16.02.2012

Vadošās etiķetes un protokola speciālistes Jeļenas Avotiņas-Jekateriņičevas runa 15.02.2012. EP Strasbūrā organizētajā konferencē “Kāpēc latviešu valodai jāpaliek par vienīgo valsts valodu Latvijā”

Mans vārds ir Jeļena, es esmu krieviete. Es sešpadsmit gadus dzīvoju neatkarīgā Latvijā. Man ir savs uzņēmums, esmu etiķetes un protokola eksperte. Cienījamie Eiroparlamenta deputāti: es, Latvijas krieviete, esmu kategoriski pret ideju ieviest Latvijā krievu valodu kā otro valsts valodu divu iemeslu dēļ - gan kā speciāliste, gan kā privātpersona. Sākšu ar pirmo.Diplomātiskajā etiķetē ir četri pamatprincipi. Lai pasaulē nebūtu etnisku konfliktu un karu, visām ANO valstīm tos ir obligāti jāievēro: pirmais – suverenitāte, otrais – valstu līdztiesība, trešais– teritoriālā nedalāmība, ceturtais – neiejaukšanās iekšējās lietās.

Referenduma iniciatori krievu valodu kā otro valsts valodu cenšas pasniegt kā iekšējo lietu. Tie ir meli. Iekšējā lieta ir tad, ja runa ir par izmirstošu valodu ar mazu skaitu šīs valodas nesēju, kurus valstij ir jāatbalsta. Manā Dzimtenē Krievijā saskaņā ar ANO datiem 2009.gadā tādas bija 136 valodas pie vienīgās valsts valodas – krievu. Šodien Latvijā kāds mums grib iestāstīt, ka krievu valoda ir izmirstoša? Ka Latvijā to vajag saudzēt un sargāt kā muzejā? Protams, tas ir absurds, jo krievu valodas pastāvēšanai pasaulē nekas nedraud atšķirībā no tiešām retās latviešu valodas. Jautājums par otro valsts valodu, kolēģi, atrodas pavisam citā kontekstā, konkrēti – Latvijas suverenitātē. Tā ir cieņa pret valsts karogu, himnu, ģerboni un valodu.

Pati ideja ieviest Latvijā otro valsts valodu būtībā līdzinās tam, kā publiski kāds dedzinātu valsts karogu vai izmantotu to kā kabatlakatiņu pie iesnām. Vai arī - sāktu izsmiet valsts himnas tekstu vai mūziku. Valsts simbola necienīšana – tā ir suverenitātes principa pārkāpšana. Tāpēc kā speciāliste esmu kategoriski pret manu dzimto krievu valodu kā otro valsts valodu neatkarīgā un līdztiesīgā Latvijā. Līdzīgi tam, kā atbalstīšu krievu valodu kā valsts valodu Krievijā.

Kā privātpersona vēlos teikt, lūk, ko. Varu to apliecināt, varu apzvērēt – nekādas etniskās diskriminācijas Latvijā nav. Ne man, ne maniem ģimenes locekļiem nekādu krievu valodas lietošanas ierobežojumu nav bijis, arī karjeras ierobežojumu etniskās piederības dēļ nav bijis.

Es strādāju ar auditoriju krievu valodā, tai skaitā – arī ar latviešiem. Man ir ļoti sarežģīta nozare, tāpēc grūti vadīt 8-stundu semināru citā valodā. Tādos gadījumos manās nodarbībās atbilstoši likumdošanai piedalās tulki. Mana meita mācījās Rīgā Krievu institūtā, saņēma psiholoģijas bakalaura un maģistra diplomu uzņēmējdarbībā. Viņa zina trīs valodas: latviešu, franču un krievu, un strādā tajā valodā, kādā pie viņas griežas klienti. Mūsu mazmeitai ir pieci gadi. Viņa iet pašvaldības bezmaksas bērnudārzā, kurā audzinātāji un bērni sarunājas krievu valodā. Nodarbības angļu un latviešu valodā notiek divas reizes nedēļā, vecākiem – bez maksas. Mēs saņemam bezgala daudz ikdienas pakalpojumus dzimtajā krievu valodā, sākot ar izziņu biroju, speciālistiem aptiekās, veikalu, kafejnīcu un banku darbiniekiem, frizieriem, taksistiem un citiem. Mēs bez ierobežojumiem pērkam un lasām milzīgu daudzumu preses krievu valodā - gan ievesto no Krievijas, gan vietējo, kura tiek izdota Latvijā. Mana ģimene pērk vai pasūta Rīgā četras dienas avīzes krievu valodā, trīs iknedēļas žurnālus, piecus ikmēneša žurnālus. Mēs skatāmies televīzijas raidījumus krievu valodā, mums ir trīs vietējie TV kanāli par jaunumiem krievu valodā un nepārskaitāmi daudzi ārvalstu kanāli, ieskaitot Euronews krievu versijā. Vēl piemērs - uz TV pults ir valodas izvēlne sporta raidījumiem. Gribam – klausāmies latviešu valodā, gribam – klausāmies krievu. Automašīnā bieži klausāmies radio-FM, kur es zinu vairāk nekā piecas radiostacijas ar diennakts pārraidēm krievu valodā. Mēs skatāmies izrādes krievu valodā dažādos teātros. Mēs brīvi ceļojam pa visu pasauli, pa Eiropu bez vīzām. Pie kam, tiesības strādāt Eiropas Savienībā nekādā gadījumā nav saistītas ar etnisko piederību un ir atkarīgas tikai no mūsu kvalifikācijas. Man, Latvijas krievietei, kā speciālistei ir klienti Eiropas Savienībā. Mēs Latvijā brīvi pērkam un izdodam savas grāmatas krievu valodā.

Vai šos neapstrīdamos faktus var nosaukt par „etnisko diskrimināciju”? Tādas Latvijā absolūti nav. Bet tie, kuri apgalvo pretējo, vienkārši ņirgājas par realitāti. Tieši otrādi, ir cita problēma, kuru izsauc referenduma iniciatori. Pat sešpadsmit dzīves gadu laikā man ir sarežģīti iemācīties valsts valodu tādā līmenī, kādā runā mans dzīvesbiedrs – latvietis, viņa kolēģi un mūsu draugi. Latviešu valoda ir ļoti sena, sarežģīta, skaista. Un iemācīties to, tajā runāt (atvainojiet, ja ar kļūdām) man ļoti patīk. Problēma ir tāda, ka dažādā etniskā vidē latvieši, kuri zina vairākas valodas, ar pietāti pret sarunu biedru parasti pāriet uz krievu valodu.

Un lūk, šiem laipnajiem cilvēkiem šodien no krievu diasporas daļas ir radīta nopietna psiholoģiska trauma. Mūsu mājas kaimiņam, kurš mums sniedzis draudzīgu roku, ir dots boksera sitiens, pie tam – mugurā. Tā vietā, lai parādītu pastāvīgu cieņu pret PIRMO valsts valodu, mēs organizējam referendumu par OTRO it kā „lai saglabātu krievu iedzīvotāju pašcieņu”. Bet cieņa – tā ir aksioma labām manierēm, ko nav iespējams saglabāt uz citu rēķina. Valsti veidojošā nācija - latvieši šodien jūtas galēji apvainoti, viņiem tiešām ir dots morāls sitiens, kuru pēc elitārās etiķetes terminoloģijas var nosaukt par huligānismu. Referenduma organizatori acīmredzot nezina angļu sakāmvārdu: „Mans deguns beidzas tur, kur sākas mana kaimiņa deguns”. Viņi veic pilnīgi nekaunīgu un nejēdzīgu valsti graujošu darbību, kuru labi audzināti cilvēki ar labām manierēm nekad nedrīkst atbalstīt.

Kolēģi, neviens Latvijā nešaubās, ka 18.februāra referendumā tautas griba būs skaidra un noteikta – Latvija nobalsos pret otru valsts valodu. To nekaunīgās idejas autori zina ne sliktāk par mums. Bet savas uzstāšanās beigās gribu pievērst Jūsu uzmanību šādiem apstākļiem: Latvija tiešām demokrātiska valsts ar ļoti augstu cilvēktiesību ievērošanas līmeni, jo pieļauj šādas bezjēdzīgas iniciatīvas vieniem un tiem pašiem iniciatoriem jau vairākus gadu desmitus. No augstās Eiroparlamenta tribīnes atļaujiet man personīgi apsūdzēt Eiroparlamenta deputāti Ždanokas kundzi. Es jūs, Tatjana Arkdjevna, apsūdzu par to, ka ar savu darbību apkaunojat manu lielo krievu tautu. Mēs, etniskie krievi, esam godīgi un kārtīgi ļaudis. Mēs dzīvojam visā pasaulē, bet nekur, izņemot Latviju, krievu diaspora nenes apvainojumus savas valsts etniskajam vairākumam, kā jūs un jūsu idejiskie līdzbiedri to sistemātiski provocējat Latvijā. Tāpat es Jūs apsūdzu, Ždanokas kundze, morālā noziegumā Latvijas krievu veselas paaudzes priekšā, kuriem jūsu neproduktīvā darbība uz laikiem ir sabojājusi dzīvi.

Paskaidroju. Pirms vairāk nekā piecpadsmit gadiem, kad šī politiķe sāka savu karjeru, viņa un viņas līdzbiedri saviem vēlētājiem uzstādīja divus melīgus un ciniskus mērķus: par iespējām iegūt pilsonību nulles variantā un par krievu valodu kā otro valsts valodu. Labi apzinoties, ka valsti veidojošā nācija nekad nepiekritīs šīm graujošajām idejām un ka to īstenošana nav iespējama, Ždanokas kundze savus piekritējus padarīja par politiskās karjeras platformu. Pilsonību kā dāvanu, Tatjana Arkadjevna, nedod neviena valsts pasaulē, ieskaitot Krieviju. Cilvēkam, kurš vēlas kļūt par kādas valsts pilsoni, ir jāizsaka sava vēlēšanās ar oficiālu iesniegumu un jāiziet procedūra, kuru katra valsts ir noteikusi. Pretējā gadījumā noteikti atrastos cilvēki, kuri teiktu: “Ko vēl ne, man nevajag jūsu Latvijas pilsonību, es gribu Izraēlas, Krievijas, Vācijas … pilsonību”.

Vairāk nekā piecpadsmit gadus liels daudzums Latvijas krievu diasporas pārstāvju - vienkāršie ļaudis, kuri neorientējas politikā, tiešām tic ciniskajām Ždanokas kundzes tēzēm. Bet laiks iet, šiem cilvēkiem vairs nav trīsdesmit gadu, kad valsts valodu var iemācīties viegli, bet jau ap piecdesmit, kad mācīties ir objektīvi grūtāk. Tā vietā, lai savlaicīgi veidotu karjeru, aktīvi strādātu, šie ļaudis gaida deputātes apsolījumus un piedalās Latvijas suverenitātes graušanas projektos. Ar viņiem viegli manipulēt, jo pieaugušiem cilvēkiem grūti mainīt viņu daudzu gadu politiskos štampus. Starp citu, pūļa efekts ir labi pazīstams.

Man bija svarīgi pateikt Jums, cienījamie Eiroparlamenta deputāti, ka ne visi Latvijas krievi ir spējīgi uz tādu rupjību, meliem un nepateicību pret latviešiem. Mana ģimene, mani draugi, mani kolēģi, mani klienti mīl Latviju ne jau izdevīga politiskā amata dēļ, bet patiesi ar savu dzīvi. Es mīlu Latviju no visas sirds tāpat, kā savu dzimteni Krieviju.

Lai dzīvo neatkarīga un suverēna Latvija ar vienīgo valsts valodu – latviešu!