fbpx

14.01.2008

Pagājušajā nedēļā izskatījās, ka kādam no valstsvīriem beidzot ir pieticis saprāta un, varbūt pat drosmes, iestāties par savas valsts attīstības un nākotnes interesēm stratēģiski svarīgu uzņēmumu privatizācijas jautājumā, nevis - kā to vērojām ik uz soļa iepriekšējās valdības darbības laikā - rūpēties tikai un vienīgi par kādu noteiktu grupu biznesa interesēm.

Kā jau var noprast, šī valstsvīra vārds ir Ivars Godmanis. Atceroties 90. gadu sākumu, acīmredzot brīdī, kad valstij klājas grūti, viņš ir viens no nedaudzajiem, kurš ir gatavs uzņemties atbildību.

Bet nu tagad pie lietas. Šodien un rīt, pēc visa spriežot, valdība lems par „Lattelecom” tālākās attīstības virzienu. Pēdējais pusgads šīs privatizācijas līkločos ir parādījis, ka tā saucamā „darbinieku veiktā privatizācija”, kuras rezultātā uzņēmuma pārvaldība nonāktu lielās ASV finanšu korporācijas „The Blackstone Group” rokās, neatbilst nedz Latvijas likumiem, nedz arī strādā „Lattelecom” nākotnes attīstības interesēs. Katram taču ir skaidrs, ka pēc pieciem gadiem, kad vairs nedarbotos tālākpārdošanas aizliegums, „The Blackstone Group” censtos uzņēmumu pārdot, gūstot ievērojamu peļņu. Savukārt pircējs visticamāk būtu kāds, kuram interesē politiska kontrole pār mūsu valsts sakaru sistēmu un tāds nežēlotu nekādu naudu, lai to iegūtu. Skaidrs, ka šāda interese nebūtu naudīgajiem Tuvo Austrumu naftas magnātiem. Diezin vai tāda interese būtu mūsu sabiedrotajiem no ASV, jo mums, sadarbojoties NATO ietvaros, savstarpējās informācijas apmaiņa ir pietiekama. Ar lielu ticamību atliek apgalvot, ka pircējs, iespējams, slēpdamies aiz kādas ārzonas firmas nosaukuma, nāktu no mūsu kaimiņvalsts Krievijas, kura allaž ir bijusi ieinteresēta ietekmes saglabāšanā un vairošanā kādreiz PSRS okupētajās teritorijās.

Acīmredzot vissaprātīgākais lēmums šajā situācijā būtu valstij piederošās „Lattelecom” un LMT daļas neaiztikt, jo nodošana privatizācijai pirms 10 gadiem nenozīmē, ka mēs šo aktu nedrīkstētu veikt vēl pēc, piemēram, 20 gadiem. Turklāt abi uzņēmumi ir darbojušies visumā sekmīgi. Aizstāt regulārus, stabilus, ievērojamus ienākumus valsts budžetā vairāku gadu garumā ar vienreizēju, kaut ievērojamu, ieguvumu, šajā situācijā būt neprāts. Kopumā budžetā naudas ir pietiekami, un inflācija turpina pieaugt. Ja šogad ieņēmumi budžetā tomēr samazinātos, tad tos nekādā gadījumā nedrīkstētu papildināt, izpārdodot „ģimenes dārglietas”, bet gan pārskatot vairāku valsts izdevumu un programmu apjomus un lietderību. Jāpiezīmē, ka līdzvērtīgu projektu, kuri valstij nestu tādu pašu atdevi kā „Lattelecom” un kur varētu privatizācijā iegūtos līdzekļus ieguldīt, valdībai šobrīd nav.

Šajā sakarā ir dzirdēti spriedelējumi, ka valstij nevajadzētu darboties uzņēmējdarbības jomā. Nesen šāda veida izteikumus „Dienā” pauda bijušais ekonomikas ministrs Ojārs Kehris un bijušais Privatizācijas aģentūras vadītājs Jānis Naglis. Zīmīgi, ka tieši Ojārs Kehris kopā ar toreizējo Satiksmes ministru Andri Gūtmani ir nepārprotami atbildīgi par „Lattelecom” jumta līguma noslēgšanu un par visām no tā izrietošajām grūtībām un sarežģījumiem pagātnē un patreiz. Diez vai šie kungi būtu īstie, kam prasīt padomu šībrīža situācijā. Taisnība – valstij uzņēmējdarbībā pārmērīgi jaukties noteikti nevajag, un nav jau arī diskusiju par valsts darbību mazumtirdzniecībā vai kādā citā līdzīgā sfērā, kur sekmīgi darbojas privātais kapitāls. Šajā gadījumā ir runa par to, vai valsts drīkst būt īpašniece stratēģiski svarīgam uzņēmumam. Kā rāda kaut vai „TeliaSonera” piemērs, kur Somijas un Zviedrijas valdībām pieder 51%, vai kā to liecina enerģijas firma „Wattenfall”, kura ir pilnīgs Zviedrijas valsts īpašums – šie stratēģiski svarīgu uzņēmumi spēj lieliski darboties vispārējā konkurences sistēmā.

Vienlaikus ir skaidrs, ka „Lattelecom” ir nepieciešamas dažas būtiskas izmaiņas, lai darbošanās šādā konkurences režīmā varētu sekmīgi notikt.

Pirmkārt, ir nekavējoties jālikvidē t.s. politiskā padome – proti, padomes locekļi ir jāieceļ konkursa kārtībā, balstoties uz viņu profesionālajām zināšanām nevis partijas piederību. Tas novērstu situāciju, kad „TeliaSonera” pusei ir iespējams pavīpsnāt par atsevišķu mūsu padomes locekļu kompetenci un dažkārt panākt lēmumus, kuri Latvijas pusei varbūt nav visai izdevīgi.

Otrkārt, acīmredzot nav vajadzības uztraukties, ka daži svarīgākie lēmumi ir rakstveidā saskaņojami ar „TeliaSonera” akcionāru pusi, jo, kā liecina līdzšinējā prakse, šis punkts „Lattelecom” darbību nav apgrūtinājis. Līdz ar to zūd nepieciešamība „TeliaiSonerai” piedāvāt arī LMT akcijas apmaiņā pret šī punkta atcelšanu.

Treškārt, ir jāizdara izmaiņas likumdošanā, lai novērstu nepamatoti birokrātiskās procedūras „Lattelecom” darbībā un smagnējo valsts pasūtījuma procedūru. Uzņēmumam ir jāļauj darboties bez šķēršļiem vispārējās konkurences apstākļos.

Ceturtkārt, valdībai ir jāizpēta iespēja izveidot holdingu, apvienojot valsts daļas abos uzņēmumos – „Lattelecom” un LMT. Šāda tipa uzņēmums tad varētu sniegt gan mobilos, gan stacionāros pakalpojumus, izmantojot kopīgu infrastruktūru. Piebildīšu, ka Igaunijā līdzīga struktūra darbojas, un izbrīnu izraisa tikai tas, kāpēc iepriekšējās valdības šādu iespēju nav izskatījušas un pētījušas.

Piektkārt, valdībai nodoms par privatizācijas atlikšanu ir skaidri jāformulē, lai uzņēmumu darbiniekiem būtu nepieciešamā stabilitātes izjūta.

Atliek vien izteikt cerību, ka beidzot valdība vai vismaz tās vadītājs sāks domāt par Latvijas nākotni, par tās attīstību un drošību. Šis process nenovēršami ir saistīts arī ar stratēģiski svarīgo valsts objektu valsts uzņēmumu likteni.