fbpx

11.06.2009

DIENA.LV

Šoreiz runa ir par mazajiem un vidējiem uzņēmējiem. Par tiem šķēršļiem, kuri viņiem jāpārvar ik dienas. Piemēram, ja vēlas savā ēdināšanas uzņēmumā izmantot vietējos ražojumus, ko prasa Valsts ieņēmumu dienests?

- iepērkot pārtiku no zemniekiem, jāsastāda iepirkuma akts, norādot ko un no kā pērk;
- jāizraksta kases izdevumu orderis;
- katram pirkumam jāsastāda uzņēmuma iekšējā pavadzīme;
- katru mēnesi jādeklarē izdarīto iepirkumu apjoms VID; pie tam, kā liecina vairāki uzņēmēji, VID mutiski iesaka “neaizrauties” ar šādiem iepirkumiem, jo nevarot pārbaudīt to patiesumu.

Minētās prasības, protams, nav neizpildāmas, bet praksē ievērojami iepirkumus sarežģī.

Piemēram, kundzei, kas audzē tomātus vai lociņus, tos pārdodot jāuzrāda pase. Par šo darījumu tiks ziņots VID. Ja persona neietirgo vairāk par 3000 latiem gadā, tad nodokļi nav jāmaksā, taču ne visi cilvēki vēlas, lai par viņiem sūta ziņas uz VID (pensionāri, bezdarbnieki vai arī bērni, kuriem vēl nav 18 gadu, salasījuši gailenes vai ogas).

Nākamais. Pavadzīme jāsastāda tajā brīdī, kad izdara pirkumu, jo jebkurā brīdī var ierasties VID kontrole. Ja pavadzīmes nav – sods līdz 3000 latiem. Tas nozīmē, ka grāmatvedei jābūt uz vietas. Tomēr mazajiem uzņēmumiem grāmatvede parasti nāk divas reizes mēnesī.

Līdz ar to skaidrs, ka iepirkumi tirgū kļūst gandrīz nereāli - pie letes prasīt tirgotāja pasi, sastādīt iepirkuma aktu, izrakstīt kases ieņēmumu orderi un, vēlams, arī sastādīt iekšējo pavadzīmi… Turklāt mutiskais komentārs par “neaizraušanos” ar šādiem pirkumiem parāda VID attieksmi pret iepirkumiem no privātpersonām un, iespējams, daudzus no tādiem attur.

No zvejniekiem svaigas zivis var pirkt tikai gadījumā, ja šī persona reģistrējusies kā individuālais komersants un produkcijai ir pievienota veterinārārsta izziņa par konkrētā loma (!) “veselīgumu”. Kūpinātas zivis var pirkt tikai no sertificētām kūpinātavām. Bet ļoti žēl garšīgo lucīšu vai reņģīšu, ko agrāk varēja pirkt no katra zvejnieka.

Nepamatoti augstas prasības ir arī virtuvju sertifikācijai mazajos un vidējos uzņēmumos. Saņemu sūdzības, ka ļoti daudz kas atkarīgs no inspektora. Likumā definētās prasības nav pietiekami specificētas atkarībā no uzņēmuma apjomiem. Kāda inspektore, izskatot projektu, minējusi, ka viņa daudz ko “jūtot ar muguras smadzenēm” un dotajā projektā minētās prasības (”sajūtas”?) nav ievērotas. Tagad gan ir izstrādātas prasību vadlīnijas virtuvēm atkarībā no plānotajiem apjomiem un sortimenta, tomēr pārāk daudz kas atkarīgs no inspektora.

Ievērojami augušas VUGD (Valsts Ugunsdzēsības un Glābšanas dienesta) prasības. Uzņēmumā jābūt darbiniekam, kurš izgājis 160 stundu kursus par ugunsdrošības prasībām, jābūt izstrādātam civilās aizsardzības plānam un jābūt darbiniekam, kurš izgājis civilās aizsardzības kursus. Tas nozīmē, ka darbiniekam šie kursi jāapmeklē vismaz vienu mēnesi katrs. Apstākļus vēl sarežģī fakts, ka kursi notiek rajona centrā vai Rīgā. Ja darbinieks aiziet, apmācība jāatkārto. Arī izmaksas nelielam uzņēmumam ir ievērojamas - darbinieka mēneša alga+nodokļi, kursu izmaksas, transports un iespējamās uzturēšanās/komandējuma izmaksas - kopā var veidot ap 800-1000 latu.

Vai tiešām vismaz daļu šķēršļu, ievērojot grūtības ekonomikā, nevar novērst tūlīt? Nāk prātā Itālija, kur agrā rīta stundā redzēju jūrā iebrienam zvejniekus ar tīklu, bet pēc dažām stundām jau lomu piedāvāja krasta restorāniņš. Itālija ir Eiropas Savienībā. Bet kā ar Latviju? Bieži nākas dzirdēt par milzīgajiem birokrātiskajiem šķēršļiem uzņēmējdarbībā, struktūrfondu apgūšanā. Cilvēkiem tos bieži skaidro ar Eiropas prasībām. Mazliet papētot, tomēr nākas secināt, ka liela daļa nepamatoto prasību radušās tepat, vietējo “iniciatīvu” rezultātā. Proti,- ja Eiropa prasa ieviest kādu prasību no 1 līdz 10, tad mūsējie ieviesīs par visiem 20.