fbpx

22.12.2011

Brisele, 22. decembris. Pēc Kazahstānas pilsētā Žanaezenā notikušā naftas kompāniju darbinieku streika, kas izvērtās plašos nemieros starp demonstrantiem un policiju, paņemot 14 cilvēku dzīvības un atstājot desmitiem ievainoto, Eiropas Palamenta Cilvēktiesību apakškomitejas koordinatore un Centrālāzijas delegācijas deputāte Inese Vaidere steidzami tikās ar Kazahstānas vēstnieku Eiropas Savienībā J. Utembajevu, lai paustu Eiropas Parlamenta nostāju un saņemtu sīkāku skaidrojumu par notikušo.

Tikšanās laikā I. Vaidere nodeva Kazahstānas prezidentam N. Nazarbajevam adresētu vēstuli, paužot gandarījumu par situācijas stabilizēšanos un vienlaikus aicinot uzsākt objektīvu un caurskatāmu notikušā izmeklēšanu, par tās gaitu informējot arī Eiropas Parlamentu.

„Pēdējo gadu laikā Kazahstāna ir piedzīvojusi pozitīvu attīstību, būtiski augusi ir arī tās loma un ietekme Centrālāzijas reģionā. Prezidentam N. Nazarbajevam adresētajā vēstulē uzsvēru Kazahstānas un Eiropas Savienības sadarbības nozīmi, norādot, ka tai ir jābūt vienlīdz stiprai gan ekonomikas un tirdzniecības, gan arī cilvēktiesību jautājumos. Esmu tādēļ uzsvērusi, ka ir svarīgi veikt skaidru un objektīvu notikušā izmeklēšanu un nodrošināt, ka cilvēktiesību un likuma pārkāpēji saņem atbilstošu sodu,” uzsver deputāte.

21.12.2011

Pirmssvētku nedēļā 20.decembrī, Rīgā, ES mājas Sarunu istabā notika Daugavas Vanagu organizētā literārā konkursa “Vēstule Gunāram Astram” noslēguma pasākums.

Konkurss veltīs Latvijas brīvības un tautas tiesību cīnītājam Gunāram Astram, kuram šī gada 22. oktobrī būtu apritējuši 80 gadi. Konkurss iepazīstina ar nevardarbīgās pretestības kustību Latvijas okupācijas 1945 – 1991 gados, veicinot jauniešos izpratni par Latvijas 18. novembra valstisko ideju un Trešās Atmodas notikumiem. Konkursā piedalījās 9. – 12. klašu skolēni un jaunieši līdz 25 gadu vecumam, kuri konkursam iesniedza vēstules formā rakstītus literāros darbus Gunāram Astram.

Inese Vaidere, Eiropas Parlamenta deputāte, piedalījās darbu izvērtēšanā un pasniedza savu simpātiju balvu 12.klases skolniecei Ingai Liepiņai par radošāko vēstuli, dāvājot iespēju apmeklēt EP Briselē.

„Gunārs Astra ir cilvēks, kurš sevī iemieso katram latvietim tik nepieciešamo – prāta asumu, stingru raksturu, kā arī lepnumu un mīlestību pret savu valsti. Viņa dzīvesstāsts mūs iedvesmo būt cēlākiem savās dzīves gaitās un man gribētos ticēt, ka strādājot pie saviem darbiem, arī Jūs to izjutāt.
Vērtējot Jūsu darbus, man bija patiess prieks redzēt, ka arī mūsdienu jaunatne nav aizmirsusi savus varoņus un spēj tos pienācīgi cildināt. Par to vēlētos izteikt atzinību arī Jūsu skolotājiem, kuri mudināja Jūs piedalīties šajā konkursā, kā arī Jūsu vecākiem un tuviniekiem, kuri dalījās ar Jums savās atmiņās un pārdzīvotajā.
Jūs, jaunieši, esat mūsu valsts nākotne, jums, atšķirībā no Gunāra, ir atvērtas daudz plašākas iespējas izaugsmei un dižiem darbiem nu jau brīvā un neatkarīgā Latvijā - neizniekojiet tās. Lai arī kur jūsu ceļš Jūs neaizvestu, neaizmirstiet no kurienes esat nākuši un esiet lepni par to, tāds bija Gunārs un tādiem novēlu būt arī jums,” savā apsveikumā konkursa dalībniekiem rakstīja Inese Vaidere, kura, pildot savus deputāta pienākumus, nevarēja piedalīties pasākumā klātienē, bet bija deleģējusi sevi pārstāvēt savam palīgam Eināram Jankovskim.

Konkurss īstenots sadarbībā ar Pasaules brīvo latviešu apvienību, Latvijas Okupācijas muzeju, Latvijas Valsts arhīvu, EP Informācijas biroju Rīgā, Valsts Izglītības Satura centru un Talsu Valsts ģimnāziju.

14.12.2011

NRA

Par to, kāda izskatās Eiropas valstu ekonomikas nākotne un kā tā varētu ietekmēt Latviju, Neatkarīgās intervija ar Eiropas Parlamenta deputāti Inesi Vaideri (Vienotība).

Neatkarīgā: – Lai gan Latvijas valdība nākamā gada budžeta izaugsmi vairs neprognozē tik optimistisku kā sākotnēji, tomēr par otro krīzes vilni īpašu satraukumu neizrāda. Kādu jūs redzat nākamo gadu Eiropas ekonomikā, un kā tas varētu ietekmēt Latviju?

Inese Vaidere: – Vadošo ekonomistu prognozes liecina, ka otrā krīzes viļņa iespēja ir ļoti liela, un Eiropas problēmas varbūt šobrīd pat ir nopietnākas nekā Latvijā, kas ir lielā mērā paspējusi sakārtot savu ekonomiku, kaut arī par ļoti augstu cenu. 200 000 cilvēku, kas Latviju ir atstājuši, ir ļoti augsta cena. Protams, ne visiem izbraukušajiem iemesls bija taupības pasākumi. Daudzas Eiropas valstis ir ļoti lēni virzījušās pa taupības pasākumu ceļu, lielā daļā valstu ekonomikas nav sakārtotas. Mēs īpaši neuztraucamies par Vācijas, Austrijas, Nīderlandes, Somijas ekonomiku, bet uzmanīgi jāsāk jau lūkoties arī uz Francijas ekonomiku.Arī pēdējā finanšu ministru tikšanās 29. novembrī neviesa lielu optimismu, jo ir ziņas, ka ekonomikas stabilizācijas fonds, kuru bija nepieciešams palielināt līdz triljonam, iespējams, tiks palielināts tikai līdz 700 miljardiem eiro.

Ja no tā pasmelties vajadzētu arī Itālijai un Spānijai, vai pietiks līdzekļu?

Jā, arī Itālijas un Spānijas taupības pasākumi ir bijuši nepietiekami, kaut arī Itālijai beidzot ir izdevies nomainīt valdību tāpat kā grieķiem. Ceru, ka šo valstu jaunās valdības būs saprātīgākas.
Bet arī pašlaik nav īsti skaidrs, kur ņemt tos pašus 700 miljardus, jo tās var būt gan dalībvalstu, gan eirozonas valstu iemaksas, tiek runāts par Starptautiskā Valūtas fonda aizdevumu, arī par privāto investoru piesaistes nepieciešamību. Fonda liktenis nav īpaši skaidrs.

Vai aizņemšanās būs risinājums ilgtermiņā?
Vispirms visa eirozona un visa ES gaida no tām valstīm, kam ir pārmērīgs valsts parāds, pārāk liels budžeta deficīts, ka tiks veikti skarbi un ļoti pārliecinoši taupības pasākumi – lai budžets tiktu līdzsvarots vismaz 3% robežās no IKP, kā to pieprasa Māstrihtas kritēriji, lai valsts parāds tiktu samazināts. Bet to nevar samazināt vienā dienā vai gadā. Lai to varētu pārfinansēt, nepieciešami aizdevumi, palīdzība. Grieķijai ir 160% no IKP valsts parāds, Itālijai – 120% – tie ir milzīgi skaitļi, ko nevar ātri samazināt, tāpēc aizdevumi tomēr ir nepieciešami. Bet šā fonda veidošana izraisa bažas – nav jau nemaz tik daudz to aizdot gribētāju, turklāt šajās valstīs, kur ir problēmas – Grieķijā, Spānijā, Itālijā, Portugālē –, taupības pasākumi nav pietiekami.

OECD izteicās skarbi, ka eirozonas krīze ir tikai soļa attālumā, lai attīstītās ekonomikas novestu recesijā un izraisītu bankrotu vilni un labklājības kritumu visā ES. No kā atkarīgs, vai šis solis tiek sperts, vai saglabāta kaut kāda stabilitāte?
Piekrītu OECD. Tas ir atkarīgs, pirmkārt, no tā, kā valsts spēs izveidot taupības budžetu un, otrkārt, vai šīs valstis spēs virzīt līdzekļus ekonomikas attīstībai, uzņēmējdarbības veicināšanai, investēt infrastruktūrā, izglītībā. Bet es tiešām neredzu, ka nosauktās valstis steigtos šos pasākumus īstenot. Arī šo valstu iedzīvotāji nesaprot, cik situācija ir nopietna, ko vēl vairāk pasliktina ar streikiem.

Kādi ir instrumenti, lai to turpmāk noturētu rāmjos?
Ja ir runa par vienoto valūtu, cita ceļa nav kā ekonomiku un procedūru tuvināšana. Nevar būt vienota valūta, bet vieniem ļoti neliels budžeta deficīts, citiem – milzīgs. Tāpat lielas atšķirības ir ārējā parāda apjomā. Fiskālā politika ir jāharmonizē. Ja to nevar izdarīt citādi, tad jāpalielina Briseles loma, kas gan man nešķiet sevišķi labs risinājums, jo Briseles birokrātija mēdz būt ļoti neefektīva un ne vienmēr zina tos labākos ceļus. Bet jābūt procedūrai, kā piespiest dalībvalstis samērot savus izdevumus ar ieņēmumiem.
Runājot par Latviju un otro krīzes vilni, redzu, ka tas varētu mūs skart ne tik daudz kādu iekšējo faktoru dēļ, cik eksporta iespēju sarukuma uz Eiropu dēļ. Tieši eksports bija tas, kas veicināja mūsu ekonomikas atveseļošanos. Tāpēc mums nevar būt vienaldzīgs citās Eiropas valstīs notiekošais, vienīgi mēs paši tur maz ko varam darīt.

Varbūt vairāk jālūkojas trešo valstu virzienā? Ķīnas valdība plāno vērienīgu investīciju programmu Eiropā un ASV nākamgad. Cik Eiropai, Latvijai būtu nepieciešamas Ķīnas investīcijas, cik tālu tirgus jāatver, kur jāsaglabā ierobežojumi?
Tas ir ceļš, lai viņi nāk! Vienīgi jāraugās, lai Ķīnas tirgus, kam uz ES ir maz šķēršļu, atvērtu mums pretī arī savējo – jābūt līdzsvaram, arī mums ir jāvar iet Ķīnā ar savām investīcijām. Ķīnas tirgus ir diezgan politizēts un noslēgts pret ienākošajām investīcijām, importa precēm. EP Starptautiskās tirdzniecības komiteja, kurā es arī darbojos, strādā šajā virzienā.
Vēl virziens ir arī Centrālāzijas valstis – Uzbekistāna, Kazahstāna, Kirgizstāna, Tadžikistāna, Turkmenistāna, Mongolija, kurās investīcijas ir nepieciešamas un kas ļoti pozitīvi izturas tieši pret Baltijas valstīm, jo mēs viņus saprotam, runājam viņiem saprotamā valodā. Šie tirgi arī ir sarežģīti, bet tur ir arī iespējas, un varbūt mūsu investori jāiedrošina doties arī uz šīm valstīm. Paļauties uz eksportu tikai uz ES ir riskanti, jābūt diversifikācijai.
Arī Krievijas tirgū jāstrādā. Drīz Krievija varētu kļūt par Pasaules Tirdzniecības organizācijas dalībvalsti, jo būs noņemts pēdējais veto, ko Gruzija bija uzlikusi pilnīgi pamatoti, jo Krievija ļoti bloķēja Gruzijas preču tirdzniecību savā valstī. Pieļauju, ka dalība PTO arī varētu atvieglot eksportu uz Krieviju.

Domājot gan par ES ekonomikas stabilitāti šodien, gan par potenciālo Latvijas pievienošanos eirozonai, kā vērtējat EK ierosinājumu par kopējām eirozonas obligācijām, kā rezultātā visas eirozonas valstis savstarpēji garantēs valdību aizņēmumus? Pēc investoru domām, tas būtu labs signāls tirgiem, ka eirozonas spēcīgākās ekonomikas uzņemas atbildību par finanšu ziņā vājākām, no otras puses, kā argumentē Vācija, tas finansiāli nedisciplinētās valstis nemotivēs uzlabot stāvokli, bet disciplinētajām valstīm palielināsies aizņemšanās izmaksas.
Es arī to vērtēju pretrunīgi, vairāk tomēr sliecoties pret to. Manuprāt, katram tomēr pašam vispirms jāatbild par savām neizdarībām, kļūdām, nevis visa putra jāizstrebj vāciešiem, gluži kā anekdotē: restorānā pusdieno grieķis, itālis un spānis, ēd, dzer delikateses, labākos dzērienus, un, kad beigās viesmīlis vaicā, kurš maksās – atbilde ir: «Vācietis!» Manuprāt, katrai valstij vajadzētu maksāt par savām obligācijām. Protams, tirgus uzticība ir jāatjauno, bet iespējams, ka to var izdarīt citiem līdzekļiem, piemēram, Eiropas Centrālajai bankai (ECB) vairāk rūpējoties par naudas iepludināšanu. Sadarbībā ar ASV Federālo rezervju sistēmu jau ir panākta vienošanās, ka arī Federālo rezervju sistēma vairāk dolāru iepludinās ES ekonomikā. Varbūt šīs ECB aktivitātes varētu palielināt investoru uzticību.
Eiroobligāciju izlaide būtu vērtīga vienīgi tad, ja tas notiktu komplektā ar budžeta kontroli un obligāto saistību izpildi, ja visiem vai kaut vai eirozonas dalībvalstīm ir samērīgs, mazs budžeta deficīts, ja visas valstis, kam ir pārmērīgs parāds, rūpējas par tā samazināšanu, ja valstis nopietni strādā pie tēriņu, parādu samazināšanas. Pašlaik neredzu, ka tas notiktu, tāpēc arī man ir skeptiska attieksme pret šīm eiroobligācijām.

Vai šī krīze varētu ietekmēt attieksmi pret eirozonas paplašināšanu? Slovākijas finanšu ministrs izteicies, ka eirozonā ir par daudz valstu. Ir varbūt ekonomikas teorijā kaut kāda robeža, optimālais skaits valstu monetārā kopienā, lai tā būtu efektīva? Kad jau ir par daudz?
Man gan šķiet, ka eirozonas stabilitāte nav atkarīga no valstu skaita, bet no tā, kāds ir lēmumu pieņemšanas mehānisms, un no tā, kas jāievēro katrai valstij, kādas sankcijas, un kāds mehānisms ir gadījumā, ja valstis neievēro noteikumus. Tur varētu būt kaut simt valstu, bet, ja lēmumu pieņemšanas mehānisms ir ļoti efektīvs, ja ir vienota budžeta pieņemšanas un akceptēšanas sistēma, tad savienība varētu strādāt.
Runājot par paplašināšanos, būtu jāatzīst, ka eirozona mums nav pašmērķis, kaut arī teorētiski esam parakstījušies vienošanos, ka mēs tai pievienosimies. Vēl jāskatās, kas notiks līdz 2014. gadam, kad esam paredzējuši ieviest eiro. Mums ir rūpīgi jāseko un jādomā, kuros mehānismos mums ir izdevīgi piedalīties, kuros ne. Pagaidām domāju, ka mums nav izdevīgi veidot stabilizācijas fondu, jo tie ir papildu izdevumi – no šā viedokļa labi, ka vēl neesam eirozonā.
Bet Māstrihtas kritēriji gan ir ļoti pozitīvi mērķi, un uz tiem ir jāvirzās, tas ir veselīgi mūsu ekonomikai. Mums valsts parāds ir neliels, nedaudz virs 40%, kas ir zem Māstrihtas kritērijos atļautā, grūtāk mums ir ar valsts vērtspapīru ilgtermiņa procentu likmēm, kas ir ļoti augstas, bet kas nedrīkst vairāk kā par 2 procentu punktiem pārsniegt triju inflācijas ziņā labāko dalībvalstu vidējo rādītāju. Žēl, ka esam tik atkarīgi no zviedru bankām, kas var diktēt mums noteikumus. Man ir nesaprotams lēmums, kāpēc Hipotēku un zemes banka turpmāk nevarētu pastāvēt kā valsts banka – tā sektora dažādošana, turklāt banka labi strādā. Domāju, arī Latvijas Krājbankas klientu 2. un 3. pensiju līmeni, ko atdeva Swedbank, varēja atdot Hipotēku un zemes bankai vai Valsts kasei. Man šis lēmums ir nesaprotams. Turklāt zviedru bankas arī krīzes laikā sevi neparādīja kā ļoti pretimnākošas, elastīgas, daudzi cilvēki bija spiesti atstāt Latviju tieši banku neelastības dēļ. Tās varēja būt pretimnākošākas, jo īpaši tāpēc, ka bankas ļoti vainīgas šīs krīzes izraisīšanā – nevar vainot tikai cilvēkus, ka viņi ņēma nesaprātīgus kredītus – arī bankas nesaprātīgi uzbāzās ar tiem.

Raugoties uz Krājbankas krahu, redzat, ka kaut kas jāmaina banku uzraudzībā, kontrolē, prasībās tām? Vismaz Saeimas Budžeta komisijas vadītājs Jānis Reirs bildis, ka mums jau tā ir augstākās prasības bankām attiecībā uz kapitāla pietiekamību, ja tās vēl paaugstinām, bankas var kļūt konkurētnespējīgas, turklāt pret noziedzīgiem darījumiem nevar nodrošināties.
Nedomāju, ka prasības bankām jāpaaugstina, bet vienkārši uzraudzībai jābūt daudz stingrākai. Cik saprotu, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas pārstāvjiem bija iespēja gan piedalīties valdes sēdēs, gan padomes sēdēs, un tās ir milzīgas privilēģijas! Banku uzraugiem bija jāredz, ka parādās ļoti lielas investīcijas kaut kur, ļoti lieli pārskaitījumi – tādi gadījumi nekavējoties jāanalizē. Turklāt Krājbanka ar savām paaugstinātajām depozītu likmēm manās acīs aizdomīga bija jau ilgāku laiku, vismaz gadu, un tam vajadzētu pievērst uzmanību.

Latvijas ekonomikā liela nozīme ir Eiropas naudai, par kuras sadali laikā no 2014. līdz 2020. gadam sākusies cīņa. EK budžeta priekšlikumi Latviju neapmierina, jo paredz lielu samazinājumu kohēzijas politikai, nepietiekamu pieaugumu lauksaimniecības tiešmaksājumiem. Latvijas politiķi viens pēc otra brēc: netaisnīgi! Par maz! Neatbalstām! Šo frāžu atkārtojumu skaits var ietekmēt rezultātu? Vai jūtat arī diversificētu instrumentu izmantošanu?
Jo mēs biežāk un skaļāk visos līmeņos par to runāsim, jo vairāk ierēdņi, kuriem jau galva sāp no šiem atkārtojumiem, un arī ES pilsoņi sapratīs, ka tas tiešām ir netaisnīgi. Mēs esam atvēruši savu tirgu, bet mums jākonkurē ar Nīderlandes tomātiem, kuru audzētāji saņem 500 eiro par hektāru tiešmaksājumus, kamēr mūsējie – tikai 90. Visu laiku par to ir jārunā, jārada iespaids, ka tā ir liela netaisnība. Vienlaikus arī jāmeklē sabiedrotie, jāveic kopīgas akcijas ar valstīm, kuru tiešmaksājumi paredzēti zem vidējā līmeņa arī nākamajā plānošanas periodā. Mums arī ļoti skaidri jāliek saprast: ja nekas nemainīsies, Latvija uzliks veto budžetam – ir ļoti skaidri jāpasaka, ka mēs šādu situāciju neakceptēsim! Jābrīdina, ka tādā gadījumā Latvija bloķēs šo daudzgadu finanšu budžetu. Pašlaik budžets tiek pieņemts pēc vienprātības principa, un arī viena maza valsts var situāciju mainīt.
Nepiekrītu arī EP budžeta palielinājumam 2012. gadā. No EP sākotnēji prasītā 5% budžeta palielinājuma gan esam vienojušies par 2% pieaugumu, bet arī tam, manuprāt, nevajadzēja būt – visiem jāveic taupības pasākumi! Bet tur mēs daudz nevarējām ietekmēt.

Vienmēr visi neto saņēmēji iebildīs par pārāk mazām summām, neto maksātāji – par pārāk lielām iemaksām? Vai kaut kādai diferencei atkarībā no iemaksām tomēr ir jābūt? Kā panākt, lai gan vieni, gan otri būtu apmierināti?
Katrā ziņā attiecībā uz Latvijas maksājumiem redzu, ka mūsu prasības ir taisnīgas, jo acīmredzami mūsu klimatiskie apstākļi nav labāki kā Grieķijā, Spānijā, Nīderlandē, Portugālē, mums drīzāk vajadzētu augstākus maksājumus. Esam pilnībā atvēruši savu tirgu šo valstu produkcijai, no kuras pārdošanas tās gūst vēl papildu labumu. Tāpēc jau arī Vācija piekrīt būt par donorvalsti un maksāt aizvien vairāk, jo redz, ka viņi dabū atpakaļ šos līdzekļus citā veidā. Vienotais tirgus veidojas ļoti strauji, arī mēs šīm valstīm piegādājam izglītotu, labu darbaspēku, kas atstāj Latviju grūtās ekonomiskās situācijas dēļ, laukos daudzi nespēj konkurēt ar Holandes rozēm un tomātiem.
Nedrīkst šo netaisnību konservēt vēl uz tālākajiem 15 gadiem, jau ir bijis pārejas periods!

Vai Latvijas centība budžeta konsolidācijā, finanšu stabilizācijā varētu tikt novērtēta, atalgota ar labākiem nosacījumiem, vai tā ir naiva cerība?
Domāju, ka varētu. Mēs varam ar šo karogu iet, teikt, ka darām visu, ka neesam pelnījuši pretī šādu attieksmi. Manuprāt, vairāk iegūst tās valstis, kas nedemonstrē ļoti pakļāvīgu pozīciju, bet parāda, ka tām ir arī savas prasības.

Profesionāla lobija firma Briselē zemkopības ministrei Laimdotai Straujumai piedāvājusi savus pakalpojumus cīņā par taisnīgākiem tiešmaksājumiem. Cik un kad lietderīgi izmantot šādu firmu pakalpojumus, cik – ķepuroties saviem spēkiem, strādāt augstākajā politiskajā līmenī?
Es neesmu šo pasākumu entuziaste, jo esmu redzējusi, kā šie lobija kantori strādā. Tie ir ārkārtīgi dārgi un, manā skatījumā, neefektīvi pasākumi. No savas pieredzes zinu, cik maz pievēršu uzmanību, kad manas kastītes EP piepilda kādi bukleti, ka nāk kaut kādu kantoru pārstāvji, kas grib ar mani runāt. Šie lobisti parādīs, ka ir daudz darījuši, gājuši pie daudziem cilvēkiem, būs ļoti daudz papīru, bet nez vai arī rezultāts. Tad jau labāk piesaistīt kādu Latvijas publisko attiecību firmu, kuru interesē ne tikai nopelnīt, bet arī panākt rezultātu Latvijai.

Decembrī darbu EP uzsāk jūsu kolēģis no Vienotības Kārlis Šadurskis, kas iespējams pēc protokolu ratifikācijas par papildu 18 EP deputātiem. Ko reāli Latvijai dod šī papildu viena vieta?
Ja Šadurska kungam izdosies iekļūt tajās komisijās, kurās nav Latvijas pārstāvju, tas būs liels pienesums. Tās būs papildu divas komitejas, kur varēsim savas intereses aizstāvēt. Viena no komitejām varbūt varētu būt izglītības komiteja, kurā nav Latvijas pārstāvja – par to būtu vērts pacīnīties.

Kā vērtējat apvienotās Vienotības vadības vēlēšanas, kurās viss notika pēc iepriekš izstrādāta scenārija, atbalsta maiņas mehānisma, bez jelkādām nobīdēm no līdz šim atsevišķo Vienotības partiju vadības iepriekš sarunātā? Varbūt šāda demokrātijas ierobežošana vai imitācija partijai šobrīd ir vitāli nepieciešama un demokrātija un plurālisms tikai traucētu tās varas nostiprināšanai?
Man ir divējādas jūtas. No vienas puses, tas tiešām ir pārejas periods, kurā vienojas trīs partijas, tāpēc par tām vienošanām, kas notika atklāti, par ko runāja un ko atbalstīja visi partijas biedri, man nav iebildumu. Bet diemžēl novēroju, ka bija pietiekami daudz dažādu slepenu vienošanos, kas mani ļoti neapmierina. Ceru, ka tas nākamajās vēlēšanās tā vairs nenotiks. Gribētu, lai Vienotība demonstrē atklātu, caurspīdīgu politiku, lai ienesam jaunu politisko kultūru, ko arī cilvēki no mums gaida.

Intervēja Baiba Lulle, Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai, publicēts 12.12.2011.

13.12.2011

DIENA

Eirozonas problēmām un to nemitīgajiem risinājumu meklējumiem netrūkst dramatisma
Nesen Portugālei, Īrijai un Grieķijai pievienojusies pasaules astotā lielākā ekonomika Itālija ar parādu 120% no IKP, budžeta taupības paketi 59,8 miljardu eiro apjomā un politisko krīzi, kā rezultātā gan Grieķijas, gan Itālijas premjeriem nācās atkāpties, atdodot amatus pieredzējušiem tehnokrātiem. Itālijas un Spānijas aizņēmumu izmaksas kopš oktobra ir teju dubultojušās – aizņēmumiem uz 10 gadiem Itālijai ir noteikta 7% likme, Spānijai – 6,3%, savukārt Vācijai – 1,8%.

Dienvidvalstu problēmām, kuru risināšana bija nepieciešama jau ļoti sen, pirms nedēļas savā ziņā pievienojās Francija, kad parādījās ziņas par tās risku zaudēt AAA kredītreitinga statusu. (No 17 eirozonas valstīm, šādu – augstāko – kredītreitingu spējušas noturēt vēl tikai Austrija, Somija, Vācija, Luksemburga un Nīderlande.) Šāds pavērsiens būtu smags trieciens. Francijas bankas ir pasaules lielāko pulkā, cieši saistītas ar ASV banku sistēmu, to rokās ir lielākā daļa Grieķijas un Itālijas valsts parāda, un līdz ar Vāciju Francija ir galvenais eiro glābšanas plānu un Eiropas Finanšu stabilitātes fonda (EFSF) kreditors un garantētājs.
Rezultāts? Eiropas banku aizņēmumi no ECB ir sasnieguši lielākos apjomus kopš 2009. gada, bet daudz lielo starptautisko uzņēmumu ir atzinuši, ka strādā pat pie plāna B – stratēģijas eirozonas sabrukuma gadījumā.
Nevar noliegt – samanāmas ir arī progresa zīmes. Eiropas Parlaments ir pieņēmis Ekonomikas pārvaldības likumdošanas paketi un noteicis strikti ievērojamu 3% budžeta deficīta robežu un valsts parāda limitu 60% no IKP, paredzot sankcijas līdz 0,5% no valsts IKP par kritēriju neievērošanu vai statistikas datu viltošanu.

Būtiski, ka ES līderi beidzot nebaidās atzīt to, ko, piekrītot pasaulē vadošiem ekonomistiem, esmu uzsvērusi atkārtoti – Grieķija parādu nespēs apmaksāt. Arī izstāšanās no eirozonas vairs nav tabu tēma. Pēc ilgas gaidīšanas kaut nedaudz redzam izlēmību – prasot stingrus taupības pasākumus no Grieķijas, tiks dzēsti 50% tās ārējā parāda privātajām institūcijām, lai kopējais parāds 2020. gadā veidotu 120% no IKP pašreizējo 165% vietā.
Vēl oktobrī Eiropadome lēma par banku rekapitalizāciju – tām līdz 2012. gada jūlijam jāpalielina augstākās kvalitātes pamatkapitāla īpatsvars (core tier one) līdz 9%. Pastāv gan risks, ka īsā termiņa dēļ bankas nepieciešamo pamatkapitālu centīsies nodrošināt, samazinot to bilances, tātad izaugsmei tik ļoti nepieciešamo kredītu pieejamību. Šāds scenārijs ir jānovērš visiem spēkiem.
Jauna spriedze tikmēr veidojas ap diviem jautājumiem. Pirmais – finanšu darījumu nodoklis (FDN), kas iekasētu no «bagātajiem» par banku transakcijām. Aprēķini liecina, ka FDN jau tikai ap 0,01–0,05% ES sniegtu gandrīz 200 miljardu eiro budžeta ieņēmumus. Kamēr Vācija stingri iestājas par, D. Kamerons ir apliecinājis – Apvienotā Karaliste tam uzliks veto. Zviedrija FDN atbalstītu tikai tad, ja to ieviestu pasaules mērogā. Galvenais arguments pret: nodoklis nesīs zaudējumus, ja netiks ieviests globāli.
Oktobrī ES līderi vienojās par EFSF budžeta palielināšanu no 440 miljardiem eiro, kas ir jau gandrīz iztērēti palīdzībai Portugālei un Īrijai, līdz triljonam. Tomēr jau novembrī kļuva skaidrs, ka kārtējo reizi ir veiktas brašas vienošanās bez materiāla pamata. Pa vidu izmisīgiem fonda budžeta meklējumiem, spiedienam uz ECB un pārrunām ar SVF, EFSF budžeta aplēses ir nokritušās līdz 600–750 miljardiem, kas nepietiktu Itālijas un Spānijas glābšanai.
Tas nozīmē, ka eirozonas pārveide un to valstu izslēgšana, kas ilgstoši nespēj pildīt Māstrihtas kritērijus, ir risinājums, pie kura vēl var būt jāatgriežas. Vēloties panākt iespējami ātru un ciešu fiskālo integrāciju, Francija un Vācija cīnās par izmaiņām Lisabonas līgumā, kas pagaidu fondu pēc 2013. gada vidus aizstātu ar pastāvīgu finanšu stabilitātes mehānismu. Taču izmaiņām Lisabonas līgumā ir nepieciešams visu dalībvalstu atbalsts, kas pašreiz ir maz iespējams. Tādēļ no abu valstu puses izskan arī tādas alternatīvas kā atsevišķa vienošanās eirozonas valstu starpā, kas nozīmētu divlīmeņu Eiropas izveidi. Vēl jo vairāk – stingrākiem fiskāliem standartiem neatbilstu vairākas eiro valstis, tādēļ dzirdami scenāriji par elitāra klubiņa izveidi spēcīgāko 8–10 eirozonas valstu starpā, citiem vārdiem – par trīslīmeņu Eiropu. Izmaiņas Lisabonas līgumā varētu iekļaut iespēju arī atstāt eirozonu, tomēr paliekot ES. Taču šiem grozījumiem tad jāattiecas uz visu ES.
Pavisam satraucošas ziņas nāca ar 5. decembri, kad kredītreitingu aģentūra Standard & Poor’s paziņoja par iespēju, ka visām eirozonas valstīm, pat Vācijai un pārējai AAA grupai, var kristies kredītreitingi. Turklāt šāds paziņojums nāca tikai pāris stundu pēc Merkeles un Sarkozī eirozonas plāna izziņošanas, kas iekļauj automātiskas sankcijas valstīm ar deficītu virs 3% no IKP un garantiju, ka privātajiem investoriem nekad vairs nebūtu jāuzņemas tādi zaudējumi kā Grieķijas gadījumā. Situācija ir ļoti nopietna, par spīti atkārtotajiem mēģinājumiem atgūt finanšu tirgu uzticību.
Nestabilitāte eirozonā var skart arī Latviju – mazinoties pieprasījumam pēc Latvijas eksporta precēm, vājinoties tirdzniecības bilancei, svārstoties valūtas vērtībai. Papildu tests Latvijas valdības un Centrālās bankas, kā arī finanšu regulatora rīcībspējai ir Krājbankas afēra. Neprofesionāla risinājuma dēļ cietīs gan iedzīvotāji, gan uzņēmējdarbības sektors, gan valsts budžets.
Ieilgusī budžeta konsolidācija Latvijā un nodokļu celšana ir vājinājusi valsts ekonomiku, tādēļ bez kavēšanās aktīvi jāpievēršas izaugsmes veicināšanai, jāstrādā pie Māstrihtas kritēriju sasniegšanas, jo tie – zema inflācija, neliels budžeta deficīts un valsts parāds, zemas procentu likmes – raksturo valsts ekonomikas veselību. Esam pierādījuši, ka spējam būt ES līderi gan konsolidācijā, gan rūpniecības apjomu pieaugumā, kas Latvijā šī gada septembrī palielinājās par 9,6%, salīdzinot ar iepriekšējo gadu. Tomēr ar tādu lēmumu pieņemšanu kā atbalsts FDN vai pēc iespējas ātrāka pievienošanās eirozonai gan nebūtu jāsteidzas. Paskatīsimies, kā Eiropas līdervalstis tiks galā ar savām problēmām – it kā jau virzība notiek, taču tā ir pārāk lēna un nerada pārliecību par spēju krīzes otro vilni patiešām novērst. Izšķiroša loma būs 8.–9. decembra eirosamitam. Finanšu tirgi, pilsoņi, ārvalstu līderi un uzņēmēji – visi sagaida stingrus pasākumus un skaidru nākotnes perspektīvu. Pretējā gadījumā sekas var būt ļoti skarbas.

05.12.2011

Decembra mēnesī ir aizvadīta tieši puse no 2009. gadā ievēlētā Eiropas Parlamenta (EP) darba termiņa. Šajā sakarā portāls “Delfi” Latvijas EP deputātiem lūdza sniegt atskaiti īsās atbildēs par savu darbu EP, nosaucot svarīgākos šogad paveiktos darbus un nākamgad iecerētos. Lai gan EP strādāju Ārlietu un Starptautiskās tirdzniecības komitejās un Cilvēktiesību apakškomitejā, allaž sekoju līdzi arī citām Latvijai nozīmīgām tēmām. Mans darbs tādējādi sadalās visai vienlīdzīgi starp Eiropas Parlamentu un Latviju un šis gads patiesi ir bijis darba un projektu piepildīts.

Starp veiksmīgākajiem šī gada veikumiem Eiropas Parlamentā noteikti ir minami atzinumi Starptautiskās tirdzniecības komitejā par ieteikumu Padomei un Komisijai par jauno ES un Krievijas nolīgumu un par Inovācijas Savienību — pārveidojot Eiropu pēckrīzes pasaulei.

Nosacījumi partnerattiecībās ar Krieviju mums, latviešiem, nenoliedzami, ir būtisks jautājums. ES ir Krievijas lielākais investors un tirdzniecības partneris - jau 2008.gadā ES veidoja 75% no tiešajiem ārvalstu ieguldījumiem. Tomēr, neskatoties uz ievērojamo pienesumu Krievijas ekonomikai, mēs sastopamies ar jauniem šķēršļiem Krievijas tirgū. Arī Krievijas protekcionisma politika rada lielus zaudējumus. 2010.gadā ES eksports uz Krieviju veidoja 86.6 miljardus eiro, bet Krievijas eksports uz ES - 154.9 miljardus eiro. Šīs atšķirības atspoguļojas arī Latvijas - Krievijas tirdzniecības bilancē: 2010. gadā uz Krieviju eksportējām vairāk kā 700 miljonu eiro apmērā, taču importējām - 854 miljonos eiro. Tieši tādēļ atzinumā uzsvēru prasību Krievijai bez kavēšanas pievienoties Pasaules tirdzniecības organizācijai, kas mūsu uzņēmējus pasargātu no šādiem diskriminējošas politikas, likumdošanas un korupcijas radītiem šķēršļiem.

Atzinumā par Inovācijas Savienību, savukārt, ir izšķirti inovāciju jeb jauninājumu dažādie viedi, kas aptver ne vien zinātniskos pētījumus, bet arī jaunus risinājumus sociālā, uzņēmējdarbības, marketinga u.c. jomās. Inovāciju attīstība Latvijā ir zemākā Eiropā - 50% zem vidējā ES līmeņa. Esmu daudzkārt uzsvērusi, ka mums jāattīstās kā zinātnes, tehnoloģiju, nevis lēta darbaspēka valstij. Inovācijas var veidot ievērojamu finansiālo ieguvumu, tādēļ to veicināšana ir noteikta par ES ekonomiskās attīstības pamatu. Mums ir jāmodernizē universitāšu programmas, pētījumiem jāpiesaista privātais finansējums un jānovērš visi šķēršļi, kuru dēļ pašmāju zinātniskie atklājumi netiek patentēti Latvijā.

Pozitīvus rezultātus izdevās gūt arī strādājot Starptautiskās tirdzniecības un Ārlietu komitejās pie EP ieteikumiem attiecībā uz EK un Uzbekistānas Partnerības un sadarbības nolīguma noteikumu paplašināšanu attiecībā uz tekstilizstrādājumu tirdzniecību. Uzbekistāna ir pasaulē piektā lielākā kokvilnas ražotājvalsts un trešā lielākā eksportētāja, 23% no tā importē ES. Ir gandarījums, ka šajos dokumentos izdevās apvienot ES demokrātijas un cilvēktiesību principus ar mūsu tirdzniecības interesēm.

No Latvijā paveiktā, savukārt, vēlos izcelt 3. Latvijas sieviešu konferenci „Latvijas nākotne vērtību un pašapziņas dimensijā”, kura tapa veiksmīgas sadarbības rezultātā ar biedrību „Līdere”, Latvijas Sieviešu NVO sadarbības tīklu un Latvijas Lauku sieviešu apvienību.

Iepriekšējos gados goda lektores konferencē bija valsts prezidente V. V. Freiberga un valsts kontroliere I. Sudraba, šogad - Baltijas asamblejas balvas, Literatūras gada balvas un laikraksta „Diena” Gada balvas kultūrā laureāte rakstniece N. Ikstena. Konference tika veltīta Latvijas attīstību veidojošām vērtībām un Latvijas sievietes lomu valstī. Ir patiess prieks, ka šis pasākums ik gadu kļūst arvien pozitīvāks un radošāks, piesaistot pieaugošu dalībnieku un interesentu skaitu. Šī noteikti ir tradīcija, ko turpināšu!

Pateicoties EP atbalstam, esmu arī realizējusi sen lolotu ieceri apkopot vienotā krājumā - „Publicistika” - izcilā ebreju izcelsmes latviešu rakstnieka F. Gordona trimdas un Latvijas laikrakstos publicētos rakstus un nenovērtējamu politisko analīzi. Grāmatas kopijas tiks nosūtītas Latvijas reģionu, Rīgas un augstskolu bibliotēkām, skolām, dāvinātas interesentiem.

Visbeidzot, ar panākumiem ir vainagojies darbs pie vēstures vienotas izpratnes veidošanas. ES Padome šī gada secinājumos Eiropas Komisijas ziņojumam “Par totalitāro režīmu pastrādāto noziegumu atceri” atklāti nosodīja visus totalitāros režīmus, vienlīdz nosodot gan fašismu un nacismu, gan PSRS totalitārismu.

Lielu atsaucību guva šī gada jūnijā, sadarbībā ar Latvijas Okupācijas Izpētes biedrību (LOIB) organizētā starptautiskā konference „Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā”, kurā piedalījās EP deputāti, zinātnieki un eksperti no Polijas, Lietuvas, Igaunijas, Gruzijas, Vācijas, Krievijas un Latvijas. Viens no iezīmīgākajiem secinājumiem - okupācijas radītie zaudējumi Latvijas demogrāfijai ir mērāmi miljonos cilvēkgadu. Šobrīd turpinās darbs pie secinājumu apkopošanas un aprēķināšanas naudas izteiksmē.

Pateicoties ilgi gaidītās Eiropas Atmiņas un sirdsapziņas platformas dibināšanai šī gada 14.oktobrī Prāgā, kuras pamati tika nosprausti jau līdz ar mani un kolēģu EP kopīgi pieņemtajā rezolūcijā par Eiropas sirdsapziņu un totalitārismu, konferences iesāktais darbs varēs turpināties arī starptautiskā mērogā. Platformas mērķis ir radīt kopīgu pētījumu institūtu, lai sadarbības ceļā stiprinātu zināšanas par šo vēstures posmu un nodotu tās jaunajām paaudzēm. Bija patiess prieks un lepnums šajā vēsturiski nozīmīgajā notikumā pārstāvēt LOIB kā tas Padomes priekšsēdētājai. LOIB pēc manas iniciatīvas kļuva par vienu no Platformas dibinātājiem.

Lietas, kas nav izdevušās kā cerēts

Ir, protams, arī veiksmīgi uzsākti darbi, kurus nav izdevies realizēt pilnībā. Viens no tiem - rakstiskās deklarācijas par to, lai tiktu nodrošināta pilnīga ES kritēriju ievērošana attiecībā uz ieroču un kaujas tehnikas eksportu uz trešām valstīm, kas tapa, atklājoties Francijas plānam pārdot Krievijai vairākus modernos “Mistral” helikopteru bāzes kuģus, un par iecerēto atomelektrostacijas būvniecību Grodņas apgabalā, Baltkrievijā, kas ir tikai 23 km no Baltkrievijas - Lietuvas robežas un kuras zemie drošības standarti rada nopietnu drošības apdraudējumu. Atsevišķu valstu ekonomiskās intereses atspoguļojās daļas deputātu viedoklī.

Sarūgtinoša ir notikumu attīstība ap Kohēzijas un Lauksaimniecības politiku 2014.-2020.gadam. Kopā ar kolēģiem no Baltijas valstīm esmu parakstījusi deklarāciju, kas pieprasa vienlīdzīgus tiešos maksājumus, kas Latvijas zemniekiem izmaksājami pilnā apmērā no 2014.gada. Esmu atbalstījusi mūsu zemnieku protestus un vairākkārt uzstājusies EP, uzsverot nevienlīdzību pašreizējā KLP, Kohēzijas un Kopējās zivsaimniecības politikā, kas grauj ES vienotā tirgus un globālās konkurētspējas mērķus, taču būtiska progresa nav. Šis ir jautājums, pie kura noteikti ļoti aktīvi strādāšu arī nākošajā gadā.

Būtiskākie un svarīgākie darbi, kas šobrīd ir iecerēti nākamgad darbā Eiropas Parlamentā

Turpmākajos gados EP noteikti turpināšu darbu pie Latvijas ekonomiskās attīstības un iedzīvotāju labklājības veicināšanas instrumentu pilnveides Eiropas Savienībā, tostarp iestājoties par vienlīdzīgu Kohēzijas un lauksaimniecības finansējumu un papildu finansējumu ES Stratēģijai Baltijas jūras reģionam. Šiem mērķiem kalpos arī darbs EP Starptautiskās tirdzniecības komitejā pie ES tirdzniecības nolīgumiem ar trešajām valstīm un atzinuma par ES Daudzgadu finanšu perspektīvu 2014. - 2020. gadam, kam esmu izvēlēta kā galvenā ziņotāja.

Ekonomikas jautājumi nenovēršami saslēdzas arī ar manu darbu Ārlietu komitejā, kur nākošgad veidošu atzinumu Par makrofinansiālās palīdzības sniegšanu trešajām valstīm - tātad, arī Krievijai un citām Austrumeiropas valstīm, ar ko Latvijai ir svarīga politiskā un tirdzniecības sadarbība.

Būdama Eiropas Enerģijas Foruma valdes locekle, turpināšu darbu pie ES enerģētikas neatkarības jautājumiem, kas iekļauj arī Baltijas enerģijas tirgus starpsavienojumu izveidi, alternatīvu naftas un gāzes vadu izveidi, ES likumdošanas pilnveidi.

Darbs pie vēstures vienotas izpratnes veidošanas arī turpinās būt manas uzmanības centrā. Kopā ar LOIB tapis izvērsts darba plāns nākamajam gadam, arī LOIB starptautiskajai sadarbībai.

Nākošgad noteikti neizpaliks arī jau par tradīciju kļuvušo pasākumu un konferenču organizēšana, darbs pie sabiedrības informēšanas par ES aktualitātēm un EP veikumu, jaunu projektu un sadarbības veidošana.

28.11.2011

28. un 29.novembrī Lietuvas Parlamentā Viļņā norisinās starptautiska konference, kurā uzrunu „No kopīgas vēsturiskās atmiņas uz kopīgu identitāti” uzstājās arī Eiropas Parlamenta deputāte, Latvijas Okupācijas Izpētes Biedrības padomes priekšsēdētāja Inese Vaidere.
Konferences mērķis ir pulcēt dažādu valstu vēsturniekus, sociologus, lai diskutētu par Padomju režīma atstāto ietekmi uz bijušo Padomju Savienības valstu un to sabiedrību attīstību. Speciālistiem no dažādām valstīm konferencē tiek dota iespēja izzināt citu valstu pieredzi Padomju okupācijas laikā un pēc tās, kā arī kopā meklēt veidus, kā palielināt sabiedrības informētību par Eiropas totalitārisma vēsturi.


“Bez pagātnes atmiņas nav vēstures, bet bez pagātnes atmiņas nav arī nākotnes. Aizmirstot vakardienas kļūdas un noziegumus riskējam tās pieļaut nākotnē. Savā darbā Eiropas Parlamentā esmu īpaši strādājusi pie vienotas vēstures izpratnes veicināšanas Eiropā, jo kā nacistu tā Padomju režīmiem bija vienlīdzīgs kriminālais raksturs un tie abi ir nosodāmi. Ņemot vērā izaicinājumus, ar kuriem vēl šodien saskaramies Padomju okupācijas radīto seku dēļ, īpaša nozīme ir Eiropas vienotībai ne tikai kā ekonomiskai savienībai, bet arī kā kultūras un vēstures vienībai. Lai gan Rietumeiropas un Austrumeiropas vēsturiskā pieredze ir bijusi atšķirīga abās Dzelzs priekškara pusēs, šodien esam vienā Eiropā. Mums visiem ir kopīgas brīvības un demokrātijas vērtības,” savā uzrunā norādīja deputāte I.Vaidere.

15.11.2011

Godātie kolēģi!

Paldies par Jūsu darbu un priekšlikumiem, kas iekļauj vairākus pozitīvus jauninājumus! Kā jau Jūs uzsvērāt, Komisijas politikā, darba programmā, ļoti svarīgi ievērot Eiropas Savienības principus - tai skaitā solidaritāti.

Tomēr Jūsu regulu piedāvājumi paredz, ka budžets konverģences mērķim samazināsies par 20% nākamajā finanšu perspektīvā, ir noteikti jauni absorbcijas griesti, kas paredz finansējuma samazinājumu, piemēram,  Baltijas valstīm. Savukārt paredzēts finansējuma pieaugums t.s. Pārejas reģioniem, bet bagātākās dalībvalstis var atļauties pašas pabalstīt savus nabadzīgākos reģionus. Komisijas lēmumi ir pretrunā ar kohēzijas un solidaritātes pamatprincipiem, jo atšķirības dalībvalstu starpā pieaugs. 2012.gada laikā nopietni jāstrādā, lai šos priekšlikumus, kam maz kopīga ar solidaritāti, labotu un pilnveidotu.

Tas pats attiecas uz tiešajiem maksājumiem. Latvieši saņem 97 eiro par hektāru, bet Nīderlande, piemēram, piecas reizes vairāk. Priekšlikumi paredz pieaugumu Latvijai līdz 144 eiro, bet  Nīderlandei maksājumi tik un tā būs gandrīz trīsreiz lielāki, kaut ražošanas apstākļi Latvijā nebūt nav vērtējami kā trīskārt vieglāki un lētāki.Šī politiskā pieeja kropļo konkurenci, bet godīga konkurence ir Eiropas vienotā tirgus princips. Baltijas valstis ir pilnībā atvērušas savus tirgus citu valstu ražotājiem, taču šāda negodīga konkurence  iznīcina mūsu lauksaimniecību.

Visbeidzot, vēlos atzīmēt, ka ir nepieļaujami novēlots Augstās pārstāves ziņojums par ES Cilvēktiesību politikas stratēģiju. Arī pie tā nāksies strādāt nākamgad.

14.11.2011

10.novembrī Inese Vaidere devās uz Hamiltonu Kanādā, lai pēc „Daugavas Vanagu Kanādā” ielūguma tiktos ar Kanādā dzīvojošajiem tautiešiem un sniegtu svētku uzrunas, atzīmējot Lāčplēša dienu un tuvojošos LR proklamēšanas gada dienu. Brauciena laikā deputāte stāstīja arī par Latvijas dalību Eiropas Savienībā un savu pieredzi darbā Eiropas Parlamentā.

Inese Vaidere viesošanās laikā tikās ar ģimnāzistiem un latviešiem Hamiltonā, kā arī apmeklēja un uzrunāja tautiešus latviešu veco ļaužu mītnē Kristus Dārzā. Toronto Latviešu Centrā tika diskutēts par šībrīža ekonomisko un politisko situāciju Latvijā. Svētdien Toronto notika svinīgais 18.novembra svētku pasākums, kurā Eiroparlamenta deputāte Inese Vaidere sniedza runu „Latvijas neatkarība - privilēģija un pienākums”. Uzrunas nobeigumā Inese Vaidere atgādināja, ka „pasaulē ir tik daudz cilvēku, kuri sapņo iegūt brīvību, taču mums jau ir šī privilēģija. Tā katram jātur cieņā un jāsargā. Lai gan daudzviet pasaulē ir skaistas zemes un pilsētas, es ar lepnumu varu teikt, ka nav pasaulē skaistākas un labākas vietas, kur dzīvot, kā Latvija!”

04.11.2011

Šodien, 4.novembrī, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja Kolonnu zālē, tiks pasniegta LEAF Balva, kas ir viens no visilgāk pastāvošajiem studentu zinātnisko darbu konkursiem Latvijā. Konkursam šogad tika iesniegti 52darbi no 12 Latvijas augstskolām, kas ir sava veida rekords konkursa 11pastāvēšanas gados. Darbos aplūkots plašs tēmu loks - no jaunumiem uzņēmējdarbības veidošanā un vadīšanā, līdz ES struktūrfondu apguvei, valsts nodokļu politikai un investīciju projektu īstenošanai. LEAF žūrija kompetentu ekspertu sastāvā - Prof. Dr. oec. Inese Vaidere - LEAF prezidente, Eiropas Parlamenta deputāte, Edvards Kušners -Latvijas Bankas Juridiskās pārvaldes vadītāja vietnieks, Tālis Linkaits - „Vīzijas un stratēģijas apkārt Baltijas jūrai” sekretariāta vadītājs, Viesturs Tamužs - A/s “Eko investors” valdes priekšsēdētājs, Māris Ēlerts - LIAA direktora vietnieks, – ir izvērtējuši iesniegtos darbus, vērtējot tēmas aktualitāti, darba izstrādes kvalitāti un praktiskā pielietojuma iespējas. Ilggadējais LEAF konkursa partneris - Augstākās Izglītības padome - kā ierasts, vērtēja darbus izglītības politikas jomā.

Tradicionāli konkursa uzvarētāju vārdi tiks paziņoti LEAF Balvas noslēguma pasākumā – šodien, 4. novembrī, plkst. 14:00, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja Kolonnu zālē, Palasta ielā 4,Rīgā.

Pasākumu ar uzrunu atklās LEAF Prezidente Prof. Dr. oec. Inese Vaidere. Ikgadējo LEAF lekciju klātesošajiem lasīs LEAF biedre un Eiropas Komisijas (EK) pārstāvniecības Latvijā vadītāja Prof. Dr. habil.oec. Inna Šteinbuka – „EK un Latvijas prioritārie jautājumi: pirmo mēnešu pieredze EK pārstāvniecības vadītājas amatā”.

Iepriekšējos konkursa pastāvēšanas gados lekciju snieguši tādi savas nozares eksperti kā LR Finanšu ministrs Andris Vilks, Ministru Prezidents Valdis Dombrovskis, Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, prof. Imants Freibergs, LU rektors Mārcis Auziņš, Latvijas Institūta direktors Ojārs Kalniņš un citi ievērojami speciālisti.

01.11.2011

Trešdien, 2. novembrī, Rīgas Latviešu biedrības nama Zelta zālē notiks ebreju izcelsmes latviešu rakstnieka Franka Gordona grāmatas „Publicistika” atvēršanas svētki. Grāmata tapusi pēc Eiropas Parlamenta ETP grupas deputātes Prof. Ineses Vaideres ierosmes un iniciatīvas apgādā „Latvijas Avīze”, aptverot paša autora atlasītos rakstus trimdas latviešu laikrakstos Laiks”, „Brīvā Latvija” un „Jaunā Gaita”, kā arī publikācijas „Latvijas Avīzē”, kurās, vairāku gadu gaitā, F. Gordons ir paudis savu skatījumu uz notikumiem Latvijā un pasaulē.

Uz grāmatas atvēršanas svētkiem pēc I. Vaideres ielūguma no Izraēlas ieradīsies arī grāmatas autors Franks Gordons, savukārt ar uzrunām klātesošos sveiks grāmatas iniciatore I.Vaidere, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes katedras vadītājs Aivars Stranga un „Latvijas Avīzes” redakcijas padomes priekšsēdētājs Voldemārs Krustiņš. Grāmata ir tapusi ar Eiropas Parlamenta ETP grupas finansiālu atbalstu, kā arī Eiropas Komisijas un Latvijas valdības noslēgtās Vadības partnerības līdzekļiem.

I. Vaidere stāsta, ka ideja par grāmatas izdošanu ir radusies, lasot F.Gordona rakstus „Latvijas Avīzē”. „Kaut gan Franks Gordons dzīvo Izraēlā, tomēr viņš joprojām aktīvi seko līdzi notikumiem Latvijā. Viņa trāpīgie komentāri un analītiskais skatījums uz dažādām norisēm Latvijā un pasaulē jau sen piesaistīja mani kā lasītāju, liekot katrā laikraksta numurā īpaši meklēt viņa rakstus. Tajos vienmēr tiek pausts atklāts un vispusīgs viedoklis par sabiedrībā apspriestām tēmām, kas balstīts uz viņa plašajām zināšanām vēsturē, politikā, literatūrā un profesionālās darba pieredzes žurnālistikā, neizvairoties no diskutabliem un sāpīgiem jautājumiem, paužot savu viedokli īpašā asā un tiešā valodā. Domāju, ka pasaules redzējuma paplašināšanai ikvienam vajadzētu iepazīties ar šiem rakstiem, tāpēc esmu priecīga par to, ka ideja izdot grāmatu ir īstenojusies,” pauž I. Vaidere.

Pasākuma laikā visi klātesošie varēs iegūt savā īpašumā šo unikālo grāmatu. Grāmata netiks nodota pārdošanai, bet ar deputātes ilggadējā sadarbības partnera – Latvijas Lauku bibliotēku atbalsta fonda un Rīgas Centrālās bibliotēkas atbalstu – tiks bez maksas nodota Latvijas reģionu, Rīgas un augstskolu bibliotēkām, sniedzot iespēju iepazīties ar Franka Gordona atziņām plašākai sabiedrībai.

28.10.2011

Šausmas – tik tiešs ir Eiropas Parlamenta (EP) deputātes Ineses Vaideres vērtējums, runājot par pēdējā laika politiskajiem notikumiem Saeimā. Viesojoties Briselē, vairākkārt dzirdams, ka Latvijas politikā notiekošais ir kā cirks un teātris. Vaidere intervijā portālam TVNET kritiski izsakās par iespējamo “Saskaņas centra” (SC) iekļaušanu koalīcijā. Viņa arī mudina nesteigties ar eiro ieviešanu.

Sāksim sarunu ar pēdējiem Latvijas iekšpolitiskajiem notikumiem – nespēju vienoties par koalīciju, eksprezidenta Valda Zatlera neapstiprināšanu Saeimas spīkera amatā. Kā tos vērtējat? Izteicāties, ka tās ir šausmas.

Tie tiešām ir dramatiski notikumi. Ja koalīcija bija vienojusies un ja koalīcija faktiski jau bija izveidota no Zatlera reformu partijas (ZRP), “Vienotības” (V) un Nacionālās apvienības, tad tas, ka vismaz pieci, seši vai pirmajā balsojumā pat desmit deputāti nenobalsoja atbilstoši pieņemtajam lēmumam, man šķiet dramatiski. Tas tiešām liekas nepieņemami, neakceptējami.
Manā skatījumā, pirmdiena bija viena no sliktākajām dienām Latvijas politikas vēsturē. Tā parādīja, ka arī jaunajā Saeimā diemžēl ir cilvēki, kuri mēdz blēdīties un melot. Melot saviem vēlētājiem. Man liekas, ka šis bija pilnīgi atklāts mēģinājums mainīt koalīciju, visticamāk, lai panāktu koalīcijā SC iekļaušanu. (..)

Kā vērtējat iespējamo SC iekļaušanu koalīcijā?

Vispirms vēl gribēju pabeigt atbildi uz iepriekšējo jautājumu. Var dažādi un pretrunīgi vērtēt Zatlera kungu, tomēr vienošanās bija un tā bija jāpilda. Pat tiem deputātiem, kuriem ir lielas pretenzijas pret Zatleru, tomēr vajadzēja balsot tā, lai šī koalīcija varētu darboties. Bet man šķiet, ka tas nebija tik daudz vērsts pret Zatleru, kā par jaunu koalīciju.
Domāju, ka SC pagaidām nav partija, kuru es redzētu Latvijas politiskajā spektrā, kas ietilpst valdībā.
Neredzu SC Latvijas valdībā.
SC savā darbībā parādījis, ka nevis aizstāv tās vērtības, kas ir svarīgas latviešiem, Latvijai, bet gan tieši otrādi – darbojas pret to.
Pirmkārt, ir okupācijas neatzīšanas fakts. Partija to [Latvijas okupāciju] nav atzinusi. Ir viens garāmejot, varbūt pat nejauši, izteikts vārds. Varbūt [Rīgas mēram Nilam] Ušakova kungam bija sagatavots referenta teksts, ko viņš lasīja no lapiņas un nejauši nosauca padomju okupācijas terminu. Neesmu dzirdējusi, ka SC apstiprinātu vai to atzītu.
Otrs moments ir šīs partijas līgums ar “Vienoto Krieviju”, ko Eiropā neuzskata par demokrātisku partiju. Ja SC ir līgums ar Krievijas partiju, kas neizceļas ar demokrātiskām vērtībām, tad šādai partijai ir ļoti problemātiski atrasties [Latvijas] valdībā.
Ja SC kaut kādā veidā nonāktu valdībā, ir skaidrs, ka Latvija lielā mērā būtu izolēta no starptautiskās aprites. Uz valdību mums noteikti nesūtītu nopietnus dokumentus nedz NATO, nedz Eiropas Savienības (ES) valdošās aprindas, ja tā var teikt. Komisija savus nodomu plānus diez vai sūtītu uz Latvijas valdību. Ir skaidrs – ja tur ir partija, kurai ir līgums ar “Vienoto Krieviju”, šī partija konfidenciālo informāciju nekavējoties nodotu tālāk.
Man liekas, ka visprātīgākais būtu ļaut SC trīs gadus pastrādāt opozīcijā. Ja trīs gados SC pierādītu to, ko pēdējās dienās it kā aizstāv, ieskaitot cieņu pret latviešu valodu un tās stiprināšanu… Diemžēl redzam, ka [SC deputāts Valērijs] Kravcovs ar gandarījumu atzīmē, ka nu viņš var beidzot nerunāt. (..) Tas ir atklāts nicinājums, kas bija raksturīgs padomju gadiem un rusifikācijas periodiem.
Šī partija pēc būtības nav mainījusies. Ir tikai milzīgā vēlme, kas saistīta, iespējams, ar ārzemju sponsoru vēlmēm, lai SC nokļūtu valdībā.
Tiešām liekas, ka SC par katru cenu nolēmusi iekļūt valdībā.
Aculiecinieki stāsta, ka valdības veidošanas sarunas bijušas aptuveni tādas, ka uz visiem jautājumiem [viens no SC līderiem Jānis ] Urbanovičs atbildēja: “Piekrītam.” Viņi esot piekrituši visam. (..) Tas parāda, ka tas nav nopietni. Cilvēki ir nolēmuši par katru cenu nonākt valdībā, bet pēc tam parādīt varbūt savas īstās vēlmes. (..)
Vienlaikus pārējām partijām jādomā par integrācijas politiku – kā iesaistīt krievus, ukraiņus, poļus, kas ir Latvijai lojāli, bet kaut kādu iemeslu dēļ varbūt pagaidām atbalsta SC, jo viņiem liekas, ka tie ir savējie. Bet man tiešām liekas nozīmīga frāze – kas kopīgs krievu pensionāram un krievu biznesmenim no politisko procesu attīstības viedokļa? Viņiem intereses ir dažādas. Acīmredzot pensionārs varētu vairāk balsot par sociāldemokrātiskas ievirzes partijām, savukārt biznesmenis – par liberālas ievirzes partijām. Tā būtu normāla situācija. Mums ir jāpiesaista šie vēlētāji. Man šķiet, ka pagaidām Latvijā pārāk daudz jūtamas okupācijas sekas un Krievijas ietekme, kas neļauj šiem cilvēkiem uztvert Latviju kā savu dzimteni, mītnes zemi. (..)

Kā jūsu darbu EP ietekmē Latvijā notiekošais? Piemēram, tas, ka mēnesi nevar vienoties par jaunu valdību.

Uz manu tiešo darbu tas neatstāj nekādu iespaidu. Es daru to, kas man ir jādara. Ārlietu komitejā strādāju ar šobrīd aktuālajiem tematiem. Šobrīd tā ir Vidusāzija, Gruzija, Azerbaidžāna, Izraēla, Ukraina, Ēģipte. (..)
Mēs strādājam, bet, protams, ir ļoti nepatīkami, ka kolēģi [EP deputāti no citām valstīm] jautā, un kolēģi ir labi informēti par to, kas notiek Latvijā. Piemēram, man šodien jautāja, vai mums beidzot valdība ir izveidota. Es atbildu – nē, situācija ir traģiska. Diemžēl notikusi nepatīkama blēdīšanās un vienošanās nav pildītas. Mēs joprojām esam ļoti sarežģītā situācijā.
Ļoti patīkami bija atbildēt pirms pusgada. Valdības pūļu rezultātā Latvija no milzīgi dziļās bedres, kur iekrita iepriekšējās valdības darba dēļ, bija daudzmaz izķepurojusies, un lietas sāka sakārtoties. Mūs atzina, un bija ļoti labvēlīga attieksme pret mums. Latviju stādīja kā paraugu Grieķijai. Bija ļoti patīkami to dzirdēt.
Taču pašlaik šīs jukas nav patīkamas.
Viens no Latvijai sāpīgākajiem jautājumiem saistībā ar Eiropas Savienību (ES) ir par nevienlīdzīgajiem lauksaimnieku maksājumiem. Vai izdosies panākt vienlīdzīgu situāciju?
Mums ir jābūt pārliecinātiem, ka mums jāizdodas!

Jums ir tāda pārliecība?

Tādai pārliecībai ir jābūt! Ar tādu pārliecību mums jāstrādā.
Mēs nedrīkstam piekāpties noteikumiem, kas ir atklāti diskriminējoši un konkurenci kropļojoši.
Taisnīga prasība ir visiem noteikt 100% vienādus maksājumus.
Varbūt tiem, kam iet grūtāk, Latvijai, Lietuvai un Igaunijai, Somijai (šīm valstīm klimatiskie apstākļi ir aukstāki nekā Grieķijai, Spānijai, Portugālei), var maksāt vairāk. Nav pieļaujams, ka Latvija turpinās saņemt pusi no vidējā līmeņa un tās valstis, kurām nebūt nav lielu problēmu ar lauksaimniecību, piemēram, Grieķija, Nīderlande, saņemtu nesalīdzināmi lielākus maksājumus.
Tā situācija ir tik netaisnīga, ka mums jālieto visas sviras un argumentācija, un situācija ir jāmaina.
Beigās galējais līdzeklis ir mūsu valdības veto budžetam un reformai.

Vai Latvijas pārstāvji EP dara visu, lai panāktu vienlīdzību maksājumos?

Grūti teikt par saviem kolēģiem, bet es mēģinu darīt to, kas ir manos spēkos.

Tikko rādījāt bildi, kurā esat kopā ar citiem Latvijas deputātiem EP. Jūs bijāt piecatā bez Tatjanas Ždanokas, Alfrēda Rubika un Aleksandra Mirska. Vai Latvijas pārstāvji parlamentā darbojas kā viena komanda?

Diemžēl nopietni iezīmējas tas, ka mums pieciem ir ļoti nopietnas domas par Latvijas interešu aizstāvību un mēs praktiski daudz darām. Par tiem trim deputātiem, kas šajā bildē nav, es to nevaru teikt.
Drīzāk esmu manījusi izteikumus, kas Latvijai dara kaunu.

Piemēram?

Neatkārtošu Mirska kunga izteikumus, tos var lasīt internetā. Diemžēl viņš dažkārt mēģina arī sociālistu grupas (tā ir otra lielākā parlamentā) viedokli noskaņot negatīvi.
Piemēram, rada nepareizu iespaidu, ka SC neņemšana Latvijas valdībā ir etnisks un nacionāls jautājums. Tas ir pilnīgi nepareizi – tas ir politisks jautājums. (..)

Vai uzskatāt, ka Latvijai 2014.gadā būtu jāievieš eiro?

Redzēsim, kā eiro liktenis vispār attīstīsies. Pašlaik eiro ir tiešām ļoti nopietnā krīzē. Ir izveidots mehānisms, kuram ir noteikti kritēriji, lai tajā iestātos. Taču nav mehānisma, ko darīt tad, ja kāds neievēro šos kritērijus, kā piespiest viņu ievērot vai arī izslēgt no eirozonas.
Tas nozīmē, ka eirozonas izveides mehānisms ir ļoti nepilnīgs. Ja līdz 2014.gadam neizdosies šo mehānismu sakārtot, ja čaklākajiem un patiesākajiem joprojām nāksies visu laiku maksāt par tiem, kuri melojuši, kā, piemēram, Grieķija - viltojusi statistikas datus…
Ja tas turpināsies, mums būs ļoti rūpīgi jāapsver, vai mums ir vērts iestāties šādā apvienībā.
Bet pats galvenais ir tas, ka virzīties uz to [eiro ieviešanu] noteikti vajag. Māstrihtas kritēriju ievērošana nozīmē sakārtotu ekonomiku. Tas ir ļoti svarīgi. Būs ļoti labi, ja mēs līdz 2014.gadam savu ekonomiku sakārtosim un tad mums būs pašiem izvēle. Ja eiro mehānisms darbosies labi, tad mēs iestāsimies,
ja būs nopietnas krīzes pazīmes, tad mēs padomāsim, vai stāties iekšā eirozonā vai ne.
Tad jau mums būs izvēles iespējas. Principā gan Latvija ir solījusi pievienoties eiro mehānismam, bet mēs neesam pateikuši, kad. Ja tur ir nestabilitāte, mēs varam pievienoties tad, kad mehānisms kļūst stabils.
Ja turpinām runāt par naudu, gribu vaicāt par Latvijā izskanējušām bažām, ka varam zaudēt miljardu ES Kohēzijas fondu līdzekļu.
Jā, tā ir ļoti nopietna lieta. Kohēzijas politikas neveiksmes Latvijai, iespējams, būtu vairāk jūtamas nekā lauksaimniecības politikas neveiksmes. Kohēzijas politika paredzēta, lai izlīdzinātu dalībvalstu ekonomisko līmeņu atšķirības. Ja mēs tur saņemsim tiešām par miljardu mazāk, nekā mēs varētu saņemt, proti, 4,5 eiro miljardu vietā 3,7, tā būtu ļoti liela, nopietna neveiksme.
Tas nozīmētu mazāk ceļu, mazāk infrastruktūras, mazāks atbalsts uzņēmējdarbībai. Tas Latvijai ļoti, ļoti traucētu.
Lieta tāda, ka, piemēram, par lauksaimniecības politiku atbildīga Zemkopības ministrija. Bet par kohēzijas politiku nav īsta atbildīgā. It kā ir Ekonomikas ministrija, bet tikpat labi arī Finanšu ministrija. Uzskatu, ka pašam premjeram, lai kurš tas arī būtu, jāuzņemas personīga atbildība par to, lai kohēzijas politiku īstenotu pēc līdzšinējiem nosacījumiem. (..)

Esot Briselē, var uzskatāmi redzēt, cik daudz laba pilsētai un valstij dod dažādu ES institūciju atrašanās šeit. Arī Latvijā pagājušajā nedēļā atklāja Eiropas Elektronisko sakaru regulatoru iestādes biroju. Cik perspektīvi vērtējat to, ka Latvijā nākotnē varētu atrasties dažādas citas ES iestādes?

Par to vienmēr jāpacīnās.
Jūs pareizi teicāt – tas, ka valstī atrodas kāda starptautiska institūcija, dod papildu ienākumus. Tie ir papildu ienākumi restorānos, veikalos, transporta sistēmā. Tas ir ļoti, ļoti izdevīgi.
Bet, lai šādu institūciju iegūtu, valstij ir jāpacīnās.
Principā ir nostāja, ka jaunās ES institūcijas varētu veidot jaunajās savienības dalībvalstīs. Bet arī to skaits ir pietiekami liels. (..)
Negribētu, ka atkārtojas situācija kā ar Tehnoloģiju institūtu. Kad izskanēja par šāda institūta izveidi, es biju pirmā, kas no tribīnes pateica, ka tam piemērota ir Latvija, Rīga. (..) Uzrakstīju vēstuli arī Izglītības ministrijai. Saņēmu no ministres [Baibas] Rivžas atbildi, ka Latvija nav sevišķi ieinteresēta, [Latvijas] Zinātņu akadēmija pateikusi, ka mums tā īpaši nevajag, mēs varbūt labāk atbalstīsim Poliju vai Somiju šajā ziņā. Tas man liekas skumīgi. (..)

Ko uzskatāt par savu lielāko sasniegumu, ko izdevies EP panākt?

Tie saistās ar manu darba jomu – ārlietām. Tās ir nesaraujami saistītas ar vienoto vēstures izpratni. Kopā ar citu četru valstu deputātiem no Vācijas, Anglijas, Igaunijas un Ungārijas man izdevās panākt, ka 23.augusts tiek atzīmēts kā nacisma un staļinisma upuru kopīga piemiņas diena. (..) Domāju, ka tā ir liela uzvara, panākums.
Tāpat izdevās finansēt filmu “Padomju stāsts” jeb “Soviet Story”. (..) Daži jautā, kāpēc vēstures tēmas tik svarīgas. Bet tās parāda arī šodienas situāciju. Ja nezina vēsturi, nevar saprast, ka SC nav etniska partija, bet gan politiska partija, kuras saknes veidojušās okupācijas periodā.
2005.gadā tieši mana priekšlikuma dēļ izdevās rezolūcijā par Krieviju iestrādāt prasību Krievijai atzīt Baltijas valstu okupāciju. (..) Tāpat mana priekšlikuma rezultātā citas teritorijas atzītas kā okupētas. Piemēram, Azerbaidžānā Kalnu Karabaha, Gruzijā – Abhāzija un Dienvidosetija. (..) Tāpat strādāts pie citiem jautājumiem, piemēram, lobējot mūsu lauksaimnieku intereses. [Citā sarunā Vaidere stāstīja kādu gadījumu par Latvijas ierēdņu pārlieku lielo centību, izpildot it kā ES prasīto, ka govis drīkst dzirdīt tikai ar krāna ūdeni. Vaidere iesaistījusies, un noskaidrots, ka ES govīm neaizliedz dzert arī citu ūdeni.] (..)

Vai būtu gatava kandidēt trešo reizi uz EP deputāta amatu?

Pašlaik pagājuši nepilni divarpus gadi, un grūti pateikt, kā tas izskatīsies vēlāk.
Mani šīs darbs ļoti interesē. Domāju, ka arī mana kvalifikācija ir tāda, kas ļauj to darīt. (..) Ļoti liels gandarījums, ja šeit izdodas panākt kaut mazumiņu. Tam ir milzīga starptautiska rezonanse.
No otras puses – man ļoti, ļoti patīk būt Latvijā. Tā man ļoti pietrūkst. Tas, ka lielāko daļu savas dzīves pavadu ārpus Latvijas, man izraisa skumju noskaņojumu. Gribētu daudz vairāk būt Latvijā. (..)

Vai gribētu pārvākties uz pastāvīgu dzīvi Briselē?

Nekad! Zinu, ka to negribētu. (..) Man liekas, ka dzīvošanai Latvija ir vispiemērotākā zeme. Pirmkārt, mums dzīvot ir ļoti ērti un komfortabli. Protams, Latvija nav lēta zeme, jo mums ir mazs iedzīvotāju blīvums. Līdz ar to viss ir dārgs – gan transports, gan viss pārējais. Bet Latvija ir ļoti skaista. (..)
Vienīgā motivācija, lai pārceltos uz Briseli, ir materiālā – šeit cilvēki pelna vairāk nekā Latvijā. Bet tā motivācija man nav galvenā. (..) Man mājas ir tikai un vienīgi Latvijā.

Tad domājat tikai latviski?

Bet protams, kā gan savādāk!
Tad, kad runāju angliski, vāciski vai kādā citā valodā, tad es domāju līdzi šajā konkrētajā valodā, bet tā parasti es domāju tikai latviski.

28.10.2011

Brisele, 28.oktobris. Uz Kirgizstānas galvaspilsētu Biškeku devusies Eiropas Parlamenta (EP) un EDSO Demokrātisko iestāžu un cilvēktiesību biroja veidota vēlēšanu novērošanas delegācija, lai izvērtētu svētdien gaidāmās prezidenta vēlēšanas. Misijas vadītāja ir Latvijas deputāte Inese Vaidere (ETP grupa/Vienotība).
Biškekā prezidenta vēlēšanas novēros speciāla EP delegācija
Delegācijas vadītāja Inese Vaidere kopā ar ārvalstu kolēģiem pārstāvēs EP augsta līmeņa sanāksmēs Kirgizstānā, kā arī prezentēs vēlēšanu novērošanas misijas secinājumus.

Vēlēšanām kvalificējušies 20 no 83 prezidenta amata kandidātiem. Pēc ekspertu vērtējumiem, vislielākās izredzes ir piecu valdošo partiju kandidātiem, īpaši premjerministram un Sociāldem.

“Lai arī jaunā, pēc autoritatīvā prezidenta Kurmanbeka Bakijeva varas gāšanas, 2010. gadā pieņemtā valsts konstitūcija paredz demokrātijas nostiprināšanu, atsevišķi vadošie prezidenta amata kandidāti to jau ir plaši kritizējuši, aicinot palielināt prezidenta pilnvaras. Tas apstiprina Eiropā šobrīd valdošās raizes, ka jaunais valsts prezidents var mēģināt atkal nostiprināt prezidentālo varu valstī. To gan varētu nepieļaut Kirgizstānas parlaments, kas ir sācis apzināties savu lomu un iespējas demokrātiskā sistēmā,” komentē I.Vaidere.okrātiskās partijas vadītājam Almazbekam Atambajevam, kurš vienlaikus ir Kremļa favorīts. Tomēr, kā ziņo EP deputāte I. Vaidere, pastāv liela iespējamība, ka notiks arī otra vēlēšanu kārta, jo A. Atambajevam ir spēcīgi sāncenši no pārējām jaunā parlamenta koalīcijas partijām.

Kirgizstānā prezidents tiek ievēlēts vispārējas vēlēšanās uz sešiem gadiem. Lai reģistrētos, katram prezidenta amata kandidātiem ir jāizpilda trīs kritēriji: jānokārto kirgīzu valodas tests, jāsavāc 30 tūkstoši parakstu un jāiemaksā drošības depozīts 1500 eiro apmērā.

Kopš 2010. gada 7.aprīļa, kad ar plašām tautas demonstrācijām tika gāzts K. Bakijevs, Kirgiztānas valsts vadītāja ir bijusi Roza Otunbajeva, kura jau ir paziņojusi, ka uz prezidenta amatu atkārtoti nekandidēs.

14.10.2011

Prāga, 13. un 14.oktobris. Kopumā 20 organizācijas no 13 Eiropas Savienības dalībvalstīm parakstīja Eiropas Atmiņas un sirdsapziņas Platformas dibināšanas statūtus. Starp Platformas dibinātājiem ir arī Latvijas Okupācijas Izpētes Biedrība, kuru pārstāvēja un dibināšanas līgumu parakstīja tās padomes priekšsēdētāja -  Inese Vaidere.

“Šī ir patiesi nozīmīga diena ikvienam eiropietim, bet jo īpaši mums, latviešiem. Kopš 2004.gada, kad pievienojāmies ES valstu saimei, esam smagi strādājuši, lai vairotu Eiropas, īpaši “vecās” Rietumeiropas, izpratni par totalitārismu un to, ko nozīmēja Padomju Savienības okupācija. Tapa dokumentālā filma Padomju stāsts, panācām, ka Eiropas Parlamentā tiek pieņemta rezolūcija par Eiropas sirdsapziņu un totalitārismu un deklarācija par 23. augustu kā Eiropas staļinisma un nacisma upuru atceres dienu. Vienotas vēstures izpētes platformas izveide, kam tiks piesaistīts ES budžeta finansējums, ir nākamais loģiskais solis. Esmu patiesi gandarīta, ka šajā vēsturiskajā procesā piedalāmies arī mēs, Latvijas pārstāvji,” sacīja I.Vaidere.

Platformas mērķis ir radīt Eiropas totalitārisma pētījumu institūtu kopīgu sadarbības formātu, kura ietvaros tiks veikti zinātniski pētījumi, apkopoti vēstures fakti, veikta regulāra informācijas un dokumentu apmaiņa un organizēti pasākumi, lai veicināta jaunās paaudzes zināšanas un veidotu kopīgu vēstures izpratni Eiropā.

Eiropas Atmiņas un sirdsapziņas Platformas izveide tika noteikta Eiropas Parlamenta 2009.gada 2.aprīļa rezolūcijā par Eiropas sirdsapziņu un totalitārismu.

10.10.2011

DIENA.LV

Pašlaik valdībām nākas atbildēt uz smagiem jautājumiem. Kas notiks ar eirozonu? Ko darīt ar parādos iegrimušajām dalībvalstīm? Vai ieviest eiroobligācijas? Krīze eirozonā un nespēja veidot atbildīgu finanšu politiku nav viens un tas pats. Skaidrojums par situāciju eirozonā būtībā ir vienkāršs - tika radīta vienota valūta bez vienotas monetārās un fiskālās politikas, liekot nestabilitāti jaunās valūtas pamatos. Arī risinājums it kā skaidrs - ieviest vienotu ekonomisko politiku eirozonā vai atteikties no eiro un riskēt ar ES politisko un ekonomisko pagrimumu. Vai arī ļaut parādos iestigušajām valstīm vienkārši bankrotēt - ar varbūtību, ka eiro šādu triecienu neizturēs.

Katrs risinājums ietver sevī ievērojamus riskus. Ciešāka fiskālā savienība un eiroobligācijas var novest pie eirozonas klubiņa, pret kuru lēmumiem «pārējie» neko nevarēs iebilst. Savukārt, vilcinoties ar nepatīkamiem lēmumiem, ES var panākt, ka tās vājā izaugsme noslīd mīnusos. Triecienu nupat ir piedzīvojusi Itālija, kuras kredītreitings nupat kritās par veseliem trim līmeņiem.

Saistītie rakstiVaidere: krievvalodīgie Latvijā dzīvo kā paradīzē 10
Vaidere: Eiropas Parlamenta ēkā nav elektrības un darbinieki ir evakuēti 1
Savu nākotni veidojam paši 9
Politiķiem trūkstot drosmes pateikt, ka pienācis laiks godīgai konkurencei 13
“Vairāk Eiropas” un konkurence 2
Bez patiesības un piemiņas neizlīgsim 29
Vaidere: Viss atkarīgs no Bērziņa, vai viņa darbība būs gods vai kauns Latvijai 26
Pirms pāris mēnešiem palīdzību sniedza Ķīna, uzpērkot ES dienvidvalstu parādu obligācijas. Atbildot uz lūgumu to turpināt, Ķīnas premjers paziņoja - ja izturēsities pret mums «ar drauga sirsnību», tādu pašu attieksmi saņemsit pretī. Pirmais «sirsnīgais» solis būtu Ķīnas atzīšana par tirgus ekonomiku (par spīti PTO kritērijiem). ES patlaban pret Ķīnu ir izvirzījusi 55 antidempinga pasākumus. Kā tirgus ekonomikai tai par šādām pārbaudēm vairs nebūtu jāsatraucas. Tikai ES ražotājiem būs jācīnās ar pieaugošu mazcenas preču pieplūdumu.

Merkele un Sarkozī ir piedāvājuši savu «vienotas Eiropas» plānu, aicinot līdz 2013. gadam ieviest vienotu uzņēmuma ienākuma nodokli, «Eiropas semestri» dalībvalstu budžetu un strukturālo reformu saskaņošanai un finanšu darījumu nodokli. Šis nodoklis varētu būtu apsverams, taču jānodrošina, ka bankas izmaksu slogu neuzliks klientiem. Arī bankām jānes sava atbildības nasta par izveidojušos krīzes situāciju. Paralēli EK un dalībvalstu finanšu ministri veic pārrunas par atbalstu Eiropas bankām, lai mazinātu nedrošību attiecībā uz to spēju izturēt parādu krīzi.

Visskarbākos pasākumus ieteica Nīderlandes premjers M. Rute, proti, izveidot jaunu eirokomisāra amatu eirozonas budžetu uzraudzībai. Ja valsts atkārtoti pārkāptu ES Stabilitātes pakta noteikumus, neatkarīgi auditori veiktu labojumus tās budžetā pirms tā nodošanas balsojumam nacionālajā parlamentā, lai samazinātu deficītu; kritiskākā gadījumā komisārs pat varētu ietekmēt valsts nodokļu politiku. Parādos grimstošajām valstīm arī uz laiku atņemtu balsstiesības ES, bet struktūrfondu maksājumus atjaunotu saskaņā ar panākto progresu. Pēc Rutes domām, tieši tik nežēlīgi noteikumi ir nepieciešami, lai beidzot ieviestu disciplīnu ES valstu politikā.

28. septembrī Eiropas Parlaments veica nozīmīgu soli, pieņemot Ekonomikas pārvaldības likumdošanas paketi konkrētiem pasākumiem. Paredzēts, pirmkārt, ieviest ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu ar individuāliem vidēja termiņa dalībvalstu budžeta mērķiem un strikti ievērojamu robežu 3% no IKP deficīta un 60% no IKP valsts parāda limitam; otrkārt, Eiropas Komisijai (EK) piešķirtas stiprākas uzraudzības funkcijas un paredzēts jauns brīdināšanas mehānisms, kura pamatā būs regulāri EK veikti novērtējumi par dalībvalstu finanšu un makroekonomisko situāciju;

treškārt, tiks ieviestas sankcijas nepaklausīgajiem: līdz 0,5% no valsts IKP par nepatiesu statistikas datu iesniegšanu, 0,1% no IKP, ja dalībvalsts ir saņēmusi, bet nav veikusi EK noteiktos korektīvos pasākumus, u. c.; visi sodi tiks iemaksāti Eiropas finanšu stabilitātes instrumenta budžetā. Visbeidzot, paredzēts palielināt caurskatāmību lēmumu pieņemšanā, lai tie vairs netiktu pieņemti aiz slēgtām durvīm.

Būtisks punkts likumprojektu paketē ir eiroobligāciju tirgus izveide, par kuru aktīvi iestājas liela daļa Eiropas līderu, arī ECB prezidents Ž. K. Trišē un EK priekšsēdētājs Barrozo, un pret kuru tikpat aktīvi protestē Vācija. Vācijas nostāja pilnīgi saprotama - kāpēc tai vajadzētu atbildēt par citu parādiem?

Daži politiskie līderi slavē Trišē lēmumu uzpirkt eirozonas obligācijas, apgalvojot, ka tā ir izglābta eirozona. Taču ECB ir devusi nepareizu signālu tādām valstīm kā Grieķija. Nav ne pieņemama, ne konkurētspējīga sistēma, kurā valstu ieguldījums kopējā sistēmā un valūtā ir tik krasi atšķirīgs kā Vācijas un Grieķijas gadījumā. Grieķija nupat izraisīja jaunu stresa vilni finanšu tirgos, apstiprinot šī gada budžeta deficītu 8,5% no IKP (paredzēto 7,4% vietā), tā dēļ tai tika atlikts nākamais ES aizdevuma maksājums. Ja Grieķija nespēj vai nevēlas izpildīt tās uzdevumus 2 miljardu eiro lielās palīdzības ietvaros, tai jārēķinās ar sekām - maksātnespēju vai pat izstāšanos no eirozonas. Tā ir laba atbilde populistiem Latvijā, kuri uzskata, ka aizdevums mums būtu piešķirts bez ierobežojošajiem nosacījumiem.

Ir pienācis laiks arī runāt skaidru valodu, atzīstot, kuras valstis ir maksātspējīgas, kuras - maksātnespējīgas. Izlikšanās, ka Grieķija ir maksātspējīga, ne tikai noved pie neadekvātas aizdevumu programmas, bet arī vairo uzticības trūkumu investoru vidū, pasliktinot kopumā maksātspējīgo valstu - Itālijas, Spānijas, Portugāles - iespējas finanšu tirgos.

Vissvarīgākais uzdevums visām ES valstīm - jāpievēršas ekonomiskās izaugsmes veicināšanai. Tā vietā, lai palielinātu ražīgumu, nostiprinātu finanšu un banku sistēmu, atjaunotu tirgu un investoru uzticību, ieilgusī budžetu konsolidācija un nodokļu celšana kopumā ir vājinājusi valstu ekonomiku.

Visiem Eiropas līderiem, tāpat kā to vēlētājiem, ir jāņem vērā, ka šī nav parasta ekonomiskā lejupslīde. Mēs riskējam zaudēt visu pastāvošo finanšu sistēmu, kas būtu daudz sāpīgāk nekā jebkādas politiskās reformas. Dažādos veidos, bet jāpiekāpjas būs pilnīgi visiem. Šī krīze pārbauda patieso Eiropas solidaritāti un attīstības spēju. Ja izturēsim, dzīvosim vēl ilgi.

16.09.2011

Par ES budžetu un Latvijas iespējām saruna ar Eiropas Parlamenta deputāti, ekonomikas doktori, profesori INESI VAIDERI.

– Kādēļ Latvijai ir īpaši svarīgi aktīvi piedalīties lemšanā par ES budžeta jautājumiem?

I. Vaidere: – Mēs no ES budžeta saņemam apmēram 5,8 reizes vairāk, nekā tajā iemaksājam. Tāpēc būt ES dalībvalstij Latvijai ir ieguvums. Budžeta donorvalstis – Vācija, Francija, Itālija, Apvienotā Karaliste – no ES budžeta atpakaļ saņem krietni mazāk nekā iemaksā. Piemēram, Vācija iemaksā 21,2 miljardus, bet saņem atpakaļ vien 5,2. Bet šīs valstis nepaliek zaudētājos, jo līdz ar ES paplašināšanos tirgus ir būtiski palielinājies. Lielo ES valstu monopoli spēj iekarot ievērojamas tirgus pozīcijas jaunajās valstīs, un savu peļņas daļu “vecās” dalībvalstis saņem atpakaļ netiešā veidā.

– Kā vērtējat Eiropas Komisijas (EK) budžeta priekšlikumu 2014. – 2020. gadam? Latvijā par to dzirdama skarba kritika, ņemot vērā priekšlikumu saglabāt nevienlīdzību ES tiešajiem maksājumiem un samazināt Kohēzijas fonda apjomu. Vai budžeta priekšlikums kopumā būtu noraidāms?

– Eiropas Parlamenta deputātus satrauc tas, ka EK piedāvājums ir ārkārtīgi neskaidrs, grūti saprast, kas slēpjas aiz piedāvājumā minētajiem skaitļiem. Pilnīgi nepieņemams ir lauksaimniecības tiešo maksājumu, par ko jau daudz runāts, un kohēzijas politikas piedāvājums, bet ir dažas lietas, kas manā skatījumā būtu akceptējamas. Tā, piemēram, EK nākusi ar priekšlikumu, kas Latvijā nevarētu būt populārs, bet Eiropā kopumā ir vēlams, – paredzēt trešdaļu lauksaimniecības maksājumu zaļajai ekonomikai. Piemēram, Holandē ar lauksaimniecības ķīmiju tiek piesārņota daba un pārtika. Tur zaļais komponents būtu ļoti svarīgs. Domāju arī, ka būtu vērtējama finanšu transakciju nodokļa ieviešana. Bankas ar savu vieglprātīgo politiku, izsniedzot beznosacījumu kredītus, lielā mērā bija krīzes izraisītājas. Turklāt no krīzes tās arī visātrāk atguvās, un to zaudējumi bija relatīvi nelieli, ņemot vērā valstu sagādātos drošības spilvenus.

Tādēļ šāds nodoklis, ja to bankas nevarētu uzkraut klientiem, ir apspriežams. Protams, mums jādomā arī par globālo konkurenci. Tomēr banku peļņa ir pietiekami liela, lai ar to dalītos kopējā labuma ietvaros.

Laba lieta budžeta priekšlikumā ir papildu līdzekļi inovācijām ekonomikā, kā arī vienkāršāka šo līdzekļu apgūšanas procedūra. Mūsu zinātniekiem dažkārt pieredzes trūkuma dēļ ir diezgan grūti iespraukties ES kopīgajās programmās. Tādēļ ir pozitīvi, ka tiks vienkāršota sistēma, kā atrast partnerus citās valstīs un veidot kopīgus projektus.

Savukārt EK piedāvājumiem nodokļu harmonizācijā es nevarētu piekrist.

– Pievienotās vērtības nodoklis Latvijā ir viens no augstākajiem ES. Pēc nodokļu paaugstināšanas pēdējos divos gados arī nodokļu slogs darbaspēkam ir viens no augstākajiem ES. Vai tiešām iedzīvotājiem nodokļu harmonizācija nebūtu lietderīga?

– Kopējais nodokļu slogs Latvijā ir mazāks nekā ES vidēji, turklāt aiz Dānijas vēl septiņām ES valstīm PVN ir augstāks nekā Latvijai. Varu piekrist, ka darbaspēka nodokļi ir augsti, un tas ir viens no iemesliem augstam bezdarba līmenim, iedzīvotāju izbraukšanai uz ārzemēm. Nodokļu sistēma ir svarīgs instruments tām valstīm, kuru iekšzemes kopprodukts ir zem ES vidējā līmeņa. Ar nodokļu sistēmas palīdzību var radīt labus priekšnosacījumus, piemēram, ārvalstu investoru ienākšanai valstī, ražošanas attīstībai. ES nodokļu harmonizācijā īstie Komisijas priekšlikumi būs vēlāk rudenī. Tad EK paskaidros, kas tieši un kā tiek plānots.

– Mūsu eiroparlamentārieši ne reizi vien norādījuši, ka Latvijas iestādes, ministrijas ir ļoti kūtras vai arī ļoti nezinīgas attiecībā uz Eiropas finanšu iespēju izmantošanu, jo ES pastāv ļoti daudz un dažādi fondi, kur saņemt atbalstu.

– Jā, piemēram, es pusotru gadu cīnījos, lai Latvija pacenstos pretendēt uz finansējumu no Globalizācijas fonda. Sākoties krīzei, ES no šā fonda piedāvāja atbalstu uzņēmumiem, kur cilvēki masveidā zaudēja darbu globalizācijas procesu dēļ. Finansējumu saņēma Lietuva uzņēmumam “Snaige”, tekstilniekiem, atbalstu saņēma spāņi, portugāļi, pat vācieši, šonedēļ arī Nīderlande. Fonds palīdz cilvēkiem pārkvalificēties, atrast darbu citās nozarēs. Kad es pirms pusotra gada uzrakstīju vēstuli valdībai, ko premjerministrs pārsūtīja Labklājības ministrijai, izskatījās, ka tur pirmo reizi par šādu fondu dzird. Viņi atbildēja, ka pētot iespējas, kā to izmantot. Labklājības ministrija norādīja, ka šis fonds domāts uzņēmumiem ar vairāk nekā 500 strādniekiem. Taču Maltā Globalizācijas fonda finansējumu saņēma uzņēmumi ar desmitiem strādājošo, jo EK uzskatīja, ka šai mazajai valstij, ja darbu zaudē pat tikai desmit vai simts cilvēku, tas ir nozīmīgi.

Šā gada sākumā interesējos atkārtoti un noskaidroju, ka izstrādāti Ministru kabineta noteikumi, kā šādu atbalstu varētu piešķirt. Šajā laikā esam zaudējuši iespēju saņemt ievērojamu palīdzību.

– Kā panākt EK viedokļa maiņu attiecībā uz Kohēzijas fonda finansējuma samazināšanu Latvijai?

– Kohēzijas fonda finansējuma piedāvājums ir ļoti riskants. Ir paredzēts pārejas periods, kad atbalstu varētu saņemt tādi reģioni un valstis, kur IKP ir 90% no ES vidējā līmeņa. Kohēzijas fonda ideja, kad to radīja, bija tuvināt ES valstu attīstības līmeņus, stimulējot reģionu attīstību valstīs, kuru IKP ir ievērojami zem ES vidējā līmeņa. Mums ir svarīgi saglabāt nosacījumu, ka no Kohēzijas fonda finansējumu saņem valstis, kuru IKP uz iedzīvotāju ir mazāks par 75% no ES vidējā, un šo valstu nabadzīgākie reģioni, kā tas ir Latvijā. Arī Komisijas piedāvātais piešķīruma apjoms 2,5% apmērā no valstu IKP ir pārāk zems, jāsaglabā pašreizējie 3,7% no IKP. Pēc jaunajiem nosacījumiem, Latvija varētu saņemt 449 miljonus, bet, saglabājot 3,7% griestus, mēs varētu iegūt līdz 665 miljoniem eiro. Taču donorvalstis vēlas, lai tiktu atbalstīti arī bagātāko valstu nabadzīgie reģioni. Es uzskatu, ka tas ir nepieņemami, jo tās ir pietiekami bagātas un savas nabadzīgās teritorijas spēj atbalstīt no sava budžeta. Esmu pret jauno pieeju Kohēzijas fonda līdzekļu sadalē, jo tad tā vairs nav kohēzijas politika, tā būs resursu atpakaļsūknēšana. Jāpacīnās.

– Kādas ir mūsu iespējas ietekmēt EK budžeta politiku? Cilvēki netic, ka mazā Latvija spēs panākt mūsu interešu ievērošanu.

– Savas intereses ir konkrēti jāpauž un argumentēti jāaizstāv. Aktīvākai jābūt gan valdībai, gan prezidentam. Spēki jāapvieno. Mums jāmeklē arī sabiedrotie, un redzu, ka tie varētu būt ne tikai mūsu kaimiņi Lietuvā un Igaunijā, bet arī Polijā, Bulgārijā, Rumānijā un citās valstīs, kuru intereses kādā punktā sakrīt.

12.09.2011

DIENA.LV

Pirms vairākiem mēnešiem pasauli saviļņoja masveida protesti Tuvajos Austrumos. Cilvēku tūkstoši izgāja ielās, pieprasot demokrātiju, cilvēktiesības un valdošā autoritārisma un oligarhu gāšanu. Pārmaiņu procesi Tuvajos Austrumos gan nebūs viegli un prasīs laiku, taču tie apliecināja - vienotā un mērķtiecīgā tautā ir spēks un tāda tā var panākt būtiskas pārmaiņas. Šāda ir patiesība, ko savulaik visai pasaulei pierādīja arī baltieši.

Šie protesti apliecināja vēl kādu būtisku faktu - interneta un sociālo mediju lielo nozīmi. Facebook un Twitter portāli bija vienīgā iespēja reģiona iedzīvotājiem, studentu organizācijām un opozīcijai brīvi paust savu viedokli, iesaistīties diskusijās un solidarizēties vienotā kustībā. Pat «neaizskaramā» Saūda Arābija nav spējusi novērst plašos protestusTwitter un YouTube, kur tūkstošiem saūdarābu sacēlās pret karaliskās ģimenes režīmu, aicinot sievietes Saūda Arābijā iestāties par savām tiesībām.

Kaut salīdzinoši mazāka mēroga, tomēr vienlīdz nozīmīgas pārmaiņas vērojamas arī Eiropā. Oligarhu kapusvētkipierādīja, ka latvieši ir atmodušies un gatavi cīņai par savu personīgo un tautas labklājību. Taču, ja sūdzamies, ka Latvijā iet smagi, lūk, piemēri no Vidusjūras. Itālijā jūlijā sākās masu protesti, kad atklātībā nonāca dokumenti par Berluskoni vadībā slepeni iekļauto sadaļu valsts budžetā, kas Berluskoni piederošo Fininvest finanšu kompāniju paglābtu no 750 miljonu eiro lielas sodanaudas maksāšanas, ar likumu nosakot maksimālo kompensāciju 20 miljonu eiro apmērā. Pateicoties tautas un opozīcijas aktivitātei, šis jaunais likumprojekts netika pieņemts.

Tāpat kā latvieši, pēdējos gados arī spāņi, juzdamies bezspēcīgi varas elites priekšā, šķita iegrimuši politiskā apātijā. Jauniešu bezdarbs Spānijā jau trīs gadus ir bijis starp augstākajiem visā ES, pēc globālās krīzes sasniedzot gluži kritisku līmeni - 2010. gadā to spāņu vidū, kas ir vecumā līdz 25 gadiem un ar augstāko izglītību, tika reģistrēts 44,4% bezdarbs, teju divreiz augstāks nekā kopējais bezdarba līmenis valstī (ES kopumā jauniešu bezdarbs šai laikā bija 21,2%, bet Latvijā - 34,5%). Sākās vairāk nekā mēnesi ilgi tautas protesti pret augsto korupcijas līmeni, varas elites privilēģijām, atsevišķu partiju dominanci valstī un politisko bezatbildību, lielo bezdarbu jauniešu vidū un banku patvaļu, desmitiem tūkstošu spāņu izgāja ielās visās lielākajās Spānijas pilsētās. Līdzīgi kā Latvijā, protesti Spānijā pārsteidza ar negaidīti augsto jauniešu dalību. Tieši jaunatnes aktivitāte ir īpaši nozīmīga - ir pienācis laiks jaunajai paaudzei pārņemt vadību, izskaust iesīkstējušās birokrātiskās paražas, padomju domāšanu un oligarhu hierarhiju.

Visus šos notikumus no Ēģiptes līdz Latvijai vieno viens aspekts - tautas atmoda un saliedētība. Cilvēki vēlas beidzot tapt sadzirdēti. Tautas aktivitātei valsts veidošanā ir nenovērtējama nozīme. Tieši tās trūkums ir viens no nozīmīgākajiem faktoriem demokrātijas veidošanā Krievijā. Cilvēktiesību situācija kaimiņvalstī aizvien pasliktinās; gluži kā padomju laikos, valsts politika un finanses ir dažu cilvēku rokās, jaunām politiskajām partijām ir faktiski neiespējami reģistrēties un piedalīties vēlēšanās. Tikmēr tauta klusē. Eiropas Parlamentā (EP) aizvien tiek atkārtots - ja vien Krievijas pilsoņi paši aktīvāk iestātos par savām tiesībām, kā to darīja tautas Tuvajos Austrumos, mēs varētu viņiem vairāk palīdzēt.

Viens no veiksmīgas biznesa vadības pamatlikumiem ir skaidra komunikācija starp vadītāju un darbiniekiem, jo īpaši laikā, kad veicamas reformas. Cilvēkiem ir jāsaprot, kādēļ tās ir nepieciešamas, kādas ir nākotnes perspektīvas, izaicinājumi un katra darbinieka loma tajos. Šie paši likumi būtu ievērojami arī ikvienā demokrātiskā valstī.

EP ir daudz strādājis, lai veicinātu komunikāciju ar vēlētājiem un to dalību politiskajos procesos. Papildus pastāvošajām iespējām iesniegt lūgumrakstu EP komitejā, sazināties ar EP deputātiem sociālajos tīklos, tajā skaitā Facebook unTwitter, iesniegt sūdzību par ES iestāžu darbību ES ombudam, EP mājaslapā ir pieejama plaša informācija gan par jaunākajām aktivitātēm un notikumiem, gan komiteju un plenārsesiju sēžu darba kārtība, pieņemto un apspriesto dokumentu teksti, katra deputāta paveiktie darbi, iesniegtajiem grozījumiem un plenārsesijās teikto runu videoieraksti. Ievērojams jauninājums ir arī komiteju un plenārsesiju tiešā translācija, kam EP mājaslapā var sekot līdzi ikviens. Taču vistiešāko iespēju piedalīties sevi interesējošo lēmumu pieņemšanā sniedz tieši Lisabonas līgumā paredzētā «Pilsoņu iniciatīva», caur kuru eiropieši varēs iesniegt Eiropas Komisijā jaunus tiesību aktus jebkurā no ES jautājumiem.

Tautas sadarbībai ar tās vēlētajiem likumdevējiem būtu jākļūst par standartu ne vien ES, bet arī katras dalībvalsts līmenī. Oriģinālu risinājumu šai ziņā ir atradusi Īslande - valsts, kuru pilnībā sagrāva globālā finanšu krīze un sekojoša politiskā un sociālā krīze. Šodien Īslandes valdību gan nevar vainot progresīvu reformu un komunikācijas trūkumā. Lai izvairītos no līdzīgas banku krīzes atkārtošanās, tiek pārrakstīta valsts konstitūcija. Ir paredzēts, ka jaunā konstitūcija nodrošinās lielāku varas dalīšanu, izmaiņas tiesnešu ievēlēšanas procesā un jaunus parlamenta pienākumus un darba pārbaudes. Iezīmīgākais ir tieši fakts, ka šajā procesā tiek iesaistīti visi pilsoņi - izmantojot populāros sociālo mediju tīklus Facebook, Twitter, Flickr un YouTube, valsts pārstāvji regulāri publisko savus priekšlikumus un argumentus tekstam, turpat pieņemot arī iedzīvotāju labojumus un ieteikumus, kas skar visplašāko jautājumu klāstu no lopkopības līdz dabas resursu aizsardzībai un enerģētikai. Arī Konstitucionālā padome ir tautas vēlēta, bet par konstitūcijas gala tekstu tiks rīkots referendums, pēc kura to nodos balsojumam parlamentā.

Iespējams, var strīdēties par šādi veidotas konstitūcijas kvalitāti, tomēr Īslandes valdība ir nodemonstrēja unikālu komunikācijas līmeni ar tautu, bet īslandiešu tauta - patiesu interesi un iesaistīšanos savas valsts veidošanā. Īslandes piemērs liecina, ka ciešāka saikne starp vēlētājiem un lēmējvaru var nest pozitīvus rezultātus, taču tam ir nepieciešama gan politiskās varas motivācija, gan sabiedrības aktivitāte.

01.09.2011

Jelgavas 4.vidusskolas 65 gadu jubilejai veltītajā salidojumā, kā pati saka, divās kapacitātēs – kā absolvente un kā īpaši ielūgta viešņa – piedalījās arī Eiropas Parlamenta (EP) deputāte Inese Vaidere, kas salidojumu vērtē kā gaišu pasākumu, kuru noteikti pēc iespējas apmeklēs arī turpmāk.

«Pasākums bija ļoti jauks – divas stundas koncertzālē paskrēja it kā nemanot. Patika, kā svētku uzrunas mijās ar muzikālajiem priekšnesumiem, kā arī attēlu projekcijām, kas raisīja jaukas atmiņas,» stāsta Jelgavas 4.vidusskolas 1970.gada absolvente un EP deputāte Inese Vaidere. Deputāte satikusi salidojumā arī vienu no savām mīļākajām skolotājām – Ritu Zeidenbergu, kas savulaik pratusi iemācīt matemātiku ikvienam. «Man matemātikas stundas saistās ar visu labāko – skolotāja prata katru ieinteresēt. Tie, kam matemātika padevās labāk, pat varējām sacensties savā starpā uzdevumu risināšanā. Mūsu klasei tāpēc arī bija labas sekmes matemātikā,» atminas I.Vaidere.
Taču ar skumjām absolvente teic, ka šis bija pirmais skolas salidojums, kurā nepiedalījās visu mīlētais un cienītais, neilgi pirms gaidāmā notikuma mūžībā aizgājušais skolotājs Rolands Čuhalovs. «Es pie skolotāja R.Čuhalova trenējos basketbolā, un tieši viņš bija tas, kurš prata mūs aizraut un ieinteresēt it visā, ko kopā darījām. Patīkami bija, ka salidojumā skolotāju vairākkārt pieminēja. Ceru, ka viņš to visu redzēja no mākoņa maliņas, jo bez Čuhiņa Jelgavas 4.vidusskola nebūtu tāda, kāda tā ir pašlaik,» teic deputāte.

Pie izciliem skolotājiem deputāte min arī Celmu ģimeni, kas skolā ienesuši īpašu mūzikas dzīvi. Kā pozitīvo deputāte min skolotāju piemiņu un sveikšanu, taču, viņasprāt, skolu veido arī tehniskais un saimnieciskais personāls, kā arī paši absolventi. «Žēl, ka netika pieminēts vienīgais vēl dzīvais un arī klātesošais cilvēks, kas aktīvi piedalījās 1944. un 1945.gadā skolas izveidošanā, skolas ilggadējā direktora vietniece saimnieciskajos jautājumos – Lizete Miķelēna. Tāpat gandrīz neko neuzzinājām par veiksmīgākajiem skolas absolventiem, kas ir izcilo skolotāju darba rezultāts,» uzskata I.Vaidere.

Jautāta, vai arī I.Vaiderei skola saistās ar pirmo draudzību un mīlestību, deputāte atbild: «Protams, sākot jau no pirmajām klasītēm, vienmēr bija kāds puisis, kurš paticis vairāk par citiem, taču diemžēl nevienu no šiem nu jau nopietniem un cienījamiem kungiem šoreiz satikt neizdevās.» Tāpat arī I.Vaideres bijušo klasesbiedru salidojumā neesot bijis tik daudz, cik gribētos, kā vēlāk izrādījies, informācijas trūkuma dēļ. «Daži bijušie klasesbiedri paskaidroja, ka līdz viņiem informācija par gaidāmo salidojumu nenonāca, tāpēc gribētos vēlēt nākamajā reizē censties vairāk apzināt pašus absolventus. Taču kopumā, jāteic, tas ir liels darbs no skolas vadības un organizatoru puses, kas ieguldīts, un tāpēc pasākums patiešām bija jauks, gaišs un izdevies!» rezumē deputāte.

31.08.2011

31. augusts, Brisele. Eiropas Parlamenta Ārlietu komitejā tika lemts par Eiropas Savienības un Uzbekistānas sadarbības un savstarpējās tirdzniecības tekstilizstrādājumos līguma turpmāko likteni.

Deputāte Inese Vaidere pauda savu nostāju jautājumā, kuru izvirzīja Zaļo un Eiropas Brīvās apvienības grupa, kāpēc nevajadzētu pārtraukt tirdzniecību ar Uzbekistānu, uz laiku, kamēr starptautiskie novērotāji apliecinās, ka Uzbekistānā vairs netiek novēroti cilvēktiesību un darba tiesību pārkāpumi. Lai arī šo pārkāpumu novēršana ir ļoti svarīga un nozīmīga Eiropas Savienības un Uzbekistānas turpmāko attiecību kontekstā, deputāte Inese Vaidere uzsvēra, ka nedrīkst tikai nosodīt par neizdarīto, bet jāprot arī novērtēt jau sasniegtā attīstība.

Deputāte atgādināja, ka Eiropas Savienības un Uzbekistānas partnerattiecības un sadarbība tiek uzturēta jau kopš 1996. gada un šo attiecību pārtraukšana nozīmētu ievērojamu maigās politikas ietekmes kritumu šajās attiecībās, kuru labprāt izmantotu tādas valstis kā Ķīna un Krievija, kuru attiecības ar Uzbekistānu ir daudz „draudzīgākas” un piedodošākas attiecībā uz cilvēktiesību pārkāpumiem. Šo iemeslu dēļ Inese Vaidere uzsvēra Eiropas Savienības lomu demokrātijas, likuma varas un cilvēktiesību attīstībai Uzbekistānā un norādīja uz nepieciešamību pēc savstarpējas ekonomiskas sadarbības un ciešāku attiecību veidošanas, kas ir svarīga šo mērķus sasniegšanā.

Inese Vaidere norādīja uz faktu, ka ierobežojumi tirdzniecībā liktu ciest daudziem Uzbekistānas iedzīvotājiem, kuru ienākumi ir tiešā veidā no tās atkarīgi. Savukārt, savstarpējo attiecību pasliktināšanās gadījumā, tiktu sagrauts jau ieguldītais darbs reģiona attīstībā. Ņemot vērā Uzbekistānas ģeogrāfisko tuvību ar tādiem problēmreģioniem kā Afganistāna, Eiropas un Uzbekistānas attiecību pasliktināšanās varētu radīt arī stratēģiskās drošības draudus.

Savas runas beigās Inese Vaidere atzina, ka, neraugoties uz lēno progresu, Uzbekistāna ir veikusi nozīmīgus soļus cilvēktiesību un darba tiesību uzlabošanā. Kā piemēru deputāte minēja valsts izdoto likumu, kas aizliedz piespiedu darbu un bērnu nodarbināšanu. Inese Vaidere aicināja komitejas locekļus apstiprināt turpmākās tirdzniecības ar Uzbekistānu līguma pagarināšanu, ar nosacījumu, ka Uzbekistāna izveido darbības plānu, kas nodrošinātu likuma ievērošanu par piespiedu darba aizliegumu un jebkāda veida nelabvēlīgu ietekmi uz bērnu veselību un izglītības pieejamību. Deputāte norādīja, ka arī turpmāk būs nepieciešama starptautisku novērotāju darbība Uzbekistānā, lai varētu izsekot notikumu attīstībai nākotnē un tālāko attiecību gaitai.

25.07.2011

DIENA.LV

Pēc taupības paketes apstiprināšanas Grieķijai ir akceptēts pēdējais - 12 miljardu - maksājums no 110 miljardu eiro lielā ES un SVF aizdevuma, taču ir skaidrs - lai Grieķiju (un eirozonu) noturētu virs ūdens, tai būs nepieciešams vismaz vēl viens 115 miljardu eiro liels aizdevums. Tikmēr Grieķijas glābšana pārējām dalībvalstīm kļūst politiski un ekonomiski aizvien grūtāka. Par jauna aizdevuma iespēju Grieķijai vienošanās vēl nav, jo vairāk tāpēc, ka bieži izskan vērtējumi, ka Grieķija nespēs apmaksāt tās 160% no IK lielos parādus. Aizvien lielāks spiediens tiek izdarīts uz A. Merkeli atbalstīt otro aizdevumu Grieķijai. Vācija savukārt uzstāj, ka, ja Grieķijai tiks piešķirts jauns aizdevums, arī Grieķijas obligāciju turētājiem jāuzņemas daļa aizdevuma sloga, un iebilst arī pret eirozonas obligāciju ieviešanu kā risinājumu krīzei, jo tās neveicinātu atbildīgāku nacionālo budžetu pieņemšanu.

«Grieķijas vīruss» izplatās arī citviet eirozonā. Lai paglābtos no Grieķijas likteņa, Itālijā, kuras parāds ir 120% no IK, parlaments pirmajā lasījumā ir rekordātrumā izskatījis taupības paketi, kas 24 h laikā pieauga no 40 uz 48 miljardiem eiro. Līdzīgi soļi drīzumā būs jāsper arī Spānijai un Portugālei, kuru ārējie parādi ir 63,6% un 93,2% no IK.

Par spīti veiktajiem pasākumiem un Eiropas Stabilitātes mehānisma izveidošanai ar 440 miljardu eiro budžetu, kredītreitingu aģentūras Grieķijai ir piešķīrušas CCC kategoriju, kas ir tikai nedaudz augstāk par defolta stāvokli, līdzīgu triecienu dodot arī Portugālei un Īrijai. Krītoties kredītreitingiem, ceļas aizņēmumu procenti un tiek zaudētas investīcijas. Reitingu pazeminājumi rada miljardiem lielus zaudējumus valstu ekonomikai, palielina finansiālo slogu uz iedzīvotāju pleciem, attālinot to atveseļošanos no finanšu krīzes. Itālijai nupat nācās piekrist 3 miljardu eiro aizdevumam ar augstākajiem procentiem tās vēsturē.

Kredītreitingu aģentūras atkal ir nonākušas krustugunīs. Iestājoties krīzei, tām pamatoti tika pārmests caurskatāmības trūkums un bezatbildīgi vērtējumi. Patiesi, pirms krīzes pat sarežģītiem finanšu produktiem, kas vēlāk izrādījās «toksiski», tika doti visaugstākie reitingi. Neskatoties uz kredītreitingu aģentūru lielo ietekmi uz tirgiem un valstu ekonomiku (SVF apkopotā informācija liecina, ka tie ietekmē, piemēram, gandrīz 70% no kredītriska mijmaiņas darījumos), to izmantotie kritēriji un metodika nav pilnībā atklāti. Tādēļ šī gada jūnijā Eiropas Parlaments pieņēma ziņojumu, nosakot, ka kredītreitingu aģentūrām ir jāizmanto skaidri kritēriji valstu darbības novērtēšanai un katrai reģistrētai kredītreitingu aģentūrai ir jāveic ikgadējs darbības izvērtējums. Tomēr tagad, kad kredītreitingu aģentūras norāda uz būtiskiem un reāliem trūkumiem valstu budžetos un finanšu pārvaldībā, tās atkal saņem asu kritiku par it kā nepamatotas nedrošības radīšanu.

Tomēr jāatzīst, ka vainojamas ir nevis kredītreitingu aģentūras, bet dažu valstu apšaubāmā ekonomikas politika. Ir akūti nepieciešama pārliecinoša rīcība, kas dzēstu pastāvošo nedrošību finanšu tirgos. To uzsvēra arī EK un ECB, izvērtējot 85 miljardu eiro aizdevuma noteikumu izpildi Īrijai, kura ar budžeta deficītu 32% no IK vēl nesen atradās uz defolta robežas. Astoņas Eiropas bankas (5 Spānijas, 2 Grieķijas, 1 Austrijas) nav izturējušas «stresa testus», kurus veica 91 bankai, nespējot līdz 2011. g. aprīļa beigām savākt 5% no Core Tier 1 Ratio, un vēl 16 banku (no Spānijas, Grieķijas, Portugāles, Kipras) kapitāls atradās uz 5-6% robežas, norādot uz visai nopietnu situāciju Eiropas banku sektorā.

Eiropas Parlaments pirms neilga laika izskatīja Francijas sociālistes eirodeputātes P. Beresas ziņojumu par finanšu, ekonomikas un sociālo krīzi ES un veicamajiem pasākumiem. Pusi ziņojuma diemžēl aizņēma atkārtoti krīzes vaininieku meklējumi, nevis skaidru iniciatīvu formulēšana, kā panākt resursu efektīvu un konkurētspējīgu Eiropu. Tika aicināts ieviest visai neskaidri definēto «vairāk Eiropas» ES valstu finanšu un ekonomikas politikā. Par spīti tam, ka ES budžeta tēriņos ir atrodams liels skaits kļūdu un pārmaksu, kā liecina Eiropas Revīzijas palātas ziņojums par ES budžeta izpildi 2009. gadā, ES reģionālās politikas ietvaros vien 5% finansējuma tika piešķirts kļūdaini, franču deputāte aicina nākamajā daudzgadu finanšu shēmā (no 2014. g.) palielināt ES budžetu, kura pašreizējais līmenis ir 1% no ES NKI (nacionālā kopienākumu tirgus cena), par 2,5% līdz 10% no ES NKI salīdzinājumā ar 2013. gada līmeni. To «daļēji» finansētu no pašu resursiem, tas nozīmē - lai segtu atlikušo budžeta tēriņu daļu, nāktos ieviest arī vienotu ES nodokli.

Ziņojumā arī tiek uzsvērta nepieciešamība panākt sinerģiju starp nacionālajiem budžetiem un ES budžetu -nodot vairāk jomu ES kompetencē, īpaši tās, kuras ir saistītas ar konkurētspējas vairošanu, virzoties uz kopīgu ekonomikas un fiskālo politiku. Rodas jautājums - kāds gan, piemēram, mums, latviešiem, kas ar paveiktajām strukturālajām reformām, budžeta konsolidāciju un valsts ekonomikas stabilizēšanu jau atkārtoti sniedz ekonomiskās pārvaldības piemēru visai ES, ir iemesls paļauties, ka tie prāti, kas ļāva funkcionēt eirozonai bez sankciju pieņemšanas dalībvalstīm, kuras pastāvīgi neievēro pašu pieņemtos Stabilitātes un izaugsmes pakta kritērijus finanšu stabilitātei, prāti, kuru valstis nespēj apkarot pašmāju krīzes, pieņems veselīgākus lēmumus kopīgai nākotnei? Kādēļ lai visu dalībvalstu nacionālo budžetu veidošana pēc viena parauga būtu veselīgāks risinājums, ja vajadzības katrā valstī ir atšķirīgas? Stingrāka valsts nodokļu politiku koordinācija, nodokļu sistēmu harmonizācija ir nepieciešama veselīgai eirozonas funkcionēšanai, bet tādām valstīm kā Latvija nodokļu politika ir būtisks instruments starpvalstu konkurētspējas celšanā - investīciju un darbaspēka piesaistīšanā.

Pirms «vairāk Eiropas» Beresas neskaidrajā izpratnē vispirms ir jāpieliek visas pūles, lai būtiski samazinātu ievērojamās atšķirības dalībvalstu ekonomiskās attīstības līmeņos. ES bagātākās valsts Luksemburgas IK uz iedzīvotāju (76,588 eiro 2009. g.) ir vairāk nekā desmitreiz lielāks nekā nabadzīgākajā valstī Bulgārijā (4683 eiro 2009. g.), tiešie maksājumi Latvijas lauksaimniekiem ir trīsreiz mazāki nekā ES vidējie un četrreiz mazāki par Grieķijas zemkopjiem izmaksātajiem. Tas neliecina par veselīgas konkurences apstākļiem Eiropas Savienībā, tāpēc nodokļu un budžeta harmonizācijas ieceres ir pāragras un var novest vienīgi pie attīstības līmeņu atšķirību tālākas palielināšanās.

20.07.2011

Šajās dienās Briselē noslēdzas pavasara un vasaras darba posms Eiropas Parlamentā, tādēļ labprāt pastāstīšu par realizētajiem projektiem un paveiktajiem darbiem. Būtiskākais pasākums, kura sagatavošanai tika veltītas ievērojamas pūles un ieguldīts liels darbs, bija sadarbībā ar Latvijas Okupācijas izpētes biedrību organizētā divu dienu starptautiskā konference „Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā”. Konferencē savu skatījumu par sociālekonomiskajiem zaudējumiem, kā arī padomju okupācijas ietekmi uz vidi un militāri rūpnieciskā kompleksa nodarītajiem zaudējumiem tautsaimniecībai pauda EP deputāti, zinātnieki no Polijas, Krievijas, Igaunijas, Lietuvas, Gruzijas, kā arī Latvijas vēsturnieki, demogrāfijas un sociālekonomikas eksperti, vides zinību speciālisti. Ja nacisma noziegumi ir tikuši skrupulozi pētīti vairāk kā pusgadsimta garumā, tad totalitārā komunisma nodarītais – tikai nedaudz vairāk par desmitgadi, tāpēc šī zinātniskā konference bija unikāla un pirmā Eiropā. Dalībniekiem tika piedāvāta iespēja ne tikai uzklausīt zinātniskajā apritē aprobētu izpratni par PSRS okupācijas nodarījumiem un to seku pārvarēšanas ceļiem, bet arī debatēt ar zinātniekiem un ekspertiem. Tiek apkopoti konferences referāti, lai tos izdotu publikācijā. Šīs konferences uzdevums bija darīt zināmus līdz šim veiktos pētījumus, kā arī informēt starptautisko sabiedrību, tai skaitā Krieviju, par patiesajiem zaudējumiem, ko nodarījusi padomju okupācija. Šī gada jūnija sākumā arī Eiropas Savienības Padome pauda savu vērtējumu, liekot vienādības zīmi starp totalitārajiem režīmiem, tostarp nacionālsociālismu un komunismu to noziedzīgajās izpausmēs, īpaši uzsverot, ka patiesas un uz faktiem balstītas vēstures izpratnes veidošana ir visu ES dalībvalstu uzdevums, ka bez patiesības un piemiņas nav iespējams izlīgums mierīgas nākotnes attīstības vārdā. Ceru, ka šīs konferences atziņas kalpos par pamatu Latvijas nostājai mirklī, kad Krievija būs gatava runāt par okupācijas faktu, atzīstot to.

Šogad jau trešo reizi sadarbībā ar biedrību „Līdere”, Latvijas Sieviešu Nevalstisko Organizāciju sadarbības tīklu un Latvijas Lauku sieviešu apvienību noorganizēju 3. Latvijas sieviešu konferenci „Latvijas nākotne vērtību un pašapziņas dimensijā”. Konference šogad tika veltīta jautājumiem, kas skar vērtības, kas stimulējušas Latvijas attīstību, kalpojušas par pamatu tautas pašapziņas izveidei, sniedzot sievietes lomas novērtējumu šo vērtību saudzēšanā un kopšanā, kā arī rosinot diskusiju, lai tās gaitā atrastu veselīgas, gudras un spēcīgas nācijas attīstības virzienus, definējot to vērtību kopumu, kas nodrošina tautas pastāvēšanas ilglaicību. Iepriekšējos gados goda lektoru godā esam sveikuši bijušo Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, arī Valsts kontrolieri Ingunu Sudrabu, šogad konferences goda lektora statusā tika aicināta piedalīties rakstniece, Baltijas asamblejas balvas, Literatūras gada balvas un laikraksta „Diena” Gada balvas kultūrā laureāte Nora Ikstena. Konferences gaitā dalībnieces - gan uzņēmējdarbības, gan akadēmisko aprindu, gan valsts un pašvaldību institūciju pārstāves, dažādu NVO vadītājas un aktīvistes un vienkārši interesentes – varēja ne vien uzklausīt viedokļus, bet otrajā daļā arī aktīvi diskutēt, jo tā bija atvēlēta brīvai diskusijai, ko vadīja Valdis Melderis, Radio Skonto programmu direktors.

Tā kā Latvijas cilvēki un īpaši Latvijas sievietes ir viens no labākajiem mūsu resursiem, ar īpašu prieku jau 7. gadu piedalījos žūrijas darbā, vērtējot ikgadējo „Latvijas Avīzes” organizētā vēstuļu konkursu „Sieviete Latvijai”.Izvēloties labākās vēstules par sievietēm no visas Latvijas trijās nominācijās – Sievietei par nesavtīgu darbu sabiedrības labā, Sievietei par ģimenes stiprināšanu un Sievietei par uzdrīkstēšanos būt uzņēmējai – īpašs prieks, ka viena no laureātēm nominācijā „Sievietei par ģimenes stiprināšanu” ir arī „Pilsoniskās Savienības” biedre, Apes nodaļas vadītāja Astrīda Harju. Visas 12 laureātes balvā saņēma arī manu uzaicinājumu viesoties Eiropas Parlamentā Briselē, kur tikāmies jūnija beigās.

Turpinoties sadarbībai ar praktiskās biznesa izglītības ekspertu Latvijas skolās biedrību „Junior Achievement – Latvia” (JAL), piedalījos Gada labākā skolēna un skolotāja ekonomikā izvērtēšanā. Jau trešo gadu īpašo balvu - uzaicinājumu viesoties Eiropas Parlamentā – saņēma labākie ekonomikas skolotāji. Šogad Ligita Druva no Rīgas Tirdzniecības tehnikuma, Inga Ozola no Cēsu Valsts ģimnāzijas, Juta Birzniece no Draudzīgā aicinājuma Liepājas 5. vidusskolas, Biruta Aņisimova no Kārsavas vidusskolas, kā arī Latvijas labākās ekonomikas skolotājas titula ieguvēja Inta Jorniņa, Jelgavas Spīdolas skolas ekonomikas skolotāja Briselē viesojās jūlija sākumā.

Manu satraukumu un sašutumu šajā periodā izraisīja polemika par okupācijas faktu un vēl vairāk – par klajā nākušo grāmatu „Nākotnes melnraksti”, kura ne vien ir pretrunā ar Latvijas un starptautisko nostāju par Latvijas okupāciju, ko vardarbīgā veidā veica Padomju Savienība, bet īpaši par to, ka ir plānots šo grāmatu nodot skolām. Lai nepieļautu Latvijas un arī ES nostājai neatbilstošas un klaji nepatiesas informācijas izplatīšanu izglītības iestādēs, vērsos ar vēstuli pie Izglītības un zinātnes ministra Rolanda Broka, lūdzot paust viedokli par ministrijas rīcību šīs grāmatas izplatīšanas jautājumā, kā arī to, kā tiek kontrolēta informācijas nokļūšana izglītības iestādēs.

Paralēli šiem projektiem un iniciatīvām Latvijā, darba spraiguma netrūkst arī Eiropas Parlamentā. Aktīvas diskusijas EP deputātu vidū, kā arī ar Eiropas Komisiju (EK) norisinājās gan par budžeta jautājumiem un darāmo finanšu un ekonomikas krīzes risināšanā, gan Kohēzijas politikas nākotni un enerģētikas infrastruktūru. Turpinot iepriekš paveikto un aizsākto, EP plenārsesijas debatēs ar Komisijas pārstāvjiem par daudzgadu finanšu shēmu un Kohēzijas politiku, uzsvēru - EP jau vairākkārt ir prasījis Komisijai un Padomei nodrošināt lielāku elastīgumu ES daudzgadu finanšu shēmā. Tas bija viens no galvenajiem šķēršļiem ekonomiskās krīzes seku novēršanā Eiropā, īpaši attiecībā uz ārkārtas palīdzības sniegšanu. ES konkurētspēja pasaulē pieaugs tad, kad tiks nodrošināta godīga konkurence visu dalībvalstu starpā. Tas nozīmē, ka, pirmkārt, ir jāatrisina trūkumi kopējā lauksaimniecības un Kohēzijas politikā. Ir pagājuši vairāk nekā 36 gadi, kopš tika radīta ES reģionālā politika, un 12 gadu, kopš Kohēzijas politikas izveides, taču rezultāti joprojām ir vāji - atsevišķu dalībvalstu starpā atšķirības ir palielinājušās, bet Grieķijas lauksaimnieki turpina saņemt 3-4 reizes lielāku atbalstu nekā latvieši. Uzsvēru, ka Kohēzijas politikas finansējums ir jāsaglabā vismaz esošajā līmenī, kā arī ir nepieciešams skaidri un precīzi noteikt, ka arī turpmāk Kohēzijas politikas atbalsta galvenais kritērijs būs dalībvalstu IKP apjoms, par primārajām atbalsta saņēmējām nosakot tās dalībvalstis, kuru IKP ir mazāks par 75% no vidējā ES. Tas neapšaubāmi ir Latvijas interesēs.

Latvijai nozīmīgs ir arī nupat EP pieņemtais ziņojums par enerģētikas infrastruktūras prioritātēm 2020. gadam un pēc tam. Enerģētika ir teju vienīgā joma, kura nestrādā pēc ES vienotā tirgus principiem. Eiropā nav vienota enerģijas tirgus, infrastruktūras un uzkrājumu sistēmas. Rezultātā daudzas valstis, arī Latvija, ir atkarīgas no viena piegādātāja, ciešot arī no nevienlīdzīgiem un bieži nepamatoti augstiem tarifiem. Gan EP debatēs, gan veidojot atzinumu par ES-Krievijas nolīgumu, gan darbojoties EP Baltijas intergrupā, esmu uzsvērusi - ES ir jāizveido vienots enerģētikas tirgus ar dažādiem enerģijas piegādātājiem, stabilām, nepolitiskām un uz vienlīdzīgiem pamatiem noteiktām cenām visām dalībvalstīm. Minētajā ziņojumā norādīti šo trūkumu risināšanas ceļi, vairākkārt īpašu uzmanību pievēršot Baltijas valstu izolētībai enerģijas infrastruktūras ziņā. Ziņojumā aptverts arī mums svarīgs aspekts - noteikts, ka pēc 2015.gada neviena dalībvalsts vai reģions nedrīkst būt izolēts no kopējiem Eiropas gāzes un elektroenerģijas tīkliem, iekļaujot šajā infrastruktūrā turklāt arī tādus Latvijai svarīgus projektus kā sašķidrinātās gāzes termināļi un atjaunīgās enerģijas avoti.

Ar jaunu aktualitāti dienaskārtībā ir atgriezies Krievijas jautājums. Kā jau minēju iepriekšējā vēstulē Jums, Eiropas Parlamentā ar pārliecinošu balsu vairākumu tika pieņemts manis veidotais atzinums par ieteikumiem jaunajam ES-Krievijas partnerības nolīgumam, kas aizvietotu novecojušo, 1997.gadā parakstīto dokumentu un par kuru pārrunas ilgst jau kopš 2008.gada. Atzinumā cita starpā tika pausta arī nepārprotama prasība, ka Krievijai pēc iespējas ātrāk ir jāveic nepieciešamās reformas, lai nodrošinātu patiesu demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesību ievērošanu valstī, kā arī lai nodrošinātu godīgu konkurenci iekšējā tirgū un ārējā tirdzniecībā, īpaši ar tās lielāko investoru un nozīmīgāko tirdzniecības partneri ES. Tieši šie punkti jaunu aktualitāti ieguva arī EP rezolūcijās „Par gatavošanos decembrī gaidāmajām Krievijas Valsts Domes vēlēšanām” un „Par ES-Krievijas augstākā līmeņa sanāksmi 9. un 10. jūnijā Ņižņijnovgorodā”, pie kuru izveides strādāju kā Ārlietu komitejas deputāte un ETP grupas koordinatore Cilvēktiesību apakškomitejā.

Tāpat kā manis veidotajā atzinumā, EP rezolūcijā par ES-Krievijas augstākā līmeņa sanāksmi tika uzsvērta nepieciešamība Krievijai pēc iespējas ātrāk iestāties PTO, lai nodrošinātu tās lēmumu un rīcības juridisko atbildību. Tas nozīmē, ka Krievija vairs nevarētu bez atbilstošām sekām, piemēram, lemt par visu ES dārzeņu embargo ieviešanu vai uzstādīt nepamatotus eksporta tarifus, kas Latvijas un citu ES valstu tirgotājiem rada miljoniem lielus zaudējumus. Debatēs plenārsesijā uzsvēru: jaunajam ES-Krievijas partnerības līgumam ir jābūt konkrētam un juridiski saistošam visās sadarbības jomās, mēs nedrīkstam pieļaut, ka līgums sastāv no vispārīgām frāzēm, kā to vēlētos Krievija. Eiropas tirgus Krievijai ir ne mazāk svarīgs kā mums Krievijas gāze, bet Krievijas ekonomikai nepieciešamie modernizācijas plāni ir tieši atkarīgi no mūsu tehnoloģijām un ekspertīzes. Būtisks aspekts, ko izdevās iekļaut arī veidotajos dokumentos - Krievija nevar turpināt izmantot enerģijas politiku savu ģeopolitisko interešu realizēšanai, diskriminējot atsevišķas dalībvalstis, piemēram, gāzes tarifu ziņā.

Sekmīgs darba rezultāts, vienojoties par tekstu ar pārējām EP politiskajām grupām, ir rezolūcija par Krievijas Domes vēlēšanām. Tajā EP ne vien nosodīja Krievijas varas iestāžu lēmumu atteikt Tautas brīvības partijas (PARNAS) reģistrāciju 2011. gada decembrī gaidāmajām Domes vēlēšanām un sešu mēnešu izbraukšanas aizliegumu B. Ņemcovam, aicinot nekavējoties to atcelt, bet arī pauda visdziļākās bažas par Krievijas valsts domē apspriežamo likumprojektu, kas ļautu tiesām atsevišķās jomās ignorēt Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus, aicinot kaimiņvalsti nekavējoties atteikties no šādām iniciatīvām. Ņemot vērā pieaugošos ierobežojumus piekļuvē masu informācijas līdzekļiem un jaunos šķēršļus jaunu partiju veidošanā, aicināju ES Augsto pārstāvi ārlietās Eštoni iestāties par ilgtermiņa vēlēšanu novērošanas misiju Krievijā, kas novērotu situāciju ne tikai vēlēšanu laikā, bet arī pirms un pēc tām.

Zīmīgs jautājums ir Kalnu Karabaha - reģions Azerbaidžānas valsts teritorijā, kuru kopš 1990. gadiem ir okupējusi Krievijas stratēģiskā partnere un militārā sabiedrotā Armēnija. Diemžēl pēc vairākus gadus garām EDSO Minskas grupas, kuru vada ASV, vadītajām miera sarunām, konflikts tomēr nav atrisināts. Tā kā vairākas valstis turpina reģionam piegādāt ieročus un militāro ekipējumu (Krievija Armēnijas spēkiem pat sniedz bezmaksas militārās apmācības), jaunu militāro sadursmju draudi diemžēl paliek aktuāli. Situāciju sarežģī fakts, ka pēdējo trīs gadu laikā neviena sanāksme starp Azerbaidžānas un Armēnijas valstu vadītājiem nav notikusi bez Krievijas pārstāvju klātbūtnes. Par to liecina arī tas, ka Medvedevs nupat ir parakstījis likumu, kas Krievijas militāro klātbūtni reģionā pagarina līdz 2044.gadam. Atgādināšu, ka Latvijai un visai ES drošība un stabilitāte pie tās robežām ir absolūta prioritāte. Turklāt Azerbaidžāna ES ir stratēģiski svarīga, arī lai realizētu enerģijas politikas mērķus - tā ir gan tranzītvalsts, gan gāzes piegādātāja ES iecerētajam Nabucco gāzes vadam. Esmu uzsvērusi, pirmkārt, neaktīvo ES iesaistīšanos šī konflikta miermīlīgā atrisināšanā, kaut mums ir nepieciešamā ekspertīze, resursi un arī pieredze. Otrkārt, uzskatu, ka Kalnu Karabahā ir jādarbojas starptautiskiem miera uzturēšanas spēkiem, ko neveidotu tikai atsevišķas Minskas grupas valstis, piemēram, Krievija, bet arī ANO spēki. Treškārt, referendums Kalnu Karabahā par tās nākotni drīkst tikt rīkots tikai un vienīgi tad, kad Armēnijas militārie spēki būs pametuši šīs teritorijas un bēgļi atgriezušies savās mājās. Lai vērstu uzmanību šiem būtiskajiem faktiem, sadarbībā ar Kaukāza Stratēģiskās izpētes institūtu Eiropas Parlamentā organizēju diskusiju par Kalnu Karabahas nākotni, kurā tika prezentēts dažādu valstu autoru kopīgi veiktais pētījums par situāciju reģionā un iespējamajiem risinājumiem.

Vēlos arī atzīmēt, ka jūlija plenārsesijā EP nobalsoja par lielākām pašnoteikšanas tiesībām dalībvalstīm attiecībā uzĢMO audzēšanu. Savulaik kā Latvijas vides ministre un Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāja esmu iestājusies par Latviju kā no ĢMO brīvu zemi, pieprasot attiecīgu rīcību no Vides, Zemkopības un Ekonomikas ministrijām. ĢMO izmantošana ir maksimāli jāierobežo, jo nav pietiekamas informācijas par šo organismu ilgtermiņa ietekmi uz vidi un uz cilvēku veselību.

Visbeidzot atļaušos atgādināt par kādu mums, eiropiešiem un, īpaši, latviešiem, ļoti būtisku datumu - 23.augustu, kurš, pateicoties Rakstiskajai deklarācijai, kuru pirms četriem gadiem izveidoju kopā ar četriem ārvalstu kolēģiem EP, Latvijā un citviet Eiropā ir kļuvis par oficiālu Eiropas staļinisma un nacisma upuru kopīgu atceres dienu.

Vasarā, sesiju pārtraukumā, darbs turpināsies, strādājot pie projektiem, lai septembrī varētu iepazīstināt ar tiem plašāku sabiedrību. Top starptautiskās konferences „Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā” referātu krājums, tāpat notiek grāmatas salikšanas darbs, veidojot žurnālista un publicista Franka Gordona publicistikas darbu izlasi. Vasaras periodā turpināšu raidījumu ciklu „Latviešu Radio” katru trešdienu plkst. 11:00raidījumā „Eiropas notikumu centrā”, paužot viedokli par aktualitātēm Eiropas Parlamentā un Latvijā. Informācija par darbu kā allaž ir atrodamas sociālajos portālos – Twitter, Facebook un arī mājas lapā www.inese-vaidere.lv.

Skaistu vasaru novēlot,
Jūsu -Inese Vaidere

15.07.2011

Rīga, 14. jūlijā. Jau vairākus gadus EP deputāti Inesi Vaideri un praktiskās biznesa izglītības ekspertu Latvijas skolās biedrību Junior Achievement – Latvija (JAL) vieno labas sadarbības saites. Gan Starptautiskās ēnu dienas, gan arī skolēnu biznesa plānu konkurss ir divi zīmīgākie projekti, kuros piedalās deputāte. Taču viens no šiem projektiem ir īpašs – konkurss „Gada labākais skolēns un skolotājs ekonomikā”, kurā balvu – uzaicinājumu viesoties pie Ineses Vaideres Eiropas Parlamentā Briselē – jau trešo gadu saņem labākie ekonomikas skolotāji.

Šī gada 12. un 13. jūlijā I. Vaidere savu viesu pulkā sveica arī Intu Jorniņu, Jelgavas Spīdolas skolas ekonomikas skolotāju, kura šogad ieguva arī Latvijas labākās ekonomikas skolotājas titulu, kā arī pārējās 4 laureātes – Ligitu Druvu no Rīgas Tirdzniecības tehnikuma, Ingu Ozolu no Cēsu Valsts ģimnāzijas, Jutu Birznieci no Draudzīgā aicinājuma Liepājas 5. vidusskolas, Birutu Aņisimovu no Kārsavas vidusskolas, labākās ekonomikas skolotājas savā novadā. Brauciena laikā skolotājiem bija iespēja apskatīt Eiropas Parlamentu, iepazīties ar ES institūciju darbu un EP deputāta darba pienākumiem, kā arī apmeklēt Briseles ievērojamās vietas.
„Skola rada pamatu dzīvei, tai jāsniedz izglītība - pamats nākotnei, un jāpalīdz izvērtēt intereses, kuras var palīdzēt tālākajā dzīves gaitā. Tomēr vienīgi talantīgs, savā darbā patiesi ieinteresēts, sadarbībai ar skolēnu atvērts un pozitīvi domājošs skolotājs ir tas, kurš spēj dot vēl vairāk – pašapziņu, drosmi, domātspēju, analītiskās prasmes, tāpēc esmu ļoti pagodināta savu viesu pulkā sastapt šādus skolotājus. Īpašs gandarījums man ir par to, ka šogad labākās ekonomikas skolotājas godā ir manas dzimtās pilsētas Jelgavas iedzīvotāja,” pēc tikšanās ar viesiem teica deputāte. „Paldies arī biedrībai „Junior Achievement – Latvija” par darbu, ko tā veic Latvijas skolās, piedāvājot jauniešiem attīstīt tās prasmes, kuras Latvijai būs īpaši nepieciešamas – ne tikai patlaban, ekonomikas izaugsmes un trauslās stabilitātes veidošanā, bet arī turpmākā nākotnē valsts attīstības veicināšanā.”

15.07.2011

Strasbūra, 6. jūlijs (2011) Eiropas Parlamenta plenārsesijā Strasbūrā debatēs EP deputāte Inese Vaidere uzstājās ar runu, paužot savu viedokli par stāvokli Kalnu Karabahā.
„Parlamentam aizejot vasaras pārtraukumā, es gribētu būt pilnīgi droša, ka Kalnu Karabahā neatkārtosies tā situācija, kādu nācās piedzīvot Gruzijā 2008. gada vasarā. Tomēr saspringtā situācija un notikumi reģionā liek par to bažīties.

Tieši tādēļ ir ļoti žēl, ka tika pieņemts lēmums neveidot Eiropas Parlamenta rezolūciju par situāciju Kalnu Karabahā. Eiropas Savienība līdz šim nav bijusi pietiekami aktīva šī konflikta miermīlīgā atrisināšanā, kaut mums ir nepieciešamā ekspertīze, resursi un arī pieredze. Eštones kundzes ierašanās šajā reģionā, iespējams, varētu situāciju uzlabot. Nozīmīga ir Krievijas loma šajā reģionā. Tā turpina Armēnijai piegādāt ieročus, militāro ekipējumu un pat militāros treniņus. Zīmīgi, ka tikai trīs dienas pēc pēdējās prezidentu tikšanās 24. jūnijā Kazaņā prezidents Medvedjevs parakstīja likumu, kas Krievijas militāro klātbūtni reģionā pagarina līdz 2044. gadam. Zīmīgi arī tas, ka ieroču piegādes notiek uz otru konfliktā iesaistīto pusi — uz Azerbaidžānu — un to pašu dara arī citas valstis, kas atrodas netālu. Mums ir jāiestājas par profesionālu un patiesi internacionālu miera uzturēšanas spēku klātbūtni reģionā, ko neveidotu tikai atsevišķas Minskas grupas valstis, bet arī citi starptautiski spēki. Es gribētu uzsvērt, ka Armēnijai ir jāizved savi militārie spēki no okupētajām teritorijām un to apkārtnes. Vienlaikus ir jānodrošina bēgļiem un okupēto teritoriju bijušajiem iedzīvotājiem iespēja atgriezties savās mājvietās. Šis process ir jānovēro starptautiski. Pēc tam ir iespējams rīkot referendumu par reģiona juridisko statusu.”

15.07.2011

RUNA EP

Strasbūra, 6. jūlijs (2011) Eiropas Parlamenta plenārsesijā Strasbūrā debatēs EP deputāte Inese Vaidere uzstājās ar runu, paužot savu viedokli par decembrī gaidāmajām Krievijas Valsts Domes vēlēšanām.
„Prezidentes kundze, sākšu ar to, ka man ir sapnis. Man ir sapnis, ka Krievija kādu dienu būs demokrātiska un turīga valsts; turīga ne tikai mazai valsts iedzīvotāju daļai, bet visiem tās pilsoņiem. Katras vēlēšanas rada šādu iespēju.
To iespējams izmantot vai zaudēt. Vienīgi vēlējos pievērst jūsu uzmanību kādam ļoti svarīgam aspektam, kuru neesam sasnieguši.
Pirms vēlēšanām, Krievijai ir nepieciešama ilgtermiņa vēlēšanu novērošana – ne tikai dažas dienas vēlēšanu laikā, bet ilgtermiņā. Tas ir galvenokārt tādēļ, ka cilvēkiem ir ļoti ierobežota pieeja plašsaziņas līdzekļiem. Mēs esam uzklausījuši jaunās partijas PARNAS pārstāvjus, kuri mūs informēja, ka situācija ir ļoti nevienlīdzīga. Šis ir ļoti svarīgs jautājums mūsu kopējai nākotnei.
Lūdzu, baroneses Eštones kundze, aizstāvēt ideju par šādu ilgtermiņa novērošanas misiju.”

05.07.2011

Rīga, 29. jūnijā. Lai nezaudētu savu kultūrvēsturisko mantojumu, suiti savulaik veidojuši etnogrāfiskos ansambļus. Viens no tiem - Gudenieku suiti – pērn atzīmēja savu 45 gadu jubileju, dāvanu jubilejā no EP deputātes Ineses Vaideres izmantojot šogad.

Gudenieku suiti pēc I.Vaideres uzaicinājuma 28. un 29. jūnijā viesojās Briselē, apmeklējot Eiropas Parlamentu un apskatot Briseli. „Latviešu tradīciju saglabāšana un nacionālās identitātes kopšana ir izšķiroša brīdī, kad tautai jāparāda sava vienotība. Manuprāt, mērķis, kura vārdā līdzīgi domājošie un dziedošie novadu ļaudis apvienojas etnogrāfiskajos ansambļos, deju kopās, koros un ansambļos, ir viens – saglabāt latvisku mūsu valsti, nodot visu mūsu tradīciju skaistumu un daudzveidību tālāk nākamajām paaudzēm,” saka Inese Vaidere. „Gudenieku suiti kā jau kurzemnieki un īpaši jāsaka – kā jau suiti – ar asām mēlēm un možu garu prot īstajā brīdī uzmundrināt un iepriecināt, tāpēc esmu īpaši priecīga, ka varu sveikt viņus šajā jubilejā arī Briselē.”

Gudenieku suitu grupu papildināja arī krāšņākā Latvijas rota – „Latvijas Avīzes” organizētā konkursa „Sieviete Latvijai 2011” laureātes. EP deputāte šo konkursu atbalsta jau kopš 2006. gada, un arī šogad laureātes viesojas Eiropas Parlamentā, atsaucoties uz I.Vaideres ielūgumu.

27.06.2011

Lai pievērstu vietējās un starptautiskās sabiedrības uzmanību okupācijas nodarījumiem, 17.-18. jūnijā Rīgā, Latvijas Zinātņu akadēmijā norisinājās starptautiska konference „Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā” - pirmā šāda veida konference Latvijā, ko organizēja Latvijas Okupācijas izpētes biedrība, Eiropas Parlamenta ETP grupa sadarbībā ar Eiropas Komisijas pārstāvniecību Latvijā. Ārvalstu (Lietuvas, Igaunijas, Krievijas, Vācijas, Gruzijas, Polijas) un Latvijas eksperti iepazīstināja konferences dalībniekus ar zinātniskiem faktu izvērtējumiem un statistiskiem aprēķiniem par ilgās okupācijas sekām, kas ieviesa milzīgas pārmaiņas daudzu valstu tautsaimniecībā, sociālajā iekārtā, negatīvas korekcijas demogrāfiskajā ainā un vidē. Ja nacisma noziegumi ir tikuši skrupulozi pētīti vairāk kā pusgadsimta garumā, tad totalitārā komunisma nodarītais – tikai nedaudz vairāk par desmitgadi.

Kā zināms, pirms okupācijas Baltijas valstīs darbojās brīva tirgus ekonomika, to produkcija un pakalpojumi bija starptautiski konkurētspējīgi, un vairākās pozīcijās tās atradās vadošo valstu desmitniekā. Padomju vara, vardarbīgi piekļaujot sev citas valstis, ieguva gatavu infrastruktūru, resursus un jaunas, sakārtotas teritorijas. Izglītotie, turīgie cilvēki kā bīstami jaunajai varai tika dažādos veidos likvidēti, piedāvājot viņu vietas tiem, kuriem Padomju Savienībā nebija, no kā pārtikt un kurp doties. Īstenotā industrializācijas un kolektivizācijas politika nodarīja nenovēršamu kaitējumu, izjaucot dabisko līdzsvaru un sekmīgi strādājošo ekonomikas modeli.

Bieži kā arguments tam, ka Latvijai Padomju Savienība ir devusi daudz pozitīva, tiek minētas šajā laikā uzbūvētās rūpnīcas un infrastruktūra. Konferencē gan ārvalstu, gan Latvijas zinātnieki uzskatāmi pierādīja, ka Baltijas valstis deva nesalīdzināmi vairāk nekā saņēma, ka izveidotās rūpnīcas sevi ir vairākkārt atmaksājušas. Vissavienības industrializācijai bija konkrēts uzdevums: katru republiku izveidot kā industriālu monopolu ar rūpnīcām, kuras ir atkarīgas no izejvielu piegādēm no citām Padomju Savienības daļām, lai katra atsevišķa republika nevarētu izmantot kaut mazākās pašnoteikšanās iespējas. Lielākoties tika radīta pasaulē nekonkurētspējīga produkcija. Šai politikai bija arī naudas izteiksmē grūti nosakāms, bet izteikti negatīvs sociāls efekts –plaukstošā “blatu” sistēma, kuru tagad saucam par korupciju, visatļautības sajūta, nesodāmība par valsts īpašuma nelikumīgu izmantošanu, plānu izpilde “uz papīra”. Runājot par sociālo infrastruktūru, jāatceras, ka dzīvokļi un skolas tika celti iebraucējiem. Ir iespējams novērtēt to, cik daudz līdzekļu ir ieguldīts, lai pārvērstu nerentablas rūpnīcas par strādājošiem uzņēmumiem, taču kā novērtēt pūles, lai mainītu cilvēku attieksmi pret kvalitāti, darba ražīgumu, saimniekošanu tirgus ekonomikas apstākļos un atbildīgu attieksmi pret īpašumu? Morālās traumas, ko atstājusi okupācija, vēl joprojām ietekmē mūsu valstu attīstību.
Jāatceras arī par to, ar kādām sekām apkārtējai videi mums nākas cīnīties vēl šobrīd – tie ir nesprāgušie lādiņi Baltijas jūrā, tie ir atkritumi un kaitīgās vielas, kas atstātas vai noglabātas Latvijas zemē, indējot gruntsūdeņus un dziļākos zemes slāņus.
Okupācijas visdārgākā cena tomēr ir cilvēki – nošautie, arestētie, izsūtītie, valstij uz mūžu zudušie. Kā novērtēt latos vai rubļos viena nedzimuša bērna vērtību? Kāda ir nenoslēgtas laulības vai izirušas ģimenes cena? Kā notaksēt piespiedu emigrāciju un cik maksā neiegūta izglītība vai nespēja turpināt darbu izvēlētajā profesijā? Konferences eksperti ir skrupulozi pētījuši skopi pieejamo statistiku, lai novērtētu okupācijas nodarītos zaudējumus cilvēkgados, nosacītās naudas vienībās. Cits novērtējuma veids ir salīdzināt okupētās valstis ar tām, kuru attīstības līmenis pirmskara gados bija aptuveni vienāds, piemēram, ar Somiju. Pēc piecdesmit okupācijas gadiem Latvijas nacionālais kopprodukts uz iedzīvotāju nesasniedza pat pusi no neatkarību baudījušās ziemeļvalsts rādītāja.

Šīs konferences uzdevums nebija Krievijai kā PSRS juridiskajai mantiniecei tūlīt pieprasīt visu okupācijas nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu, bet apkopot darba rezultātus un informēt starptautisko sabiedrību, tai skaitā Krieviju, par patiesajiem zaudējumiem, ko nodarījusi padomju okupācija. Lai tad, kad Krievija būs gatava runāt, mēs varētu pamatoti paust savu nostāju, balstoties uz racionāliem un zinātniski aprobētiem pētījumiem. Kā konferencē uzsvēra Krievijas vēsturnieks Boriss Sokolovs, Krievija šobrīd nav gatava tam, lai atzītu okupācijas faktu, lai maksātu kompensācijas vai pat sāktu diskusijas par to, bet tas var būt nākotnes jautājums. Šo situāciju varētu alegoriski salīdzināt ar piemēru. Viesi piedalās vakariņās, samaksā viesmīlim rēķinu un dodas projām. Bet, ko darīt ar viesi, kurš aizgājis vakariņās, paēd, padzer, dažus traukus sasit, citus ieliek somā aiznešanai līdzi un aiziet nesamaksājis? Vai viņa rēķinu var uzskatīt par neesošu tikai tāpēc, ka viņš maksāt negrib? Taču nē, jo prasība paliek. Kādreiz norēķināties nāksies, un būtiski ir panākt, ka viesis atzīst, ka rēķins jāmaksā. Kā to atzinusi Vācija, Japāna, kā to maksā ASV par nodarījumiem Vjetnamā.

Eiropas Savienība, īpaši pēc 2004.gada paplašināšanās, nav vairījusies paust savu nostāju, nosodot totalitāros režīmus – tajā skaitā arī totalitāro komunismu. Baltijas valstu okupācijas fakts Eiropā netiek apstrīdēts. Šī gada jūnija sākumā Eiropas Savienības Padome pauda savu vērtējumu, liekot vienādības zīmi starp totalitārajiem režīmiem, tostarp nacionālsociālismu un komunismu to noziedzīgajās izpausmēs. Eiropas Padome uzsvēra, ka patiesas un uz faktiem balstītas vēstures izpratnes veidošana ir visu ES dalībvalstu uzdevums, ka bez patiesības un piemiņas nav iespējams izlīgums mierīgas nākotnes attīstības vārdā. Secinājumos tika atzīmēts, ka izpētes procesā jāveicina diskusijas un jāatbalsta dalībvalstu iniciatīvas, sniedzot tām visu nepieciešamo atbalstu ar ES finanšu un citām programmām.

Eiropas Savienības stingrā nostāja, ka izlīgums nav iespējams bez patiesas faktu izpētes, bez vienotas izpratnes par pagātnes notikumiem, jau ievērojamu laiku ir būtisks atbalsts pētniekiem. Tas jāņem vērā arī mūsu valsts augstākā līmeņa politiķiem, kuri dažkārt ir nevajadzīgi bailīgi un piesardzīgi. Latvijai vajadzīgi spēcīgi līderi, kas prastu runāt par pagātnes notikumiem ar tādu pašcieņu, kā to nupat nodemonstrēja kaimiņvalsts prezidents Tomass Hendriks Ilvess. Un zinātnieki ir sagatavojuši un turpina precizēt tam neapstrīdamu pamatojumu.

22.06.2011

Šogad 3. jūnijā jau trešo reizi EP deputāte Prof.Inese Vaidere sadarbībā ar biedrību „Līdere”, Latvijas Sieviešu Nevalstisko Organizāciju sadarbības tīklu (LSOST) un Latvijas Lauku sieviešu apvienību (LLSA) organizēja III Latvijas sieviešu konferenci „Latvijas nākotne vērtību un pašapziņas dimensijā”.

Konference tika veltīta jautājumiem, kas skar vērtības, kas stimulējušas Latvijas attīstību, kalpojušas par pamatu tautas pašapziņas izveidei, sniedzot sievietes lomas novērtējumu šo vērtību saudzēšanā un kopšanā, kā arī rosinot diskusiju, lai tās gaitā atrastu veselīgas, gudras un spēcīgas nācijas attīstības virzienus, definējot to vērtību kopumu, kas nodrošina tautas pastāvēšanas ilglaicību.

[slickr-flickr search=sets set=72157633313212926]

Šīs konferences goda lektore Nora Ikstena, rakstniece, Baltijas asamblejas balvas, Literatūras gada balvas un laikraksta „Diena” Gada balvas kultūrā laureāte, konferences dalībnieces uzrunāja ar eseju „Mūsdienu latviete: zīmols vai kodols?”, uzsverot latviešu sievietes izglītību, neatkarību un skaistumu, un vienlaikus aicinot sievietes „atļauties atbrīvoties un sajusties laimīgām kā dabas bērniem, nevis visu laiku būt iesprostotām ikdienas priekšstatos un pienākumos”.

Eiropas Parlamenta deputāte Prof. Inese Vaidere pauda savu skatījumu par garīgajām vērtībām un latviešu pašapziņu, uzsverot, ka latvieši ir stipra nācija. „Neraugoties uz to, ka ekonomika ir Eiropas vienotības procesa virzošais spēks, tomēr Eiropas ideja balstās ne tikai uz ekonomiskiem procesiem un apsvērumiem. Domāt eiropeiskās kategorijās un īstenot kopēju Eiropas ideju mums ļauj mūsu kopīgā kultūra un vēsture,” konferencē teica I. Vaidere.

Konferences pirmajā daļā savu uzrunu dalībniecēm sniedza arī etiķetes un protokola eksperte Irma Kalniņa, savukārt konferences otrā daļa šogad atšķirībā no iepriekšējiem gadiem tika veltīta atklātai diskusijai. Šīs diskusijas vadītāji - Valdis Melderis, Radio Skonto programmu direktors, Karīna Vasiļevska-Das, sociālantropoloģe, Zane Kreicberga, teātra režisore, Latvijas Kultūras akadēmijas lektore, Jaunā Teātra institūta projektu vadītāja  - vadīja diskusiju, iesaistot visas konferences dalībnieces, paužot savu viedokli par tradicionālo vērtību kvalitāti un struktūru, par paaudžu attieksmi un uz attīstību vērstu virzību.

Konferences iniciatore un galvenā organizatore I.Vaidere stāsta: ”Ik gadus mūsu konferences dalībnieču ieinteresētība ir nemainīgi liela – jau sākot no pirmās konferences 2009. gada aprīlī, kad par tradīcijas iedibināšanu, šādu konferenci organizēt turpmāk katru gadu, nemaz nebijām tik drošas. Esmu gandarīta, ka sievietes, kuras piedalās šajā konferencē, pārstāvot gan uzņēmējdarbības, gan akadēmiskās aprindas, dažādas NVO un valsts un pašvaldību institūcijas, ik gadus var ne tikai uzklausīt izvēlēto lektoru viedokļus, bet arī aktīvi diskutē, pauž viedokli, jautā, debatē, kas palīdz mums izveidot konferences noslēguma dokumentu – memorandu, balstītu uz objektīviem viedokļiem, kas pauž Latvijas krāšņākās bagātības – sieviešu – viedokļus.”

22.06.2011

Noslēdzoties raidījumu „Latviešu Radio” pavasara sezonai, kā arī lai pasniegtu balvas trim  interesanto jautājumu autoriem klausītājiem, šī gada 2. jūnijā uz tikšanos Eiropas Mājā tika aicināti visi „Latviešu Radio” klausītāji – jautājumu uzdevēji.

„Pateicoties šiem jautājumiem, ieguvu vairāk informācijas par to, kas Eiropas Parlamenta norisēs un procesos ir neizskaidrots vai maz zināms. Daži jautājumi lika man paraudzīties uz atsevišķām tēmām ar jaunu skatu, saprast, kam nepieciešams dziļāka izpēte, citāds risinājums,” saka EP deputāte I.Vaidere, sakot paldies visiem „Latviešu Radio” klausītājiem par iesaistīšanos un aktivitāti!

[slickr-flickr search=sets set=72157633313185268]

Uz tikšanos ieradās kupls pulks jautājumu autoru, kā arī „Latviešu Radio” pārstāvji. No visiem iesūtītajiem jautājumiem izvēlēties interesantāko mums nebija pa spēkam, tāpēc šī izvēle tika nodota likteņa rokās, izlozējot tos 3 klausītājus, kuri saņēma ielūgumu viesoties Briselē.

Ceļazīmes izlozes rezultātā ieguva Talsu Valsts ģimnāzijas 12. klases skolniece Zane Ģierte, Latvijas Universitātes 1. kursa politikas zinātnes studente Zane Cēsniece un Vidzemes Augstskolas studente Jana Suhane, kuras apmeklēt Eiropas Parlamentu Briselē devās 14.-15. jūnijā.

Raidījumi gan „Latviešu Radio” turpinās skanēt arī vasaras laikā – ik trešdienu plkst. 11:00 klausieties „Latviešu Radio”, kad I.Vaidere turpinās stāstīt par aktualitātēm Eiropas Parlamentā, Latvijas iekšpolitikā, kā arī atbildēt arī uz jautājumiem, kurus aicinām arī turpmāk sūtīt deputātei, izmantojot viņas mājas lapu www.inese-vaidere.lv.

09.06.2011

Jaunajam Eiropas Savienības un Krievijas partnerības līgumam ir jābūt konkrētam un juridiski saistošam visās sadarbības jomās. Tā ir pamatota prasība, mēs nedrīkstam pieļaut, ka līgums sastāv no vispārīgām frāzēm.

Eiropas Savienība un Krievija ir savstarpēji atkarīgas. Eiropas tirgus Krievijai ir ne mazāk svarīgs kā mums - Krievijas gāze, bet Krievijas ekonomikai nepieciešamie modernizācijas plāni ir tieši atkarīgi no mūsu tehnoloģijām un ekspertīzes. Tādēļ mūsu sadarbības paplašināšana ir tieši saistāma ar uzlabojumiem cilvēktiesību un tiesiskuma jomās.

Eiropas Savienība ir Krievijas lielākais tirdzniecības partneris un galvenais investors. Tādēļ jaunajā līgumā jāekļauj juridiski saistošas sadaļas par investīcijām.

Ir svarīgi uzstāt uz vienpusēji un nepamatoti uzlikto tirdzniecības barjeru novēršanu. Tas attiecas arī uz Krievijas-Kazahstānas-Baltkrievijas muitas savienību un šobrīd pastāvošo Eiropas Savienības dārzeņu embargo.

Nav pieļaujams, ka Krievija turpina izmantot enerģijas politiku savu ģeopolitisko interešu realizēšanai, diskriminējot atsevišķas dalībvalstis, piemēram, gāzes tarifu ziņā.

Godātais komisāra kungs, turpinot strādāt pie bezvīzu režīma ar Krieviju, vienlaikus jāstrādā arī pie bezvīzu režīma ar pārējām Austrumu partnerības valstīm. Samitā nepieciešams arī atgādināt, ka joprojām nav izpildīta 6 punktu vienošanās attiecībā uz Gruziju.
Ņemot vērā tuvojošās valsts Domes un prezidenta vēlēšanas, jālikvidē ierobežojumi opozīcijas pārstāvjiem gan reģistrēties vēlēšanām, gan uzstāties masu medijos. Jau esam apliecinājuši gatavību būt klāt visos vēlēšanu procesa posmos, taču Krievijai ir jāizrāda gatavība uzņemt ilgtermiņa novērotājus, kā arī praktiski īstenot godīgas vēlēšanas.

Nobeigumā vēlos uzsvērt, ka kritiskās piezīmes nekādā gadījumā nav vērstas pret Krieviju, tās cilvēkiem, tieši otrādi - tās domātas valdībai, lai situāciju Krievijā uzlabotu, un mūsu sadarbību pilnveidotu.