fbpx

14.12.2011

NRA

Par to, kāda izskatās Eiropas valstu ekonomikas nākotne un kā tā varētu ietekmēt Latviju, Neatkarīgās intervija ar Eiropas Parlamenta deputāti Inesi Vaideri (Vienotība).

Neatkarīgā: – Lai gan Latvijas valdība nākamā gada budžeta izaugsmi vairs neprognozē tik optimistisku kā sākotnēji, tomēr par otro krīzes vilni īpašu satraukumu neizrāda. Kādu jūs redzat nākamo gadu Eiropas ekonomikā, un kā tas varētu ietekmēt Latviju?

Inese Vaidere: – Vadošo ekonomistu prognozes liecina, ka otrā krīzes viļņa iespēja ir ļoti liela, un Eiropas problēmas varbūt šobrīd pat ir nopietnākas nekā Latvijā, kas ir lielā mērā paspējusi sakārtot savu ekonomiku, kaut arī par ļoti augstu cenu. 200 000 cilvēku, kas Latviju ir atstājuši, ir ļoti augsta cena. Protams, ne visiem izbraukušajiem iemesls bija taupības pasākumi. Daudzas Eiropas valstis ir ļoti lēni virzījušās pa taupības pasākumu ceļu, lielā daļā valstu ekonomikas nav sakārtotas. Mēs īpaši neuztraucamies par Vācijas, Austrijas, Nīderlandes, Somijas ekonomiku, bet uzmanīgi jāsāk jau lūkoties arī uz Francijas ekonomiku.Arī pēdējā finanšu ministru tikšanās 29. novembrī neviesa lielu optimismu, jo ir ziņas, ka ekonomikas stabilizācijas fonds, kuru bija nepieciešams palielināt līdz triljonam, iespējams, tiks palielināts tikai līdz 700 miljardiem eiro.

Ja no tā pasmelties vajadzētu arī Itālijai un Spānijai, vai pietiks līdzekļu?

Jā, arī Itālijas un Spānijas taupības pasākumi ir bijuši nepietiekami, kaut arī Itālijai beidzot ir izdevies nomainīt valdību tāpat kā grieķiem. Ceru, ka šo valstu jaunās valdības būs saprātīgākas.
Bet arī pašlaik nav īsti skaidrs, kur ņemt tos pašus 700 miljardus, jo tās var būt gan dalībvalstu, gan eirozonas valstu iemaksas, tiek runāts par Starptautiskā Valūtas fonda aizdevumu, arī par privāto investoru piesaistes nepieciešamību. Fonda liktenis nav īpaši skaidrs.

Vai aizņemšanās būs risinājums ilgtermiņā?
Vispirms visa eirozona un visa ES gaida no tām valstīm, kam ir pārmērīgs valsts parāds, pārāk liels budžeta deficīts, ka tiks veikti skarbi un ļoti pārliecinoši taupības pasākumi – lai budžets tiktu līdzsvarots vismaz 3% robežās no IKP, kā to pieprasa Māstrihtas kritēriji, lai valsts parāds tiktu samazināts. Bet to nevar samazināt vienā dienā vai gadā. Lai to varētu pārfinansēt, nepieciešami aizdevumi, palīdzība. Grieķijai ir 160% no IKP valsts parāds, Itālijai – 120% – tie ir milzīgi skaitļi, ko nevar ātri samazināt, tāpēc aizdevumi tomēr ir nepieciešami. Bet šā fonda veidošana izraisa bažas – nav jau nemaz tik daudz to aizdot gribētāju, turklāt šajās valstīs, kur ir problēmas – Grieķijā, Spānijā, Itālijā, Portugālē –, taupības pasākumi nav pietiekami.

OECD izteicās skarbi, ka eirozonas krīze ir tikai soļa attālumā, lai attīstītās ekonomikas novestu recesijā un izraisītu bankrotu vilni un labklājības kritumu visā ES. No kā atkarīgs, vai šis solis tiek sperts, vai saglabāta kaut kāda stabilitāte?
Piekrītu OECD. Tas ir atkarīgs, pirmkārt, no tā, kā valsts spēs izveidot taupības budžetu un, otrkārt, vai šīs valstis spēs virzīt līdzekļus ekonomikas attīstībai, uzņēmējdarbības veicināšanai, investēt infrastruktūrā, izglītībā. Bet es tiešām neredzu, ka nosauktās valstis steigtos šos pasākumus īstenot. Arī šo valstu iedzīvotāji nesaprot, cik situācija ir nopietna, ko vēl vairāk pasliktina ar streikiem.

Kādi ir instrumenti, lai to turpmāk noturētu rāmjos?
Ja ir runa par vienoto valūtu, cita ceļa nav kā ekonomiku un procedūru tuvināšana. Nevar būt vienota valūta, bet vieniem ļoti neliels budžeta deficīts, citiem – milzīgs. Tāpat lielas atšķirības ir ārējā parāda apjomā. Fiskālā politika ir jāharmonizē. Ja to nevar izdarīt citādi, tad jāpalielina Briseles loma, kas gan man nešķiet sevišķi labs risinājums, jo Briseles birokrātija mēdz būt ļoti neefektīva un ne vienmēr zina tos labākos ceļus. Bet jābūt procedūrai, kā piespiest dalībvalstis samērot savus izdevumus ar ieņēmumiem.
Runājot par Latviju un otro krīzes vilni, redzu, ka tas varētu mūs skart ne tik daudz kādu iekšējo faktoru dēļ, cik eksporta iespēju sarukuma uz Eiropu dēļ. Tieši eksports bija tas, kas veicināja mūsu ekonomikas atveseļošanos. Tāpēc mums nevar būt vienaldzīgs citās Eiropas valstīs notiekošais, vienīgi mēs paši tur maz ko varam darīt.

Varbūt vairāk jālūkojas trešo valstu virzienā? Ķīnas valdība plāno vērienīgu investīciju programmu Eiropā un ASV nākamgad. Cik Eiropai, Latvijai būtu nepieciešamas Ķīnas investīcijas, cik tālu tirgus jāatver, kur jāsaglabā ierobežojumi?
Tas ir ceļš, lai viņi nāk! Vienīgi jāraugās, lai Ķīnas tirgus, kam uz ES ir maz šķēršļu, atvērtu mums pretī arī savējo – jābūt līdzsvaram, arī mums ir jāvar iet Ķīnā ar savām investīcijām. Ķīnas tirgus ir diezgan politizēts un noslēgts pret ienākošajām investīcijām, importa precēm. EP Starptautiskās tirdzniecības komiteja, kurā es arī darbojos, strādā šajā virzienā.
Vēl virziens ir arī Centrālāzijas valstis – Uzbekistāna, Kazahstāna, Kirgizstāna, Tadžikistāna, Turkmenistāna, Mongolija, kurās investīcijas ir nepieciešamas un kas ļoti pozitīvi izturas tieši pret Baltijas valstīm, jo mēs viņus saprotam, runājam viņiem saprotamā valodā. Šie tirgi arī ir sarežģīti, bet tur ir arī iespējas, un varbūt mūsu investori jāiedrošina doties arī uz šīm valstīm. Paļauties uz eksportu tikai uz ES ir riskanti, jābūt diversifikācijai.
Arī Krievijas tirgū jāstrādā. Drīz Krievija varētu kļūt par Pasaules Tirdzniecības organizācijas dalībvalsti, jo būs noņemts pēdējais veto, ko Gruzija bija uzlikusi pilnīgi pamatoti, jo Krievija ļoti bloķēja Gruzijas preču tirdzniecību savā valstī. Pieļauju, ka dalība PTO arī varētu atvieglot eksportu uz Krieviju.

Domājot gan par ES ekonomikas stabilitāti šodien, gan par potenciālo Latvijas pievienošanos eirozonai, kā vērtējat EK ierosinājumu par kopējām eirozonas obligācijām, kā rezultātā visas eirozonas valstis savstarpēji garantēs valdību aizņēmumus? Pēc investoru domām, tas būtu labs signāls tirgiem, ka eirozonas spēcīgākās ekonomikas uzņemas atbildību par finanšu ziņā vājākām, no otras puses, kā argumentē Vācija, tas finansiāli nedisciplinētās valstis nemotivēs uzlabot stāvokli, bet disciplinētajām valstīm palielināsies aizņemšanās izmaksas.
Es arī to vērtēju pretrunīgi, vairāk tomēr sliecoties pret to. Manuprāt, katram tomēr pašam vispirms jāatbild par savām neizdarībām, kļūdām, nevis visa putra jāizstrebj vāciešiem, gluži kā anekdotē: restorānā pusdieno grieķis, itālis un spānis, ēd, dzer delikateses, labākos dzērienus, un, kad beigās viesmīlis vaicā, kurš maksās – atbilde ir: «Vācietis!» Manuprāt, katrai valstij vajadzētu maksāt par savām obligācijām. Protams, tirgus uzticība ir jāatjauno, bet iespējams, ka to var izdarīt citiem līdzekļiem, piemēram, Eiropas Centrālajai bankai (ECB) vairāk rūpējoties par naudas iepludināšanu. Sadarbībā ar ASV Federālo rezervju sistēmu jau ir panākta vienošanās, ka arī Federālo rezervju sistēma vairāk dolāru iepludinās ES ekonomikā. Varbūt šīs ECB aktivitātes varētu palielināt investoru uzticību.
Eiroobligāciju izlaide būtu vērtīga vienīgi tad, ja tas notiktu komplektā ar budžeta kontroli un obligāto saistību izpildi, ja visiem vai kaut vai eirozonas dalībvalstīm ir samērīgs, mazs budžeta deficīts, ja visas valstis, kam ir pārmērīgs parāds, rūpējas par tā samazināšanu, ja valstis nopietni strādā pie tēriņu, parādu samazināšanas. Pašlaik neredzu, ka tas notiktu, tāpēc arī man ir skeptiska attieksme pret šīm eiroobligācijām.

Vai šī krīze varētu ietekmēt attieksmi pret eirozonas paplašināšanu? Slovākijas finanšu ministrs izteicies, ka eirozonā ir par daudz valstu. Ir varbūt ekonomikas teorijā kaut kāda robeža, optimālais skaits valstu monetārā kopienā, lai tā būtu efektīva? Kad jau ir par daudz?
Man gan šķiet, ka eirozonas stabilitāte nav atkarīga no valstu skaita, bet no tā, kāds ir lēmumu pieņemšanas mehānisms, un no tā, kas jāievēro katrai valstij, kādas sankcijas, un kāds mehānisms ir gadījumā, ja valstis neievēro noteikumus. Tur varētu būt kaut simt valstu, bet, ja lēmumu pieņemšanas mehānisms ir ļoti efektīvs, ja ir vienota budžeta pieņemšanas un akceptēšanas sistēma, tad savienība varētu strādāt.
Runājot par paplašināšanos, būtu jāatzīst, ka eirozona mums nav pašmērķis, kaut arī teorētiski esam parakstījušies vienošanos, ka mēs tai pievienosimies. Vēl jāskatās, kas notiks līdz 2014. gadam, kad esam paredzējuši ieviest eiro. Mums ir rūpīgi jāseko un jādomā, kuros mehānismos mums ir izdevīgi piedalīties, kuros ne. Pagaidām domāju, ka mums nav izdevīgi veidot stabilizācijas fondu, jo tie ir papildu izdevumi – no šā viedokļa labi, ka vēl neesam eirozonā.
Bet Māstrihtas kritēriji gan ir ļoti pozitīvi mērķi, un uz tiem ir jāvirzās, tas ir veselīgi mūsu ekonomikai. Mums valsts parāds ir neliels, nedaudz virs 40%, kas ir zem Māstrihtas kritērijos atļautā, grūtāk mums ir ar valsts vērtspapīru ilgtermiņa procentu likmēm, kas ir ļoti augstas, bet kas nedrīkst vairāk kā par 2 procentu punktiem pārsniegt triju inflācijas ziņā labāko dalībvalstu vidējo rādītāju. Žēl, ka esam tik atkarīgi no zviedru bankām, kas var diktēt mums noteikumus. Man ir nesaprotams lēmums, kāpēc Hipotēku un zemes banka turpmāk nevarētu pastāvēt kā valsts banka – tā sektora dažādošana, turklāt banka labi strādā. Domāju, arī Latvijas Krājbankas klientu 2. un 3. pensiju līmeni, ko atdeva Swedbank, varēja atdot Hipotēku un zemes bankai vai Valsts kasei. Man šis lēmums ir nesaprotams. Turklāt zviedru bankas arī krīzes laikā sevi neparādīja kā ļoti pretimnākošas, elastīgas, daudzi cilvēki bija spiesti atstāt Latviju tieši banku neelastības dēļ. Tās varēja būt pretimnākošākas, jo īpaši tāpēc, ka bankas ļoti vainīgas šīs krīzes izraisīšanā – nevar vainot tikai cilvēkus, ka viņi ņēma nesaprātīgus kredītus – arī bankas nesaprātīgi uzbāzās ar tiem.

Raugoties uz Krājbankas krahu, redzat, ka kaut kas jāmaina banku uzraudzībā, kontrolē, prasībās tām? Vismaz Saeimas Budžeta komisijas vadītājs Jānis Reirs bildis, ka mums jau tā ir augstākās prasības bankām attiecībā uz kapitāla pietiekamību, ja tās vēl paaugstinām, bankas var kļūt konkurētnespējīgas, turklāt pret noziedzīgiem darījumiem nevar nodrošināties.
Nedomāju, ka prasības bankām jāpaaugstina, bet vienkārši uzraudzībai jābūt daudz stingrākai. Cik saprotu, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas pārstāvjiem bija iespēja gan piedalīties valdes sēdēs, gan padomes sēdēs, un tās ir milzīgas privilēģijas! Banku uzraugiem bija jāredz, ka parādās ļoti lielas investīcijas kaut kur, ļoti lieli pārskaitījumi – tādi gadījumi nekavējoties jāanalizē. Turklāt Krājbanka ar savām paaugstinātajām depozītu likmēm manās acīs aizdomīga bija jau ilgāku laiku, vismaz gadu, un tam vajadzētu pievērst uzmanību.

Latvijas ekonomikā liela nozīme ir Eiropas naudai, par kuras sadali laikā no 2014. līdz 2020. gadam sākusies cīņa. EK budžeta priekšlikumi Latviju neapmierina, jo paredz lielu samazinājumu kohēzijas politikai, nepietiekamu pieaugumu lauksaimniecības tiešmaksājumiem. Latvijas politiķi viens pēc otra brēc: netaisnīgi! Par maz! Neatbalstām! Šo frāžu atkārtojumu skaits var ietekmēt rezultātu? Vai jūtat arī diversificētu instrumentu izmantošanu?
Jo mēs biežāk un skaļāk visos līmeņos par to runāsim, jo vairāk ierēdņi, kuriem jau galva sāp no šiem atkārtojumiem, un arī ES pilsoņi sapratīs, ka tas tiešām ir netaisnīgi. Mēs esam atvēruši savu tirgu, bet mums jākonkurē ar Nīderlandes tomātiem, kuru audzētāji saņem 500 eiro par hektāru tiešmaksājumus, kamēr mūsējie – tikai 90. Visu laiku par to ir jārunā, jārada iespaids, ka tā ir liela netaisnība. Vienlaikus arī jāmeklē sabiedrotie, jāveic kopīgas akcijas ar valstīm, kuru tiešmaksājumi paredzēti zem vidējā līmeņa arī nākamajā plānošanas periodā. Mums arī ļoti skaidri jāliek saprast: ja nekas nemainīsies, Latvija uzliks veto budžetam – ir ļoti skaidri jāpasaka, ka mēs šādu situāciju neakceptēsim! Jābrīdina, ka tādā gadījumā Latvija bloķēs šo daudzgadu finanšu budžetu. Pašlaik budžets tiek pieņemts pēc vienprātības principa, un arī viena maza valsts var situāciju mainīt.
Nepiekrītu arī EP budžeta palielinājumam 2012. gadā. No EP sākotnēji prasītā 5% budžeta palielinājuma gan esam vienojušies par 2% pieaugumu, bet arī tam, manuprāt, nevajadzēja būt – visiem jāveic taupības pasākumi! Bet tur mēs daudz nevarējām ietekmēt.

Vienmēr visi neto saņēmēji iebildīs par pārāk mazām summām, neto maksātāji – par pārāk lielām iemaksām? Vai kaut kādai diferencei atkarībā no iemaksām tomēr ir jābūt? Kā panākt, lai gan vieni, gan otri būtu apmierināti?
Katrā ziņā attiecībā uz Latvijas maksājumiem redzu, ka mūsu prasības ir taisnīgas, jo acīmredzami mūsu klimatiskie apstākļi nav labāki kā Grieķijā, Spānijā, Nīderlandē, Portugālē, mums drīzāk vajadzētu augstākus maksājumus. Esam pilnībā atvēruši savu tirgu šo valstu produkcijai, no kuras pārdošanas tās gūst vēl papildu labumu. Tāpēc jau arī Vācija piekrīt būt par donorvalsti un maksāt aizvien vairāk, jo redz, ka viņi dabū atpakaļ šos līdzekļus citā veidā. Vienotais tirgus veidojas ļoti strauji, arī mēs šīm valstīm piegādājam izglītotu, labu darbaspēku, kas atstāj Latviju grūtās ekonomiskās situācijas dēļ, laukos daudzi nespēj konkurēt ar Holandes rozēm un tomātiem.
Nedrīkst šo netaisnību konservēt vēl uz tālākajiem 15 gadiem, jau ir bijis pārejas periods!

Vai Latvijas centība budžeta konsolidācijā, finanšu stabilizācijā varētu tikt novērtēta, atalgota ar labākiem nosacījumiem, vai tā ir naiva cerība?
Domāju, ka varētu. Mēs varam ar šo karogu iet, teikt, ka darām visu, ka neesam pelnījuši pretī šādu attieksmi. Manuprāt, vairāk iegūst tās valstis, kas nedemonstrē ļoti pakļāvīgu pozīciju, bet parāda, ka tām ir arī savas prasības.

Profesionāla lobija firma Briselē zemkopības ministrei Laimdotai Straujumai piedāvājusi savus pakalpojumus cīņā par taisnīgākiem tiešmaksājumiem. Cik un kad lietderīgi izmantot šādu firmu pakalpojumus, cik – ķepuroties saviem spēkiem, strādāt augstākajā politiskajā līmenī?
Es neesmu šo pasākumu entuziaste, jo esmu redzējusi, kā šie lobija kantori strādā. Tie ir ārkārtīgi dārgi un, manā skatījumā, neefektīvi pasākumi. No savas pieredzes zinu, cik maz pievēršu uzmanību, kad manas kastītes EP piepilda kādi bukleti, ka nāk kaut kādu kantoru pārstāvji, kas grib ar mani runāt. Šie lobisti parādīs, ka ir daudz darījuši, gājuši pie daudziem cilvēkiem, būs ļoti daudz papīru, bet nez vai arī rezultāts. Tad jau labāk piesaistīt kādu Latvijas publisko attiecību firmu, kuru interesē ne tikai nopelnīt, bet arī panākt rezultātu Latvijai.

Decembrī darbu EP uzsāk jūsu kolēģis no Vienotības Kārlis Šadurskis, kas iespējams pēc protokolu ratifikācijas par papildu 18 EP deputātiem. Ko reāli Latvijai dod šī papildu viena vieta?
Ja Šadurska kungam izdosies iekļūt tajās komisijās, kurās nav Latvijas pārstāvju, tas būs liels pienesums. Tās būs papildu divas komitejas, kur varēsim savas intereses aizstāvēt. Viena no komitejām varbūt varētu būt izglītības komiteja, kurā nav Latvijas pārstāvja – par to būtu vērts pacīnīties.

Kā vērtējat apvienotās Vienotības vadības vēlēšanas, kurās viss notika pēc iepriekš izstrādāta scenārija, atbalsta maiņas mehānisma, bez jelkādām nobīdēm no līdz šim atsevišķo Vienotības partiju vadības iepriekš sarunātā? Varbūt šāda demokrātijas ierobežošana vai imitācija partijai šobrīd ir vitāli nepieciešama un demokrātija un plurālisms tikai traucētu tās varas nostiprināšanai?
Man ir divējādas jūtas. No vienas puses, tas tiešām ir pārejas periods, kurā vienojas trīs partijas, tāpēc par tām vienošanām, kas notika atklāti, par ko runāja un ko atbalstīja visi partijas biedri, man nav iebildumu. Bet diemžēl novēroju, ka bija pietiekami daudz dažādu slepenu vienošanos, kas mani ļoti neapmierina. Ceru, ka tas nākamajās vēlēšanās tā vairs nenotiks. Gribētu, lai Vienotība demonstrē atklātu, caurspīdīgu politiku, lai ienesam jaunu politisko kultūru, ko arī cilvēki no mums gaida.

Intervēja Baiba Lulle, Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai, publicēts 12.12.2011.