fbpx

10.10.2011

DIENA.LV

Pašlaik valdībām nākas atbildēt uz smagiem jautājumiem. Kas notiks ar eirozonu? Ko darīt ar parādos iegrimušajām dalībvalstīm? Vai ieviest eiroobligācijas? Krīze eirozonā un nespēja veidot atbildīgu finanšu politiku nav viens un tas pats. Skaidrojums par situāciju eirozonā būtībā ir vienkāršs - tika radīta vienota valūta bez vienotas monetārās un fiskālās politikas, liekot nestabilitāti jaunās valūtas pamatos. Arī risinājums it kā skaidrs - ieviest vienotu ekonomisko politiku eirozonā vai atteikties no eiro un riskēt ar ES politisko un ekonomisko pagrimumu. Vai arī ļaut parādos iestigušajām valstīm vienkārši bankrotēt - ar varbūtību, ka eiro šādu triecienu neizturēs.

Katrs risinājums ietver sevī ievērojamus riskus. Ciešāka fiskālā savienība un eiroobligācijas var novest pie eirozonas klubiņa, pret kuru lēmumiem «pārējie» neko nevarēs iebilst. Savukārt, vilcinoties ar nepatīkamiem lēmumiem, ES var panākt, ka tās vājā izaugsme noslīd mīnusos. Triecienu nupat ir piedzīvojusi Itālija, kuras kredītreitings nupat kritās par veseliem trim līmeņiem.

Saistītie rakstiVaidere: krievvalodīgie Latvijā dzīvo kā paradīzē 10
Vaidere: Eiropas Parlamenta ēkā nav elektrības un darbinieki ir evakuēti 1
Savu nākotni veidojam paši 9
Politiķiem trūkstot drosmes pateikt, ka pienācis laiks godīgai konkurencei 13
“Vairāk Eiropas” un konkurence 2
Bez patiesības un piemiņas neizlīgsim 29
Vaidere: Viss atkarīgs no Bērziņa, vai viņa darbība būs gods vai kauns Latvijai 26
Pirms pāris mēnešiem palīdzību sniedza Ķīna, uzpērkot ES dienvidvalstu parādu obligācijas. Atbildot uz lūgumu to turpināt, Ķīnas premjers paziņoja - ja izturēsities pret mums «ar drauga sirsnību», tādu pašu attieksmi saņemsit pretī. Pirmais «sirsnīgais» solis būtu Ķīnas atzīšana par tirgus ekonomiku (par spīti PTO kritērijiem). ES patlaban pret Ķīnu ir izvirzījusi 55 antidempinga pasākumus. Kā tirgus ekonomikai tai par šādām pārbaudēm vairs nebūtu jāsatraucas. Tikai ES ražotājiem būs jācīnās ar pieaugošu mazcenas preču pieplūdumu.

Merkele un Sarkozī ir piedāvājuši savu «vienotas Eiropas» plānu, aicinot līdz 2013. gadam ieviest vienotu uzņēmuma ienākuma nodokli, «Eiropas semestri» dalībvalstu budžetu un strukturālo reformu saskaņošanai un finanšu darījumu nodokli. Šis nodoklis varētu būtu apsverams, taču jānodrošina, ka bankas izmaksu slogu neuzliks klientiem. Arī bankām jānes sava atbildības nasta par izveidojušos krīzes situāciju. Paralēli EK un dalībvalstu finanšu ministri veic pārrunas par atbalstu Eiropas bankām, lai mazinātu nedrošību attiecībā uz to spēju izturēt parādu krīzi.

Visskarbākos pasākumus ieteica Nīderlandes premjers M. Rute, proti, izveidot jaunu eirokomisāra amatu eirozonas budžetu uzraudzībai. Ja valsts atkārtoti pārkāptu ES Stabilitātes pakta noteikumus, neatkarīgi auditori veiktu labojumus tās budžetā pirms tā nodošanas balsojumam nacionālajā parlamentā, lai samazinātu deficītu; kritiskākā gadījumā komisārs pat varētu ietekmēt valsts nodokļu politiku. Parādos grimstošajām valstīm arī uz laiku atņemtu balsstiesības ES, bet struktūrfondu maksājumus atjaunotu saskaņā ar panākto progresu. Pēc Rutes domām, tieši tik nežēlīgi noteikumi ir nepieciešami, lai beidzot ieviestu disciplīnu ES valstu politikā.

28. septembrī Eiropas Parlaments veica nozīmīgu soli, pieņemot Ekonomikas pārvaldības likumdošanas paketi konkrētiem pasākumiem. Paredzēts, pirmkārt, ieviest ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu ar individuāliem vidēja termiņa dalībvalstu budžeta mērķiem un strikti ievērojamu robežu 3% no IKP deficīta un 60% no IKP valsts parāda limitam; otrkārt, Eiropas Komisijai (EK) piešķirtas stiprākas uzraudzības funkcijas un paredzēts jauns brīdināšanas mehānisms, kura pamatā būs regulāri EK veikti novērtējumi par dalībvalstu finanšu un makroekonomisko situāciju;

treškārt, tiks ieviestas sankcijas nepaklausīgajiem: līdz 0,5% no valsts IKP par nepatiesu statistikas datu iesniegšanu, 0,1% no IKP, ja dalībvalsts ir saņēmusi, bet nav veikusi EK noteiktos korektīvos pasākumus, u. c.; visi sodi tiks iemaksāti Eiropas finanšu stabilitātes instrumenta budžetā. Visbeidzot, paredzēts palielināt caurskatāmību lēmumu pieņemšanā, lai tie vairs netiktu pieņemti aiz slēgtām durvīm.

Būtisks punkts likumprojektu paketē ir eiroobligāciju tirgus izveide, par kuru aktīvi iestājas liela daļa Eiropas līderu, arī ECB prezidents Ž. K. Trišē un EK priekšsēdētājs Barrozo, un pret kuru tikpat aktīvi protestē Vācija. Vācijas nostāja pilnīgi saprotama - kāpēc tai vajadzētu atbildēt par citu parādiem?

Daži politiskie līderi slavē Trišē lēmumu uzpirkt eirozonas obligācijas, apgalvojot, ka tā ir izglābta eirozona. Taču ECB ir devusi nepareizu signālu tādām valstīm kā Grieķija. Nav ne pieņemama, ne konkurētspējīga sistēma, kurā valstu ieguldījums kopējā sistēmā un valūtā ir tik krasi atšķirīgs kā Vācijas un Grieķijas gadījumā. Grieķija nupat izraisīja jaunu stresa vilni finanšu tirgos, apstiprinot šī gada budžeta deficītu 8,5% no IKP (paredzēto 7,4% vietā), tā dēļ tai tika atlikts nākamais ES aizdevuma maksājums. Ja Grieķija nespēj vai nevēlas izpildīt tās uzdevumus 2 miljardu eiro lielās palīdzības ietvaros, tai jārēķinās ar sekām - maksātnespēju vai pat izstāšanos no eirozonas. Tā ir laba atbilde populistiem Latvijā, kuri uzskata, ka aizdevums mums būtu piešķirts bez ierobežojošajiem nosacījumiem.

Ir pienācis laiks arī runāt skaidru valodu, atzīstot, kuras valstis ir maksātspējīgas, kuras - maksātnespējīgas. Izlikšanās, ka Grieķija ir maksātspējīga, ne tikai noved pie neadekvātas aizdevumu programmas, bet arī vairo uzticības trūkumu investoru vidū, pasliktinot kopumā maksātspējīgo valstu - Itālijas, Spānijas, Portugāles - iespējas finanšu tirgos.

Vissvarīgākais uzdevums visām ES valstīm - jāpievēršas ekonomiskās izaugsmes veicināšanai. Tā vietā, lai palielinātu ražīgumu, nostiprinātu finanšu un banku sistēmu, atjaunotu tirgu un investoru uzticību, ieilgusī budžetu konsolidācija un nodokļu celšana kopumā ir vājinājusi valstu ekonomiku.

Visiem Eiropas līderiem, tāpat kā to vēlētājiem, ir jāņem vērā, ka šī nav parasta ekonomiskā lejupslīde. Mēs riskējam zaudēt visu pastāvošo finanšu sistēmu, kas būtu daudz sāpīgāk nekā jebkādas politiskās reformas. Dažādos veidos, bet jāpiekāpjas būs pilnīgi visiem. Šī krīze pārbauda patieso Eiropas solidaritāti un attīstības spēju. Ja izturēsim, dzīvosim vēl ilgi.