fbpx

29.04.2014

Plenary Session week 03 2013 Feasibility of introducing stability bonds

"Kurzemes Vārds", 29.04.2014., Ilze Ozoliņa

"Britu kolēģis Čārlzs Tannoks man teica: ja iepriekš viņš manu nostāju pret Krievijas politiku vērtējis kā pārāk stingru, tad tagad ir sapratis, ka tieši viņa nostāja ir bijusi pārāk maiga," Eiropas politiķu pašreizējo attieksmi pret Krieviju raksturoja Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere. Intervijas laikā "Kurzemes Vārds" Latvijas pārstāvi Briselē iztaujāja gan par Eiropas Savienības reakciju Krievijas un Ukrainas konflikta kontekstā, gan par to, vai Latvijai būtu jābaidās no kaimiņvalsts sankcijām.

– Ar kādu atzīmi desmit ballu sistēmā jūs novērtētu Eiropas Savienības rīcību, reaģējot uz Krievijas agresiju Krimā?

– Domāju, ar atzīmi pieci, jo šis sniegums bijis diezgan vidējs. Nevaram gaidīt, ka konflikti un ārkārtējas situācijas notiks tikai darba laikā. Parasti šādas situācijas atgādās vai nu kā Gruzijas gadījumā, Olimpiādes atklāšanas laikā, vai arī kā Ukrainā brīvdienā jeb sestdienā. Un tas, ka Eiropas Savienības ārlietu ministri sanāca kopā tikai pirmdienas pēcpusdienā, liecina par to, ka šis mehānisms nav līdz galam izstrādāts un ka augstākās pārstāves Ketrinas Eštones darbība nav bijusi tik aktīva un sistēmas veidojoša, kā to varētu vēlēties.

– Vai vilcināšanās ir vienīgais, ko ES valstu amatpersonām var pārmest?

– Protams, nē. Arī tālākā rīcība, īpaši no Padomes puses, kurā pulcējas valstu un valdību vadītāji, kā arī ārlietu ministri, bija pārlieku piesardzīga. Es organizēju deputātu vēstuli Ketrinai Eštonei par to, ka sankcijas nepieciešamas uzreiz un mērķtiecīgas. Sankcijas, kas būtu mērķētas uz Krievijas prezidenta administrāciju, Valsts domi, valdību un tiem, kas viņus atbalsta, tai skaitā šo amatpersonu ģimenēm. Es ierosināju slēgt kontus Eiropas Savienībā, noteikt aizliegumu iebraukt ES. Tas, manuprāt, šīs aprindu pārstāvjus skartu diezgan sāpīgi, jo viņi ir pieraduši iepirkties Itālijā, atpūsties Francijā un Spānijā. Ja pēkšņi tas viss tiktu liegts, varbūt liktu apdomāties dažiem karstgalvjiem. Pašlaik sankcijas ir piemērotas tikai vairāk nekā 30 personām, un jāsaka, ka tas nav bijis efektīvi. Un jautājums vispār par iespējamām sankcijām un noteiktu rīcību tiek rosināts, varbūt tā pārāk ar baltiem cimdiem, jo ļoti spilgti parādās atsevišķu valstu intereses. Piemēram, Vāciju ļoti interesē tās turpmākais auto eksports uz Krieviju, Francija ir nobažījusies par karakuģu "Mistral" pārdošanas atcelšanu. Starp citu, es arī sagatavoju un parakstīju vēstuli, lai Francija pārtrauktu šo karakuģu piegādi Krievijai un lai noteiktu ieroču embargo pret Krieviju. Tas viss notiek pārāk lēni. Dažas varenas Eiropas valstis pārāk maz apzinās, ko var nozīmēt šāda Krievijas rīcība. Ja salīdzinām ES, ASV un NATO rīcību, tad jāsaka: ļoti labi, ka esam NATO, kas arī mūs ir atbalstījusi, nosūtot uz Latviju karavīrus. Nesen es nosūtīju vēstuli Rasmusenam (NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens – I. O.) un ASV aizsardzības ministram Čakam Heigelam ar pateicību, ka viņi ir piešķīruši papildu iznīcinātājus patrulēšanai Baltijas valstu gaisa telpā, kā arī karakuģi iebrauks, cik saprotu, Liepājas ostā. Bet es rakstīju arī par to, ka mums ir vajadzīgas tieši sauszemes vienības – reāli cilvēki. Tas, iespējams, arī atturētu dažus karstgalvjus no iespējamiem tiešiem uzbrukumiem mūsu robežsargiem un armijas daļām. Lai arī Latvijas kareivji ir arī NATO karavīri, citas valsts iesaiste ir daudz nopietnāks pasākums. Pirmie 150 karavīri ir ieradušies, un man ir pamats domāt, ka mana vēstule ir devusi ieguldījumu šajā lietā. Vēstulē es arī aicināju nākotnē izvietot NATO karabāzi. Ļoti daudz cilvēku par to šobrīd interesējas, un es vienmēr uzsveru, ka tā nav agresija. Dažkārt saka: tas varētu nokaitināt Krieviju! Piedodiet, bet Krievija jau ir atbildīgā par agresiju. Un ES nepārprotami Krieviju ir nosaukusi par agresoru, ir atzīts, ka ir pārkāpti visi starptautiskie līgumi un noteikumi. Tāpēc arī mana ES ieliktā atzīme tomēr ir sekmīga.

– Kas ir šie jūsu minētie karstgalvji? Mūsu pašu aktīvisti?

– Nē, es domāju Krievijas valdību. Mūsu pašu aktīvisti, bez šaubām, tiek vadīti no Krievijas. Ja jau šeit kādam pilsonim vai nepilsonim būtu tik slikti dzīvot, tad mēs redzētu masveida izbraucējus, kas dotos uz "labklājības" valsti Krieviju. Bet šādas plūsmas nav novērotas. Acīmredzot arī krievi ir apmierināti ar dzīvi ES un Latvijā. Mans viedoklis ir tāds, ka šie cilvēki, piemēram, Gapoņenko (viens no krievu valodas referenduma organizatoriem Aleksandrs Gapoņenko – I. O.) un Tatjana Ždanoka, ne jau Latvijas un savas intereses pārstāv, bet viņu rīcību vada no Krievijas.

– Ir naivi cerēt, ka Krievija neatbildēs uz sankcijām. Kā Latvijai tās pārdzīvot?

– Vispirms gribētu uzsvērt, ka viedoklis – kā mums tagad pārdzīvot sankcijas – ir tas, ko mums mēģina izplatīt ar Krievijas palīdzību. Pajautāsim, kā Krievija to pārdzīvos? Pieņemsim, ka Krievija pārtrauc izejvielu eksportu uz ES valstīm. Krievijas budžetā 50 procentu veido maksājumi par šīm izejvielām un enerģētiku. Kas notiks ar Krievijas budžetu, ja ienākumi saruks par 50 procentiem? Budžets sabruks! Ir aprēķināts, ka iekšzemes kopprodukts zaudētu apmēram trīs procentus. Faktiski varētu teikt, ka Krievijā ekonomiskā pieauguma nav, budžeta iestādes pārstāj funkcionēt. ES importē apmēram 30 procentu gāzes. Tos ir viegli aizvietot ar gāzes importu no arābu valstīm, ar sašķidrinātās gāzes importu no ASV. Un arī pašlaik tiek strādāts pie tā, kā palīdzēt tām valstīm, kuras, tāpat kā Latvija, ir simtprocentīgi atkarīgas no Krievijas gāzes. Jāņem vērā arī tas, ka mums ir Inčukalna gāzes krātuve. Ja Krievija pēkšņi pārtrauktu mums gāzes piegādi, tad arī Krievijas ziemeļu rajoniem rastos grūtības, jo viņi saņem gāzi no Inčukalna gāzes krātuves. Tad mēs varētu pārtraukt šo plūsmu. Ar Inčukalna gāzes krātuvi Latvija varētu mierīgi dzīvot divus ar pusi, trīs gadus.

Latvijai imports no Krievijas ir tikai 9,16 procentu, Lietuvai – 31,6 procenti. Eksports uz Krieviju mums ir 18 procentu, Lietuvai –19 procentu. Kopējais tirdzniecības apjoms ar Krieviju Latvijai ir 13,2 procenti, Lietuvai – 25,5 procenti. Jūs redzat, ka Lietuvas atkarība no Krievijas ārējā tirdzniecībā ir daudz lielāka, bet Lietuva allaž ir bijusi daudz noteiktāka. Es gribētu teikt, ka acīmredzot Krievija ciena noteiktību, nevis bailuļus, kas saka: ak, kungs, kas būs, ja būs! Vispirms padomāsim, cik efektīvi ir Krievijai šādas sankcijas ieviest. Varbūt Krievijai tomēr daudz labāk būtu apdomāt savu rīcību un uzvesties kā civilizētam partnerim, kā tas 21. gadsimtā pieklājas. Neviens jau negrasās sankcijas ieviest par neko. Tiek runāts par ekonomiskām sankcijām gadījumā, ja Krievija turpinās savu agresīvo politiku un ja tā patiešām sāks jau apdraudēt ne tikai Ukrainu, bet arī Eiropas Savienības valstis. Jo ne NATO, ne ES, ne arī ASV to nedara, lai kaitētu Krievijai. Bet lai mēģinātu atturēt Krievijas agresiju.

– Latvijas uzņēmēji jau cieš no tā, ka Krievijas rubļa vērtība ir kritusies. Arī vairākiem Liepājas uzņēmumiem pašlaik neklājas viegli, jo to galvenais eksporta tirgus ir Krievijā.

– Laikam jau tā nav Eiropas Savienības vaina, vai ne? Tā vispirms ir Krievijas vaina, ka tā ir izvēlējusies tādu politiku, ka neviens vairs šai valstij naudu neaizdod un neviens tai neuzticas. Ja uzņēmēji, zinot, cik politizēts ir Krievijas tirgus, par savu vienīgo produkcijas noieta tirgu ir izvēlējušies šo valsti, tad jāatzīst, ka tas nav bijis tālredzīgs solis.

– Visbiežāk dzirdētais arguments ir tāds, ka Rietumiem mūsu produkciju nevajag.

– Bet vai ir mēģināts ieiet ar šo produkciju Rietumos? Protams, iet ar mūsu šprotēm pazīstamā tirgū ir bijis ļoti vienkārši. Ja cilvēki ir domājuši: ak, gan jau kaut kā, un nav neko darījuši, lai savas produkcijas noieta tirgu diversificētu, tad varbūt tas nav pats labākais ceļš. Es gribētu teikt, ka krievu diezgan daudz dzīvo Eiropas Savienībā, arī Kanādā un ASV. Pat tur šī Latvijā ražotā produkcija šiem iedzīvotājiem ir labi pazīstama. Tur jau varētu būt normāla saliņa, lai sāktu šīs eksporta aktivitātes. Bet es baidos, ka līdz šim ir iets tikai vieglākais ceļš – eksportējam uz Krieviju, sakot: gan jau būs labi. Nu, ne vienmēr ir labi.

– Kas, jūsuprāt, būtu jādara ar uzturēšanās atļauju piešķiršanu ārvalstniekiem apmaiņā pret nekustamā īpašuma iegādi?

– Es domāju, ka šajos apstākļos tās būtu jāatceļ, turklāt nekavējoties. Uzturēšanās atļaujas Latvijā ir atdzīvinājušas nekustamā īpašuma tirgu. Tūkstošiem cilvēku kopā ar ģimenēm jau tās ir ieguvuši. Ir bijis laika posms, kad nekustamā īpašuma tirgus arī ir varējis pārorientēties un savus zaudējumus mazināt. Bet šis uzturēšanās atļauju tirgus, manā skatījumā, ir tāds drusku amorāls. Ja mēs būtu milzīga valsts, kā, piemēram, ASV, tad varbūt nekādu apdraudējumu nejustu. Bet mums jau tā, kā redzams, iedzīvotāju nacionālais sastāvs ir tik trausls. Mēs jau nekontrolējam pēc politiskās pārliecības tos, kas saņem šīs uzturēšanās atļaujas. Varbūt mēs paši kaut kādā veidā ieviešam bumbu ar laika degli, kas var tikt pavērsta pret mums. Ātras un tūlītējas peļņas iegūšanas nolūkos mēs paspēlējam daudz lielāku lietu. Tā ka šajos apstākļos, kad Krievija uzvedas kā agresors, mums nav vienkārši cita ceļa. Jo saimnieciskais ieguvums, cik esmu analizējusi, bijis neliels. Jā, nekustamā īpašuma tirgus ir atdzīvojies, bet tas, ko mēs būtu gribējuši – radīt darba vietas – ir ļoti tuvu nullei.