fbpx

08.09.2010

Godātie kolēģi! Ieroči un militārais ekipējums nav vienkāršs tirdzniecības produkts, bet gan ļoti specifiska joma, kas tieši ietekmē valstu drošību. Ieroču un militārā ekipējuma eksports uz trešajām valstīm, īpaši tādām, kurās ir apšaubāms demokrātiskais režīms, tiek pārkāptas cilvēktiesības un kas sadarbojas ar valstīm, kurās vērojamas terorisma pazīmes, var radīt būtisku apdraudējumu gan Eiropas Savienībai, gan arī cituviet. Tieši tādēļ tas ir uzskatāms par svarīgu Eiropas Savienības kopīgās ārlietu un drošības politikas sastāvdaļu. Kā mēs varam runāt par kopīgu aizsardzības politiku, par ko vakar runāja Barozu, ja katra valsts ieročus tirgo atsevišķi? Francijas lēmums pārdot mistrālu karakuģi ir tieša militāro tehnoloģiju nodošana trešajai valstij, kas nav ar Eiropu vienotā militārā aliansē. Ir jāapzinās, ka tehnoloģiju nodošana pati par sevi nebūt nenozīmē, ka attiecīgā valsts ir kļuvusi vai kļūs Eiropas Savienībai draudzīgāka, kā to secinājis Francijas Eiropas lietu ministrs Lelušs un šodien secina daži debatētāji. Nevienai Eiropas Savienības stratēģijai nebūs panākumu, ja tā nepildīs kopīgi pieņemtos principus. Tas attiecas arī uz Eiropas Savienības valstu solidaritāti un kopējo interešu ievērošanu lēmumu pieņemšanas procesā. Solidaritātes nozīme akcentēta gan Līgumā par Eiropas Savienību, gan Padomes nostājā, kas reglamentē militāru tehnoloģiju un ekipējuma eksporta kontroli. Īslaicīgas individuālās ekonomiskās intereses nedrīkst stāties ceļā Eiropas Savienības kopīgajām prioritātēm un mērķiem. Lēmumus, kas skar Eiropas Savienības ārlietu un drošības politikas jautājumus, ir jāpieņem kopīgi konsultācijās ar visām Eiropas Savienības dalībvalstīm, un tām ir jāizstrādā tiesisks saistošs adekvāts mehānisms, lai pēc kopīgi izstrādātiem kritērijiem izanalizētu visas iespējamās sekas. Paldies!