fbpx

17.11.2008

DIENA.LV

Ir svētki. Jau otrā apaļā valsts jubileja, ko svinam kā atkal brīva valsts. Var diskutēt, vai šai neatkarības laikā esam sasnieguši daudz vai maz, bet viens ir skaidrs – lai organisms, kam likts pusgadsimtu stāvēt uz galvas, ieņemtu atkal normālo stāju, ir vajadzīgs laiks. Jo visi orgāni jau bija pieraduši funkcionēt „ne tā”.

Un tad nu ir tā, ka bieži ar sevi neesam apmierināti. Dažkārt, ikdienas nebūšanu nomākti, aizmirstam domāt par labajām lietām, kuras šai laikā notikušas.

Taču svētki ir īstais brīdis, lai domātu labas domas, jo svētku sajūtu tāpat kā labklājības valsti, neviens mums uz paplātes nepienesīs. Tā vietā, lai pielāgotu savu noskaņojumu, piemēram, kāda valdības vīra rūpju rievās sarauktās pieres raisītajām drūmajām sajūtām, padomāsim, ko katrs varam izdarīt, lai šī ziema būtu pēc iespējas labāka un kŗīze vērstos vien pārejošās grūtībās.

Ja veselība turas, galva, rokas un kājas klausa – ir jāstrādā, cik spēki atļauj! Ja gadu nastas dēļ solis vairs nav tik raits, ir taču bagāta pieredze, ko nodot bērniem un mazbērniem. Šai valstij ir vajadzīgi darītāji, nevis čīkstētāji. Tā ir mūsu valsts, un tagad varbūt daudz vairāk nekā jebkad vēsturē, tieši no mums pašiem atkarīgs, kāda tā ir un kāda būs.

Nevaru nosodīt tos, kuri šajā laikā savu dzimteni atstājuši, lai dotos laimi un labāku dzīvi meklēt svešumā. Gan jau katram bija savs svarīgs un pamatots iemesls. Tomēr nekādi nevaru saprast, ja kāds saka – braukšu atpakaļ tad, kad te būs labāk, kad valsts būs sakārtota. Kam tad mūsu, latviešu, vietā šī valsts būtu jāsakārto?!? Var kritizēt valdību, deputātus, bet valsts jāveido arī katram pašam.

Mans dzīvesdraugs tautas vienotības jostā ierakstīja – Latvieti, esi lepns, jo tev ir sava valsts! Domāju, ka grūti pateikt labāk un precīzāk. Mūsu ir tikai nepilns pusotrs miljons, un mums IR sava valsts. Tādas nav daudz lielākām tautām – kurdiem, uiguriem, baskiem… Mums, latviešiem jābūt lepniem, ka mums ir sava valsts, kas ne pirms 90, ne pirms 18 gadiem netika dāvāta, bet bija sirdīs ilgi lolota un asinīm slacīta.

Un mums IR, ar ko lepoties. Ar saviem spēcīgajiem cilvēkiem, seno, skaisto valodu, ar unikālajām tautasdziesmām, spēju atdzimt un izdzīvot visgrūtākajos apstākļos, galu galā, ar to, ka mums ir Prāta vētra un Aigars Runčis, Māris Štrombergs un Andris Biedriņš, Dita Krenberga un Egils Siliņš.

Un es lepojos, ka šodien Trīssvaigžņu ordeni saņem cilvēks, kurš to patiešām pelnījis. Jauns cilvēks - Edvīns Šnore, kura garabērns, filma „Padomju stāsts” ir kā pārrāvums pēckara mītu un melu virknei. Apsveicu, Edvīn!

Būsim priecīgi un labvēlīgi šajās dienās! Leposimies ar savu valsti un cilvēkiem!

Daudz laimes dzimšanas dienā, mana Latvija!