fbpx

25.02.2010

Grūti būtu iedomāties, ka kāds bijušais nacistu armijas virsnieks šodien varētu mēģināt svinēt savas armijas svētkus, piemēram, Dānijā vai Francijā. Tomēr izrādās, ka Latvijā – valstī, kuru gandrīz pusgadsimtu bija okupējusi padomju armija, – šīs armijas virsnieki šos svētkus svinēt drīkst un drīkst pat ar šo armiju lepoties.

Izlasīju rindas, ko rakstījis “PCTVL” frakcijas vadītājs Jakovs Pliners, bijušais padomju armijas kapteinis (mans tulkojums no informācijas presē): “Šodien ir 23. februāris – diena, kad mēs tradicionāli ar labu vārdu atceramies visus tos, kuri, pildīdami savu pilsoņa pienākumu(?), ir dienējuši padomju armijā. Laiks obligātajā dienestā – tā ir mūsu jaunība, pienākuma apziņa, milzīgas pieredzes apgūšana, kura līdz šim brīdim palīdz mums dzīvot un uzvarēt. 23. februāris – tie ir padomju armijas virsnieku profesionālie svētki. Mēs sveicam visas profesionālās militārpersonas un novēlam viņiem stipru veselību un panākumus viņu mūsdienīgajā nodarbē. Mūsu (”PCTVL”) frakcijai šī diena ir ar īpašu nozīmi. Jo mūsu partijas sastāvs ir īsteni kaujiniecisks. 80% mūsu deputātu ir dienējuši obligātajā dienestā padomju armijā.”

Papildinot iepriekšminēto, Pliners izdara secinājumus: “Mūsdienu Latvijas sabiedrībai ir dažāda attieksme pret 23. februāri. Vieniem šī diena ir palikusi kā padomju armijas un jūras kara flotes diena, citiem tā pārtapusi par Tēvzemes aizstāvja dienu, trešajiem tas vienkārši ir svētku datums, kurā ar mīlestību un gādību sveikt vīriešus ģimenē. Jebkurā gadījumā mēs novēlam vīriešiem palikt vīrišķīgiem, godīgiem, vienmēr jauniem un spējīgiem, nevis peldēt pa straumi, bet pagriezt notikumu gaitu tā, kā to prasa taisnīgums!” (izcēlumi mani – I. V.)

Diezin kādā Latvijas sabiedrībā dzīvo Pliners? Viņam ir pilnīgi vienaldzīgs tas apstāklis, ka Latvijā eksistē, ja sekojam Plinera klasifikācijai, vēl arī “ceturtā grupa”, kurai pieder latviešu sabiedrības absolūtais vairākums, kura uzskata par neiespējamu atzīmēt dienu, kad Latvijas okupācijas gados tika slavināta okupācijas armija. Secinājumos arī skaidri pateikts, ka Pliners novēl militāristiem pagriezt notikumu gaitu. Vāji slēpts mudinājums uzspodrināt ieročus?

Padomju jeb okupācijas armijas rindās piespiedu kārtā, pretēji starptautiskām konvencijām, tika iesaukti simtiem tūkstoši Latvijas jauniešu. Viņiem nejautāja, vai viņi grib karot, viņus piespieda mirt vai sabeigt veselību Černobiļā, viņi tika pazemoti padomju armijas necilvēcīgajā sistēmā ik dienas. Kam neatkarīgajā Latvijā bijušās padomju armijas diena ir svētki?

Kāds šajā sakarā man retoriski vaicāja: “Cik ilgi mūsu valsts šitos uzturēs? Cik ilgi mēs maksāsim viņiem algas no Latvijas budžeta?”

Laikam lieki jautāt, vai padomju armija Latvijā nebija tāda pati okupācijas armija kā nacistu. Tomēr ir jājautā: cik ilgi šo situāciju cietīs Latvijas likumdevējs?

Beidzot taču mūsu pašapziņas trūkumam ir jāatrod savas galējās robežas.