fbpx

27.06.2011

Lai pievērstu vietējās un starptautiskās sabiedrības uzmanību okupācijas nodarījumiem, 17.-18. jūnijā Rīgā, Latvijas Zinātņu akadēmijā norisinājās starptautiska konference „Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā” - pirmā šāda veida konference Latvijā, ko organizēja Latvijas Okupācijas izpētes biedrība, Eiropas Parlamenta ETP grupa sadarbībā ar Eiropas Komisijas pārstāvniecību Latvijā. Ārvalstu (Lietuvas, Igaunijas, Krievijas, Vācijas, Gruzijas, Polijas) un Latvijas eksperti iepazīstināja konferences dalībniekus ar zinātniskiem faktu izvērtējumiem un statistiskiem aprēķiniem par ilgās okupācijas sekām, kas ieviesa milzīgas pārmaiņas daudzu valstu tautsaimniecībā, sociālajā iekārtā, negatīvas korekcijas demogrāfiskajā ainā un vidē. Ja nacisma noziegumi ir tikuši skrupulozi pētīti vairāk kā pusgadsimta garumā, tad totalitārā komunisma nodarītais – tikai nedaudz vairāk par desmitgadi.

Kā zināms, pirms okupācijas Baltijas valstīs darbojās brīva tirgus ekonomika, to produkcija un pakalpojumi bija starptautiski konkurētspējīgi, un vairākās pozīcijās tās atradās vadošo valstu desmitniekā. Padomju vara, vardarbīgi piekļaujot sev citas valstis, ieguva gatavu infrastruktūru, resursus un jaunas, sakārtotas teritorijas. Izglītotie, turīgie cilvēki kā bīstami jaunajai varai tika dažādos veidos likvidēti, piedāvājot viņu vietas tiem, kuriem Padomju Savienībā nebija, no kā pārtikt un kurp doties. Īstenotā industrializācijas un kolektivizācijas politika nodarīja nenovēršamu kaitējumu, izjaucot dabisko līdzsvaru un sekmīgi strādājošo ekonomikas modeli.

Bieži kā arguments tam, ka Latvijai Padomju Savienība ir devusi daudz pozitīva, tiek minētas šajā laikā uzbūvētās rūpnīcas un infrastruktūra. Konferencē gan ārvalstu, gan Latvijas zinātnieki uzskatāmi pierādīja, ka Baltijas valstis deva nesalīdzināmi vairāk nekā saņēma, ka izveidotās rūpnīcas sevi ir vairākkārt atmaksājušas. Vissavienības industrializācijai bija konkrēts uzdevums: katru republiku izveidot kā industriālu monopolu ar rūpnīcām, kuras ir atkarīgas no izejvielu piegādēm no citām Padomju Savienības daļām, lai katra atsevišķa republika nevarētu izmantot kaut mazākās pašnoteikšanās iespējas. Lielākoties tika radīta pasaulē nekonkurētspējīga produkcija. Šai politikai bija arī naudas izteiksmē grūti nosakāms, bet izteikti negatīvs sociāls efekts –plaukstošā “blatu” sistēma, kuru tagad saucam par korupciju, visatļautības sajūta, nesodāmība par valsts īpašuma nelikumīgu izmantošanu, plānu izpilde “uz papīra”. Runājot par sociālo infrastruktūru, jāatceras, ka dzīvokļi un skolas tika celti iebraucējiem. Ir iespējams novērtēt to, cik daudz līdzekļu ir ieguldīts, lai pārvērstu nerentablas rūpnīcas par strādājošiem uzņēmumiem, taču kā novērtēt pūles, lai mainītu cilvēku attieksmi pret kvalitāti, darba ražīgumu, saimniekošanu tirgus ekonomikas apstākļos un atbildīgu attieksmi pret īpašumu? Morālās traumas, ko atstājusi okupācija, vēl joprojām ietekmē mūsu valstu attīstību.
Jāatceras arī par to, ar kādām sekām apkārtējai videi mums nākas cīnīties vēl šobrīd – tie ir nesprāgušie lādiņi Baltijas jūrā, tie ir atkritumi un kaitīgās vielas, kas atstātas vai noglabātas Latvijas zemē, indējot gruntsūdeņus un dziļākos zemes slāņus.
Okupācijas visdārgākā cena tomēr ir cilvēki – nošautie, arestētie, izsūtītie, valstij uz mūžu zudušie. Kā novērtēt latos vai rubļos viena nedzimuša bērna vērtību? Kāda ir nenoslēgtas laulības vai izirušas ģimenes cena? Kā notaksēt piespiedu emigrāciju un cik maksā neiegūta izglītība vai nespēja turpināt darbu izvēlētajā profesijā? Konferences eksperti ir skrupulozi pētījuši skopi pieejamo statistiku, lai novērtētu okupācijas nodarītos zaudējumus cilvēkgados, nosacītās naudas vienībās. Cits novērtējuma veids ir salīdzināt okupētās valstis ar tām, kuru attīstības līmenis pirmskara gados bija aptuveni vienāds, piemēram, ar Somiju. Pēc piecdesmit okupācijas gadiem Latvijas nacionālais kopprodukts uz iedzīvotāju nesasniedza pat pusi no neatkarību baudījušās ziemeļvalsts rādītāja.

Šīs konferences uzdevums nebija Krievijai kā PSRS juridiskajai mantiniecei tūlīt pieprasīt visu okupācijas nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu, bet apkopot darba rezultātus un informēt starptautisko sabiedrību, tai skaitā Krieviju, par patiesajiem zaudējumiem, ko nodarījusi padomju okupācija. Lai tad, kad Krievija būs gatava runāt, mēs varētu pamatoti paust savu nostāju, balstoties uz racionāliem un zinātniski aprobētiem pētījumiem. Kā konferencē uzsvēra Krievijas vēsturnieks Boriss Sokolovs, Krievija šobrīd nav gatava tam, lai atzītu okupācijas faktu, lai maksātu kompensācijas vai pat sāktu diskusijas par to, bet tas var būt nākotnes jautājums. Šo situāciju varētu alegoriski salīdzināt ar piemēru. Viesi piedalās vakariņās, samaksā viesmīlim rēķinu un dodas projām. Bet, ko darīt ar viesi, kurš aizgājis vakariņās, paēd, padzer, dažus traukus sasit, citus ieliek somā aiznešanai līdzi un aiziet nesamaksājis? Vai viņa rēķinu var uzskatīt par neesošu tikai tāpēc, ka viņš maksāt negrib? Taču nē, jo prasība paliek. Kādreiz norēķināties nāksies, un būtiski ir panākt, ka viesis atzīst, ka rēķins jāmaksā. Kā to atzinusi Vācija, Japāna, kā to maksā ASV par nodarījumiem Vjetnamā.

Eiropas Savienība, īpaši pēc 2004.gada paplašināšanās, nav vairījusies paust savu nostāju, nosodot totalitāros režīmus – tajā skaitā arī totalitāro komunismu. Baltijas valstu okupācijas fakts Eiropā netiek apstrīdēts. Šī gada jūnija sākumā Eiropas Savienības Padome pauda savu vērtējumu, liekot vienādības zīmi starp totalitārajiem režīmiem, tostarp nacionālsociālismu un komunismu to noziedzīgajās izpausmēs. Eiropas Padome uzsvēra, ka patiesas un uz faktiem balstītas vēstures izpratnes veidošana ir visu ES dalībvalstu uzdevums, ka bez patiesības un piemiņas nav iespējams izlīgums mierīgas nākotnes attīstības vārdā. Secinājumos tika atzīmēts, ka izpētes procesā jāveicina diskusijas un jāatbalsta dalībvalstu iniciatīvas, sniedzot tām visu nepieciešamo atbalstu ar ES finanšu un citām programmām.

Eiropas Savienības stingrā nostāja, ka izlīgums nav iespējams bez patiesas faktu izpētes, bez vienotas izpratnes par pagātnes notikumiem, jau ievērojamu laiku ir būtisks atbalsts pētniekiem. Tas jāņem vērā arī mūsu valsts augstākā līmeņa politiķiem, kuri dažkārt ir nevajadzīgi bailīgi un piesardzīgi. Latvijai vajadzīgi spēcīgi līderi, kas prastu runāt par pagātnes notikumiem ar tādu pašcieņu, kā to nupat nodemonstrēja kaimiņvalsts prezidents Tomass Hendriks Ilvess. Un zinātnieki ir sagatavojuši un turpina precizēt tam neapstrīdamu pamatojumu.