fbpx

01.10.2012

DELFI.LV

Pēdējie gadi pasaulē ir straujš pārmaiņu laiks. Eiropas turpmāko likteni noteiks vai nu mūsu apņēmīga politiska rīcība, vai pasaules finanšu tirgi un citas pasaules lielvaras. Šī nu ir reize, kad jāatceras teiciens “pastāvēs, kas pārmainīsies”. Problēmas ir zināmas jau gadiem, bet ES nav bijusi pietiekama politiskā griba, lai pieņemtu stingrus lēmumus. Rezultātā dažkārt finanšu tirgi diktē noteikumus Eiropas politiķiem, nevis otrādi.

Pēdējās nedēļās izskanējuši vairāki priekšlikumi, kā Eiropas Savienībai vajadzētu attīstīties nākotnē. Eiropas Komisijas Prezidents Žozē Manuels Barrozu savā ikgadējā runā Eiropas Parlamentā minēja, ka ES ir jāattīstās par nacionālu valstu federāciju. Tam sekoja 11 dalībvalstu (Austrijas, Beļģijas, Dānijas, Francijas, Vācijas, Itālijas, Luksemburgas, Nīderlandes, Polijas, Portugāles un Spānijas) ārlietu ministru ziņojums, kurā ieteikts Eiropas Komisijas Prezidentu ievēlēt tiešās vēlēšanās, samazināt Komisijas sastāvu, kā arī Eiropas Parlamenta eirozonas deputātiem balsot atsevišķi no pārējiem par jautājumiem, kas skar eirozonu. Visi šie ierosinājumi var kalpot par pamatu plašākām diskusijām par Eiropas ilgtermiņa attīstību. Taču tie paliks tikai spekulācijas, ja šobrīd ātri netiks atrisinātas finanšu problēmas, kas kavē daudzu ES dalībvalstu ekonomisko atveseļošanos.

ES tālākais liktenis lielā mērā ir atkarīgs no attīstības eirozonā. Viens no primārajiem uzdevumiem ir sakārtot banku sektoru, kur meklējami daudzi pašreizējās krīzes cēloņi. Kā zināms, Eiropas Komisija ir nākusi klājā ar priekšlikumiem par banku savienību, aicinot piešķirt Eiropas Centrālajai Bankai (ECB) uzraudzības lomu pār visām 6000 eirozonas bankām.

Jau tagad ir skaidrs, ka eirozonas ietekmīgākā valsts Vācija nesteigsies apstiprināt šo priekšlikumu, jo, lai gan tā atbalsta stingrāku banku uzraudzību, tomēr iebilst, ka jebkura mazākā ”ciemata” banka tiktu pakļauta tādai pašai kontrolei un kritērijiem, kā lielās starptautiskās bankas. Līdzīga nostāja ir arī Austrijai, Nīderlandei un Maltai. Rūpes saprotamas, jo nereti mazās bankas darbojas pēc citiem principiem, lai saglabātu stabilitāti un kontroli pār saviem līdzekļiem.

Latvijai būtisks ir jautājums par to, kā tiks regulētas attiecības starp eirozonas valstīm un tām, kas ir ārpus, bet vēlētos pievienoties uzraudzības mehānismam. Par to jau bažas ir izteikusi Zviedrija, sakot, ka balsu sadalījums ECB uzraudzības padomē ne-eirozonas valstis atstātu bez pietiekamas ietekmes. Diskusijas noteikti būs arī par Eiropas Banku iestādi (European Banking Authority) - Lielbritānija jau ir izteikusi rūpes, ka ārpus eirozonas esošās valstis varētu palikt mazākumā tik svarīgajos finanšu regulācijas jautājumos. Tas viss liecina, ka panākt vienošanos valstu starpā līdz gada beigām būs grūti. Bet ne neiespējami. Lai arī šobrīd nav zināms, kāds būs gala kompromiss, uzskatu, ka Latvijai būtu izdevīgi pievienoties kopējai banku uzraudzībai. Mūsu uzraudzības kritēriji ir vieni no stingrākajiem Eiropā, tā kā tas būtiski nemainītu spēles noteikumus, bet padarītu bankas drošākas.

Līdzās problēmām banku sektorā, tikpat svarīgi ir rast ilgtspējīgu risinājumu ieilgušajai eirozonas valstu parādu krīzei. ECB nesenais lēmums par parādu mākto valstu obligāciju iepirkšanu neierobežotā daudzumā nav vērtējams viennozīmīgi. No vienas puses, tas sniedz drošības sajūtu, ka grūtībās nonākušajām valstīm ārkārtas situācijā tiks palīdzēts. No otras puses, šī drošības sajūta var pārvērsties pašpaļāvībā un vājināt apņemšanos sakārtot savu ekonomiku. Ne velti lēmums nebija vienprātīgs, tam iebilda Vācijas centrālās bankas prezidents Jens Veidmans. Tāpat ir jāsaprot, ka ECB nav un nedrīkst būt “neierobežoti” līdzekļi, ko ieguldīt obligācijās. Zināmā mērā tā ir strausa politika, jo aizņemšanās neko nedos, ja līdzekļi tiks šķērdēti kā līdz šim. Nākamais solis krīzes mīkstināšanā varētu būt eiroobligāciju izdošana, ko es personīgi uzskatu par neatbalstāmu. Nevar nemitīgi turpināt kolektīvi izlīdzēt tām eirozonas valstīm, kuru iedzīvotāji, kā rāda pēdējā laika notikumi, nemaz taupīt nevēlas. Kopš 2010.gada palīdzība jau ir sniegta Grieķijai, Īrijai, Portugālei un Kiprai. Lai gan Spānija vēl nav klauvējusi pie durvīm, visi jau spekulē, tikai kad tas notiks.

Uzskatu, ka ECB lēmumam būs pozitīvas sekas vien tad, ja tā stingri pieturēsies pie izvirzītajiem kritērijiem. Šobrīd tiek plānots, ka, lai ECB iesaistītos, valstīm būs jāpiesakās uz formālu palīdzību no eirozonas palīdzības fondiem, pakļaujoties stingriem Eiropas Stabilitātes Mehānisma programmas taupības noteikumiem. Tāpat arī tiek cerēts uz Starptautiskā Valūtas Fonda iesaisti. Taču vēsture liecina, ka pārāk bieži eirozonā ir pārkāpti un apieti pašu izvirzītie noteikumi. Lai atceramies, kā 2003. un 2004.gadā Francija, Itālija un pat Vācija centās mīkstināt Stabilitātes un izaugsmes paktu, kas tā arī nekad nav ticis pilnībā ievērots. Līdz ar to būtiskākais ir jautājums, kā Eiropas Centrālajai Bankai piespiest dalībvalstis pildīt izvirzītos noteikumus, ja tās rīcībā nav piespiešanas mehānismu, lai to panāktu.

Tāpat jāņem vērā, ka, pieņemot lēmumu par obligāciju iepirkšanu neierobežota daudzumā, ECB būtībā uzņemas jaunu funkciju - garantēt, lai valstu obligāciju procentu likmes nebūtu pārlieku augstas. Taču ECB pamatuzdevums ir nodrošināt cenu stabilitāti. Tādēļ ir svarīgi, lai grūtībās nonākušo valstu obligāciju procentu likmju pazemināšana nekļūtu par ECB galveno rūpalu, jo šie abi mērķi var izrādīties konfliktējoši.

ECB lēmums var īstermiņā izlīdzināt aizņemšanās izmaksas, bet šādā veidā ”nopirktais” laiks dārgi maksās, ja netiks atrisinātas krīzes pamatā esošās problēmas. Palīdzību prasošo valstu iedzīvotāji vairs nav gatavi vēl vairāk savilkt jostas, kā to spilgti liecina pēdējo dienu plašie protesti Spānijā un Grieķijā. Tāpat arī reti kurš Vācijas iedzīvotājs vēlas aizdot vēl vairāk, ja reiz nav pārliecības, ka naudu izdosies atgūt. Zīmīgs ir Vācijas konstitucionālās tiesas lēmums, kas, lai gan deva zaļo gaismu 500 miljardus eiro lielajam Eiropas Stabilitātes Mehānismam, vienlaikus noteica, ka pašreizējo Vācijas pienesumu (190 miljardus eiro) nevar palielināt bez Vācijas parlamenta piekrišanas.

Satraucoši ir tas, ka daudzu eirozonas valstu parādi arvien turpina pieaugt, jo to ekonomikas stagnē vai grimst recesijā un budžeta ienākumi turpina sarukt. Piemēram, Grieķija šobrīd cenšas panākt ilgāku laiku, lai atmaksātu parādus un samazinātu izdevumus. Taču ekonomikai kļūstot vājākai, tai būs arvien grūtāk veikt maksājumus. Ja kas būtiski nemainīsies, Grieķija turpinās virzīties pretim bezdibenim - bezdarbs Grieķijā jau ir pieaudzis līdz 24,4%. Cēlonis ir meklējams strukturālās problēmās: konkurētnespējā, iesīkstējušā darbaspēka tirgū, pelēkajā ekonomikā utt. Arī relatīvi veiksmīgās valstīs ir savas problēmas - ja salīdzinām Vāciju un tās kaimiņzemi, tad Francijā vienas vienības ražošanas izmaksas kopš 2000.gada ir pieaugušas par 28%, kamēr Vācijā tikai par 8%!

Atklāti runājot, līdz 2008. gada krīzei eirozonas valstis dzīvoja iluzorā fiskālā leiputrijā, jo finanšu tirgi to izdotās obligācijas īpaši nešķiroja uzticamās un mazāk uzticamās. Grieķija varēja aizņemties uz teju tādiem pašiem noteikumiem, kā Vācija. Visi ticēja, ka parādu krīze var piemeklēt vien attīstības valstīs, kā tas notika, piemēram, Latīņamerikā pirms trīsdesmit gadiem. Bet nu skaidri redzams, ka arī eirozonas valstis var nonākt līdzīgā situācijā. Izkļūt no tās varēs tikai ar stingru apņēmību sakārtot valsts finanses.

Finanšu sakārtošanai ir jāiet vienā solī ar ekonomikas atveseļošanas pasākumiem. Šeit būtiska loma būs ES nākamajam daudzgadu budžetam 2014.-2020. gadam, kas noteiks, kā tiks sadalīta nauda Eiropas izaugsmei svarīgām programmām. Kā ”ēnu ziņotāja” par šo jautājumu EP Starptautiskās tirdzniecības komitejā, es sekošu, lai tiktu sniegts pietiekams atbalsts inovatīvas ekonomikas stiprināšanai, jo tikai tā ES varēs būt konkurētspējīga iepretim citiem nozīmīgākajiem tirdzniecības partneriem. Latvijai šajās sarunās ir ļoti būtiskas likmes, jo Komisijas piedāvātie 2,5% griesti no IKP Eiropas fondu līdzekļiem ir būtiski mazāki nekā 3,7% no IKP, ko Latvija saņem esošajā periodā. Tikpat būtiski ir, lai netiktu samazināts kopējais budžeta apjoms. Neoficiāli ir izskanējis, ka dalībvalstis centīsies samazināt Komisijas piedāvājumu (1 triljons eiro) par aptuveni 100 miljardiem eiro. Arī tiešmaksājumus palielināt mūsu zemniekiem būs vēl grūtāk, ja kopējais naudas apjoms būs mazāks.

Diskusijas par ”Eiropas nākotni”, iespējamo federāciju un dažādu pārvaldes mehānismu transformāciju kļūs arvien maznozīmīgākas, ja nespēsim nodrošināt jau tagad, ka Eiropas finanses, ekonomika atveseļojas un kļūst konkurētspējīga. Pretējā gadījumā mēs varēsim gadiem strīdēties par labāko institucionālo risinājumu šādai vai tādai federācijai, taču pasaulē nevienam tas vairs īsti neinteresēs, jo būs redzams, ka aiz sarežģītām institucionālām konstrukcijām nav stingras politiskas gribas atrisināt problēmas.