18.07.2017

Vaidere: jāiestājas par savām interesēm

Ar vairāku sasaukumu Eiropas Parlamenta deputāti Inesi Vaideri sarunājas Romāns Meļņiks 

Mums bija diezgan grūti atrast laiku šai intervijai, jo, izrādās, Eiropas Parlamenta deputāte strādā arī, kad nedēļas nogalē atbraukusi uz Latviju. 

Deputātiem pēc definīcijas ir jāpavada četras dienas Briselē vai Strasbūrā, un tad piektdien, sestdien, svētdien skaitās darbs mītnes zemē jeb vēlēšanu iecirkņos. Kad atbraucu, man laiks sadalīts burtiski pa stundām – ir dažādas tikšanās, kas saistītas ar darbu, tāpat jāapzina, kas notiek Latvijā, jo viena lieta, ko vēsta mediji, cita – personiskas sarunas ar cilvēkiem. Tāpat laiks jāatrod privātām vajadzībām – lai nopirktu ko dzīvei vajadzīgu vai, piemēram, aizietu pie friziera.

Briselē tam laika nepietiek? 

Var strādāt visādi. Es par sevi varu runāt – no rīta uz darbu nāku ap deviņiem, darba diena beidzas vakarā ap desmitiem. Un tā jau 13 gadu, kopš esmu ievēlēta Eiropas Parlamentā. Mēs esam palikuši tikai trīs no 2014. gada – pirmā sasaukuma, kurā bija pārstāvēta Latvija. Interesantā kārtā visu uzvārdi ir alfabēta beigās – Vaidere, Zīle, Ždanoka.

Kas ir tas, kas aizņem laiku? Ne jau vienkārši tukša atsēdēšana sapulcēs? 

Bez tā, ka ir jāpiedalās sanāksmēs, kas tiešām neaizņem lielāko darba daļu, daudz jāstrādā ar dokumentiem, dažādiem ziņojumiem. Es pašlaik strādāju Budžeta komitejā un Iekšējā tirgus komitejā, iepriekš 10 gadus nostrādāju Ārlietu komitejā, biju arī cilvēktiesību koordinatore savā frakcijā, tāpat esmu strādājusi Vides un pārtikas drošuma komitejā un arī Starptautiskās tirdzniecības komitejā.

Kas ir tie lielie jautājumi, ko izlemjat tieši šobrīd? 

Piemēram, pagājušajā nedēļā divas dienas pēc kārtas no rīta līdz vakaram vērtējām veselu virkni jautājumu, starp kuriem viens no galvenajiem bija – kā izskatīsies Eiropas Savienības (ES) budžets pēc Brexit. Šoreiz galvenokārt apskatījām banku iestādes un Eiropas Zāļu aģentūras pārcelšanas iespējas no Londonas uz kādām no ES valstīm. Budžeta komitejā esam tādi kā knauzeri – vērtējam katra centa izlietojumu, bet, protams, ne visu nosaka skaitļi, jo ir daudz dažādu ierobežojumu.

Piemēram? 

Dažādas saistošas vienošanās, līgumi. Piemēram, Eiropas Zāļu aģentūrai noslēgts telpu izmantošanas līgums uz 25 gadiem, turklāt neparedzot, kā to lauzt. Nav skaidrs, kā šo problēmu atrisināt bez lieliem zaudējumiem.

Jau strādājot ārlietu jomā, nācu pie secinājuma, ka ES var krietni samazināt administrācijas izmaksas, jo man liekas, ka algas vecākajiem ierēdņiem, komisāriem u. tml. ir krietni pārspīlētas – tās ir pat daudzreiz lielākas nekā Eiropas parlamentāriešiem. Birokrātija dažādos dokumentos pamanījusies sevi nostiprināt tik cieši, ka pat tad, kad bija krīzes gadi, jebkuri mēģinājumi ietaupīt uz ikgadējā algas pielikuma rēķina tika sagaidīti ar milzu protestiem, sūdzībām tiesā.

Jāsaka, šajos gados arī birokrātija krietni augusi. Ja salīdzinu šodienu ar laika posmu, kas bija no 2004. līdz 2009. gadam, papīru aizpildīšana tagad prasa daudz vairāk laika. Tas saistās ar daudz stingrāku kontroli.

Kas tā par kontroli eiroparlamentāriešiem? 

Piemēram, atskaites par darbiniekiem, komandējumiem, naudas izlietojumu. Ir bijuši vairāki deputāti, kā Marina Lepena, kas Briseles algotos palīgus nodarbinājusi savā kampaņā. Līdz ar to, ka daži deputāti blēdījušies, kontrole pārējiem kļuvusi ļoti stingra un birokrātiska, visu prasību izpilde prasa ļoti daudz laika.

Ir vispārējs priekšstats, ka Eiropā visu nosaka divas valstis – Vācija un Francija. Vai tik mazas valsts kā Latvija pārstāvji vispār spēj ko panākt savu vēlētāju labā?

Nevienai valstij, nevienai frakcijai nav pārsvara. Tāpēc konkrētos jautājumos svarīgākais ir dabūt domubiedrus. Piemēram, svaigākais piemērs no budžeta pieņemšanas – sakarā ar krīzi attiecībās ar Krieviju bija svarīgi dabūt papildu 500 miljonus lauksaimniekiem.

Mūsu lauksaimniekiem arī no tā tika? 

Protams, mūsējie saņēma lielu daļu no tā pīrāga, jo mūs Krievijas krīze skāra jo īpaši. Bet līdz tam bija jāpanāk vairākums pret tiem, kuriem svarīgāks šķiet atbalsts citām jomām, nevis lauksaimniecībai. Mums tas izdevās. Tāpat izdevās dabūt papildu finansējumu jauniešu nodarbinātības veicināšanai, zinātnei, pētniecībai – tās ir jomas, kurām visbiežāk nogriež finansējumu, ja kur citur vajag. Klasisks piemērs tam, ka arī viens deputāts var ko panākt, bija savulaik – 2005. gadā – jautājumā, kas saistīts ar attiecībām ar Krieviju un 60 gadiem kopš Otrā pasaules kara beigām. Es uzskatīju, ka attiecīgajā ziņojumā ir vajadzīga atsauce, ka Krievijai ir jāatvainojas Baltijas valstīm par okupāciju. Tagad, pēc notikumiem Ukrainā, tas būtu pilnīgi skaidrs, taču tolaik Krievija tika uztverta kā ES stratēģiskais partneris. Kad jautāju, kāpēc pārējie ir vienkārši kaimiņi, bet Krievija stratēģiskais partneris, man atbildēja – tāpēc, ka Krievija tā gribēja. Vispirms sagatavoju ziņojuma papildinājuma projektu, tad sarunāju, ka arī Tomass Hendriks Ilvess, kurš tolaik bija mans kolēģis Ārlietu komitejā, parakstās zem iniciatīvas. Pēc tam atradām vēl vienas frakcijas pārstāvja atbalstu, tas bija četrkārtējais rallija Parīze–Dakara uzvarētājs, deputāts no Somijas Āri Vatanens. Viņi, būdami lielas autoritātes, pārliecināja savējos, tie – vēl citus, un tā savācām balsu vairākumu un iecerētais formulējums tekstā tika iestrādāts. Tā tas arī citkārt notiek – ja ir svarīga iniciatīva, nākas meklēt domubiedrus. Tā ka valsts lielums vien nav izšķirošs. Arī viena pati Vācijas delegācija neko nevar panākt. Un pat Vācija kopā ar Franciju arī ne. Jo vairāk, ka tās pašas iekšēji sašķeltas – tajās pārstāvji no visādām frakcijām, arī tādām, kas savā starpā nekomunicē.

Nav tā, ka Krievija pakāpeniski kļūst aizvien ietekmīgāka ES struktūrās caur sev lojāliem cilvēkiem? Zinām, ka vairāki mūsu valsti pārstāvošie atklāti simpatizē kaimiņvalsts politikai.

Kopumā vērtējot, noteikti nē, jo Krievijas būtība ir saskatīta. Deputāti skaidri redz, kā Krievija uzvedas. Ja kādreiz teica, ka mums Baltijas valstīs pagātnes notikumu ietekmē pret Krieviju īpaša attieksme, tad tagad visi sapratuši, kas ir kas. Tie, kuri nav sapratuši vai arī finansiālu vai citu apsvērumu dēļ negrib saprast, paliek pie saviem uzskatiem, bet lielākā daļa deputātu tomēr domā un analizē. Ko gan es redzu (bet to saviem spēkiem nevaru pierādīt, tas ir tikai mans viedoklis), ka, manuprāt, varētu būt, ka ietekmes aģenti ir manāmi ierēdņu vai politisko grupu darbinieku vidū. Tāds iespaids rodas pēc tā, ko cilvēki runā, kādi parādās materiāli u. tml. Atliek secināt, ka Eiropas Parlaments pats sevi neaizsargā. Ja deputāts ir vēlēts cilvēks, ir jāpieņem tāds, kāds ir, pat ja strādā pret savu valsti, kā diemžēl gadās – tāda nu ir demokrātija –, taču algotos darbiniekus gan vajadzētu vairāk vētīt, arī papētot, ko darījuši pagātnē – ja kāds cilvēks ir, piemēram, izraidīts no kādas vēstniecības, kad valsts ir iestājusies NATO, vai būtu pieļaujams, ka viņš strādā Eiropas Parlamentā? Vai, piemēram, cilvēkam, kurš bijis spiests atstāt darbu Ārlietu ministrijā, būtu jāļauj strādāt ES institūcijās? Domāju, ka ES struktūrām vajadzētu vairāk sevi aizsargāt, jo pasaule ir mainījusies, diemžēl, pēdējā laikā kļuvusi ļoti trausla. Tiesa, arī attieksme pret drošības jautājumiem dažādu valstu pārstāvjiem ir atšķirīga – tiem, kas dzīvo pie ES ārējās robežas, tā ir viena, tiem, kas vidienē – cita.

Arī plašāk raugoties, katram svarīgākas ir savas valsts intereses... 

Varbūt mēs, latvieši, tradicionāli – šajā gadījumā es par sevi nerunāju, bet kopumā – esam ārkārtīgi disciplinēti un bieži vien baidāmies aizstāvēt savas intereses. Eiropas Parlamentā var tikai pamācīties no citām tautām, cik ļoti aizstāv savējās. Piemēram, šobrīd horvāti ļoti redzami iestājas par to, ka Horvātijā jābūvē sašķidrinātās gāzes terminālis.

Lai ko tādu virzītu, eiroparlamentāriešiem jādarbojas ļoti ciešā saistībā ar savas valsts valdību. Mūsu deputātiem tāda saikne ir? 

Savstarpējā komunikācija visu laiku notiek. Man šajos 13 gados bijusi, manuprāt, ļoti laba sadarbība ar ministrijām. Arī premjerministrs Māris Kučinskis ir ticies ar Latvijas delegāciju – izstāstījām, pie kādiem jautājumiem strādājām, kādas mums ir intereses.

Un Valsts prezidentu? 

Nē, lai gan es domāju, ka tas būtu bijis ļoti noderīgi.

Lielbritānijā dzīvojošiem tautiešiem, tāpat arī mūsu uzņēmējiem, tagad lielas bažas par to, kā noslēgsies Brexit sarunas. Vai sanāk viņus uzklausīt par šo tēmu, un vai ir iespējams viņu intereses aizstāvēt? 

Vispirms jau jāsaka, ka par šo jautājumu visiem ir milzīga neskaidrība un tur neko nevar izdarīt. Sākas sarunas, scenāriji var būt ļoti dažādi. Viss, pirmkārt, atkarīgs no tā, kā briti izies no ES – vai pieklājīgi, ja tā var teikt, saprotot, ka ne jau mēs viņus izgrūdām, ka tā tomēr bija viņu vēlme izstāties un līdz ar to viņi nokārtos savas saistības, vai arī viņi pateiks «mēs izejam un viss». Ja Apvienotās Karalistes premjerministre Terēza Meja ir racionāli domājoša, tad ārlietu ministra Borisa Džonsona izteikumi bijuši diezgan asi. Mēs pašlaik daudz runājam, kādas būs mūsu pilsoņu tiesības, strādājot Lielbritānijā, kādas būs viņu pilsoņu tiesības, strādājot ES. Man personīgi, protams, ļoti gribētos, lai tie spējīgie, zinošie tautieši, kuri pašlaik strādā Apvienotajā Karalistē, atgrieztos Latvijā, jo mums viņi ir vajadzīgi. Jo man šķiet pilnīgi nepieņemams tas, ko kādreiz dzird: «Kad Latvijā viss būs sakārtots, tad mēs atgriezīsimies!» – kuri tad būs tie, kas sakārtos un kā labā? Mums – visiem pilsoņiem – ir jārūpējas par savu valsti.

Ko darīt, lai tautieši nevis brauktu prom, bet atgrieztos? 

Man liekas, ka te milzīga loma ir psiholoģiskiem faktoriem. Atceros, televīzijā bija pilnīgi dīvainā kampaņa par lielo aizbraukšanu ar vēstījumu – visi, kam te kaut kas nepatīk, krāmējiet koferus un brauciet. Rādīja arī ārzemēs nointervētos, kam klājas it kā labi, kaut mēs nevaram zināt, kā ir viņiem patiesībā. Rada to burbuli, ka te tā zeme ne tāda un valsts ne tāda. Pilnīgi aplami! Tā vietā mums vairāk vajag patriotismu – jābūt priecīgiem un lepniem, ka mums ir pašiem sava valsts, jāapzinās, ka tieši mums pašiem jārūpējas par tās nākotni.

INESE VAIDERE: "ja deputāts ir vēlēts cilvēks, ir jāpieņem tāds, kāds ir, pat ja strādā pret savu valsti, ka diemžēl gadās tāda nu ir demokrātija taču algotos darbiniekus gan vajadzētu vairāk vētīt, arī papētot, ko darījuši pagātnē."

20155914_1376379505786140_6976827245639867115_n