fbpx

07.10.2010

DIENA.LV

2.oktobris apliecināja latviešu tautas saprātu un nākotnes redzējumu. Spānijā, Grieķijā vai Francijā, valdībai „apcērpot” izdevumus, cilvēki iziet ielās. Protams, neko daudz no tā neiegūdami, tikai padarot savas valsts situāciju vēl smagāku. Latviešu tauta ar savām balsīm atbalstīja Dombrovska vadītās koalīcijas valdības kursu, saprotot, ka pēc negausīgajām dzīrēm stingrie taupības pasākumi ir vienkārši nepieciešami. Tāpēc, lai Latvija kļūtu attīstīta Eiropas valsts, nevis sistos ar milzīgiem, pieaugošiem parādiem vairāku gadu desmitu garumā.

Līdzšinējā koalīcija ir uzvarējusi pārliecinoši. 63 mandāti no 100 (īpaši, ja ņemam vērā, ka pirms vēlēšanām šī pati koalīcija bija Saeimā mazākumā) uzskatāmi liecina par to, ka šobrīd ir iespējams izveidot valsti attīstošu un nacionālās intereses aizstāvošu valdību, stipru nacionālo ekonomiku. Vairākums parlamentā ir vairāk nekā pārliecinošs. Tāpēc vēl jo nesaprotamākas ir, teiksim tā, batālijas ap Saskaņas centra ņemšanu vai neņemšanu valdībā. Neesam taču aizmirsuši, ka šīs partijas ideoloģija, noliedzot okupāciju, pieprasot krievu valodai oficiālās valodas statusu, kā arī balsstiesības nepilsoņiem, nekad nav bijusi tāda, kas būtu orientēta uz nacionālas valsts attīstību.

Tomēr dzirdam argumentus, ka ar SC būs jāsadarbojas un iespējams jāņem valdībā. Kādi tad ir argumenti? Pirmais no tiem – runā, ka šādu lietu virzību vēloties mūsu sabiedrotie - amerikāņi. Par šo jautājumu esmu runājusi ar augsta līmeņa atbildīgām ASV amatpersonām, kuras šādu vēlmi ir kategoriski noliegušas, uzsverot, ka tā ir valsts iekšējā lieta. Tātad atliek vien tradicionālā Krievijas iejaukšanās - tā, protams, labprāt gribētu redzēt savus līgumpartnerus Latvijas valdībā.

Otrs arguments – vajagot veidot vēl plašāku valdību, citādi nākamajā vasarā zaļie zemnieki Dombrovski „uzmetīšot” un paši aiziešot koalīcijā ar SC. Tās, protams, ir spekulācijas, īpaši zinot, ka par ZZS balsojusi arī Latvijas iedzīvotāju laukos dzīvojošā nacionāli noskaņotā tautas daļa. Manuprāt, zaļie zemnieki nav tendēti uz pašnāvību nākošajās vēlēšanās. Pie tam, plašā koalīcijā, ja vienojas divas lielās frakcijas - SC un ZZS, varētu tikt bloķētas daudzas iniciatīvas, traucējot valdības darbu no iekšpuses.
Pavisam dīvaini skan eksprezidentes vēlējums, kas vienlaikus ir trešais iespējamais arguments, ka būtu labi tomēr paņemt SC valdībā, ja vien viņi mainītu retoriku. Un nepilsoņu jautājums tik un tā būšot jārisina, jo to sagaidot Eiropa. Arī šeit ar pārliecību varu teikt, un to galu galā zina lielākā tautas daļa, ka Eiropa pilnībā akceptē mūsu pilsonības likumu un nekādas prasības neuzstāda. Varbūt šādas prasības bija laikā, kad eksprezidente savu darbību uzsāka, t.i. pirms 11 gadiem?

Ceturtais arguments – vēlme iekļaut SC valdībā nākot no pašreizējā pils saimnieka. To varētu saprast, jo, kā šķiet, tad Zatlera kunga vēlme doties uz Maskavu ir ļoti liela, tikai jājautā – kāpēc un ko tur darīt pašreizējos apstākļos? Dāvanas mums tik un tā tur nepasniegs. Mēs esam Eiropas Savienības valsts un vienmēr esam iestājušies par to, lai ES valstis darbotos kopā, nevis, kā dažkārt Vācija vai Francija, mēģinātu izsist vienpusēju labumu no „īpašās draudzības” ar Krieviju. Mums šī “īpašā draudzība”, atdodot Inčukalna gāzes krātuvi, ir nesusi vienīgi par trešdaļu augstākus gāzes tarifus nekā, piemēram, dažviet citur Eiropā.

Piektais arguments – amati. Iespējams, kāds no SC darbības valdībā aizstāvjiem ir nolūkojis atbrīvojušos vicemēra amatu Rīgas domē, varbūt kāds met aci uz vietu Saeimas prezidijā vai vēl augstāk. Un tas laikam ir šo batāliju patiesais iemesls – jo, piemēram, Rīgas domē bez SC atbalsta pie amatiem netikt.

Nepalaidīsim garām šo brīnišķīgo iespēju izveidot stipru nacionālu valdību ar tālredzīgu valdības vadītāju! Bet ar SC ir iespējams konstruktīvi sadarboties Saeimā. Piemēram, ja šī partija iesniedz labu ekonomiska rakstura priekšlikumu, kāpēc gan to noraidīt tikai tāpēc, ka to iesniegusi opozīcija? Tā tas bija noticis visus iepriekšējos gadus, un tieši šo praksi varētu mainīt. Taču principiālos jautājumos, kas skar okupāciju, valodu un pilsonības iegūšanu, vispirms ir jāmainās pašam SC. Un tikai tad var runāt par nopietnāku sadarbību.