fbpx

27.12.2010

DIENA.LV

Decembrī noslēdzies pirmais gads kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā – gads, kas iezīmējies ar visai lieliem politiskiem un ekonomiskiem izaicinājumiem Eiropas vienotībai.

Lisabonas līguma galvenie mērķi bija padarīt Eiropas Savienības lēmumu pieņemšanas procedūru demokrātiskāku un caurskatāmāku, nodrošināt lielākas ES pilsoņu iespējas ietekmēt likumdošanas procesu, veicināt ES lomu un konkurētspēju pasaulē, kā arī nostiprināt ES valstu solidaritāti un vienlīdzību. Tas tika veidots kā kompromiss sākotnēji izveidotajai ES konstitūcijai, kuru 2005.gadā noraidīja Francijas un Nīderlandes pilsoņi.

Lisabonas līguma ratifikācijas procesa noslēgums 2009.gada 1.decembrī Eiropas un tās institūciju dzīvē ienesa būtiskas izmaiņas. Vispirms minēšu Eiropas Parlamenta (EP) lomas palielināšanu: ES likumdošanas procedūrā tas būtībā ieguva līdzvērtīgas pozīcijas ar Padomi. ES budžets vairs nevar tikt pieņemts bez apstiprinoša EP deputātu balsojuma. Eiropas Parlaments kā likumdevējs tagad darbojas vairākumā ES politikas jomu, ieskaitot tieslietas, drošību, lauksaimniecību un imigrāciju. Tas nozīmē, ka plašākas iespējas rūpēties par Latvijas interesēm, piemēram, lielākiem un taisnīgākiem tiešajiem maksājumiem lauksaimniekiem nākošajā finanšu perspektīvā, ir ne tikai Latvijas pārstāvjiem valdībā, bet arī mums, eiroparlamentāriešiem, kuriem līdz šim tādu pilnvaru nebija. Ar Lisabonas līgumu tika palielināts arī EP deputātu skaits un uzlabota nacionālās pārstāvības proporcija, kā rezultātā visai reāla ir papildus vietas iegūšana Latvijai.

Otrkārt, lai nodrošinātu vienotu un labāk koordinētu ES ārpolitiku, ar Lisabonas līgumu tika pavērts ceļš Eiropas Ārējās Darbības dienesta (EĀDD) izveidei. Ir radīti arī divi jauni posteņi, kuri izveidoti, lai padarītu skaidrāku atbildi uz jautājumu – kurš var runāt Eiropas Savienības vārdā. Tie ir - Eiropas Savienības Padomes prezidents, par kuru tika iecelts bijušais Beļģijas premjers H. Van Rompejs un Augstais pārstāvis ārlietās, vienlaikus - Eiropas Komisijas

Treškārt, līgums ieviesa Pilsoņu iniciatīvu. Tās noteikumi nupat tika vienkāršoti ar EP balsojumu Strasbūras plenārsēdē, piedāvājot iespēju ikvienam Eiropas pilsonim - ja gada laikā tiek savākts viens miljons atbalstītāju parakstu no vismaz ceturtdaļas ES valstu - būt Eiropas likumprojektu iniciatoram.

Visbeidzot, līgumā ir noteiktas ES prioritātes, tostarp, enerģētiskā neatkarība, cīņa ar globālo sasilšanu, un citas, kuras jāatspoguļo ES budžetā un finanšu perspektīvās. Būtiskas ir arī nacionālajiem parlamentiem piešķirtās tiesības izvērtēt ES likumprojektus un iesniegt tajos savus grozījumus.

Nozīmīgs ieguvums ir arī drošības jomā: līguma 42.pants paredz - ja dalībvalsts kļuvusi par militāras agresijas upuri, pārējām dalībvalstīm ir pienākums tai sniegt palīdzību.

Pēc garām diskusijām starp ES institūcijām un dalībvalstu parlamentiem par tā veidošanas un darbības noteikumiem, darbu beidzot uzsāk Eiropas Ārlējās Darbības dienests – institūcija ar 476 miljonu eiro budžetu, 1625 darbavietām un 136 ES delegācijām pasaulē, kas turpmāk būs atbildīga par ES ārlietu, drošības, enerģētikas politiku realizēšanu un ES pārstāvību pasaulē. Kopumā EĀDD izveide, kas ir EP, Padomes un Komisijas kopīga darba rezultāts, ir solis vienotas ārpolitikas izveidē un kā tādu to var vērtēt pozitīvi. Turpretim dienesta darbinieku izvēle, to kompetence pārraugāmo reģionu jautājumos mudina uzdot nepatīkamus jautājumus. Arī dienesta vadītājas Eštones sniegums kopumā ir bijis visai tālu no cerētā. Augstā pārstāve neapmeklēja vairākas augsta līmeņa ES sanāksmes, viņas lēmumu pieņemšanā trūcis caurskatāmības – piemēram, EĀDD vadošo amatu sadalē, kad viennozīmīgi labākas pozīcijas ieguva „veco” dalībvalstu pārstāvji. Ketrīnas Eštones darbība ir bijusi nepārliecinoša, bet viņas atbilde uz krīzes situācijām pasaulē – pārlieku vāja un pavirša, Parlamentam sniegtās atskaites – nepilnīgas.

Zināmu vilšanos ES līderu vidū ir radījis arī H. Van Rompejs, kurš uzsāka savu darbu kā izslavēts diplomāts, eksperts finanšu un ekonomikas jautājumos, taču pievīla cerības, kad viņa vadītā ES darba grupa tā arī nespēja sniegt būtiskus ieteikumus ES izvadīšanai no krīzes.

Vēl lielākus pārbaudījumus Lisabonas līguma realizēšanai nācās piedzīvot, veidojot 2011.gada ES budžetu – pirmo kopš līguma ratificēšanas. EP cīnījās par savu jauno pilnvaru un ietekmes nodrošināšanu, Padome iebilda pret lielākām valstu iemaksām. Visbeidzot, kad jau likās, ka vienošanos šogad nepanākt, kompromisa budžets tomēr tika pieņemts – ar 2.9% budžeta palielinājumu un ierobežotu EP lomas stiprināšanu.

Tomēr lielākais izaicinājums ES valstu vienotībai ir bijusi ekonomikas krīze. Lai glābtu ES simbolu un ekonomisko pamatu – eiro, tika panākta vienošanās par izmaiņām Lisabonas līgumā. Tās ļauj pagaidu finanšu stabilitātes fondu pārveidot par pastāvīgu eirozonas stabilitātes mehānismu (ES vadošā ekonomika un galvenā eirozonas glābēja Vācija gan atteicās palielināt līdzšinējo fonda 440 miljardus eiro budžetu). Kā līguma panākumu var minēt arī to, ka, pateicoties palielinātajām pilnvarām, EP deputāti varēja pamatot spēcīgākus drošības pasākumus ES un ASV nolīgumā par banku datu pārsūtīšanu ASV varas iestādēm ar terorismu saistītu gadījumu izmeklēšanai.

ES valstu un iedzīvotāju attieksme pret Lisabonas līgumu jau sākotnēji nav bijusi viennozīmīga. Arī šomēnes, apritot tā ratificēšanas pirmajai gadskārtai, vērtējumi ir dažādi.
Izvērtējot paveikto, kā arī līguma efektivitāti, ir jāapzinās, ka viens gads ir par maz, lai redzētu tā ietekmi ilgtermiņā, jo īpaši tādēļ, ka virkne paredzēto izmaiņu vēl nav stājušās spēkā – piemēram, jaunā dubultā vairākuma balsošanas sistēma Padomē stāsies spēkā tikai 2014.gadā. Eiropai, tāpat kā visai pasaulei, šis ir bijis smags gads, daudzas grūtības, ar kurām Eiropa šobrīd saskaras, nav tieši ar Lisabonas līguma darbību saistītas.

Lisabonas līguma pamatā ir ciešāka sadarbība ES dalībvalstu starpā, taču pieaugošās protekcionisma tendences ir šī mērķa apdraudējums. Ja spēsim solidāri īstenot pašu izvirzītos mērķus, tad arī Eiropa turpinās attīstīties kā pasaules ekonomiskā un politiskā līdere.

Prof. Inese Vaidere,
Eiropas Parlamenta deputāte (ETP/Pilsoniskā Savienība)