valdībā?

No pašiem vien tas ir atkarīgs. Tagad mālē acis ar to, ka Saskaņai vairs neesot līguma ar Vienoto Krieviju. Vai tiešām Ušakovs uzskata mūs par tādiem vientiešiem? Apgalvo, ka tā ir Eiropas Parlamenta sociālistu nostāja, kas viņiem prasa atteikties no šā līguma. Nu nē, tur neviens neko neprasa, laikam bijis norādījums no kaimiņzemes, ka jātiek valdībā. Ļoti dīvaini bija tas, ka mūsu sociāldemokrātiskās partijas piekrita Saskaņas ieiešanai Eiropas Parlamenta sociāldemokrātu grupā. Savulaik Jaunais laiks piederēja pie Eiropas Tautas partiju grupas. Kad nodibināja Pilsonisko savienību un Eiropas Parlamentā ievēlēja mani un Kalnieti, mūsu valde izdomāja, ka arī mēs varētu iet pie ETP grupas. Mums nācās saņemt Jaunā laika piekrišanu. Tikai tad, kad mēs piekritām, ka Kariņš būs delegācijas vadītājs, viņš piekrita Pilsoniskās savienības uzņemšanai ETP grupā, kur Jaunais laiks jau bija... Nedomāju, ka mums vajadzētu ņemt valdībā partiju, kura ir pret skolām latviešu valodā.

Pielikumi no žurnāla:

SestDiena1 SestDiena2 SestDiena3 SestDiena4 SestDiena5 SestDiena6