fbpx

02.10.2009

LATVIJAS AVĪZE

“Laipni, bet stingri jāpastāv, lai valsts valoda tiktu lietota visās dzīves situācijās”

Vakars pie televizora Latvijā. TV5 ziņas. Krievu valodā raiti runā Latvijas ministri, eksperti, uzrunātie latvieši uz ielas un pat premjers. Nekāda tulkojuma, nekādu subtitru. Tālāk TV3, LNT, LTV ziņu raidījumi. Valdības amatpersonas runā latviski, taču uzrunātie krievi – krieviski. Ir subtitri. Vēlāk atkal TV5 ziņas. Viss krieviski – tā iztapīgi runā arī Latvijas deputāti, tāpat valdības vadītājs un ministri. Bez cieņas pret savu valsti un valodu. Amatpersonu pašcieņas trūkuma iedvesmoti un savu ideologu uzkurināti, pēdējā laikā jebkur – veikalā, muzejā, uz ielas – Latvijas “krieviski runājošie” uzrunā krievu valodā un ultimatīvi sagaida atbildi krieviski. It kā tā būtu norma. Lai gan 20 gadi pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ir bijis vairāk nekā pietiekams laiks tiem, kuri latviešus ciena, valodu iemācīties, saprast un lietot.

Septembra sākumā “PCTVL” Saeimā iesniedza grozījumus Latvijas Republikas Darba likumā, kas vērsti pret Latvijā it kā pastāvošo, uz valodas prasmēm balstīto diskrimināciju darba tirgū. Vienlaikus laikrakstā “Čas” parādījās likuma grozījumus slavinošs raksts, kura autors cita starpā apgalvoja, ka Latvijā organizētie bezdarbnieku pārkvalifikācijas kursi ir neefektīvi, jo – tā kā tie notiek latviešu valodā – liela daļa apmeklētāju kursus gandrīz nesaprotot. Viņa tālākais ieteikums nepavisam nesaistījās ar nepieciešamību valsts valodas zināšanas uzlabot. Līdzīgi “PCTVL” iesniegto likuma grozījumu mērķim raksta autors uzstāja uz nepieciešamību kursus bezdarbniekiem pasniegt krievu valodā. Grozījumus Saeima noraidīja, bet problēma palikusi – necieņa pret latviešu valodu Latvijā acīmredzami pieaug.

Jūlijā šī pati Saeimas frakcija izplatīja atklātu vēstuli Latvijas valsts Ministru prezidentam, paužot iebildumus pret valsts valodas prasmes atestāciju Latvijā. Nu tam seko 23 krievu nevalstisko organizāciju pārstāvju parakstīta vēstule Valsts prezidentam Valdim Zatleram un premjeram Valdim Dombrovskim, pieprasot pārskatīt Ministru kabineta noteikumus par valsts valodas zināšanu apjomu dažādos amatos strādājošiem. Vēstules autori aicina samazināt amatu un profesiju skaitu, kuros piemēro valsts valodas zināšanu prasības, kā arī samazināt līdz pirmā pamata līmeņa pakāpei valsts valodas zināšanu prasības personām un pensijas vecuma cilvēkiem, kuri pretendē uz pastāvīgo uzturēšanās atļauju vai uz Eiropas Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statusu. Krievu NVO pārstāvji Latvijai pieprasa izslēgt no noteikumiem valsts valodas zināšanu prasības pašvaldību deputātiem. Bet uz kāda pamata? Ja cilvēks vēlas dzīvot kādā konkrētā valstī, tad ir pašsaprotami, ka viņam ir jāsaprot un labā līmenī jāpārvalda šīs valsts valoda. Kā gan pašvaldības darbinieki varēs darīt savu darbu, ja pat nesapratīs valodu, kurā runā iedzīvotāji? Tad jau sanāk, ka Latvijas valsts pilsoņiem, kas pie viņiem vērsīsies, būs jārunā krieviski. Vai nākamais šo NVO solis būs prasība ieviest valodas apliecības latviešiem par krievu valodas zināšanām?

Grūti “PCTVL” un minēto NVO rīcību klasificēt vienīgi kā nekaunību. Katra ES dalībvalsts ir pieņēmusi konkrētus likumus savas un līdz ar to ES pilsonības vai uzturēšanās atļauju izsniegšanai. Kritēriji visur saistās ar drošību un valodas zināšanām. Apvienotajā Karalistē neviens nepiedāvā valsts palīdzību valodā, kas nav angļu valoda; Francijā it visi iebraucēji tiek pakļauti asimilācijas politikai, kas ir nesalīdzināmi striktāka par Latvijas Republikas valsts valodas un vēstures testiem pilsonības saņemšanai.

Latvijā darba sludinājumos pārāk bieži redzam prasību pēc krievu valodas zināšanām, kaut tāda būtu attaisnojama vienīgi tad, ja darbs saistīts ar biznesu Krievijā. Jo mēs nedrīkstam pieļaut, ka latviešu jaunieši tiek diskriminēti darba tirgū, ja viņi prot tikai Eiropas Savienības valodas.

Saeima grasās pieņemt likumu, kurš vēl vairāk sašaurinātu latviešu valodas lietošanu radio un televīzijā. Taču tā ir deputātu atbildība pret savu valsti, lai likums tādā izskatā pieņemts netiktu.

Varētu tikai brīnīties, ka vēl ir tik daudz cilvēku, kuri par saziņas valodu Latvijā joprojām uzskata krievu, nevis latviešu valodu. Lai gan ir pašsaprotams, ka Latvijā latviešu valodai jābūt saziņas valodai ne vien valsts līmenī, bet arī ikdienā sabiedrībā. Par nožēlu, ar neadekvātām situācijām nākas sastapties ne tikai televīzijas raidījumos. Piemēram, aviokompānijas “Air Baltic” iekšējos – Eiropas Savienības – reisos atsevišķi piloti un stjuarti pasažieriem domāto informāciju dažkārt mēdz pasniegt krievu valodā, lai arī tā nebūt nav starp oficiālajām ES valodām. Protams, paziņojumi krievu valodā ir saprotami lidojumos uz Krieviju, taču kāpēc ES reisos starp Latviju un Beļģiju vai Itāliju?

Pirmskara laikā, piemēram, Latvijas armijā saziņas valoda drošības apsvērumu dēļ bija tikai latviešu, taču tagad par to pārāk bieži kļūst krievu valoda. Tā kā nevienam nav tiesību pieprasīt, lai Latvijas armijā vai aviācijā strādājošie zinātu krievu valodu, jājautā – vai varam justies droši, ja daļa komandas nesaprot, ko savā starpā runā otra daļa?

Kā ir ar mūsu, latviešu, pašcieņu? Par spīti kariem, okupācijām un verdzības laikiem, latvieši ir spējuši saglabāt savu valodu, savas tautas vērtības un tradīcijas. Arī tagad pie tām ir jāturas – iespējams, pat vairāk nekā agrāk.

Kāpēc žurnālisti nepapūlas intervijām atrast tos Latvijai lojālos krievus, kuri ciena mūsu valodu? Kāpēc apkalpojošā sfēra pakļaujas klientu agresīvajai vēlmei panākt, ka saruna krievu valodā ir pašsaprotama? Kāpēc amatpersonas ar savu piemēru sabiedrībai raida nepareizus signālus? Integrācijas un izglītības politika ir cietusi neveiksmi, tāpēc tā nekavējoties jāmaina, ja nevēlamies atgriezties rusifikācijas laikos. Politikai jābūt tādai, kas veicina latviešu valodas apguvi un lietošanu, nevis ļauj ērti dzīvot, to nezinot. Mūsu valoda jākopj un jāsaudzē, laipni, bet stingri jāpastāv, lai tā tiktu lietota visās dzīves situācijās.