fbpx

09.06.2011

8.jūnijāi Eiropas Parlamentā Strasbūrā Baltijas valstu deputāti kopā ar kolēģiem no Polijas, Vācijas un citām Eiropas Savienības valstīm pulcējās piemiņas brīdī, lai atcerētos Padomju Savienības īstenotās iedzīvotāju masveida deportācijas no Baltijas valstīm.

[slickr-flickr search=sets set=72157633313109766]

Klātesošie nolika ziedus pie piemiņas plāksnes deportāciju upuriem, kuru pirms pieciem gadiem Strasbūrā, Eiropas Parlamentā novietoja Baltijas valstu deputāti.
14.jūnijā apritēs 70 gadi, kopš īstenotas pirmās iedzīvotāju masveida deportācijas no Latvijas.

08.06.2011

DIENA.LV

Jaunievēlētajam Valsts prezidentam Andrim Bērziņam (ZZS) pirmie darba mēneši prezidenta amatā būs jāpavada sūrā darbā, īpaši iepazīstoties ar nepieciešamo informāciju ārlietu jomā, sacīja Eiropas Parlamenta (EP) deputāte Inese Vaidere (Vienotība).

Viņa piebilda, ka darbs paies, konsultējoties ar speciālistiem Ārlietu ministrijā un Ministru kabinetā.

I.Vaiderei ir grūti prognozēt, kā A.Bērziņš darbosies ārpolitikā. “Kā bankas vadītājs viņš ir atzīstams kā kompetents cilvēks, bet, cik ļoti precīzi viņš spēj noformulēt Latvijas intereses ārpusē, ir sarežģīts jautājums. Domāju, ka daudz kas būs atkarīgs no tā, kādus padomniekus Bērziņš izvēlēsies,” norādīja EP deputāte.

Spriežot pēc pirmajām intervijām pēc viņa ievēlēšanas amatā, jaunievēlētajam prezidentam būs “loti, ļoti daudz” jāstrādā. Šajā brīdī prezidentam ir svarīgāk formulēt savu viedokli vairākos jautājumos, nekā būt ar tautsaimnieka prasmēm, jo tās nav primāras prezidenta darbā. Ekonomists ir vajadzīgs valdības vadītāja darbā, bet prezidents darbojas ārpolitikas laukā un reprezentē valstī, skaidroja EP deputāte.

“Viss ir atkarīgs no Bērziņa, vai viņa darbība būs gods vai kauns Latvijai. Katrs Latvija pilsonis ir ieinteresēts, lai prezidents, kurš viņu pārstāv starptautiski, darītu godu mūsu valstij. No šāda viedokļa es vēlu jaunievēlētajam prezidentam vislabāko,” uzsvēra I.Vaidere.

Jautāta, vai A.Bērziņš spēs samazināt plaisu, kas valda starp tautu un varu, viņa izteica šaubas. Tam par iemeslu ir cilvēku rūgtums, kas radās, neievēlot sabiedrībā atbalstīto pašreizējo Valsts prezidentu Valdi Zatleru.

I.Vaidere arī kritiski novērtēja prezidenta ievēlēšanas procesu, jo tas apvienoja tos pašus politiskos spēkus, kuri Saeimā balsoja “pret tiesiskumu”. Viņa paskaidroja, ka runa ir par Saskaņas centru, apvienību Par labu Latviju un Zaļo un zemnieku savienību, kuru deputāti balsoja pret atļaujas izsniegšanu, lai veiktu kratīšanu Saeimas deputāta Aināra Šlesera (PLL) dzīvesvietā.

Kā ziņots, Saeima 26.maijā neatbalstīja atļaujas došanu Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam veikt kratīšanu A.Šlesera dzīvesvietā. Kā vienu no iemesliem minot šī balsojuma iznākumu, pašreizējais Valsts prezidents V.Zatlers 28.maijā paziņoja par parlamenta atlaišanu.

Jau ziņots, ka 2.jūnijā otrajā Valsts prezidenta vēlēšanu kārtā Saeima par Valsts prezidentu ievēlēja A.Bērziņu.

Par A.Bērziņa ievēlēšanu prezidenta amatā aizklātās vēlēšanās nobalsoja 53 deputāti, bet pret bija 44 balsis. Par otru augstā amata kandidātu - V.Zatleru - nobalsoja 41 tautas kalps, bet pret - 56 deputāti.

Kopā vēlēšanās piedalījās 99 parlamentārieši, derīgu vēlēšanu zīmi nodeva 97 deputāti.

Pašreizējā prezidenta V.Zatlera pilnvaras beigsies šā gada 7.jūlijā.

27.05.2011

Brisele, 26.maijs. Atklājot debates Eiropas Parlamentā par ES-Azerbaidžānas attiecībām, to vadītāja, Eiroparlamenta deputāte Inese Vaidere, norādīja uz Azerbaidžānas kā ES partneres stratēģisko nozīmi.

Norādot uz nepieciešamu attīstīt abu partneru bilaterālās attiecības, deputāte uzsver: “Azerbaidžāna ir sevišķi nozīmīga ES enerģijas avotu dažādošanas un enerģijas piegādes drošības mērķiem. Bez Azerbaidžānas mēs nespēsim nodrošināt arī Nabucco gāzes vada darbību, kas pārtrauktu Krievijas enerģijas monopolu pār Eiropu. ES un Azerbaidžāna jau ir noslēgušas vienošanos par gāzes piegādi Nabucco. Mēs tādēļ ceram, ka Azerbaidžāna pildīs šo apņemšanos un nākotnē palielinās enerģijas piegādes apjomus Eiropai. ES savukārt Azerbaidžānai ir nozīmīga gan kā plašs un pieaugošs enerģijas tirgus, gan kā stabils, uzticams partneris sekulārai valstij reģionā, kurā par ietekmi aktīvi cīnās gan Krievija, gan Irāna.”

Vienlaikus, deputāte debatēs uzsvēra arī ES lomu ieilgušā Kalnu Karabahas konflikta atrisināšanā, kurā ārvalstu, tostarp ASV, centieni ir izrādījušies neveiksmīgi. “ES ir gan nepieciešamā ekspertīze, gan praktiskās iespējas atrisināt šo ieilgušo konfliktu un atjaunot drošību un stabilitāti Kaukāza reģionā, kas ir būtiski ne vien tā ekonomiskajai izaugsmei, bet arī ES Kaimiņattiecību politikas īstenošanai,” skaidro deputāte. “Ir skaidrs, ka starptautiskā likumdošana ir Azerbaidžānas pusē. Uz to ir norādījis arī Eiropas Parlaments, pieprasot nekavējoties Armēnijai pārtraukt Azerbaidžānas valsts teritoriju okupāciju.”

I. Vaidere debatēs uzsvēra arī vēsturisko pieredzi, kas vieno Latviju un Azerbaidžānu - ilgos gadus, kas pavadīti zem Krievijas impērijas un vēlāk - Padomju Savienības sloga.

Azerbaidžāna ir lielākā Dienvidkaukāza valsts, kurā ir vienas no pasaulē ievērojamākajām naftas un dabasgāzes rezervēm, kas to padara par vienu no galvenajiem potenciālajiem enerģijas piegādātājiem Eiropai. Debates “ES-Azerbaidžānas attiecības ģeopolitiskā perspektīvā” viedokļu apmaiņā apvienoja Eiroparlamenta deputātus, augstas Azerbaidžānas valsts amatpersonas, kā arī nevalstisko organizāciju pārstāvjus.

27.05.2011

Rīga, 26. maijā. EP deputāte Inese Vaidere labprāt atbalsta radošus, saistošus un izzinošus konkursus, kas dod iespēju parādīt savas radošās vai erudīcijas spējas ikvienam interesentam. Šogad Inese Vaidere ir atbalstījusi virkni dažādu konkursu -sadarbībā ar sabiedrību „Tilde”, valsts aģentūru „Kultūras informācijas sistēmas” un portāluwww.ParSportu.lv atbalstīts erudīcijas konkurss „Meklē un atrodi datu bāzē letonika.lv!”, Inese Vaidere bija skolu un studējošās jaunatnes radošo darbu konkursa „Jaunais sporta žurnālists” žūrijas goda locekle, ko organizēja Latvijas Sporta muzejs sadarbībā ar IZM Valsts izglītības satura centru, jau trešo gadu deputāte atbalstīja skolu jaunatnes literārās jaunrades konkursu „Mans Oskars Kalpaks”. Visu šo konkursu laureāti balvā par savu labo sniegumu šajos konkursos saņēma uzaicinājumu no I.Vaideres viesoties Eiropas Parlamentā Briselē.

Tāpat deputāte kā Latvijas Ekonomikas attīstības foruma (LEAF) prezidente vēl pagājušā gada novembrī uzaicinājumu viesoties Eiropas Parlamentā Briselē piešķīra arī X LEAF studentu zinātnisko darbu konkursa finālistiem – dažādu augstskolu studentiem, kuru zinātniskie darbi žūrijas vērtējumā ieguva augstāko vērtējumu.
23. un 24. maijā godam pelnītajā braucienā uz Eiropas Parlamentu Briselē devās šo konkursu laureāti, kā arī lielāko Latvijas augstskolu studentu pašpārvalžu vadītāji. Brauciena laikā grupas dalībniekiem bija iespēja apskatīt Eiropas Parlamentu, iepazīties ar ES institūciju darbu un EP deputāta darba pienākumiem, kā arī apmeklēt Briseles ievērojamās vietas.
„Tikšanās ar cilvēkiem – un šoreiz pārsvarā jauniešiem – vienmēr dod papildus stimulu darbam, jaunas idejas projektiem, piepilda ar pozitīvām emocijām un ļauj iepazīties ar gaišiem, optimistiskiem cilvēkiem,”pēc tikšanās ar grupas dalībniekiem teica I.Vaidere.„Radoša, zinoša un zinātkāra sabiedrība ir mūsu bagātība. Patlaban ir laiks jauniem sasniegumiem un jaunu cilvēku jaunām idejām, tāpēc esmu ļoti iepriecināta personīgi iepazīties ar tiem, kuru rokās ir kompass mūsu valsts pareizam kursam,” piebilda deputāte.

24.05.2011

DIENA.LV

Bijušās Ukrainas premjerministres un opozīcijas līderes Jūlijas Timošenko aizturēšana, iespējams, ir politiski motivēta rīcība no Ukrainas tieslietu institūciju puses, kas būtībā ir vēršanās pret opozīcijas spēkiem, portālam Diena.lv norādīja Eiropas Parlamenta Ārlietu komitejas deputāte Inese Vaidere.

Viņasprāt, notikumu attīstība liecina, ka varas partijas mēģina iebiedēt savus politiskos konkurentus.

“Cerams, ka izmeklēšana notiks likumā noteiktajā kārtībā, un Ukraina neatkārtos līdzīgu politiskās izrēķināšanās scenāriju, kā tas notika Krievijā ar Mihaila Hodorkovska tiesas prāvām,” skaidroja I.Vaidere.

Eiropas Parlamenta Ārlietu komitejas deputāte ir pārliecināta, ka patlaban pie varas esošie politiķi vēlas ciešāku sadarbību ar Krieviju, taču Ukrainai ir visas iespējas kļūt par demokrātisku, uz rietumu vērtībām balstītu valsti.

Ukrainas ģenerālprokuratūra otrdien uz nopratināšanu izsauca bijušo premjerministri J.Timošenko, lai viņa sniegtu liecības par 2009.gadā noslēgtajiem Ukrainas un Krievijas gāzes piegādes līgumiem un citiem iespējamiem pārkāpumiem. I.Vaidere norādīja, ka patlaban informācija par notikumiem J.Timošenko lietā ir pretrunīga.

Arī lielākā Eiropas Parlamenta politiskā frakcija jau paudusi nosodījumu par J.Timošenko aizturēšanu.

17.05.2011

DIENA.LV

Krievijas un ES divpusējo attiecību pamatā ir Stratēģiskās partnerības un sadarbības nolīgums, kas stājās spēkā 1997. gadā. Krievija ir vienīgā ES austrumu kaimiņvalsts, kam ir stratēģiskās partneres statuss, jo tā savulaik šo statusu pieprasīja.

Kopš Partnerības nolīguma noslēgšanas ir pagājuši vairāk nekā desmit gadi, un tas nenoliedzami ir novecojis. Sākotnēji plānoja, ka jauns nolīgums tiks noslēgts, kad iepriekšējais būs darbojies desmit gadus, taču tas joprojām nav izdevies. Līdzšinējais diemžēl nav nesis cerētos rezultātus nevienā no četrām sadarbības pamatjomām (ekonomiskā sadarbība, ārējā drošība, izpēte un izglītība, brīvība, drošība un tiesiskums). Krievijas politikas rezultātā bieži zaudējumus cietuši Eiropas uzņēmēji un pat nozares. Lai situāciju mainītu, nepieciešams daudz spēcīgāks, precīzāk definēts un juridiski saistošs partnerības nolīgums.

Sarunas par to tika uzsāktas jau 2008. gadā, taču progress joprojām ir minimāls. Iemesls - Krievijas nevēlēšanās veikt nepieciešamās reformas un, ja runājam par ekonomiku, tad vispirms jau tirdzniecības un investīciju jomās.

ES ir Krievijas lielākais investors un tirdzniecības partneris - 2008. gadā Krievijā investējām 26,3 miljardus eiro, veidojot 75% no tiešajiem ārvalstu ieguldījumiem. Tomēr, neskatoties uz ievērojamo pienesumu Krievijas ekonomikai, ES investori tiek pastāvīgi pakļauti dažādām grūtībām un zaudējumus nesošiem ierobežojumiem. Tādēļ ārkārtīgi svarīga ir Krievijas iestāšanās Pasaules Tirdzniecības organizācijā (PTO), lai nodrošinātu tās likumdošanas un politiskās prakses atbilstību demokrātiskiem standartiem. Viena no ES pamatprasībām ir juridiski saistoša paragrāfa iekļaušana jaunajā sadarbības nolīgumā, kas atbilstoši PTO kritērijiem regulētu savstarpējo tirdzniecību un investīcijas, kā arī izveidotu strīdu izšķiršanas mehānismu. Krievija šādai nostādnei pretojas visiem spēkiem, pat novedot Eiropas Komisiju līdz sarunu īslaicīgai pārtraukšanai. Tas, kaut kopumā neliecina par pozitīvu notikumu attīstību, tomēr izraisa zināmu gandarījumu par rakstura stingrības parādīšanos ES pozīcijā.

Krievija protekcionisma politiku realizēja jau pirms globālās krīzes sākšanās, būtiski ierobežojot ES preču eksportu. 2008. gadā ES preču eksports uz Krieviju bija mērojams 105 miljardos eiro, bet Krievijas eksports uz ES - 177,8 miljardos, veidojot tirdzniecības deficītu 72,8 miljardu apmērā. 2010. gadā ES eksportēja preces uz Krieviju par 86,6 miljardiem, bet attiecīgais imports bija 154,9 miljardi.

Protekcionisma politikas negatīvā ietekme ir izjūtama visos līmeņos - jau gadiem zināms, ka no ārzemniekiem kaimiņvalstī nereti tiek pieprasīta krietni lielāka samaksa par to pašu pakalpojumu nekā no vietējiem iedzīvotājiem. Tikmēr īpaši smagi no diskriminācijas cieš mūsu uzņēmēji. Viņi, īpaši lauksaimniecības, elektronikas un auto industriju pārstāvji, saskaras ar ievērojamām grūtībām piekļūt Krievijas tirgum. Kā piemērs minami nepamatoti paaugstinātie eksporta tarifi ES ekonomikai nozīmīgām precēm, tajā skaitā koksnei un metālu izstrādājumiem. Situāciju vēl vairāk pasliktina pastāvošā ekonomiskā nedrošība, tiesiskuma trūkums un korumpētība, kā arī fakts, ka 2010. gadā tika izveidota Krievijas, Kazahstānas un Baltkrievijas muitas savienība, radot augstākus, PTO standartiem neatbilstošus kopējos tarifus un vēl vairāk ierobežojot ES eksportu uz Krieviju. Pateicoties vāji apsargātajām robežām, muitas savienība rada arī labvēlīgākus apstākļus plaukstošajam nelegālajam tirgum. ES tādēļ pēdējā laikā īpaši rūpējas par sava intelektuālā īpašuma, patentu, tehnoloģiju un zināšanu aizsardzību.

Vēl viens aspekts - Krievijas noteiktās sanitārās un fitosanitārās prasības importētajām precēm. Tās nav zinātniski pamatotas un neatbilst PTO prasībām, taču ievērojami ierobežo ES eksportu. To negatīvo ietekmi īpaši spēcīgi izjūt lauksaimniecības produktu eksportētāji - šis eksports veido 8,8 miljardus eiro jeb 10% no kopējā ES eksporta uz Krieviju. Krievija ir apņēmusies pielāgot savu likumdošanu starptautiskajiem standartiem, taču, kā jau ierasts, solījumu realizācijai praksē aizvien rodas jauni šķēršļi.

Reformām enerģijas sektorā jābūt vienam no būtiskākajiem priekšnosacījumiem sadarbības attīstīšanai ar Krieviju. Vēl nesen savas vizītes laikā Briselē Krievijas premjers Putins ES Enerģētikas neatkarības direktīvu nosauca par «īpašuma konfiskāciju», draudot ar gāzes cenu palielinājumu. Tai pašā laikā Krievijas valdība atkārtoti izspēlē savu ES enerģijas atkarības kārti, uzstājot uz lielākām ES investīcijām, lielāku palīdzību. Šim mērķim prezidents Medvedevs izsludinājis t. s. modernizācijas politiku, parakstot ar ES Partnerību modernizācijai. Tā balstīta uz ES tehnoloģiju un zināšanu sniegšanu Krievijai pret solījumiem aktīvāk stiprināt demokrātiju un tiesiskumu. Vienošanās kopumā pozitīva un reformu ieviešana praksē kavējas. Tā arī neaptver visus nozīmīgos jautājumus, tādēļ nebūtu uzskatāma par īstu pamatu jaunajam sadarbības nolīgumam.

Ir skaidrs, ka Brīvās tirdzniecības nolīgums starp ES un Krieviju tiks saglabāts kā ilgtermiņa mērķis, taču līdz tā realizācijai Krievijai vēl daudz jāsasniedz - jāuzlabo vietējo darījumu un ieguldījumu vide, jāapkaro korupcija, jāatsakās no protekcionisma politikas, jānodrošina intelektuālā īpašuma tiesības, likuma vara un cilvēktiesību ievērošana. Bez īpašuma tiesību aizsardzības un godīgas tiesu sistēmas nav iespējama ne vietējās, ne starptautiskās uzņēmējdarbības un tirdzniecības civilizēta attīstība. Kā Eiropas Parlamenta Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinuma veidotāja to esmu uzsvērusi Atzinumā par ieteikumu Padomei un Komisijai par jauno ES un Krievijas nolīgumu.
Krievija nenoliedzami ir nozīmīga ES partnervalsts - ES trešais un Latvijas otrs lielākais tirdzniecības partneris. ES un Krievijas sadarbības un tirdzniecības potenciāls ir ievērojams, tādēļ jo svarīgāk ir noslēgt skaidru, precīzi definētu un spēcīgu jauno partnerības un sadarbības nolīgumu. Gan tādēļ, lai aizsargātu mūsu ekonomiskās intereses, pasargātu savus uzņēmējus un investorus, gan lai veidotu savstarpēji izdevīgu sadarbību un veicinātu Krievijas pārveidi par patiesi demokrātisku un stabilu kaimiņu.

04.05.2011

Pagājušajā nedēļā vizītē uz Turkmenistānas galvaspilsētu Ašhabadu devās Eiropas Parlamenta delegācija Ārlietu Komitejas un Centrālāzijas delegācijas ietvaros, kurā piedalījās Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere. Vizītes mērķis – veicināt konstruktīvākas un veiksmīgākas sadarbības izveidošanos starp ES un Turkmenistānu. Tās ietvaros EP delegācija piedalījās augsta līmeņa sanāksmē, tiekoties ar Turkmenistānas ārlietu ministru, EDSO un UNICEF pārstāvjiem, kā arī ar Turkmenistānā strādājošajiem Eiropas biznesa pārstāvjiem. Delegācija piedalījās arī otrajā ES-Turkmenistānas starpparlamentu sanāksmē.
Pēc šīs vizītes I.Vaidere, kā arī pārējie EP deputāti - delegācijas locekļi gaidāmajā plenārsēdes balsojumā par Partnerības un Sadarbības Līguma (PSL) ratifikāciju ar Turkmenistānu aicinās savus kolēģus EP balsot atbalstoši. Inese Vaidere uzsvēra, ka ātra PSL ratifikācija ir ārkārtīgi svarīgs punkts auglīgas nākotnes dialogam nodrošināšanai ar Turkmenistānu. PSL varētu kalpot par pamatu ES un Turkmenistānas sadarbībai, pie kam ES tādējādi varētu iegūt iespēju sekmēt uz rezultātiem orientētus reformu procesus Turkmenistānā.
Runājot par Turkmenistānas ekonomiskajiem sniegumiem, I.Vaidere norādīja, ka pēdējo gadu nozīmīgie uzlabojumi šajā jomā ir patiešām ievērojami. PSL arī nodrošinātu stingrāku ES-Turkmenistānas ekonomisko sadarbību, it īpaši enerģētikas sadarbības jomā. „ES ir nepieciešams nostiprināt tās klātbūtni reģionā. Turkmenistāna ir vienīgā valsts Centrālāzijā, kurai nav PSL, tādēļ, lai ES kļūtu aktīvāka un padarītu savu balsi dzirdamāku, mums ir nepieciešams ratificēt PSL,” pauda deputāte.
Visi EP delegācijas locekļi aicināja ES ieņemt aktīvāku lomu šajā valstī, koncentrējoties uz konkrētiem ekonomiskiem projektiem un praktiskāku atbalstu pozitīvu reformu veicināšanai.

20.04.2011

DIENA.LV

Pasaulē aizvien aktīvāk investē alternatīvās enerģijas tehnoloģijās - alternatīvo energoresursu izmantošana ir paliekoša tendence. Latvijas energobilance uzrāda lielas atšķirības starp pašnodrošinājumu un energoresursu importu (64,1%), turklāt importā dominē tradicionālie enerģijas avoti - naftas produkti, gāze, ogles -, kuru cenas strauji aug gan rūkošo rezervju, gan politiskās situācijas dēļ.

Jau 2009. gadā Eiropas Parlamenta (EP) un Padomes direktīvā par atjaunojamajiem energoresursiem (AER) un vēlāk stratēģijā Eiropa 2020 tika noteikts līdz 2020. gadam palielināt AER izmantošanu līdz 20% no ES kopējās energobilances. Līdz ar Trešo enerģijas paketi un Stratēģiju Baltijas jūras reģionam īpaši ir akcentēta arī nepieciešamība pēc enerģijas piegādātāju dažādošanas un vienotas infrastruktūras izveides Baltijas reģionā. Latvijas interesēs ir šo pieeju izmantot.

No AER ražotās elektroenerģijas ziņā ar 41,2% (2008. gada dati) Latvija ir ES līderos. Salīdzinājumam - Zviedrijā tie ir 55,5%, Somijā - 31%. Tomēr, ja ievēro mūsu resursus, tad alternatīvo enerģijas avotu izmantošana Latvijā ir salīdzinoši vāji attīstīta. No šiem 41,2% lielās HES veidoja 39%, 0,9% - mazās HES, 0,8% - VES un 0,5% - AER izmantojošas koģenerācijas stacijas.

Zināms, ka 56% Latvijas teritorijas klāj meži. Latvijas Biomasas asociācijas dati liecina, ka Latvijā koksnes pietiek 30 TWh enerģijas saražošanai gadā (Latvijas gada patēriņš ir ap 15 TWh), taču tā vietā, lai to izmantotu, mēs ik gadu aptuveni 600 tūkstošus tonnu koksnes granulu eksportējam. Skandināvija un Lielbritānija tās izmanto apkurei un elektrībai. Paši maksājam par dārgāko fosilo kurināmo. Šķeldas cenas īpatsvars enerģijas pašizmaksā (50%) ir mazāks nekā gāzei (80%), tas nozīmē, ka šķeldas izejvielu cenu svārstības mazāk ietekmētu elektroenerģijas cenas, tomēr tieši gāze 2009. gadā veidoja 28,4% no Latvijas energopatēriņa.

Latvijā ir iespējams paralēli attīstīt vairākus AER, piemēram, ģeotermālo enerģiju. Zemgalē jau ir rasti veiksmīgi risinājumi tās izmantošanai nelielos objektos - privātmājās, skolās u.tml. Veiksmīgs risinājums Latvijā būtu tādas vēja enerģijas stacijas, kuru jaudu iespējams strauji mainīt, saglabājot darba efektivitāti. HES turpinās ieņemt nozīmīgu vietu Latvijas energobilancē, taču nedrīkstētu aizmirst arī par saules enerģiju. Eiropas Savienības Joint Research Centre dati atklāj, ka kvadrātmetrs Latvijas zemes saņem tikpat daudz saules enerģijas, cik Ziemeļfrancija, Dienvidanglija un Čehija, bet Latvijas dienvidu teritorijas ir pat pielīdzināmas Parīzei, Vācijas dienvidiem un Ungārijai.

Spītējot tradicionālajiem pieņēmumiem par Ziemeļvalstīm, Dānija jau ir pierādījusi, ka saules enerģijas izmantošana var būt izdevīga. Savukārt Somijas pilsētās, kas izmanto biomasu, (pēc Latvijas Siltumuzņēmumu asociācijas datiem) 2008./2009. g. siltumtarifi bija vidēji 48 eiro/Mwh, turpretim Latvijā - 62 eiro/Mwh. Šajos virzienos jāstrādā arī mums.

Latvijas un tās iedzīvotāju interesēs ir jāattīsta valsts enerģētikas stratēģija, izvērtējot iespējamos risinājumus un perspektīvākos Latvijas energoresursu izmantošanas scenārijus. Dānija ir aprēķinājusi, ka, atbrīvojoties no fosilās enerģijas, tās IK pieaugums izmaksās ap 0,3% dārgāk. Līdzīgi aprēķini jāveic Latvijā.

Attīstot AER, bez politiskā atbalsta neiztikt, to Energoefektivitātes rīcības plānā oficiāli atzinis arī EP. Latvijas Saeimā topošajam Atjaunojamās enerģijas likumam būs noteicoša nozīme AER attīstībai valstī. Ļoti svarīgi, lai likums iezīmētu perspektīvu, radot labvēlīgus apstākļus zaļajām investīcijām, bet nepārvēršoties par atsevišķu interešu īstenošanas platformu.

Alternatīvās enerģijas attīstīšana nenoliedzami prasa spēcīgu politisko gribu un ievērojamas sākotnējās investīcijas, taču tā ir ieguldījums Latvijas ilgtermiņa attīstībā.

06.04.2011

LETA.LV

Saistībā ar avāriju Japānas Fukušimas atomelektrostacijā, šobrīd runājot par atomenerģijas nākotni, ir pārāk maz izsvērtu ekspertu viedokļu, bet ir pārāk daudz emociju, intervijā “Rietumu radio” sacīja Eiropas Parlamenta (EP) deputāte Inese Vaidere. Viņa informēja, ka par šo tēmu šodien spriedīs arī EP deputāti.

“Emocijas ir jānoliek pie malas. Ja mēs šodien slēgtu visus kodolreaktorus un izlemtu nebūvēt jaunus, elektrības, degvielas un citas energoresursu cenas pieaugtu pat trīs vai četras reizes. Vai mēs esam gatavi par to maksāt,” sacīja Vaidere, norādot uz straujo naftas cenu pieaugumu pasaulē, kas, pēc dažu ekspertu prognozēm, var pieaugt pat līdz 200 dolāriem par barelu.

EP deputāte norādīja, ka kodolreaktoriem ir daudz priekšrocību, - tie mazāk piesārņo apkārtējo vidi, ir mazāk izmešu, un kodolenerģijas cenas ir zemākas. “Protams, pastāv arī dažāda veida draudi - terorisms, kara draudi, kā arī kodolreaktoru darbība seismiski nedrošos reģionos,” nenoliedz Vaidere.

Kā sacīja Vaidere, Eiropā atomelektrostaciju drošības pakāpe ir samērā liela. Viņa norādīja, ka, piemēram, Francijā darbojas vairākas kompānijas, kas radījušas mūsdienu apstākļiem patiešām drošas atomelektrostacijas - tā saucamās “Evolutionary power reactor”, kas avārijas gadījumā var nodrošināt drošu reaktoru darbību.

“Eiropā, būvējot atomelektrostacijas, ir iespējams nodrošināt augstu to drošības pakāpi. Ja mēs izšķiramies par šo staciju nebūvēšanu Eiropā, tad mēs dodam zaļo gaismu Krievijai, Baltkrievijai un Turcijai, un tuvu Eiropas Savienības robežām tiks būvētas atomelektrostacijas, kuru drošības pakāpe, iespējams, nebūs tik augsta, kā tas būtu, šīs stacijas būvējot Eiropā,” sacīja Vaidere. Deputāte norāda, ka uzreiz pēc tam, kad Baltijas valstis sāka spriest par Visaginas atomelektrostacijas būvniecību, sākās runas par šādas stacijas celtniecību arī Krievijā, Kaļiņingradas apgabalā. “Šai sakarībā ir par ko padomāt,” teica Vaidere.

Kā informēja Vaidere, šodien EP deputāti spriedīs par atomelektrostaciju drošības pārbaudēm, par to, cik lielā apmērā varētu pieaugt elektroenerģijas cenas, ja atomelektrostacijas slēgtu vai tiktu nolemts tās nebūvēt. “Noteikti runāsim par trešo valstu plāniem būvēt stacijas tuvu Eiropas Savienības robežām un to, kā šīm valstīm likt ievērot maksimālus drošības standartus,” informēja Vaidere.

06.04.2011

DELFI.LV

Viens no jautājumiem, par kuriem šonedēļ Strasbūrā nobalsoja Eiropas Parlamenta deputāti, ir Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fonda (EGF) līdzekļu piešķiršana – šoreiz Polijas mašīnbūves nozarei un Čehijas uzņēmumam UNILEVER. EGF ar budžetu 500 miljonu eiro apmērā atbalsta pasākumus nodarbinātības veicināšanā, nodrošinot atbalstu darba meklējumos, profesionālajā orientācijā, individuāli pielāgotai apmācībai un pārkvalifikācijai. Līdz šim brīdim Parlamentā esam balsojuši un finansējums ticis apstiprināts dažādu nozaru uzņēmumiem Itālijā, Zviedrijā, Nīderlandē, Dānijā, arī Vācijā un mūsu kaimiņiem – Lietuvā. Tikai Latvijai, šķiet, šie līdzekļi nemaz nav nepieciešami – nav ierosināts neviens balsojums par kādu Latvijas pieteikumu, lūdzot atbalstu kādai konkrētai nozarei.

Latvijā krīzes ietekmē jūtami cieta tādas nozares kā celtniecība, nekustamo īpašumu tirdzniecība, apstrādes rūpniecība kokapstrāde un citas, kurās tika novērots būtisks no darba atlaisto strādnieku skaits. Tieši pirms gada - 2010. gada martā - vērsos pie valdības ar lūgumu sniegt informāciju par to, kādi pasākumi ir īstenoti, lai EGF līdzekļus varētu saņemt arī Latvijā darbu zaudējušie. Jo šos līdzekļus var pieprasīt vienīgi ar valdību starpniecību. Toreiz Labklājības ministrija man atbildēja, ka tiek izstrādāti un apstiprināti grozījumi likumos. Otrreiz par šo jautājumu pie LM vērsos telefoniski šī gada februārī, interesējoties kāds progress panākts. LM uz to brīdi bija izstrādājusi Ministru kabineta noteikumus, kas regulē EGF līdzekļu saņemšanu un izlietošanu (Nr. 762), kā arī notiekot darbs pie procedūras izstrādes.

Latvijas statistika ir skarba - šogad Latvijā strauji pieaudzis ilgstošo bezdarbnieku skaits, kas bez darba ir ilgāk par gadu, šie cilvēki visbiežāk ir jau nolaiduši rokas bezcerīgos darba meklējumos. Pagājušā gada februārī ilgstošie bezdarbnieki bija 34 tūkstoši, savukārt šogad to skaits sasniedzis jau 64 tūkstošus - tātad pieaugums gandrīz 2 reizes, sasniedzot 39.2% no bezdarbnieku kopskaita! Kā to atzīst arī Nodarbinātības valsts aģentūras direktore Baiba Paševica, šiem cilvēkiem nav iztikas līdzekļu, un tik ilgi esot bez darba, cilvēkam ir ļoti grūti iekārtoties darbā un sākt strādāt.

Ir dzirdēts, ka uzņēmēji nepaļaujas uz bezdarbnieku apmācību, izvēloties drīzāk rūpīgi atlasīt potenciālos darbiniekus un apmācīt tos paši. No profesionālajām mācību programmām bezdarbnieki vairāk izvēloties pakalpojumu sfēras - projektu vadību, komercdarbību, pavāru, frizieru specialitātes, vai arī apmācības valodu, datorzinību vai transporta vadības prasmju uzlabošanai. Principā tas, protams, būtu labi, tomēr eksperti jau ir norādījuši, ka šādas prioritātes apmācībā neatbilst patreizējām darba tirgus prasībām.

Protams, ka darba vietu trūkums ir nozīmīgs arguments bezdarba līmeņa lēnajā sarukšanā Latvijā, tomēr arvien biežāk ir dzirdams uzņēmēju viedoklis par speciālistu trūkumu. Ir grūti saprast, kāpēc Latvijai EGF sniegtās iespējas neliekas pietiekami saistošas, lai tās izmantotu bez darba palikušo cilvēku pārkvalifikācijai - piemēram, EGF atbalsta arī pašnodarbinātos, piešķir darba meklēšanas un mobilitātes pabalstus, kā arī pabalstus tiem, kas piedalās ES mūžizglītības programmās.

Tā kā projektus, lai pieteiktos šiem līdzekļiem, var iesniegt un sagatavot dalībvalstis, varbūt Latvijā ir pietiekami spēcīgas, uzstājīgas un aktīvas nozaru pārstāvības organizācijas vai uzņēmumi, ko skar vai ir skārusi atlaišana, kas vēlas izmantot fonda piedāvātās iespējas un kas arī varētu vērsties Labklājības ministrijā, lai beidzot aizsāktu šo procesu un stimulētu ministriju pieprasīt Latvijai papildus finansiālu atbalstu izejai no smagās situācijas darba tirgū? Atliek vienīgi cerēt, ka viss šis process jau nav nokavēts - šāds notikumu pavērsiens virknei bez darba palikušo cilvēku būtu ārkārtīgi nepatīkams.

04.04.2011

DIENA.LV

Traģiskie notikumi Japānā likuši ar jaunu sparu uzplaiksnīt debatēm par kodolenerģijas drošību un pāreju uz atjaunojamiem enerģijas avotiem. Daudz lielāku ievērību šis jautājums būtu pelnījis arī Latvijā - gan zemā elektroenerģijas pašnodrošinājuma (35,9%) dēļ, gan augstās atkarības no tradicionālo resursu importa (28% dabasgāzes importa no Krievijas, 2,4% elektroenerģijas no Krievijas un 0,8% no Lietuvas un Igaunijas, 16,3% naftas no NVS un 14,7% naftas produktu no citām valstīm, 0,1% ogļu resursu importa no NVS un 1,8% ogļu importa no pārējās pasaules) dēļ, kas rada arī ekonomiskas un politiskas grūtības un kavē vietējo resursu izmantošanu.

Elektrības patēriņš Latvijas mājsaimniecībās patlaban ir seškārt mazāks nekā Zviedrijā, taču, attīstoties ražošanai un augot iedzīvotāju labklājībai, pieaugs arī enerģijas patēriņš. Tās pieejamībai un izcenojumam tad būs vitāla nozīme.

Enerģiju iespējams nodrošināt no oglēm, gāzes un naftas, izmantojot atomelektrostacijas (AES) vai atjaunojamos enerģijas avotus. Naftas un gāzes krājumi pasaulē strauji samazinās. Zinātnieki lēš, ka līdz 2040. gadam tiks sasniegts naftas krājumu maksimums, kad tās piegāde prasīs vairāk resursu, nekā tā dod; līdzīgi ir ar gāzes resursiem. Tātad cenas, ko jau spēcīgi ietekmē politiskie apstākļi, nenovēršami turpinās augt.

Kodolreaktoru negatīvā ietekme uz vidi ir it kā mazāka nekā tradicionālo enerģijas avotu izmantošanai, taču nedrīkst aizmirst par kodolatkritumu noglabāšanas problēmu, iespējamiem terorisma aktiem vai karadarbību. Pēdējo divu faktoru ietekme var būt patiešām katastrofāla, kaut arī vadošās kodolreaktoru būvniecības firmas allaž uzsver savu radīto mūsdienīgo būvju izcilo drošību. Vienlaikus kodolenerģijas lētums tiek minēts kā priekšrocība, kaut gan būvju sākotnējās izmaksas ir vairāk nekā iespaidīgas.

Kodolenerģijas popularitāti ir spēcīgi iedragājuši traģiskie notikumi Japānā, uzskatāmi demonstrējot, kādas sekas var izraisīt vēl viens riska faktors - atomreaktoru esamība seismiski jutīgā reģionā. Atbildot uz simtiem tūkstošu iedzīvotāju protestiem pret kodolenerģijas izmantošanu, Vācija uz laiku apturēja septiņu vecāko AES darbību, Itālija savukārt atlika savas AES celšanas plānus, no tiem tomēr neatsakoties, un līdz ar Franciju, Beļģiju un Lielbritāniju iestājas par «stresa» jeb drošības testu veikšanu ES atomreaktoros. Francijā tiek celta pirmā «evolucionārā» AES - EPR (Evolutionary Power Reactor). Kā atzīst ievērojamais atomenerģijas eksperts Ž. Foss, EPR būs pasaulē drošākā AES - to ieskaus četras savstarpēji neatkarīgas drošības sistēmas, kas katra avārijas gadījumā būs spējīga nodrošināt 100% drošu reaktora darbību. Tieši Francija, kuras AES tiek atzītas par drošākajām Eiropā, patlaban visaktīvāk iestājas par starptautisko AES drošības standartu celšanu.

Aktīvas debates par AES ir notikušas arī Eiropas Parlamentā. Deputāti nonāca pie diviem secinājumiem: pirmkārt, drošības testu veikšanai ir jāpieņem konkrēti kritēriji - vai jāpārbauda tikai dzesēšanas iekārtas, seismiskā izturība un iespējamā applūšana, rezerves elektrības piegāde vai arī citi kritēriji, piemēram, izturība un drošības kontrole terora aktu gadījumā. Otrkārt, nevar atteikties no AES pirms konkrētu aprēķinu veikšanas un realizējamu alternatīvu ieviešanas. Nozīmīgs pluss ir fakts, ka kodoldegvielas rezerves ir pietiekamas, lielākās bažas rada kodolatkritumu apsaimniekošana. Ir jāapsver arī AES politiskie un ekonomiskie aspekti. Ja ES atteiksies no savām AES, tiks dots pozitīvs signāls Krievijas, Baltkrievijas un Turcijas AES plāniem.

Baltkrievijas plānotā AES - 23 km no robežas ar Lietuvu - pašreiz ir tiešākais drošības apdraudējums Latvijai. Nav skaidras informācijas, kā tiks apsaimniekoti radioaktīvie atkritumi, nav veikta atbilstīga ietekmes uz vidi un cilvēkiem pārbaude. Nevar arī apgalvot, ka ieplānotais reaktors tiks celts, balstoties uz Eiropas drošības standartiem. Lai pievērstu starptautiskās sabiedrības uzmanību šiem faktiem, jau 2010. gadā ar kolēģiem EP izveidojām rakstvrida deklarāciju, aicinot Baltkrieviju sadarboties ar starptautiskajiem drošības ekspertiem. Līdzīgi jāvērtē arī Krievijas aktīvie centieni īstenot Kaļiņingradas AES ideju.

Kā Latvijas alternatīva tiek apskatīta Visaginas AES. ES teritorijā un atbilstīgi starptautiskajiem standartiem celta AES nozīmētu lielāku drošību un demokrātiskākas cenas. Ja AES neuzcelsim mēs, to pēc saviem standartiem izdarīs Krievija Kaļiņingradā, tā iegūstot vēl vienu ieroci savu interešu realizēšanai Baltijas reģionā. Pieņemot lēmumu, šos aspektus nevar ignorēt.

01.04.2011

MORNING.LV

Pasaules ekonomikas un finanšu krīzes sāpīgās sekas lika pārdomāt līdzšinējo ekonomikas un finanšu politiku, iezīmējot tajā vairākus nopietnus trūkumus. Viena no galvenajām kļūdām, nenoliedzami, bija efektīvas finanšu sektora regulācijas un novērošanas sistēmas trūkums, kā arī tādu banku eksistence, kas ir “pārāk lielas, lai bankrotētu”.

Par finanšu sistēmas nākotni pēc krīzes vairākkārt ir lemts arī Eiropas Parlamentā. Tas iestājas par neatkarīgu Eiropas un - ilgtermiņā - pasaules ekonomikas un finanšu sistēmas uzraudzības mehānismu, Fiskālās padomes izveidi katrā dalībvalstī, kas veiktu neatkarīgu ekspertīzi valsts fiskālās politikas jautājumos, kā arī stingrākām sankcijām pret tām dalībvalstīm, kuras neievēro kopīgi noteiktos ekonomiskās stabilitātes kritērijus.

Lai stiprinātu konkurētspēju jaunajos ekonomiskajos apstākļos, Eiropas Savienībai ir jāattīsta sava konkurences priekšrocība - inovācijas. Šajā jomā ilgi ir dominējušas Japāna un ASV, kas cenšas nostiprināt savas vadošās pozīcijas pasaulē, lai pārspētu Ķīnu un Indiju, kuras strauji attīstās gan kā pasaules ekonomikas, gan zinātnes centri. Tieši tādēļ pērn Eiropas Komisija izstrādāja attīstības stratēģiju Eiropa 2020, kura balstās uz septiņām t.s. pamatiniciatīvām, tostarp Inovāciju Savienību.

Inovācijas, tāpat kā mazie un vidējie uzņēmumi (kas veido 99 % no jaunizveidotajiem uzņēmumiem ES), ir ekonomiskās attīstības pamats. Tās nav tikai augstās tehnoloģijas un sarežģīti zinātniskie atklājumi. Pastāv arī sociālās, uzņēmējdarbības, vadības, mārketinga, organizācijas u.c. inovācijas, kas neprasa lielus finanšu resursus, vien efektīvāku, radošāku zināšanu izmantošanu. Dizains, piemēram, ir ne vien estētiska kategorija, bet arī mārketinga instruments. Veiksmīgi veidots produktu vai pakalpojumu dizains ir puse panākumu; tieši tādēļ tiks veidota Eiropas iniciatīva dizaina inovācijās - profesionāla platforma viedokļu, pieredzes un ieteikumu apmaiņai. Aizvien nozīmīgākas kļūst pakalpojumu inovācijas - inovācijas pakalpojumu piegādē, darba organizācijā, jaunu aspektu ieviešana attiecībās ar klientiem, u.tml., kas gan var ietvert arī tehnoloģisko attīstību, tomēr būtībā ir jauna pieeja darbam. Tātad - inovācijas ir spēja pārvērst ideju izmērāmā vērtībā.

Inovāciju Savienība sniedz konkrētus ieteikumus politikas uzlabošanai: palielināt investīcijas pētniecībai un attīstībai, modernizēt izglītības sistēmas, veicināt inovāciju partnerības, atvieglot uzņēmēju, īpaši MVU, pieeju finansējumam, izveidot ES vienotu patentu, vienlaikus samazinot tā izmaksas, u.c. Aprēķini liecina, ka, līdz 2020. gadam sasniedzot mērķi investēt pētniecībai 3 % no ES IKP, kā ir ieteikts, tiks radīti 3.7 miljoni jaunu darbavietu, bet ES gada IKP līdz 2025. gadam pieaugs par aptuveni 800 miljardiem eiro. Realizējot arī pārējos attīstības mērķus, rezultāti būs vēl iespaidīgāki.

Par to, ka vienam no attīstības stūrakmeņiem Latvijā jābūt inovācijām, ir runāts ne mazums, jo mūsu priekšrocība ir nevis lēts darbaspēks, bet tieši izglītotu cilvēku un zinātnes potenciāls. Latvietis ar savu savrupību un patstāvīgo domāšanu būtībā ir dzimis “inovators”, un tas ir pierādījies jau gadsimtu gaitā. Tieši tādēļ Latvijai ir nepieciešama spēcīga un uz konkrētiem atskaites punktiem balstīta tautsaimniecības un inovāciju attīstības stratēģija, Īpaši krīzes apstākļos ir būtiski palielināt atbalstu izglītībai un pētniecībai, kā to dara vairums Eiropas valstu. Vienlaikus obligāti jāveic strukturālās reformas, lai nodrošinātu efektīvāku finanšu izlietojumu. Ir svarīgi attīstīt sadarbību starp Latvijas un ārvalstu zinātniekiem un uzņēmējiem. To varētu sekmēt arī plānotais Eiropas dienests inovāciju partnerību veicināšanai.

Diemžēl, inovāciju izmantošana Latvijā ir zemākā Eiropā - 50% zem vidējā ES līmeņa, ievietojot mūs vājāko “inovatoru” grupā līdzās Lietuvai, Rumānijai un Bulgārijai. Situācijas pamatā ir vairāki faktori - mazs budžets izglītībai un zinātnei, pētnieku nespēja segt nesamērīgi augstās patentu izmaksas, normatīvie akti, kas nenodrošina nepieciešamo atbalstu un intelektuālā īpašuma aizsardzību, sadarbības trūkums uzņēmumu un zinātnes starpā, nepietiekami cilvēku resursi jomas pārvaldībā.

Inovāciju partnerības ir īpaši būtisks instruments radošo un komerciālo mērķu īstenošanai. Lai stiprinātu ES sociālās inovācijas - veselības un sociālās aprūpes sistēmas uzlabošanu un tādu preču un pakalpojumu ražošanu, kas veicina aktivitāti un uzlabo veselību - taps inovāciju partnerība, kas kopīgā darbā apvienos ar veselības nozari saistīto industriju pārstāvjus, mediķus, zinātniekus un politiķus.

Ieteikumi par Inovāciju Savienību būtībā ir recepte valdībām, kā atveseļot valsts ekonomiku un veicināt konkurētspējīgas ekonomikas attīstību ilgtermiņā. Tieši tādēļ esmu tos atbalstījusi savā Atzinumā par Inovāciju Savienību, ko izstrādāju EP Starptautiskās tirdzniecības komitejas uzdevumā. Gribētos cerēt, ka valdība šos ieteikumus liks lietā.

22.03.2011

19. martā Inese Vaidere pasniedza balvas – uzaicinājumu viesoties Eiropas Parlamentā Briselē - „Pilsoniskās savienības” organizētā skolu jaunatnes literārās jaunrades konkursa laureātiem. Konkurss bija veltīts Oskara Kalpaka piemiņai, tā noslēgums jau tradicionāli noritēja Kalpaka Tautas daiļamatu pamatskolā.

Konkurss notiek jau trešo gadu pēc kārtas, bet šogad konkursam tika atsūtīti vairāk kā 100 darbu no visas Latvijas. Inese Vaidere ir šī gada konkursa patronese, viņa atbalstījusi konkursu arī iepriekšējos gadus.

[slickr-flickr search=sets set=72157633308646401]

„Jauniešu radošā doma un patriotisms, ko pauž viņu darbi, iepriecina – Latvijā nav zudusi jaunā paaudze, kurai rūp valstī notiekošajos, kura interesējas par vēsturi un kura tur godā Latvijai svarīgās vērtības,” teica Inese Vaidere.

Galveno balvu saņēma Liene Radiņa no Aknīstes vidusskolas 11. klases, Nikola Klaudija Siliņa no Madonas 1. vidusskolas 6. klases, Lāsma Goba no Salapils 1. vidusskolas 11. klases, Lelde Voino no V.Zālīša pamatskolas 6. klases, Diāna Patrīcija Grosa no Rīgas Valsts ģimnāzijas 10. klases, Elizabete Ladeiko no Jēkabpils 3. vidusskolas 11. klases un Kristaps Tukišs no Rīgas vakara ģimnāzijas 11. klases. Katrs finālists – kopskaitā 21 – saņēma piemiņas veltes no deputātes, visas galveno balvu ieguvējas 2011. un 2012. gadā tika ielūgtas viesoties deputātes darba vietā – Eiropas Parlamentā Briselē.

Vēlamies pateikties žūrijai par lielo darbu konkursa darbu vērtēšanā, kā arī Sarmai Dreimanei par paveikto lielo darbu konkursa izziņošanā un rezultātu apkopošanā un Kalpaka Tautas daiļamatu pamatskolas direktorei Allai Štolcerei par sirsnīgo uzņemšanu!

22.03.2011

DIENA.LV

Pēc Francijas un Vācijas februāra sākumā kopīgi izveidotā “Eiro pakta” eirozonas stabilitātes un konkurētspējas veicināšanai, kas sākotnēji bija izpelnījies asu kritiku no teju visu valstu puses, Eiropadomes priekšsēdētājs H. Van Rompejs 11. martā sasauca īpašu eirozonas valstu vadītāju samitu. Tas beidzās ar principiālu vienošanos divos būtiskos jautājumos.

Pirmkārt, par “Eiro paktu”, ar kuru tiek piedāvāts pielīdzināt pensijas vecumu, pārtraukt algu indeksāciju attiecībā pret inflāciju, ieviest dalībvalstīm parādu novērošanas mehānismu un vienotu korporatīvā nodokļa bāzi eirozonā. Lai gan, kritizējot abu lielvalstu ierosinājumus, Itālijas ārlietu ministrs F. Fratini pamatoti bija aizrādījis - ir pāragri runāt par vienotu ES nodokļu bāzi, pirms nav veikta dažādo ES valstu nodokļu sistēmu harmonizācija.
Samita diskusijas izcēlās ar sīvu kaulēšanos. Finālā Grieķijai tika samazināti aizdevuma procenti un pagarināts tā atdošanas laiks no trīsarpus uz septiņiem ar pusi gadiem. Par to Grieķija piekrita atbalstīt “Eiro paktu” un ievērojami palielināt savu privatizācijas programmu, kuras ietvaros tiks pārdoti valsts uzņēmumi, nekustamie īpašumi un citi aktīvi, lai valsts peļņa būtu vairs ne 7, bet gan 50 miljardi eiro. Līdzīga veida prasību dēļ no aizdevuma atvieglojumiem atteicās Īrija.
Tikmēr ekonomisti paktu vērtē kritiski - veiktie soļi ir pārāk vāji, bet neskarti atstāti galvenie krīzes izraisītāji – joprojām apjomīgie valstu parādi un bankas, kas ir “pārāk lielas, lai bankrotētu”. Tāpat netiek apskatītas jomas, kas veicina ekonomisko izaugsmi un konkurētspēju. Lai gan Eiropas Parlamenta deputāti ir uzsvēruši nepieciešamību samazināt darba devēju nodokļu slogu un ieviest sankcijas valstīm ar pārmērīgu budžeta deficītu, šie priekšlikumi nav ņemti vērā.
Runājot par Vācijas un Francijas ierosmēm, EP deputāti asi kritizēja divu lielvalstu centienus dominēt ES ekonomiskajā politikā. Arī Eiropas Komisijas viedoklis par “Eiro paktu” ir neviennozīmīgs - budžeta komisārs no Polijas J. Levandovskis ir paudis “lielu nervozitāti” par tā raksturu, turpretim eirozonas „glābšanas plānu” galvenais arhitekts O. Rēns - ekonomikas komisārs no Somijas - to pilnībā atbalsta.
Samitā arī tika izteikta iecere aicināt “Eiro paktam” pievienoties atsevišķas ne-eirozonas valstis - Zviedriju, Poliju, Dāniju un Apvienoto Karalisti. Būs interesanti vērot, vai šāds pavērsiens liks mainīties arī šo valstu nostājai pret pašu paktu.

Otrkārt, ir panākta vienošanās par grozījumiem Lisabonas līgumā, lai 2013. gadā pēc krīzes izveidoto īslaicīgo finanšu stabilitātes mehānismu (kura budžetu veidoja ES un EIB un no kura tika veikti aizdevumi Grieķijai un Īrijai) nomainītu pastāvīgs Finansiālās stabilitātes mehānisms. Plānots arī palielināt tā budžetu līdz 500 miljardiem eiro.

Diemžēl, abas vienošanās būtībā veido divu ātrumu Eiropu - par eirozonas valstu konkurētspēju rūpēsies dažādi finanšu mehānismi, kamēr pārējās dalībvalstis, ieskaitot Latviju, kam arī netieši būs jāpiedalās eirozonas stabilitātes finansēšanā, tiks atstātas cīnīties pašas saviem spēkiem. Šāda politika veicina ne vien ekonomisko un politisko nevienlīdzību ES valstu starpā, bet ilgtermiņā vājina arī visas ES konkurētspēju.

Vērojot notikumus, rodas déjà vu sajūta. 2004. gadā jaunajām valstīm nebija iespējas izvēlēties - pievienoties eiro vai nē. Septiņus gadus vēlāk no jauna tiek ierobežotas mūsu iespējas lemt par eirozonas un, līdz ar to, arī savu nākotni. Atkal tiekam nostādītas pieņemtu lēmumu priekšā.

Interesanti, ka, aizstāvot “Eiro paktu”, Francijas finanšu ministre K. Lagarde atzīmēja: “Valstīm jāpiemēro vienādi noteikumi”. Bet vai uz vienlīdzību drīkst pretendēt tikai eirozonas valstis?

19.03.2011

18. marts (2011). Inese Vaidere, izvērtējot 16. marta notikumus, ir nosūtījusi par valsts drošību atbildīgajām amatersponām - Iekšlietu ministrei Lindai Mūrniecei, Valsts policijas priekšniekam, Rīgas pašvaldības policijas priekšniekam Jānim Geduševam - vēstuli, kurā pieprasa izvērtēt norises pie Brīvības pieminekļa.

Savā vēstulē deputāte raksta: “16.marta Latvijas Televīzijas ziņu raidījumā „Panorāma” tika parādīts sižets, kas atainoja norises pie Brīvības pieminekļa 16. martā. Sižetā bija redzams, kā kāda jauniete atļaujas fiziski aizskart vecāka gadagājuma kundzi, viņai iesitot pa seju un uzspļaujot.

Man šis incidents šķiet visai simbolisks – vecā kundze, kura, iespējams, ir bijusi starp izsūtītajiem, kura padomju okupācijas gados ir pieradusi pie pazemojumiem un nievām, savos gados vēl joprojām saglabājot zināmu devu baiļu pret pāridarītājiem, un jaunā, mūsdienu paaudzes sieviete, kurai nav respekta pat ne pret sirmgalvju dzīves pieredzi, un kuras visatļautība, balstoties uz acīmredzamo spēka pārsvaru savā pusē, parādās agresijā.
Visnesaprotamākais un sašutumu rosinošais ir apstāklis, ka blakus stāvošie policisti, kuri šajā dienā pie pieminekļa tika pārstāvēti kuplā skaitā, nedarīja NEKO, lai aizturētu šo jauno sievieti, kura fiziski un ļoti pazemojošā veidā aizskāra citu – vecāku un vājāku – cilvēku. Tas, ka starp abām šīm sievietēm, pirms tam notika zināma vārdu pārmaiņa, nav iemesls, lai pieļautu fizisku ietekmēšanu – galu galā vārdiski aizskārumi pret tiem, kuri nolika ziedus pie pieminekļa, notika visu laiku, ne tikai mutiski, bet arī rakstisku transparentu veidā, eksponējot ķengas un lamas.
Nespējot ne saprast, ne attaisnot policistu bezdarbību, lūdzu Jūs mani informēt, vai šim incidentam, kuram, pateicoties TV sižetam, liecinieki ir visi Latvijas iedzīvotāji, sekos konkrēta darbība vai rīcība. Vai tomēr nebūtu tiesiski un morāli pareizi, ja jaunā sieviete, kura atļāvās pacelt roku pret citu, neaizsargātu personu un apgānīt viņas personīgo īpašumu, uzspļaujot uz apģērba, saņemtu atbilstošu sodu?
Pamatojoties uz plašsaziņas līdzekļos izskanējušo Valsts policijas viedokli, policija visu ir piefiksējusi un notikumu analizē, bet nerīkojas, jo nav cietušās puses iesnieguma. Argumentu, ka konkrētu darbību uzsākšanai nepieciešams cietušās puses iesniegums, šoreiz neuzskatu par pietiekami pamatotu policijas bezdarbībai, jo šim nodarījumam bija pietiekami daudz liecinieku, tas bija skaidrs likumpārkāpums, un šādā rīcībā nav nekā attaisnojama. Turklāt jāizvērtē policijas bezdarbība. Valdot tādai visatļautībai valstī, kad kādā noteiktā dienā kārtības uzraugi caur pirkstiem raugās uz sabiedriskās kārtības pārkāpumiem tikai tāpēc, lai neizraisītu iespējamus nemierus, varam nonākt līdz tam, ka šī visatļautība un savas rīcības seku neapzināšanās, atbildības neuzņemšanās var novest pie daudz traģiskākām sekām arī citās dienās nākotnē.”

19.03.2011

Brisele, 16. marts (2011). Ar pārliecinošu balsu vairākumu, nevienam nebalsojot pret, Eiropas Parlamenta Starptautiskās tirdzniecības komitejā ir pieņemts Eiropas Parlamenta deputātes Ineses Vaideres veidotais atzinums “Inovācijas Savienība — pārveidojot Eiropu pēckrīzes pasaulei”.

Atzinumā tiek uzsvērta nepieciešamība palielināt politisko un finansiālo atbalstu inovācijām, veikt likumdošanas grozījumus, kas efektīvāk pasargātu ES intelektuālo īpašumu, izveidot vienotu ES patentu, samazinot tā izdevumus, lai to varētu atļauties visās ES valstīs un ES inovācijas vienlaikus kļūtu konkurētspējīgākas salīdzinājumā ar attīstītāko valstu, īpaši ASV un Japānas, sasniegumiem.
Dokumentā tiek arī uzsvērta vajadzība vienkāršot noteikumus MVU darbības uzsākšanai, veidot tādu politiku, kas attīsta ražošanu un inovācijas Eiropā, radot jaunas darba vietas.
“Savā atzinumā esmu atbalstījusi Eiropas Komisijas ieteikumus Inovācijas Savienībai, kas ir daļa no Eiropa 2020 attīstības stratēģijas. Komisija būtībā ir radījusi rokasgrāmatu valdībām, kā atveseļot valsts ekonomiku un veicināt konkurētspējīgas ekonomikas attīstību ilgtermiņā. ES trūkst atbalsta inovāciju attīstības pamatlicējiem - pētniecībai, tā cieš no pārāk zema finansējuma un tā neefektīvas izmantošanas. Izgudrojumu ieviešanu kavē augstās patentu izmaksas, nepilnīga likumdošana un sarežģītas prasības ES atbalsta iegūšanai”, skaidro deputāte. “Īpaši krīzes apstākļos nepieciešams palielināt atbalstu izglītībai un pētniecībai, vienlaikus veicot strukturālās reformas, kas nodrošinātu labāku finanšu izlietojumu. Svarīgi arī Latvijā attīstīt sadarbību starp zinātni un uzņēmējdarbību, tam varētu palīdzēt Eiropas dienests inovāciju partnerību veicināšanai. Eiropas Komisijas aprēķini liecina, ka, ja līdz 2020. gadam tiks sasniegts mērķis investēt pētniecībai un attīstībai 3 % no ES IKP, tiktu radītas 3.7 miljoni jaunu darbavietu. Iesaku Latvijas valdībai rūpīgi iepazīties ar Eiropā veidotajiem ieteikumiem un ņemt tos vērā, izstrādājot mūsu valsts attīstības politiku”, uzsver I. Vaidere.

09.03.2011

Šodien, 9. martā, Eiropas Parlamentā Strasbūrā tika debatēts par cilvēktiesību stāvokli pasaulē, izskatot ziņojumu par ANO Cilvēktiesību Padomes 16. Sesiju, kura noris Ženēvā, no 2011. gada 28. februārim līdz 25. martam

Deputāte I. Vaidere, uzrunājot kolēģus, savā uzrunā pauda: „ANO Cilvēktiesību Padome ir unikāla starptautiska platforma, kas ir radīta, lai veicinātu cilvēktiesības un demokrātiju pasaulē. Tās darba uzdevumi ir grūti un ārkārtīgi nozīmīgi. Daudz pozitīva ir paveikts, tostarp īpašās misijas nosūtīšana uz Ēģipti. Tomēr Padomei bieži var pārmest arī politiskās stingrības, aktīvas darbības un savlaicīgas reakcijas trūkumu.

Tieši tādēļ, pirmkārt, ir ļoti svarīgi veikt objektīvu un caurskatāmu Padomes darba analīzi. Padomei jāpapildina darbības mehānismi, lai spētu efektīvi strādāt pie ilgstošām problēmām, kādas ir vērojamas Irānā, Baltkrievijā, Krievijā un citviet, kā arī ātri reaģēt uz ārkārtas situācijām, kā, piemēram, Tuvajos Austrumos. Aktīvam dialogam starp Padomes dalībniekiem jārisinās arī sesiju starplaikos.

Ir jāizskauž valstu “bloku politika”, kas sāk dominēt Padomes darbā, novedot pie selektīvas jautājumu izskatīšanas, apdraudot tās autoritāti un politisko uzticamību.

Otrkārt, jāveido aktīvāks dialogs ar pilsonisko sabiedrību un nevalstiskajām.

Treškārt, es vēlētos uzsvērt nepieciešamību pēc aktīvākas Eiropas Savienības lomas Cilvēktiesību Padomē, kur mums jāpauž vienota pozīcija. Tieši tādēļ aicinu Augsto pārstāvi Ārlietu jautājumos nodrošināt skaidru un spēcīgu pārstāvību un koordinācijas darbu Padomē. Savukārt Eiropas Ārlietu dienestam jāiesniedz Eiropas Parlamentam, tai skaitā Cilvēktiesību apakškomitejai, regulāri pārskati par Padomes darbu un tā izvērtējums.

Būtisks Cilvēktiesību Padomes izaicinājums šobrīd ir veicināt mierīgu demokrātisko pārmaiņu procesu Tuvajos Austrumos. Jācenšas novērst radikālisma izplatīšanās, kas pasliktinātu cilvēktiesību situāciju reģionā, apdraudētu starptautisko drošību un arī Izraēlas valsts tiesības uz pastāvēšanu. Tādēļ pēc Ēģiptes misijas jāseko jaunām misijām uz citām Tuvo Austrumu valstīm, kur protesti ir bijuši vēl agresīvāki un politiskā situācija pat sarežģītāka.”

09.03.2011

Strasbūra, 9. marts (2011)
Uz godīgas konkurences principiem balstīta tirdzniecība ar lauksaimniecības precēm ir viens no būtiskākajiem ekonomiskās attīstības virzītājspēkiem jaunattīstības valstīs, tā ir arī nepieciešama, lai mazinātu nabadzību un novērstu pārtikas krīzes.
Divpusēji tirdzniecības nolīgumi var sekmēt ES lauksaimniecības un pārtikas nozares eksporta intereses, tomēr kamēr prioritāte tiek dota ES industriālo ražotāju interesēm, ES lauksaimniecības preču ražotāji cieš ievērojamus zaudējumus.
No lauksaimniecības ir atkarīgi plaši Eiropas reģioni un valstis, īpaši jaunākās dalībvalstis. To lauksaimnieki saņem ievērojami zemākus tiešos maksājumus nekā vecāko dalībvalstu pārstāvji. Turklāt šiem reģioniem arī jākonkurē ar Latīņamerikas ražotājiem, kuriem nav jāievēro tikpat stingri kvalitātes standarti, un uz kuriem attiecas samazināti muitas tarifi.
Šāda situācija ievērojami samazina mūsu lauksaimnieku konkurētspēju un peļņu, tādēļ esmu atbalstījusi šo ziņojumu, jo tas iestājas par ES tirdzniecības politikas pārskatīšanu, regulāru līgumu un pārrunu izvērtējumu, vienotu standartu piemērošanu ES un trešo valstu lauksaimniecības produktiem, kā arī ES tirgus atvēršanu ārvalstu lauksaimniecības produkcijai vienīgi tad, ja ES lauksaimniekiem tiek izmaksātas kompensācijas par zaudējumiem, ko radītu palielināts trešo valstu lauksaimniecības produktu imports.
Ziņojuma pilns teksts angļu valodā pieejams šeit -
http://www.europarl.europa.eu/oeil/FindByProcnum.do?lang=en&procnum=INI/2010/2110

07.03.2011

DIENA.LV

Krievijas premjerministra V. Putina nesenā vizīte Briselē bija nepārprotams signāls, ka ES jāgatavojas sīvai cīņai - Krievija ir gatava lietot visdažādākos līdzekļus monopola noturēšanai ES enerģijas tirgū.

Stāsta pašreizējais cēliens aizsākās 2009. gadā, kad Eiropas Parlaments pieņēma Trešo enerģētikas paketi gāzes tirgus liberalizācijai, patērētāju aizsardzībai un ES enerģijas piegādes drošībai. Likumprojektu pakete, kas stājās spēkā šā gada 3. martā, sniedz dalībvalstīm iespēju izvēlēties starp pilnīgu īpašumtiesību nošķiršanu starp enerģijas ražotāju un piegādātāju vai tā alternatīvām - neatkarīgu sistēmas operatoru, ko ir izvēlējusies lielākā daļa ES valstu, vai neatkarīgu pārvades operatoru, kas dažādiem piegādātājiem sniegtu pieeju gāzes tranzīta cauruļvadiem, nodrošinot darbību nošķiršanu praksē.

Vizītes laikā Briselē februāra beigās Putins ES direktīvu nosauca par «īpašuma konfiskāciju», brīdinot par gāzes cenu pieaugumu ES. Galu galā taču esot «kaut kas jānopelna». Valsts kompānijai Gazprom tas patiesi izdodas - 2010. gadā tās neto peļņa bija 3,239 miljardi ASV dolāru, kas, neskatoties uz ekonomikas krīzi, iezīmēja 8% pieaugumu salīdzinājumā ar 2009. gadu.

Tad kāpēc tāds Krievijas satraukums? Tā pamatā ir bailes zaudēt galveno politiskās manipulācijas ieroci - kontroli pār ES gāzes tirgu un, protams, ievērojamu peļņas avotu - uz ES notiek ap 78% Krievijas gāzes eksporta.

Atzīmēšu, ka Baltijas valstīm un Somijai ir iespēja Trešo enerģētikas paketi nepiemērot, kamēr tajās nav ieviesti cauruļvadu savienojumi ar citām ES valstīm. Tomēr Lietuva ir izvēlējusies sadalīt gāzes kompāniju Lietuvos dujos, kurā Gazprom ir otrs lielākais akcionārs.

Cīņa par brīvu enerģijas tirgu nav viegla. Krievijas gāzes ieguves uzņēmumu savienības prezidents V. Jazovs Lietuvai jau ir paspējis pārmest «pārāk burtisku» ES direktīvu traktēšanu. Brīvdomīgā Lietuva tiek sodīta ar ievērojami augstākām gāzes cenām nekā Baltijas kaimiņiem, bet tās lūgumam Eiropas Komisijai izmeklēt Gazprom aktivitātes valstī drīz sekoja atbildes sūdzība pret Lietuvu par «līgumu neievērošanu».

Latvija ir piekāpīga - liberalizācija ir atlikta līdz 2014. gadam. Laikam jau tas, ka gāzes cenas Latvijai ir par 30% augstākas nekā Vācijai (ir gan solījums tās par 15% samazināt), neliekas svarīgi. Aktualitāti ir ieguvusi sašķidrinātās gāzes termināļa celtniecība, par kuru kā investors interesējas arī Krievija. Lai izvairītos no tā pārvēršanās par vēl vienu Gazprom ceļu uz ES un trīs Baltijas valstu savstarpējo konkurenci, būtu jārūpējas par vienota Baltijas termināļa celtniecību.

Pateicoties atbilstībai ES 2020, Baltijas enerģētikas tirgus starpsavienojumu plānam un citām stratēģijām, ir iespēja pretendēt uz ES finansējumu. Tātad tas būtu ne vien politiski, bet arī ekonomiski atbildīgāks lēmums.

Cīņā par ES enerģijas tirgu Krievija, šķiet, ir gatava ķerties pie «smagās artilērijas». Atklātā konkurence ar ES enerģijas neatkarības kodolu - Nabucco gāzesvadu, veidojot teju identisko South Stream, lai padarītu Nabucco, Krievijas vicepremjera I. Sečina vārdiem, «lieku reizi», apliecina, ka bažas par Maskavas politiku nav maldi. Aktīvi norit arī South Stream brāļa, pretrunīgi vērtētā Nord Stream, būvdarbi, kurā Gazprom pieder 51% akciju.

Krievijas enerģijas ministrs Šmatko apliecinājis, ka Eiropas Komisijā iesniegti Krievijas labojumi Trešajai enerģētikas paketei, iekļaujot izņēmumus attiecībā uz transnacionāliem gāzes cauruļvadiem un izslēdzot «trešo pušu» iejaukšanos darījumos. Komisijas prezidents Ž. M. Barozu atteicās izmaiņas atbalstīt, jo ES direktīva pilnībā atbilst godīga tirgus un Pasaules tirdzniecības organizācijas principiem.

Par politiskās stingrības trūkumu gan liecināja izvairīšanās no cilvēktiesību tēmas, kā arī fakts, ka žurnālisti Putinam drīkstēja uzdot vien dažus, ar šīm tēmām nesaistītus jautājumus. Starp ES un Krieviju samita rezultātā ir noslēgtas četras vienošanās, tostarp par brīdināšanas mehānisma izveidi par piegādes problēmām. V. Jazovs tikmēr uzsver, ka Trešās enerģētikas paketes dēļ Gazprom nāktos pārvērtēt gāzes piegādes līgumus ar ES.

Pārrunās ar ES pārstāvjiem Putins izteica cerību, ka ES enerģētikas pakete «nestāsies ceļā» Nord Stream veiksmīgai darbībai, un vienlaikus aktīvi iestājās par līguma noslēgšanu par Krievijas gāzes piegādi ES līdz pat 2050. gadam. Citiem vārdiem sakot, - ES ieslēgšanu Gazprom skavās par spīti enerģētikas paketēm un plānotu piegādes diversifikāciju.

Barozu savukārt atzīmēja: «Daudzas ES industrijas darbojas, pateicoties Krievijas gāzei, taču mēs par to maksājam, un maksājam labi.» Varbūt tomēr - pārāk labi?

04.03.2011

Brisele, 3. marts. Tiekoties Briselē ar Kirgizstānas prezidenti Rozu Otunbajevu, Eiropas Parlamenta deputāte un Centrālāzijas delegācijas locekle Inese Vaidere vērsa prezidentes uzmanību uz ievērojamajām grūtībām un valsts iestāžu pārkāpumiem, ar kādiem ES investoriem nākas saskarties Kirgizstānā.

“Situācija ir īpaši satraucoša laikā, kad valsts jau ir nacionalizējusi vairākus privātos uzņēmumus, kuru īpašnieku vidū atrodami arī ārvalstu investori,” skaidro deputāte.

Deputāte lūdza prezidenti arī skaidrot, kādēļ nav atbildētas Latvijas valsts Ārlietu ministrijas pērn iesniegtās notas un Latvijas investoru sūdzības Kirgizstānas valdībai par iespējamiem pārkāpumiem. “Es patiesi ceru, ka jaunā Kirgizstānas valdība ievēros starp Latviju un Kirgizstānu noslēgto līgumu par ieguldījumu veicināšanu un aizsardzību,” prezidentei sacīja I. Vaidere.

EP deputāte arī norādīja uz korupcijas problēmām Kirgizstānā, kas, pretēji cerētajam, pēc prezidenta Bakijeva gāšanas ir pat saasinājušās, un Kirgizstānas parlamenta budžeta komisijas priekšsēdētaja izteiktajām raizēm par neskaidru ārvalstu finansiālās palīdzības un nacionalizēto uzņēmumu līdzekļu izlietojumu.

Atbildot uz I. Vaideres jautājumiem, R. Otunbajeva izteica dziļu atvainošanos Latvijas valstij un Ārlietu ministrijai, solot vistuvākajā laikā nosūtīt rakstisku atbildi, kurā tiktu atsevišķi izanalizēts katrs konkrētais gadījums. Tomēr vienlaikus prezidente mēģināja vainot arī tos, kas it kā pagātnē sadarbojušies “ar nepareizajiem cilvēkiem”, mēģinot tādejādi novērst uzmanību no jautājumu būtības - investīciju aizsardzības un vietējo un ārvalstu palīdzības līdzekļu izlietojuma problēmām.

Kā zināms, Kirgizstānas valsts atrodas uz defolta robežas, 2011. gadā sasniedzot 320 miljonu eiro budžeta deficītu.

25.02.2011

“Martin, sirsnīgi sveicu Jūs ar pasaules čempiona titulu – lielisku punktu lieliskai sezonai, kurā izcīnīts gan Eiropas čempionāta zelts, gan uzvara Pasaules kausa kopvērtējumā!

Ir prieks un lepnums par Jūsu panākumiem. Redzēt pasaules čempiona augstu paceltajās rokās Latvijas karogu bija saviļņojošs brīdis gan man, gan pārējiem līdzjutējiem. Esmu ļoti iepriecināta par Jūsu sasniegumiem, īpaši atceroties mūsu tikšanos Briselē, kur ļoti cilvēcīgā, vienkāršā, draudzīgā un sirsnīgā atmosfērā man bija lieliska iespēja ar Jums iepazīties.

Novēlu saglabāt sportisko garu, vēlmi sasniegt labāko, prasmi savu darbu paveikt līdz galam, pelnīto uzvaras garšu izbaudīt un izmantot to, lai gūtu nākamās spožās uzvaras!

Lūdzu nodot sirsnīgu sveicienu arī Tomasam, kam pirmo reizi pasaules čempionātā izdevās iekļūt labāko desmitniekā un šajā sezonā pirmo reizi kopā ar brāli nostāties uz goda pjedestāla Pasaules kausa posma sacensībās Čezānā.”

2010. gada jūnijā Martins Dukurs un Tomass Dukurs pēc Ineses Vaideres aicinājuma apmeklēja Eiropas Parlamentu Briselē. Grupā kopā ar brāļiem Dukuriem bija arī kamaniņu braucēji Juris un Andris Šici. Martins Dukurs toreiz atzina, ka brauciens bijis noderīgs: ”Eiroparlamenta darbs atšķiras no izplatītā mīta, ka deputāti tikai imitē strādāšanu. Man jau sen bija vairāki jautājumi, piemēram, kuras ir Eiropas Savienības donoru valstis un kāda tām jēga dot naudu Latvijai, Grieķijai un citām valstīm. Tagad to zinu.”

25.02.2011

Š.g. 24. februārī EP deputāte Inese Vaidere nosūtīja vēstuli Ekonomikas ministram Artim Kamparam ar lūgumu skaidrot situāciju ar materiāliem krievu valodā, kurus iedzīvotāji saņēmuši no Centrālās Statistikas pārvaldes par 2011. gada tautas skaitīšanu Latvijā.

„Izbrīnu un neizpratni rada tas, ka materiāli ir sagatavoti 2 valodās: ne tikai valsts, latviešu valodā, bet arī krieviski,„ vēstulē raksta deputāte. Deputāte atgādina, ka vēl pavisam pastāvēja šaubas par to, vai vispār šī tautas skaitīšana Latvija varēs notikt līdzekļu trūkuma dēļ, bet patlaban izskatās, ka ir pat atradušies līdzekļi informatīvo materiālu sagatavošanai un tulkošanai krievu valodā.

I. Vaidere vēstulē lūdz ministram sniegt skaidrojumu „kādi normatīvie akti nosaka valsts institūciju informatīvo materiālu sagatavošanu, kādas atrunas šajos normatīvajos aktos ir attiecībā uz to, kādā valodā tie ir gatavojami, vai šajā gadījumā šie akti nav pārkāpti”. Deputāte vēlas arī precizēt, „kādas sankcijas un kam tiks piemērotas, ja šādi pārkāpumi tiks konstatēti”.

21.02.2011

DIENA.LV

Nav noslēpums, ka samazinās ES konkurētspēja, īpaši inovāciju jomā. Pasaules lielvaru stratēģija ir skaidra: ASV prezidents Obama ir paziņojis par plānu pārspēt pasauli, “inovējot” vairāk un labāk, bet Ķīna un Indija ik gadu “saražo” trīsreiz vairāk inženieru nekā ASV.

Cenšoties panākt iekavēto, Eiropas Komisija izstrādājusi Stratēģiju gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei - Eiropa 2020. Tā balstās uz septiņām pamatiniciatīvām, tostarp Inovāciju Savienību, kuras ietvaros paredzēts palielināt investīcijas pētniecībai un attīstībai līdz 3% no IKP, modernizēt izglītības sistēmas un atvieglot uzņēmēju, īpaši MVU, pieeju finansējumam. Līdz šī gada beigām būtu jāvienojas par ES patenta izveidi. Eiropas patenti izmaksā 15 reizes dārgāk nekā ASV, lielākoties tulkošanas un juridisko izmaksu dēļ, tāpēc Eiropas sasniegumi nereti nonāk ārvalstu īpašumā. Izveidojot šo patentu, jāievēro lielās maksātspējas atšķirības ES valstīs. Jāsakārto normatīvie akti, nosakot, piemēram, ka universitātes un privātpersonas dala tiesības uz patentiem, kas iegūti par publisku naudu.

Situācija Latvijā nav iepriecinoša - nesamērīgi augstas patentu izmaksas, nepilnīgi normatīvie akti un nepietiekošs finansiālais atbalsts izglītībai un zinātnei. Ir jāapzinās, ka Latvijas priekšrocība ir nevis lēts darbaspēks, bet gan zinātnes potenciāls. Tomēr finansējums turpina kristies: 2008. g. 0.61% no IKP, 2009. g. – vairs tikai 0.46%. Salīdzinājumam: Lietuvā tas attiecīgajā laika posmā pieauga no 0.8% uz 0.84%, Igaunijā 1.29% uz 1.42%; Somija 2009. g. pētniecībā ieguldīja 3.96% no IKP, bet 16 valstu Eirozona 2.05%. Tikai pateicoties ES atbalstam, šobrīd Latvijā pieejamas starptautiskās datu bāzes, kuras universitātes citādi nevarētu atļauties.

Pētījumu efektivitātes uzlabošanā nozīme būs sadarbības veicināšanai starp akadēmiskām iestādēm, zinātniekiem un uzņēmējiem, kā tas ir ASV. Eiropas Komisijas pētījumi atklāj būtiskas atšķirības starp zināšanām, ar kādām absolventi ienāk darba tirgū, un kvalifikāciju, kādu sagaida darba devēji. Secinājums - jāmodernizē universitāšu programmas, pētījumiem jāpiesaista privātais finansējums.

Inovāciju Savienība lielu uzmanību velta sociālajiem jautājumiem, kā prioritāti minot veselīgu un aktīvu novecošanos, demogrāfisko problēmu risināšanu. Tomēr ar šādu pieeju ES diezin vai spēs pārvarēt ASV, Indijas, Ķīnas dominanci tehnoloģiju ražošanā un atkarību no Krievijas enerģijas.

EP Starptautiskās tirdzniecības komitejas uzdevumā veidojot atzinumu par Inovāciju Savienību, esmu uzsvērusi, ka prioritātei jābūt ES globālās konkurētspējas paaugstināšanai, ilgtermiņa ekonomiskajai attīstībai, energoefektivitātei un “zaļai ekonomikai”. Vienlaikus jāapsver, vai pārliecīga „prioritizācija” nemazina pētījumu kopējo efektivitāti - var izrādīties, ka visi pēta vienu un to pašu.

Sarežģīts ir jautājums par finansējuma piešķiršanas kritērijiem. Tiek kritizēta publiskā finansējuma izlietošana komerciāliem projektiem, tomēr bez ES budžeta ieguldījuma šādos projektos, kā to dara, piemēram, ASV, pētniecības praktiskais pienesums ekonomikā un darbavietu radīšanā paliks ierobežots. Un vēl viena “neērta” patiesība - liela daļa finansējuma inovācijām nenovēršami aizies zudumā, t.i. nenesīs cerētos augļus. Tāda ir zinātnisko pētījumu realitāte.
Uzņēmēji nereti sūdzas par pārlieku lielo Komisijas prasīto informācijas daudzumu, cilvēku daudzumu, kāds iesaistīts inovāciju projektu izskatīšanā. Baidoties no informācijas noplūdes, uzņēmēji bieži izvēlas meklēt privāto finansējumu.

ES nepārspēs Ķīnu un Indiju pētījumu kvantitātē, bet mēs varam piedāvāt kvalitāti - atbilstošākus apstākļus progresīvu ideju attīstīšanai. Gudras, uz rezultātiem un konkrētiem kritērijiem balstītas Inovāciju Savienības izveide var ievērojami palielināt Eiropas konkurētspēju pasaulē, būtiski uzlabojot arī situāciju Latvijā.

10.02.2011

LETA.LV

Pastāv bažas, ka Ēģiptē, kur it kā notiek protesti pret autoritāriem režīmiem un par demokrātiju, var notikt līdzīgi kā Irānā, kur demokrātiskās vēlēšanās pie varas nāca valdība, kas pēc būtības rada draudus visam reģionam, intervijā “Rietumu Radio” sacīja Inese Vaidere.

Viņa atzīst, ka nepatīkamākā scenārija gadījumā, ja Ēģiptē pie varas nāk fundamentālisti, miers tiks apdraudēts visā pasaulē. Vaidere nesen atgriezusies no Izraēlas, kur EP delegācijas sastāvā piedalījusies politikas konferencē. Viens no tās galvenajiem tematiem bija notikumi Ēģiptē.

Kā uzsver EP deputāte, Ēģiptē notiekošais vērtējams ļoti pretrunīgi. “Ir atbalstāma cilvēku prasība pēc labākas dzīves, pēc demokrātijas un preses brīvības. Saprotama arī jauniešu neapmierinātība ar lielo bezdarbu valstī. Bet, no otras puses, liela daļa protestētāju šajā vilnī par demokrātiju ir tādi, kuri vēlētos redzēt Ēģiptes attīstību vairāk fundamentālisma virzienā,” uzskata Vaidere.

Viņa norāda uz organizāciju “Musulmaņu brālība”, kas Ēģiptē ir aizliegta, bet tās biedri ir protestētāju vidū, kā arī pie sarunu galda, kur spriež par valsts nākotni. Taču sarunu galds, kā uzsver Vaidere, ir vienīgā vieta, kur var pieņemt lēmumus, kas nav vardarbīgi. “Ja ar šo organizāciju vispār nerunās, tad situācija Ēģiptē var būt vēl sliktāka,” norādīja deputāte. Runājot par to, cik šīs sarunas būs sekmīgas, Vaidere pauda viedokli, ka nav noskaņota optimistiski, jo “teroristu organizācijas ir teroristu organizācijas”.

Kā informēja Vaidere, EP nākamnedēļ gatavojas pieņemt rezolūciju, kurā uzsvērts, ka Ēģiptē nekavējoties jāizbeidz vardarbība, un ir pieprasīts, lai nekavējoties tiktu veikti pasākumi, kas nodrošina cilvēku izteiksmes brīvību, preses brīvību, piekļuvi internetam, un lai apcietinājuma tiktu atbrīvoti visi miermīlīgie protestētāji.

“Manuprāt, galvenais, kas cilvēkus šajā reģionā satrauc, ir nabadzība. Pret to ir jāvēršas ar jaunu valsts modernizācijas politiku, nodrošinot jaunas darba vietas. Ja cilvēkiem būs darbs, tad viņi var rūpēties arī par izglītību un demokratizācijas procesiem,” norādīja Vaidere. Deputāte uzsver, ka galvenais, lai Ēģiptē notiek virzība “ne tikai demokrātijas virzienā, bet patiešām īstas un patiesas demokrātijas virzienā” un jaunā valsts vara atbalstītu tirgus ekonomikas ieviešanu valstī.

Runājot par nepatīkamākā scenārija piepildīšanos, kad nemieri Ēģiptē pārvērstos fundamentālistu revolūcijā, varu pārņemot radikāliem spēkiem un apdraudot Suecas kanāla darbību, Vaidere sacīja: “Tā būtu katastrofa ne tikai Eiropai, bet visai pasaulei. Ēģipte, neraugoties uz visām iepriekšējām režīma kļūdām, bija stabilizējošs faktors reģionā, kurš ir ļoti jūtīgs un pat eksplozīvs.”

Vaidere uzsver, ka šāda scenārija gadījumā būtu apdraudēts miers visā pasaulē un tā būtu atgriešanās feodālisma laikmetā. “Ceru, ka Eiropas Savienība beidzot sāks runāt vienā balsī un mums būs vienota ārpolitika attiecībā uz Ēģipti,” pauda Vaidere.

07.02.2011

DIENA.LV

Finanšu un ekonomiskā krīze Eiropas Savienībai kopš 2008. gada rudens liek darboties pēc citiem spēles noteikumiem – situācija darba tirgū Eiropas mērogā ir dramatiski saasinājusies. Krīzes seku pārvarēšanai ir radīta virkne finanšu instrumentu, kuru galvenais mērķis ir atjaunot stabilitāti.
Viens no šādiem palīdzības instrumentiem ir 2006. gadā izveidotais Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fonds (EGF). Padziļinoties globālajai finanšu un ekonomikas krīzei, 2009. gadā Eiropas Parlaments veica virkni izmaiņu attiecībā uz tā finanšu līdzekļu piešķiršanu, lai sniegtu atbalstu aktīvu darba tirgus pasākumu īstenošanai. EGF ar budžetu 500 miljonu eiro apmērā darbojas kā papildinājums Eiropas Sociālajam fondam un ES programmai „Progress”.

EGF atbalsta pamatā ir nodarbinātības veicināšana, nodrošinot atbalstu darba meklējumos, profesionālajā orientācijā, individuāli pielāgotai apmācībai un pārkvalifikācijai, ja kādā uzņēmumā vai nozarē konkrētā reģionā no darba tiek atbrīvoti vismaz 500 darbinieki un, īpašos apstākļos, arī tad, ja tas skar mazāku strādājošo skaitu. Fonda mērķis ir arī veicināt uzņēmējdarbību un pašnodarbinātību. EGF var segt līdz pat 65% kopizmaksu, pārējo daļu gan jāsedz valstij, reģionam vai pašvaldībai. EGF nefinansē pasīvus sociālās aizsardzības pasākumus, kādas ir pensijas un pabalsti, kā arī nesedz uzņēmumu izmaksas, kas saistītas ar modernizāciju un pielāgošanos strukturālām pārmaiņām, tomēr atbalsta pašnodarbinātos, piešķir darba meklēšanas un mobilitātes pabalstus, kā arī pabalstus tiem, kas piedalās ES mūžizglītības programmās.

EP budžeta procedūras ietvaros bieži apstiprina šāda atbalsta piešķiršanu kādai ES dalībvalstij, tostarp Itālijai, Zviedrijai, Nīderlandei, Dānijai, pat ES spēcīgākajai ekonomikai Vācijai, ka arī mūsu kaimiņam – Lietuvai. Kopš EGF aizsākuma finanšu palīdzība ir izsniegta 382.9 miljonu eiro apmērā, atsaucoties uz pieteikumiem no dažādām ES valstīm dažādās nozarēs: automobiļu rūpniecībā (Francija, Spānija, Austrija, Vācija, Zviedrija), tekstilrūpniecība (Itālija, Malta, Lietuva, Portugāle, Spānija, Beļģija), mobilo tālruņu ražošana (Somija, Vācija) izdevējdarbība un poligrāfija (Nīderlande), celtniecība (Nīderlande, Lietuva) un citās. Lietuva ir nodrošinājusi līdzekļus saviem celtniekiem 1.1 miljonu eiro apmērā, rūpnīcas „Snaige” darbiniekiem - 0.3 miljonu, tekstilrūpniecībai - 0.8 miljonu, bet mēbeļrūpniecībai - 0.7 miljonu eiro apmērā.

Varētu iebilst – Latvijā vispār nav daudz uzņēmumu, kuros strādātu 500 darbinieku. Tomēr lemjot par Maltu, kas ir mazāka par Latviju, ES Nodarbinātības komisārs Vladimirs Špidla teica: „Malta ir maza valsts, kur arī salīdzinoši nelielam no darba atbrīvoto skaitam ir liela ietekme.” Acīmredzot, viss ir iespējams, ja valsts rīcībā ir pārliecinoši argumenti. Pērnā gada janvārī Eiropas Komisija apstiprināja palīdzību no darba atbrīvotajiem darbiniekiem Lietuvas tekstilrūpniecības un mēbeļrūpniecības uzņēmumos - 1469 štatu samazināšanas vienībām 49 uzņēmumos mēbeļrūpniecībā un 1154 štatu samazināšanas vienībām 45 tekstilrūpniecības uzņēmumos. Pamatojumā par palīdzību Lietuvai EK un EP īpaši uzsvēra to, ka abām šīm nozarēm ir būtiska ietekme uz valsts ekonomiku, ņemot vērā Lietuvas bezdarba līmeni, kas ir viens no augstākajiem ES un to, ka īpaši mēbeļrūpniecības uzņēmumi atrodas lauku apvidos, kas līdz ar to nozīmē bezdarba izkliedi valstī un būtisku ietekmi uz valsts labklājību kopumā.

Jāatzīmē, ka Latvija izšķirošā brīdī nav pratusi izmantot piedāvāto finanšu palīdzību, cenšoties patstāvīgi tikt galā ar smagajām problēmām. Latvijas pieteikuma EGF līdzekļu izmantošanai joprojām nav, kaut gan tādas nozares kā celtniecība, nekustamo īpašumu tirdzniecība, apstrādes rūpniecība un kokapstrāde ir nozares, kuras visvairāk skāris darbinieku atlaišanas vilnis. Vēl pirms gada, 2010. gada marta sākumā, vērsos pie valdības ar lūgumu sniegt informāciju par to, kādi pasākumi ir īstenoti, lai EGF līdzekļus varētu saņemt arī Latvijā darbu zaudējušie cilvēki. Atbildē no Labklājības ministrijas saņēmu skaidrojumu, ka tiek izstrādāti un apstiprināti grozījumi atbilstošajos likumos. Līdz šim brīdim LM ir izstrādājusi Ministru kabineta noteikumus, kas regulē EGF līdzekļu saņemšanu un izlietošanu (Nr. 762), kā arī notiekot darbs pie procedūras izstrādes. Jautājums – vai tad, kad beidzot būs izstrādāti visi nepieciešamie normatīvi, EGF vēl būs pieejams un kādam uzņēmumam tas būs vajadzīgs?

Citējot Vācijas Darba un sociālo lietu ministrijas parlamentāro valsts sekretāru Dr. Ralfu Braukzīpi: „Vācija ir labi izkļuvusi no krīzes, jo darba ņēmēji, darba devēji un valdība kopīgi meklēja risinājumus izejai no tās, un kopīgi tos īstenoja. Šī trīspusējā slodzes sadale ir būtiska Vācijas panākumu atslēga.” Savu iespēju robežās ar informāciju par pieejamajiem fondiem un finanšu instrumentiem dalos ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru un tās biedriem, tomēr pieteikumus EGF var iesniegt tikai pašas dalībvalstis. Privātpersonām, pārstāvības organizācijām vai uzņēmumiem, ko skar atlaišana un kas vēlas izmantot fonda piedāvātās iespējas, jāvēršas savas valsts iestādēs. Ceru, ka arī Latvijā pienāks brīdis, kad valsts pārvalde radošāk strādās pie visu iespēju realizēšanas. Iedzīvotāju interesēm un maksimālai ES līdzekļu apgūšanai ir jābūt valsts prioritātei.

Prof. Inese Vaidere, Eiropas Parlamenta deputāte, Ārlietu komitejas īstenā locekle, Cilvēktiesību apakškomitejas koordinatore (ETP/Pilsoniskā Savienība/Vienotība)

27.01.2011

2011. gada 1. martā Eiropas Parlamentā Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrībai (LVSADA) tiks pasniegta SOLIDAR organizācijas Sudraba rozes balva. LVSADA ir lielākā un ietekmīgākā Latvijas arodbiedrība veselības un sociālās aprūpes nozarē (LVSADA - http://www.lvsada.lv ).

Paziņojumā par Balvas ieguvējiem pausts, ka LVSADA šo balvu iegūst par aktīvu rīcību pret līdzekļu samazināšanu veselības aprūpes nozarē Latvijā īstenotās taupības politikas dēļ. LVSADA ir viena no vadošākajām mediķu un sociālo darbinieku pārstāvēm arodbiedrībām Latvijā, kura ir izveidota 1990.gadā - šogad tā svin savu 20 gadu pastāvēšanas jubileju.

„Veselības aprūpe rūp ikvienam. Esmu gandarīta par to, ka arodbiedrības aktīvā darbība ir novērtēta Eiropas mērogā un ceru, ka šī balva liks vairāk ieklausīties tās balsī arī veselības aprūpes sistēmas reorganizētājiem. Protams, ka lielāku gandarījumu sagādātu kāds mūsu valstij glaimojošāks iemesls, kas būtu šādas prestižas balvas pasniegšanas pamatā, tomēr fakts, ka tik augstu novērtēti pašmāju nevalstiskās organizācijas centieni pārstāvēt un aizstāvēt medicīnas darbinieku intereses, ir ievērības cienīgs,” uzsver EP deputāte I. Vaidere. „Esmu pārliecināta, ka arodbiedrības uzsāktās iniciatīvas nesīs augļus, un Latvija varēs turpināt lepoties ar pašaizliedzīgiem, izglītotiem un atsaucīgiem ārstiem un medmāsām tepat, mūsu pašu mājās, nevis ārzemēs.”

Sudraba rozes balvu ik gadus pasniedz organizācija SOLIDAR - Eiropas nevalstisko organizāciju tīkls, kas darbojas, lai panāktu sociālās vienlīdzību ne tikai Eiropā, bet arī pasaulē. Šī organizācija apvieno 52 biedrus no 25 valstīm, tās pamatuzdevums ir paust un pārstāvēt savu biedru organizāciju viedokļus ES un starptautiskajās institūcijās, veicot aktīvu interešu pārstāvību, lobēšanu, projektu vadīšanu un koordināciju, sekojot pieņemtajiem politiskajiem lēmumiem. SOLIDAR ir Sociālās platformas CONCORD (ES NVO konfederācija palīdzībai un attīstībai) un EUDIS-LLL (Eiropas sabiedriskā platforma mūžizglītībai) biedrs, tās darbības jomas ir sociālā sfēra, starptautiskā sadarbība, kas balstīta uz tiesiskuma attīstību, nabadzības novēršanu un sociālā un ekonomiskā taisnīguma sasniegšanu, kā arī pasākumi, kas nodrošinātu izglītības pieejamību katram. Tuvāk par organizāciju – http://www.solidar.org.

25.01.2011

LATVIJAS AVĪZE

“Latvijas Avīzē” viesojās Eiroparlamenta deputāte prof. Dr. INESE VAIDERE (Pilsoniskā savienība). Ar viņu sarunājās žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

V. Krustiņš: – Saeimā ceturtdien paredzētas ārpolitiskas debates. Sagatavots plašs ziņojums – inventarizācija par visu, kas noticis. Kā jūs, Vaideres kundze, no Briseles vērtējat mūsu ārpolitiku un par ko parlamentā būtu vērts runāt šai sakarā?

I. Vaidere: – Jā, ĀM ziņojums ir garš un aptver praktiski visas sfēras. Ministram Kristovskim bija ārkārtīgi maz laika tā gatavošanai, jo viņš strādā tikai pāris mēnešus. Turklāt notika Latviju ļoti pazemojošā lieta, kad daži mēģināja pirmajā dienā pēc apstiprināšanas pieprasīt Kristovska demisiju. Tas un Ziemassvētku pārtraukums laika ietvarus padarīja ļoti šaurus. No deputātes pieredzes zinu, ka ir jautājumi, par kuriem deputātiem vieglāk un asāk izteikties nekā ārlietu diplomātiskajam dienestam. Arī ārlietu ministram savi uzskati jāsaskaņo ar valdības, ar koalīcijas partneru uzskatiem, iespējams, “noapaļojot”, “nogludinot” nostādnes. Ārlietās cenšas izvairīties no oficiāli pārāk asiem izpaudumiem, lai lieki nesarežģītu attiecības ar kādu valsti. Ja Saeimas deputātiem būs vēlēšanās un interese debatēt, tad pieņemu, ka dzirdēsim arī pa stingrākam vārdam vienā vai otrā virzienā.

– Tātad gaidāt, ka deputāti cilās problēmas, bet ministrs Kristovskis ir tikpat pieslīpēts ārlietnieks kā Riekstiņš, Birkavs, Jurkāns?

– Tā nedomāju. Teicu, ka no paša sākuma tika traucēts Kristovska darbs, jo visi zina viņa patriotiskos uzskatus un nacionālo nostādni. Demisijas pieprasījums bija tālu mērķēts sitiens. Minēto Jurkāna kungu nesaprotamā kārtā bieži vien intervē kā “ekspertu”, kaut gan viņa politiskā darbība, šķiet, Latvijai ir ļoti kaitējusi.

– Kad parādīsies Kristovska “patriotiskie uzskati”?

– Tie bija pamanāmi jau kopš viņa politiskās darbības sākuma, arī tad, kad ar Ģirtu strādājām kopā Eiroparlamentā, – viņš ir latvisko interešu aizstāvis.

– Tāpat kā Riekstiņš un citi.

– Domāju, Riekstiņš, Ronis līdzās Georgam Andrējevam līdzšinējo ārlietu ministru vidū patiešām bijuši labākie.

E. Līcītis: – Pabrika kungu izlaidāt?

– Pateicu tā, kā domāju. Iespējams, ārlietu debatēm vajadzēja “nobriest”, jo nav tik sen, kā apstiprināta valdība, varbūt tās derēja pārcelt uz vēlāku laiku.

V. Krustiņš: – Tomēr datums ir noteikts, tāpēc – par ko jādebatē Saeimā?

– Vispirms jādebatē par to, kuras ir Latvijas nacionālās, stratēģiskās intereses. Ziņojumā dota attieksme gandrīz par visiem pasaules reģioniem, taču uzsvari jāsaliek tur, kur mums ir patiesi lielākā interese un kur mūsu zināšanas, ekspertīze ir lielāka nekā citām ES valstīm. Protams, tur iekļaujas bijusī PSRS teritorija, mūs interesējošās Krievija, Ukraina, Baltkrievija, kuras pazīstam labāk nekā, teiksim, dienvideiropieši. Ievērojams sadarbības potenciāls ir ar Centrālāzijas valstīm, kuras arī es kā Eiropas Parlamenta Centrālāzijas delegācijas pārstāve esmu apmeklējusi. Tāpat Aizkaukāza valstis, starp kurām Gruzija ir Latvijas ilggadējākā partnere. Mums kā ES valstij jādiskutē par savienības kopīgo ārpolitiku. Uz to virzāmies, kaut Eiropas ārpolitikas kuģi nereti stipri mētā un sviež sēklī, ja kā prioritātes izvirza atsevišķu valstu ekonomiskās intereses. Latvijas dabiskie partneri ir ziemeļvalstis, un kaut vai par Zviedriju noteikti jārunā, jo tā mūs dažādi ietekmējusi laiku laikos. Starp citu, Zviedrija klusi, bez trokšņa, bet ļoti precīzi mēdz definēt savas intereses un tad rīkojas to vārdā. Jādebatē par enerģētikas politiku kā ārpolitikas instrumentu – šādu ziņojumu pirms gadiem četriem pirmoreiz izveidojām Eiroparlamenta Ārlietu komitejā, un šī tēma tagad ir pastāvīgā degpunktā. Jādefinē, kādas ir mūsu ekonomiskās intereses enerģētikā, kas ir risināmas ar ārpolitikas instrumentiem. Daži “eksperti” šaubījās – ko Rīgā dara Ilhams Alijevs, bet šī vizīte bija ļoti svarīga. Azerbaidžāna ir viens no atslēgas vārdiem Eiropas energoresursu ieguves dažādošanā. Vai Krievijai izdosies izveidot absolūtu dominanci ar Ziemeļu un Dienvidu “straumēm”, vai eiropiešiem veiksies ar gāzes vada “Nabucco” projektu.

– Nu – un ko ar Krieviju?

– Esam ieinteresēti labās, stabilās kaimiņu attiecībās – to visi atkārto, un es piekrītu. Krievi ciena atklātu valodu, bet neciena tos, kuri paši sevi neciena. Tāpēc doties ar dāvanām (plašā nozīmē) uz Maskavu varbūt bija vērts padomju gados, bet diez vai – šajos laikos, kad esam pilntiesīga ES valsts. Lielās, spēcīgās Vācija, Itālija reizēm darbojas individuāli attiecībās ar Krieviju, bet Latvijai būtu jāturas pie kopīgās ES “līnijas”. Tas līdzētu izvairīties no varbūtības kļūt par Krievijas “ekstra” draugiem vai īpašajiem ienaidniekiem. Virziens politikā “caur Eiropu” būtu pareizākais. Prezidents Zatlers izteicis mūsu sevišķu atbalstu, kārtojot Krievijas bezvīzu režīmu ar ES. Nezinu, kas viņu pamudinājis, jo Briselē – ja arī skan atbalsta frāzes, tad ar lielām diskusijām fonā un iebildēm, ka jāizpilda dažādi noteikumi, lai šādu režīmu iedibinātu. Ar savu sacīto Maskavā prezidents zināmā mērā nostādījis grūtā stāvoklī Ārlietu ministriju. Kā deputāte Briselē runāju par problēmu šādā rakursā – ja Eiropā bez vīzas ielaižam Krievijas pilsoņus, tad tas jādara arī attiecībā, piemēram, uz Gruzijas un Ukrainas pilsoņiem. Zināms, ka Krievijai savulaik labi veicās ar tās pilsoņu pasu izsniegšanu Dienvidosetijā un Abhāzijā dzīvojošajiem, jo Krievijai vīzu atvieglojumi uz ES bija, bet Gruzijai tolaik vēl ne. Par bezvīzu režīmu ieviešanu jārunā reģiona un valsts drošības kontekstā.

– Kādas sekas specifiski Latvijā atstātu bezvīzu režīma ieviešana ar Krieviju?

– ES mērķis, ieviešot bezvīzu režīmu, ir pozitīvo sakaru veicināšana. Vai tā notiks Latvijas specifiskajā gadījumā ar mūsu etnisko, demogrāfisko, migrācijas, valodas, pilsonības situāciju, vai tas būs par labu latviešu tautas un valsts drošības interesēm, kas obligāti jāņem vērā – man grūti atbildēt “jā” ar pilnīgu pārliecību.

– Un ja mūsu vadītāji Maskavā jau atbalstījuši režīmu bez vīzām, vai viņiem nebija jāpaskaita, kāds no tā celsies labums, kur slēpjas iespējamais risks?

– Es jau minēju, ka šis izteikums pārsteidza.

– Vai jūs būtu ar mieru teikt, ka Zatlera kgs ir pārsteidzies?

– Viņš jau var to paziņot, bet pēc Satversmes prezidents nav politiski atbildīgs. Bezvīzu režīma plusi, mīnusi Eiropas Savienībā tiek un tiks pamatīgi analizēti. Droši vien valdība būs apdomīgāka – vismaz tā ceru.

– Te ir interesants jautājums – par ko spriest Saeimai? Par Zatlera, par valdības vai par Kristovska ārpolitiku? Kas te Latvijā ir noteicošais? Jūs taču esat lasījusi pārmetumus, ka Kristovskis palicis Rīgā, bet Zatlers, lūk, runājis Kremlī!

– Ja runājam par Maskavas vizīti, der krievu teiciens – ar sviestu putru nesabojāsi. Ja līdzi būtu devies arī ārlietu ministrs, tad sviesta kārta biezāka, bet vai ne par daudz? Delegācijā piedalījās vairāki ministri. Šķiet, mēs drusciņ pārspīlējām šīs vizītes nozīmību. Otra puse tai pievērsa daudz mazāk uzmanības. Ja lielam skaitam prezidentu pavadošo uzņēmēju liekas, ka vizīte bijusi vērtīga, tad tas ir labi, bet gribu redzēt arī atgriezenisko saiti, vai saimnieciski ieplānotais piepildīsies.

– Saņemsim dūšu un pateiksim, ka Kristovskis nebrauca tāpēc, ka attiecīgas delegācijas veidotāji bijās, ka Maskavai tas varētu nepatikt. Tēlosim teātri? No MK mājaslapas taču pazuda ziņas, ko darījusi komisija, kura pētīja kompensācijas lietas par PSRS laika nodarījumiem Latvijā.

– Es darbojos Okupācijas izpētes biedrībā, un šis darbs turpinās, tiesa, sabiedriskā kārtā.

– Bet oficiālā komisija ir slēgta, pat informāciju par tās darbu nobēdzina, jo Maskavai var nepatikt.

– Jā, žēl, taču uz Maskavu nevajadzēja doties arī valdībai pilnā sastāvā, kas būtu pavisam “ne pēc protokola”. Jābūt proporcionalitātei, kā Zatlera vizīti “mērīja” Maskavā un kā – Rīgā. Ziniet, te netrūkst politiķu, kas ne pārāk atklāti, bet arī ne pārāk slēpti cenšas pārstāvēt Krievijas intereses, darbojoties Latvijā.?E. Līcītis: – Tikko svaiga ziņa vēsta, ka Lietuvas ārlietu ministrs, viesojoties Maskavā, gan runāšot par kompensāciju no Krievijas 1991. gada 13. janvāra slaktiņa sakarā.

– Tas būtu jādara arī mūsu ĀM, to sagaida no valdības. Vislabāk tomēr tas izskanētu, ja Baltijas valstis prasību izteiktu kopā. Mūsu valstu ārlietu ministru sadarbībai jābūt ļoti ciešai, un arī Kristovskim pie tā jāstrādā. Labprāt dzirdētu debatēs no Saeimas tribīnes, kā sadarbību veidot, kā sviras visveiksmīgāk iedarbināt. Ārlietās ir ļoti būtiski izvērtēt pagātni un neaizmirst to, nevis sākt viscaur no baltas lapas, kā mūs nereti aicina. Lai pagātnes drūmie notikumi neatkārtotos.

V. Krustiņš: – Sarunā noskaidrojām, ka jārunā tam, kas ir atbildīgs. Diemžēl tad prezidentam tas nav jādara.

– Viņš var to darīt ciešā sadarbībā ar ĀM, valdību…

– … un Saeimu, jo Republikā prezidents ir šo varas orgānu atspulgs. Nav domājams, ka, piemēram, Vācijas prezidents ārlietās paustu kaut ko citu nekā ministrs.

– Tāpēc teicu, ka ministrs ir visai sarežģītā situācijā sakarā ar prezidenta izteikumiem Maskavā. Pieļauju, ka Zatlera kga pārliecināšanā par šādu izteikumu nepieciešamību pārsvaru ņēmuši tie spēki, kuri domā, ka Maskavai jādod pēc iespējas vairāk dāvanu. Bet Latvijas ārpolitiku veido valdībā, to pārstāv ārlietu ministrs. Viņa un Ministru prezidenta teiktais ir tas, ko starptautiskajās attiecībās uztver kā oficiālo nostāju. Droši vien salīdzinoši nesen darbu uzsākušā ministra sadarbība ar Valsts prezidentu šai jomā ir vēl jāveido, jāslīpē un jākoriģē.

– Precizēsim jūsu teikto par Baltijas valstu sadarbību – tā nav optimāla?

– Jā, manuprāt, tā var dot daudz vairāk. Lieliski strādājam kopā Eiroparlamenta līmenī, bet valdībām daudz vairāk jādomā par sadarbību.

– Un prezidentu līmenī?

– Varētu būt ciešāki kontakti. Prezidentei Gribauskaitei mēdz būt viena pieeja, Zatlera un Ilvesa kungiem dažkārt arī katram sava. Neteiksim, ka tur ir ļoti daudz atšķirību, tomēr gribētos vairāk savstarpējo konsultāciju. Ilvess bija man lielisks kolēģis Ārlietu komitejā, varu teikt, ka joprojām ļoti nepieciešams Baltijas valstīm. Viņš prot pozicionēties arī attiecībās ar Krieviju, Ilvesam piemīt mēra izjūta. Gribauskaite bija sekmīga eirokomisāre, un no triju prezidentu lielākas kopdarbības iegūtu ikviena no valstīm. Par atšķirīgo? Lietuvas prezidente centusies uzturēt sakarus ar Minsku, kas Krievijai varbūt īsti nepatīk. Zatlers, šķiet, liek uzsvaru uz labvēlīgākām attiecībām ar Krieviju. Ja no otras puses saņemtu tikpat labvēlīgu atbalstu, tad būtu jauki. Tā gan gluži neizskatās – lai cik piesardzīgi reizēm uzvestos Latvijas puse, nevēloties aizvainot Kremli. Ilvesa attieksme, kā jau teicu, ir līdzsvarotāka, ar lielāku pašcieņas devu.

– Vai būtu šausmīgi, ja Lukašenko kungu ielūgtu apmeklēt Rīgu?

– No Eiropas viedokļa pašlaik tas izskatītos neizprotami. 19. novembra notikumi Minskā, pārlieku brutālā reakcija uz demonstrāciju pēc prezidenta vēlēšanām ES izraisīja šoku. Tas tiešām bija pārsteigums, jo iepriekš vērojām tādu kā nelielu Baltkrievijas un ES tuvināšanos. Arī politiski ieslodzītie nav atbrīvoti. Taču šobrīd attiecību uzlabojumam pārvilkta svītra, bet ceru – ne uz visiem laikiem.

– Brīvi domājošā, progresīvā Eiropas Savienībā taču var vienoties pat ar Alfrēdu Rubiku, kurš Briselē sēd jums blakus!

– Nē, nevienosimies gan. Un Rubiks nav manā, bet gan komunistu frakcijā Eiropas Parlamentā. Gribu pievērst uzmanību balsojumam Saeimā, ar kuru pavēra ceļu iekļūšanai Eiroparlamentā tādiem kā Ždanoka vai Rubiks – kategoriskiem neatkarības pretiniekiem. Pārbaudiet, kas par to balsoja. Diemžēl arī daži pašreizējās koalīcijas pārstāvji. Es biju pret. To uzskatu par vienu no sarkanajām līnijām, ka ar tiem, kuri aktīvi pretdarbojušies Latvijas neatkarībai, nevaram vienoties. Krievijai, neslēpšu, liela interese Latvijā ir tieši par valodas jautājumu. Ja Latvijā paaugstinātu krievu valodas statusu līdz oficiālai valodai, tad tā kļūtu par oficiālu valodu arī visā ES. Tā būtu Krievijas pielikto lielo pūļu vērta kārts, ko likt galdā, un šai ziņā Latvija ir vienīgā valsts ES, kur viņi cer to iegūt. Nekur citur tas nav iespējams. Tāpēc ar politiskajiem spēkiem, kuri aizstāvēs šādu interešu politiku, arī vēlēšanu tiesību piešķiršanu nepilsoņiem, mēs nevienosimies, jo tas apdraud Latvijas valsts, latviešu valodas pastāvēšanu. Te vēlreiz gribu uzsvērt mūsu pašcieņas izjūtu. Kad Saeimā vadīju Ārlietu komisiju, uzaicināju uz Rīgu Krievijas Federācijas Padomes amata kolēģi Mihailu Margelovu. Toreiz “eksperti” runāja – Margelovs taču nebrauks, jo Vaidere pārstāv “TB”/LNNK. Bet Margelovs Rīgā ieradās, ar saviem tolaik neparasti konstruktīvajiem izteikumiem sevišķi saniknojot Jāni Jurkānu. Zīmīgs fakts, ka neilgi pēc tam Jurkāna politikā vairs nebija – acīmredzot ne jau pēc paša vēlmes. Iespējams, kaut kas viņa uzvedībā nepatika Margelovam… Nezinu, kāpēc tagad daudzi politiķi necenšas saglabāt pašcieņu.

– Jūsu ārlietu ministrs Kristovskis tagad varēs runāt acīs visu!

– Runāt visu acīs – tas ir tirgus laukums. Ar pašcieņu jārunā par Latvijai svarīgajiem, izšķirīgajiem jautājumiem. Domāju, Kristovskis ar to tiks galā.

24.01.2011

Jaunajā gadā jaunu aktualitāti ieguvuši arī ārpolitikas jautājumi. Gan ES, gan nacionālā līmenī tiek lemts par tālāko ārpolitikas un partnerattiecību stratēģiju. Vīzu jautājums ir viens no būtiskākajiem ārpolitikas aspektiem - tas skar drošības un imigrācijas politiku un var būtiski veicināt starpvalstu sadarbību, tūrismu, zināšanu apmaiņu, uzlabot ekonomisko sadarbību. Vīzu jautājums ir arī daļa ES demokrātijas un cilvēktiesību veicināšanas politikas, tāpēc uzskatu, ka šim jautājumam jābūt vienam no svarīgākajiem Saeimas šīsnedēļas ārpolitikas debašu tematiem.

Trešo valstu pilsoņiem lielākoties tiek izsniegtas īstermiņa vīzas. ES atvieglojumus piešķir valstīm, kas sasniegušas ievērojamu progresu valsts demokratizācijā, apkarojot korupciju, organizēto noziedzību un nelegālo imigrāciju. Par bezvīzu režīmu iespējams runāt tikai attiecībā uz ES draudzīgiem, demokrātiskiem režīmiem.

ES līmenī patlaban risinās aktīvas debates par vīzu režīma nākotni attiecībā uz Krieviju un Austrumu partnerības valstīm - Ukrainu, Gruziju un Baltkrieviju. Pagājušā gada jūnijā tika veikti būtiski uzlabojumi noteikumos starp ES un Gruziju: samazināta maksa par vīzu Gruzijas pilsoņiem studentiem, savukārt žurnālistiem un uzņēmējiem tā atcelta vispār, pieņemti arī vienkāršoti noteikumi attiecībā uz vīzu izsniegšanas procedūru un prasībām. Līdzīgus atvieglojumus jau 2008. gadā saņēma Moldova un Ukraina.

Pēc nemieriem, kas notika pēc prezidenta vēlēšanām Baltkrievijā decembrī, EP 20. janvārī pieņēma rezolūciju, pieprasot nekavējoties atbrīvot visus aizturētos protestantus, veikt starptautisku izmeklēšanu par vēlēšanu nakts notikumiem, apsvērt iespēju piemērot ekonomiskās sankcijas, noteikt iebraukšanas aizliegumu Aleksandram Lukašenko un citām Baltkrievijas «amatpersonām, kuras var uzskatīt par atbildīgām par manipulēšanu ar vēlēšanu rezultātiem un brutālajām represijām un arestiem», iesaldējot to līdzekļus. Vienlaikus deputāti ir aicinājuši samazināt maksu par vīzu Baltkrievijas pilsoņiem un studentiem, zinātniekiem un māksliniekiem tās izsniegt par brīvu. EP uzsvēris, ka sankcijām jābūt tādām, kas neskar Baltkrievijas demokrātisko sabiedrību, bet tikai iesaistītās amatpersonas. Tāpēc dīvaini kontrastējošs ir Latvijas aizsardzības ministra Arta Pabrika paziņojums, ka sankcijas pret Baltkrievijas amatpersonām nav vēlamas. Diemžēl konsekvences reizēm pietrūkst arī ES politikā. Uz vardarbīgu protestu apspiešanu Baltkrievijā tiek reaģēts asi, savukārt līdzīgi gadījumi Krievijā izpelnās aizrādījumus, nemainot ES kopējo stratēģiju.

EP ir sākta diskusija par bezvīzu režīma ieviešanu starp ES un Krieviju. Ārlietu komitejas deputātu vairākums, to skaitā arī raksta autore, uzskata, ka pirms šāda soļa rūpīgi jāizvērtē līdzšinējo vīzu atvieglojumu rezultāti, to ietekme uz reģionālo drošību, vai ir sasniegti cerētie mērķi - veicināta demokrātija Krievijā, panākta intensīvāka zinātnieku un speciālistu apmaiņa, uzlabotas ES un Krievijas attiecības. Statistikas dati liecina, ka jau 2008. gadā ES vīzas tika piešķirtas 3,5 miljoniem Krievijas pilsoņu, bet Krievijas vīzas - tikai 1,5 miljoniem eiropiešu. Tātad pastāv ievērojama disproporcija, kura vēl var pastiprināties bezvīzu režīma apstākļos. Esmu vērsusies pie ES augstās pārstāves ārlietās Ketrinas Eštones ar lūgumu precizēt, kādi ir Krievijas sasniegumi, uz kuriem pamatojoties tiek apsvērta bezvīzu režīma iespējamība ar šo valsti.

Visbeidzot - svarīgi ievērot, ka diskusija par bezvīzu režīmu ar Krieviju jārisina vienlaikus ar diskusiju par to pašu attiecībā uz Ukrainu un Gruziju, lai neatkārtotos situācija, kad Krievijas pilsoņu skaits Abhāzijā un Dienvidosetijā pirms Krievijas iebrukuma palielinājās atšķirīgo ES vīzu noteikumu Krievijai un Gruzijai dēļ. Tāpēc mulsinošs ir prezidenta Valda Zatlera paustais par Latvijas atbalstu bezvīzu režīma ieviešanai starp ES un Krieviju. Pēc Satversmes Valsts prezidents gan nav politiski atbildīga persona, taču ar šādu paziņojumu starptautiskajai sabiedrībai sarežģītā situācijā tiek nostādīta Latvijas valdība, kas ir atbildīga par valsts ārpolitiku.

Saskaņā ar Ārlietu ministrijas datiem Latvijas pārstāvniecībās ārvalstīs 2010. gadā ievērojami palielinājies vīzu pieteikumu skaits - novembrī Latvija saņēma 10 924 vīzu pieteikumus, salīdzinot ar 7452 pirms gada. Nodevās novembrī vien tika iekasēts par 77 000 latu vairāk nekā šajā laika posmā 2009. gadā. Vislielākais vīzu pieteikumu skaits nāk no Krievijas, Ķīnas, Turcijas un Uzbekistānas. Tātad ir pienācis laiks rūpīgi izvērtēt mūsu imigrācijas politiku un tās ietekmi gan uz ekonomiku, gan valsts drošību.

Ar termiņuzturēšanās atļauju pret noteiktiem ieguldījumiem Latvijai it kā ir piesaistītas «investīcijas» 22 miljonu latu apmērā, tikai kur šī nauda ir ieguldīta? Cerētais mērķis nav sasniegts, un šo investīciju faktiskā ietekme uz valsts ekonomiku nav jūtama, turklāt joprojām ir arī liela fiktīvu darījumu iespējamība. Nu arī Ministru kabinets atzinis, ka daudzos gadījumos ārzemnieka ieguldījums nesniedz nepieciešamo ekonomisko labumu Latvijas tautsaimniecībai. Uzturēšanās atļaujas saņēmējam iespēja uzturēties Latvijā un brīvi pārvietoties Šengenas teritorijā gan ir ievērojami lielāks ieguvums nekā tā pienesums Latvijas tautsaimniecībai. Šie grozījumi ir atceļami nekavējoties.

Jāsecina, ka gan ES, gan īpaši Latvijas līmenī nereti trūkst viedokļa stingrības un rūpīgi izsvērta pamatojuma, pieņemot jaunus lēmumus. Baltkrievijas gadījumā jau ir sākta tālākas ES stratēģijas un iespējamo sankciju analīze, salīdzinot ar iepriekšējo gadu rezultātiem. Šāda pieeja jālieto arī attiecībā uz citām reģiona valstīm.

12.01.2011

Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere kopā ar citiem deputātiem ir uzņēmusies iniciatīvu rakstiskas deklarācijas izstrādei par to, lai tiktu nodrošināta pilnīga Eiropas Savienības kritēriju ievērošana attiecībā uz ieroču un kaujas tehnikas eksportu uz trešajām valstīm, intervijā “Rietumu radio” informēja Vaidere.

Viņa uzsvēra, ka deklarācijas izstrādi rosinājis gadījums ar Francijas lēmumu pārdot Krievijai “Mistral” tipa kuģus.

“Galvenais ir aizpildīt spraugas ES normatīvajos aktos, kas līdzīgos gadījumos kā ar “Mistral” nepārprotami liktu konsultēties ar visu ES valstu aizsardzības, ārlietu ministriem vai valdību vadītājiem. Konsultāciju mehānisms ES ir paredzēts, bet tas kaut kādu iemeslu dēļ attiecībā uz “Mistral” tika ignorēts,” sacīja Vaidere, uzsverot, ka deklarācijas izstrādātāji pieprasa, lai Eiropas Komisija pārskata visus šos dokumentus un kritērijus, nepieļaujot šādu gadījumu atkārtošanos nākotnē.

Kā informēja Vaidere, ES ir kritēriji un ir izstrādāta kopējā drošības politikas nostāja, kas paredz, ka nedrīkst pārdot kaujas tehniku, ja tas var radīt kaut kāda veida apdraudējumu kādai no ES dalībvalstīm. “Baltijas valstis nepārprotami bija pret šādas tehnikas pārdošanu, jo Krievijas militārās mācības, kas notika Baltijas valstu pierobežā, nepārprotami norādīja - Krievija neizslēdz iespēju pierobežas valstis uzskatīt par saviem potenciālajiem ienaidniekiem, un tas bija diezgan slikts signāls. Un tāpēc Francijai diez vai vajadzētu nodarboties ar šādu kaujas tehnikas pārdošanu,” spriež deputāte.

Viņa pauda viedokli, ka Francijas rīcību, pārdodot “Mistral” kaujas tehniku Krievijai, diktē vienīgi ekonomiski apsvērumi. “Valsts ekonomiskās intereses un vēlme pēc iespējams ātrāk pārvarēt krīzi var nonākt pretrunā ar ES kopējām interesēm un kādas citas dalībvalsts politiskajām vai drošības interesēm,” norādīja Vaidere. Viens no deklarācijas izstrādes mērķiem ir panākt, lai šādi darījumi nākotnē nebūtu iespējami. “Šeit nav runa tikai par Krieviju, bet arī par citām valstīm, kas potenciāli var apdraudēt kādu no ES valstīm,” teica Vaidere.

10.01.2011

DIENA.LV

Jau pirms vairākiem gadiem bija dzirdami pareģojumi, ka pasaulē notiks ģeopolitiskās cīņas par izsīkstošajiem dabas resursiem. Tagad vērojamā sacensība par Arktiku liecina, ka šīs prognozes sāk piepildīties.

Kā zināms, Arktika ir teritorija ap Ziemeļpolu, kas aizņem 30 miljonus kvadrātkilometru jeb vienu sesto daļu zemeslodes un aptver visas 24 laika zonas. Pretēji bieži sastopamajam priekšstatam Arktika nav neapgūta teritorija. Pirmie cilvēki tur dzīvojuši jau pirms 10 000 gadu. Tagad Arktikā ir aptuveni 3,7 miljoni iemītnieku, kas pārstāv desmitiem dažādu vietējo tautu, kultūru un valodu.

Ar ko Arktika ir interesanta un nozīmīga? Ar tās tīro vidi un neparasto dabas resursu bagātību - minerāliem, zivīm, bioģenētiskajiem resursiem, bet galvenais - tiek lēsts, ka Arktikā varētu būt līdz pat trešdaļai pasaules neizpētīto naftas un gāzes resursu. Reģions piedāvā grandiozas ekonomiskās perspektīvas. Satraucošais fakts, ka globālās sasilšanas dēļ strauji kūst Arktikas ledāji, vienlaikus rada jaunu jūras ceļu iespējas. Pirmie izmēģinājuma braucieni apliecina teorētiskos aprēķinus, ka caur Arktiku ceļš no Eiropas līdz Āzijai ir par 40% īsāks, līdz ar to finansiāli daudz izdevīgāks. Starp citu, varbūt savā ziņā arī drošāks, jo apiet pirātu pilno Adenas līci. Vienlaikus eksperti tomēr uzsver, ka šajos ceļos glābšanas iespējas ir ierobežotas, nav sastādītas pilnīgas šo ūdeņu kartes un visapkārt ir leduskalni.

Eiropai Arktika vispirms nozīmētu jaunus enerģijas avotus un to piegādes ceļus, kas tieši sasaucas ar ES enerģētiskās neatkarības prioritāti. Latvijai, piemēram, iespēja iegādāties naftu un gāzi no Grenlandes, nevis tikai no Krievijas, būtu ļoti ievērojams ieguvums.

Otrkārt, Arktika nozīmē arī apjomīgas komerciālās iespējas - sākot ar zivju tirdzniecību un bioģenētisko resursu izmantošanu un beidzot ar jūras ceļiem. Nākotnē jaunie jūras ceļi varētu virzīties arī uz ES ziemeļvalstīm un Baltijas jūru, kā arī, protams, pretējā virzienā.

Visbeidzot, Arktika paver plašas izpētes iespējas, kā arī Eiropas zinātnes un inovāciju attīstību. Joprojām nav zināms nedz precīzs resursu apjoms Arktikā, nedz arī to apguves un izmantošanas izmaksas savienojumā ar vides aizsardzību. Klātbūtnes un ietekmes nodrošināšana Arktikā ilgtermiņā nozīmē papildu iespējas tehnoloģiju un inovāciju attīstībā, tātad - konkurētspējas paaugstināšanu un valstu straujāku ekonomisko attīstību.

Uz Arktikas teritoriju attiecas vairāki starptautiskie normatīvie akti, taču tās līdzsvarotas attīstības un vides aizsardzības jautājumu risināšanai 1996. gadā ar Otavas deklarāciju tika nodibināta Arktikas Padome (AP). Padomes dalībvalstis ir tās, kam ar Arktiku ir jūras robeža: Kanāda, Dānija un Grenlande, ASV, Krievija, Somija, Īslande, Norvēģija un Zviedrija. Bez šīm valstīm ir arī tā sauktie pastāvīgie dalībnieki - vairākas vietējo iedzīvotāju apvienības. AP darbojas arī novērotāji, kas var būt gan valstis, gan starpvaldību organizācijas un nevalstiskās organizācijas. Eiropas Parlamenta Ārlietu komiteja nupat decembrī pieņēma ziņojumu par Tālajiem Ziemeļiem, kurā iezīmēja Eiropas Savienības virzību uz pastāvīgā novērotāja statusu AP kā vienu no Savienības prioritātēm.

Eiropieši gan nav vienīgie, kas apzinājušies Arktikas lielo potenciālu. Uz novērotāja statusu AP ir pieteikušās arī Ķīna, Itālija, Japāna, Singapūra un Koreja, bet sīvākā cīņa risinās par tiesībām uz atsevišķām Arktikas teritorijām un resursiem. 1982. gada ANO Jūras tiesību konvencija nosaka, ka jebkura valsts var prasīt savas ekonomiskās zonas palielināšanu, ja tā spēj pierādīt, ka tās kontinentālais šelfs (valsts sauszemes daļas zemūdens turpinājums) iziet ārpus ekonomiskās zonas robežām, kas ir 200 jūras jūdzes jeb 370 kilometru no krasta. Uz tās pamata Krievija, piemēram, cenšas pierādīt, ka Lomonosova un Mendeļejeva zemūdens grēdas ir tās kontinentālā šelfa turpinājums. Ja tas izdotos, Krievijas ekonomiskā zona Ziemeļu Ledus okeānā paplašinātos par vairāk nekā miljonu kvadrātkilometru, bet naftas krājumi papildinātos par 75 miljardiem barelu, kas ir vairāk nekā visas Krievijas pašreizējās naftas rezerves kopā. Savas ambīcijas Krievija ar ierasto bravūru iezīmēja jau 2007. gadā, Ziemeļpolā novietojot Krievijas valsts karogu un paziņojot: «Arktika pieder krieviem.»

Uz teritorijām Arktikā pretendē arī ASV, Kanāda, Grenlande un Norvēģija. Pēdējā tikai pērn beidzot atrisināja 40 gadus ilgušo konfliktu ar Krieviju par robežām Barenca jūrā.

Jāpiebilst, ka ES jau vairākus gadus iesaistījusies Arktikā ar Ziemeļu dimensijas politiku, sadarbības projektos Barenca jūras reģionā, kā arī, īstenojot stratēģiskās partnerattiecības, - ar Kanādu, ASV un Krieviju. ES nevar pretendēt uz Arktikas teritorijām, taču varam nodrošināt savu ietekmi reģiona apgūšanā. Arktikas resursu izpētei un ieguvei ir nepieciešama ekspertīze, jaunākās tehnoloģijas un lieli finanšu līdzekļi, kas nav vienas valsts iespējās. Lai panāktu lielāku ietekmi, ES ir nepieciešama daudz aktīvāka un koordinētāka Arktikas politika. Tieši tāpēc EP Ārlietu komiteja savā ziņojumā aicina Komisiju veikt precīzu pētījumu par ES iespējām un stratēģiju Arktikā, kā arī ierosina īpašas Arktikas struktūras izveidi Eiropas Ārlietu dienestā.

ANO pagaidām nav apstiprinājusi nevienas valsts privileģētas tiesības Arktikā un, cerams, to nedarīs arī turpmāk. Arktikas potenciāls ir iespaidīgs, tāpēc svarīgi ir to apsaimniekot atbildīgi. Vides aktīvisti brīdina par smagām sekām, ko var izraisīt pārāk strauja un neapdomīga resursu izmantošana, kuģu avārijas tās tuvumā, bet, jo īpaši, - no atomkatastrofas, kādu var izraisīt peldošās atomelektrostacijas, kādas darbībai Arktikā būvē Krievija. Nevienas valsts teritorija nav tieši piesaistīta Arktikai, tāpēc tās vides aizsardzība un atbildīga apsaimniekošana ir visas cilvēces atbildība. Līdz ar to nav izslēdzama arī globāla līmeņa Arktikas pārvaldība.