17.12.2008

200 miljardus eiro vērtais Eiropas Savienības ekonomikas atveseļošanas plāns galvenokārt ir vērsts uz palīdzību uzņēmējiem. Nupat Eiropas Komisijas prezidents Barrozu ir ierosinājis veidot kopīgu konjunktūras veicināšanas programmu ar ASV, EK rosina samazināt pievienotās vērtības nodokli atsevišķām uzņēmumu kategorijām.

Pagājušonedēļ tapa publiskots Latvijas valdības ekonomikas „stabilizācijas” plāns. Ekonomikas stabilizācijas plāns tapa rekordīsā laikā, un tam atbilstoša ir plāna kvalitāte. Ir mehāniski aprēķini, kā pelnošas nozares un uzņēmumus, papildus apliekot ar nodokļiem, ievākt vairāk nauda budžetā. Bet tās ir tikai ilūzijas. Papildus slogs nodokļu bāzi samazinās, bet visticamāk – daudzus uzņēmumus nogremdēs. Nenopietni skan premjera teiktais, ka plānu palīdzējuši izstrādāt SVF pārstāvji. Te nebija ieradušies finansu ģēniji, kas būtu spējīgi visīsākā laikā dot Latvijai vislabākos padomus. Tie bija jāizstrādā jau vismaz pirms pusgada, kad parādījās pirmās krīzes pazīmes. Valdība hroniski neieklausās mūsu, ekonomistu teiktajā, jo savulaik daudzkārt brīdinājām par pārkaršanas draudiem, nenopietno pieeju kreditēšanai. Latvijā ir pietiekami daudz kvalificētu speciālistu, kuri skolojušies arī ārzemēs. Pat Latvijas Bankas brīdinājumi tika palaisti gar ausīm. Cerams, ka sabiedrība atcerēsies savus varoņus un dos pienācīgu novērtējumu gan pedāļa grīdā spiedējam (kurš gan tagad, laikam savu „pīāristu” padoma vadīts un piebremzēts, ir pieklusis), gan trekno gadu solītājam, kurš atteicās veidot bezdeficīta budžetu un stabilizācijas fondu, kā to tālredzīgi veidoja Igaunija.

Ir vispārzināms, ka ekonomisku grūtību vai krīzes apstākļos valdības konjunktūras veicināšanai nodokļus samazina. Tāpēc vēl jo pārsteidzošāks ir lēmums par pievienotās vērtības nodokļa paaugstināšanu līdz 21% līdzšinējo 18% vietā. Tātad samazināsies tirdzniecības apgrozījums, un mazāks būs nodokļu apjoms arī Latvijas budžetā. Daudz reālāks kļūst scenārijs ar uzņēmumu bankrota vilni. Kā melnais humors skan tēze, ka valdība, lai uzlabotu konkurētspēju, ir „nākusi pretī” ar grozījumiem Maksātnespējas likumā, lai uzlabotu uzņēmumu maksātnespējas un likvidēšanas procesus… . Ja uzņēmumi bankrotēs, tad līdzšinējo 18% vietā budžets nesaņems vis 21% PVN, bet 0%. Slēdzot uzņēmumus, pieaugs bezdarbs, radot papildus slogu arī sociālajam budžetam.

Protams, labi, ka valdība masu informācijas līdzekļu kampaņas rezultātā presei plānotā četrkāršā nodokļu pieauguma vietā līdz šim atviegloto 5% PVN nodokli palielināja „tikai” divreiz. Tomēr cietēji paliek gan grāmatu izdevēji, gan bibliotēkas un lasītāji.

Bēdīga situācija veidojas tūrisma sektorā. Daudzi uzņēmēji, nežēlojot laiku un līdzekļus, ir izveidojuši viesnīcas un viesu namus, radot perspektīvu eksporta nozari. No 5% uz 21% palielinātais PVN praktiski nozīmē tās bankrotu - jau noslēgtos līgumus nebūs iespējams izpildīt bez zaudējumiem un jaunus līgumus, visticamāk, nenoslēgs. Jo, piemēram, Igaunijā viesu nami un viesnīcas maksās tikai 9% lielu PVN, savukārt Lietuvā noslēgtajiem līgumiem tiks piemērota 5% likme, bet tā ir nevienlīdzīga konkurence Baltijas reģionā. Tūrisma sabrukums, protams, atbalsosies arī transporta nozarē. Un atkal, pat līdzšinējo 5% vietā budžetā būs 0%. Eksporta krituma rezultātā palielināsies arī tekošā konta deficīts, veidojot papildus spiedienu uz nacionālo valūtu.

Ko valdība varētu darīt un kas tai būtu jādara šai situācijā? Mēs sagaidām pamatotu, detalizētu ekonomikas atveseļošanas plānu - kā veicināt uzņēmējdarbību, nevis iznīcināt. Plānu, kā palīdzēt, nevis ar nemitīgiem apokaliptiskiem paziņojumiem biedēt un nosist jebkuru vēlēšanos darboties. Daži ieteikumi:

- Jāpārrevidē visi normatīvie akti, kuri regulē VID, PVD un citu uzņēmējiem „represīvo” struktūru darbību, lai godīgie uzņēmumi varētu netraucēti strādāt.

- Jāpārskata nodokļu politika, ievērojot tiesiskās paļāvības principu, ieviešot nepieciešamos kapitāla pieauguma nodokļus.

- Jādod pamatots valdības plāns, kā maksimāli izmantot Eiropas fondu naudu (lēmums būtiski samazināt valdības daļu šajos apstākļos ir šokējošs).

- Lai veicinātu vietējo produktu patēriņu un konjunktūru kopumā, jāveic pasākumi pensiju, pabalstu un citu maznodrošinātu personu ienākumu palielināšanai

- Jālikvidē valsts un pašvaldību uzņēmumu politiskās padomes, izveidojot profesionāļu valdes, samazinot vadītāju atalgojumus un administratīvo aparātu. Jo mazāki šo uzņēmumu izdevumi, jo lielāka peļņas daļa var tikt iemaksāta budžetā.

- Nekavējoties jāveic valsts uzņēmumu efektivitātes audits, piemēram, „Latvenergo”. Uzņēmumā ir milzīga administrācija, vairākas apakšvienības strādā ar ceturtdaļslodzi. Tomēr tiek pieļauts, ka pavasarī varētu tikt paaugstināti elektroenerģijas tarifi - kad pasaulē dramatiski ir kritušās energonesēju cenas un uzņēmumam ir jāsamazina iekšējie tēriņi līdz minimumam.

- Saeimai un valdībai ir rūpīgi jāizvērtē Sabiedrisko pakalpojumu regulatora darbība. Pēdējos gados regulators ir vienkārši akceptējis to, ko elektroenerģijas vai gāzes monopoli tam ir piedāvājuši. Šī darbība ir izrādījusies ne vien neefektīva, bet arī valsts ekonomikai atklāti kaitīga.

- Nekavējoties jāsamazina ministriju un sekretariātu skaits. Jālikvidē milzīgie ministriju „propagandas, PR” aparāti.

- Kopā ar ekonomikas speciālistiem jāizveido rīcībspējīgs ekonomikas atveseļošanas plāns.

13.12.2008

DIENA.LV

Ekonomikas atveseļošanas plāni Eiropā ir paredzēti, lai stabilizētu finanšu sistēmu un atdzīvinātu konjunktūru, palīdzētu uzņēmējiem radīt un iedzīvotājiem iegūt darbavietas. Tiek arī mudināts samazināt pievienotās vērtības nodokli, lai palīdzētu uzņēmumiem un atdzīvinātu tirdzniecību.

Ko redzam Latvijā? Tieši pretējo. Nodoklis tiek paaugstināts. Tas nozīmē, ka samazināsies tirdzniecības apgrozījums, cilvēkiem būs iespējams nopirkt mazāk, mazāk naudas ienāks arī budžetā. Tieši šī iemesla dēļ daudzi uzņēmumi bankrotēs un līdzšinējo 18% vietā budžets nesaņems vis 21% PVN, bet 0%. Pie tam, ja uzņēmums bankrotēs, tad ir skaidrs, ka tas būs papildus slogs arī sociālajam budžetam, palielinoties bezdarba pabalstu apjomam. Labi vismaz, ka valsts nobijās no masīvās informācijas līdzekļu aizstāvības un plānotā četrkāršā nodokļu pieauguma vietā atvēzējās tikai divkāršam palielinājumam. Protams, masu informācijas līdzekļi ir vara, ar ko nevar nerēķināties. Preses izdevēji ir apņēmības pilni, sūdzas Eiropas struktūrām, un viņiem ir taisnība: negaidītās nodokļu paaugstināšanas izraisītais bankrotu vilnis, tai skaitā iespējamā reģionālo izdevumu slēgšana, apdraudēs arī preses brīvību mūsu valstī. Ir nožēlojami, ka mums citiem ir jāsūdzas par savu valdību, ka mums ir kauns par savu valdību. Šobrīd es savas sajūtas varu salīdzināt vienīgi ar tām, kādas bija savulaik, kad uz paplātes tika pienests robežlīgums Krievijai ar bezmaksas Abreni piedevām.

Tomēr apbrīnojami, kā valdība var nerēķināties ar tādu nozari kā tūrisms, kas pērn deva gandrīz piektdaļu eksporta ieņēmumu. Kā valdība drīkst neieklausīties šīs nozares pārstāvju skaidrojumos? Tūrisms, tai skaitā lauku tūrisms, ir viena no nozarēm, ar kuru Latvijas cilvēki un uzņēmēji saista lielas cerības. Ir izveidotas jaukas mazas viesnīcas, viesu nami, ko iecienījuši gan ārzemnieki, gan arī vietējie. Radīta ienākumus nesoša, perspektīva eksporta nozare. Tagad, kad PVN tai negaidīti tiek palielināts 4 reizes, ir jāpiekrīt asociācijas vadītāju teiktajam, ka tas nozīmē nozares bankrotu - ne tikai runājot par jau noslēgtajiem līgumiem, bet arī par to, ka jauni līgumi diez vai tiks noslēgti. Īpaši tāpēc, ka tepat kaimiņvalstī Igaunijā, līdz kurai var nokļūt pāris stundās, viesu nami un viesnīcas maksās tikai 9% lielu PVN, savukārt Lietuvā noslēgtajiem līgumiem tiks piemērota 5% likme. Varētu teikt, ka dīvaini (bet pēdējā laikā valdība ir pieradinājusi ne par ko nebrīnīties), ka pieņemot šo lēmumu, tā nav nedz ieklausījusies asociācijas teiktajā, nedz arī veselajā saprātā, kurš noteikti norādītu uz mūsu uzņēmējiem radīto nevienlīdzīgo situāciju konkurences sfērā. No tūrisma sabrukuma, protams, cietīs arī transporta nozare, tas būs trieciens gan lidostai, gan nacionālajai aviosabiedrībai un citiem pārvadātājiem.

Acīmredzamas ir vēl ievērojamas rezerves budžeta ieņēmumu palielināšanai un izdevumu samazināšanai.

Pirmkārt – ir jāizdara tas, uz ko šī valdība nav spējīga sasparoties: jālikvidē valsts un pašvaldību uzņēmumu politiskās padomes. Pilnīgi pietiktu ar profesionāļu valdēm, kurās strādātu speciālisti ar tautsaimnieciski pamatotām algām. Nevaru piekrist premjeram, ka šīs padomes īsti neesot aizskaramas, jo uzņēmējsabiedrības netiekot finansētas no budžeta. Ir savādi dzirdēt šādu argumentu, jo vispārzināms ir tas, ka, jo mazāki valsts un pašvaldību uzņēmumu izdevumi, jo lielāka peļņas daļa var tikt iemaksāta valsts budžetā. Kāpēc tiek ignorēta šī ābeces patiesība? Jāsamazina arī šo uzņēmumu administratīvās izmaksas kopumā, ieskaitot vadītāju algas, kuras ir nesamērīgi lielas.

Otrkārt - vēl vairāk jāpaaugstina akcīzes nodoklis tabakai un alkoholam. Arguments, ka tad pieaugšot kontrabanda, nav nopietns – tiesībsargiem jādara savs darbs.

Treškārt – ir nekavējoties jāsamazina ministriju un sekretariātu skaits. Ietaupījumu valsts budžetā radīs Bērnu un ģimenes lietu ministrijas pārveide, piemēram, par departamentu Labklājības ministrijā. Bērnu un ģimenes lietu ministrija tā arī nav spējusi, piemēram, atrisināt ģimenes bērnunamu jautājumu. Ja viena vieta valsts uzturētā bērnunamā izmaksā 300 latus mēnesī, tad pat mazāka summa par katru bērnu būtu motivācija izglītotai māmiņai palikt mājās un rūpēties par vairākiem bāreņiem. Tas budžetam dotu materiālu, bērniem - morālu labumu. Savukārt integrācijas uzdevumus varētu uzņemties, piemēram, Tieslietu vai Kultūras ministrija. Reģionālās attīstības un pašvaldību lietas varētu tikt risinātas Vides un reģionālās attīstības ministrijas ietvaros, kā tas bija agrāk un tā tālāk. Būtiski ir samazināmi visu ministriju “propagandas aparāti”, kuri pēdējos gados ir uzblīduši līdz neakceptējamam apjomam. Ir jānosaka atalgojuma griesti valsts institūcijās, nevis jāatlaiž apkopējas.

Godmanis varbūt neapzinās, kāda politiskā ietekme viņam pašlaik pieder un kā to īsti vajadzētu pielietot. Tuvākajā valdošo aprindu apkārtnē nav neviena cita, kurš gribētu uzņemties šobrīd nepateicīgo premjera pienākumu, gluži tāpat kā 90.gadu sākumā. Gribētos aicināt Godmani to izmantot, nebaidīties atcelt nekompetentus ministrus, samazināt valdošo partiju ienākumus no dažādām valdēm un padomēm. Tas jūtami papildinātu gan valsts budžetu, gan arī, kaut nedaudz, paaugstinātu iedzīvotāju uzticības kredītu valdībai.

17.11.2008

DIENA.LV

Ir svētki. Jau otrā apaļā valsts jubileja, ko svinam kā atkal brīva valsts. Var diskutēt, vai šai neatkarības laikā esam sasnieguši daudz vai maz, bet viens ir skaidrs – lai organisms, kam likts pusgadsimtu stāvēt uz galvas, ieņemtu atkal normālo stāju, ir vajadzīgs laiks. Jo visi orgāni jau bija pieraduši funkcionēt „ne tā”.

Un tad nu ir tā, ka bieži ar sevi neesam apmierināti. Dažkārt, ikdienas nebūšanu nomākti, aizmirstam domāt par labajām lietām, kuras šai laikā notikušas.

Taču svētki ir īstais brīdis, lai domātu labas domas, jo svētku sajūtu tāpat kā labklājības valsti, neviens mums uz paplātes nepienesīs. Tā vietā, lai pielāgotu savu noskaņojumu, piemēram, kāda valdības vīra rūpju rievās sarauktās pieres raisītajām drūmajām sajūtām, padomāsim, ko katrs varam izdarīt, lai šī ziema būtu pēc iespējas labāka un kŗīze vērstos vien pārejošās grūtībās.

Ja veselība turas, galva, rokas un kājas klausa – ir jāstrādā, cik spēki atļauj! Ja gadu nastas dēļ solis vairs nav tik raits, ir taču bagāta pieredze, ko nodot bērniem un mazbērniem. Šai valstij ir vajadzīgi darītāji, nevis čīkstētāji. Tā ir mūsu valsts, un tagad varbūt daudz vairāk nekā jebkad vēsturē, tieši no mums pašiem atkarīgs, kāda tā ir un kāda būs.

Nevaru nosodīt tos, kuri šajā laikā savu dzimteni atstājuši, lai dotos laimi un labāku dzīvi meklēt svešumā. Gan jau katram bija savs svarīgs un pamatots iemesls. Tomēr nekādi nevaru saprast, ja kāds saka – braukšu atpakaļ tad, kad te būs labāk, kad valsts būs sakārtota. Kam tad mūsu, latviešu, vietā šī valsts būtu jāsakārto?!? Var kritizēt valdību, deputātus, bet valsts jāveido arī katram pašam.

Mans dzīvesdraugs tautas vienotības jostā ierakstīja – Latvieti, esi lepns, jo tev ir sava valsts! Domāju, ka grūti pateikt labāk un precīzāk. Mūsu ir tikai nepilns pusotrs miljons, un mums IR sava valsts. Tādas nav daudz lielākām tautām – kurdiem, uiguriem, baskiem… Mums, latviešiem jābūt lepniem, ka mums ir sava valsts, kas ne pirms 90, ne pirms 18 gadiem netika dāvāta, bet bija sirdīs ilgi lolota un asinīm slacīta.

Un mums IR, ar ko lepoties. Ar saviem spēcīgajiem cilvēkiem, seno, skaisto valodu, ar unikālajām tautasdziesmām, spēju atdzimt un izdzīvot visgrūtākajos apstākļos, galu galā, ar to, ka mums ir Prāta vētra un Aigars Runčis, Māris Štrombergs un Andris Biedriņš, Dita Krenberga un Egils Siliņš.

Un es lepojos, ka šodien Trīssvaigžņu ordeni saņem cilvēks, kurš to patiešām pelnījis. Jauns cilvēks - Edvīns Šnore, kura garabērns, filma „Padomju stāsts” ir kā pārrāvums pēckara mītu un melu virknei. Apsveicu, Edvīn!

Būsim priecīgi un labvēlīgi šajās dienās! Leposimies ar savu valsti un cilvēkiem!

Daudz laimes dzimšanas dienā, mana Latvija!

12.11.2008

DIENA.LV

Sākšu ar dažām aksiomām no banku zinību ābeces:

- bankas veido finanšu sistēmas asinsriti,
- noguldītāju panika var sagraut jebkuru, arī visspēcīgāko banku,
- ekonomikas un finanšu satricinājumu laikā (un ne tikai) atbildīgajām amatpersonām ir jāapsver katrs vārds, katra paziņojuma lietderība.

Šovakar atbildīgās amatpersonas LTV 1. kanālā spriedīs par to, kas notiek ar Latvijas finanšu sistēmu. Tas nozīmē, ka ar trīcošām sirdīm jāgaida – ko gan tās mums atkal paudīs.

Lai saprastu, ka bažas nav bez pamata, atcerēsimies nesenos notikumus.

Vispirms: pēc zināma baumu perioda tika paziņots par valdības plānu pārņemt Parex bankas kontrolpaketi. Šī varētu būt nomierinoša ziņa noguldītājiem un būtībā arī visai finanšu sistēmai, jo apstākļos, kad gan Amerikā, gan Eiropā valdības savas bankas glābj, nevar izslēgt arī šādu mūsu valdības rīcību.

Un tālāk? No TV ekrāna dzirdot FKTK priekšsēdētāja vietnieka Brazovska kunga visai neveiklās atbildes, kā arī ziņu par 60 miljonu aizplūšanu no Parex bankas neilgā laikā, saprotam - tomēr jāsāk uztraukties.

Bet pēc tam - kronis visam – parādās FKTK priekšsēdētājas Krūmanes kundzes paziņojums, ka no Parex bankas īsā laikā aizplūduši 240(!) miljoni. Pēc tā atliek vien secināt, ka finanšu tirgus uzraudzītāju labā roka nezin, ko dara kreisā. Diez vai līdzēja arī tas, ka vēlāk tika precizēts: viens ir domājis vienu laika periodu, bet otrs ir ziņojis par citu.

Šādi paziņojumi ir ideāla augsne noguldītāju panikas veidošanai. Vārdam šajā gadījumā ir milzīga, pat izšķiroša nozīme.

Secinājums no neveiksmīgajiem paziņojumiem radās pats no sevis – noguldītājiem jāsteidzas uz banku izņemt savu naudu, jo kurš gan grib palikt pēdējais? Nupat uzzinājām, ka depozītu apjoms šajās dienās Parex bankā samazinājies par 0.8%  - tas ir liels skaitlis, ievērojot depozītu apjomu – aptuveni 1,7 miljardi - un ievērojot arī to, ka pirmdien tika noteiktas sankcijas par depozītu laušanu 10% apjomā. Tomēr iespējams, ka skaitlis varētu būt arī lielāks, ja - kā ziņoja plašsaziņas līdzekļi - nemitīgi nebūtu „uzkārusies” Parex datorsistēma un „pie teikšanas” būtu tikuši arī pārējie, ne mazāk satrauktie noguldītāji.

Radās arī otrs jautājums. Cik abas nosauktās FKTK amatpersonas ir kompetentas banku uzraudzības jautājumos? Abi gan nāk no finanšu sfēras, bet līdz šim nav bijuši pazīstami kā banku speciālisti. Divdesmit gados, kopš Latvijā veidojusies patstāvīga banku sistēma, mums ir arī pietiekami daudz zinošu un izglītotu baņķieru. Bet, kā jau dažkārt, amatpersonu virzīšana, iespējams, notikusi pēc politiskā principa. Par šo principu mums visiem var nākties dārgi samaksāt.

Vēl dažus vārdus par Parex bankas pārņemšanu. Pieļauju (lai gan maz ticams), ka kopš brīža, kad Parex īpašnieki lūdza valsts atbalstu, līdz brīdim, kad par to tika pieņemts lēmums, bija veikts neatkarīgs, kompetents bankas finanšu situācijas novērtējums un noteikta tās vērtība. Tomēr glābšanas plāns prasīs arī mūsu, nodokļu maksātāju, naudu. Tāpēc ticība plāna pamatotībai varētu būt vienīgi tad, ja mēs redzētu, ka ir pilnībā „atslepenoti” un bankā ieķīlāti visi Kargina un Krasovicka īpašumi – arī tie, kas pieder ārzonu kompānijām, arī tie, kas tuvākajiem radiniekiem. Šāda informācija pavisam noteikti nav slēpjama, un, ja tādas līdz šim nav bijis, ir pamats šaubīties, vai tiešām bankas īpašnieki ir gatavi riskēt ar visu sev piederošo un vai noguldītājiem nebūtu jāuztraucas par savas naudas likteni.

Tāpat no valdības vadītāja gaidījām atspēkojumu dažādām baumām. Piemēram, par to, kāpēc tomēr pirms 10.novembra no Parex bankas aizplūda tik daudz pašvaldību naudas? Vai tas nenotika speciāli? Kāpēc par Parex bankas padomes priekšsēdētāju tiek virzīts Tautas partijas biedrs, Finanšu ministrijas valsts sekretārs Bičevskis, kurš nav banku speciālists, bet pamanījās prēmēt ministrijas darbiniekus, kad konceptuāli bija pieņemts lēmums par prēmiju nepiešķiršanu. Diezin vai cilvēki varēs uzticēties bankai, ja tās padomi vadīs persona, kura ir blēdījusies.

Labs signāls (no vienas puses) ir pieredzējušā Ineša Feifera iecelšana par Parex bankas prezidentu, lai gan arī šeit iezogas bažas – vai milzīgie papildus pienākumi nekaitēs Latvijas Hipotēku un zemes bankas darbībai.

Atliek cerēt, ka amatpersonas būs sapratušas, cik bīstami ir nekompetenti paziņojumi finanšu satricinājumu brīžos, ka āžiem-dārzniekiem šobrīd nav īstais laiks. Latvijas pilsoņi ir tiesīgi sagaidīt kompetentu rīcību no personām, kuras nodokļu maksātāji uztur, kā arī redzēt skaidru valdības rīcības plānu gan budžeta politikas ietvaros, gan arī ekonomikas un finanšu sistēmas stabilizācijā.

20.08.2008

DIENA.LV

Gruzijā ir noticis tas, par ko būtībā savulaik baiļojās arī Baltijas valstis. Tās bija bažas, ka agrākais okupants un tagadējais „lielais kaimiņš” varētu mūsu valstis apdraudēt fiziski, savu pilsoņu „aizstāvības” aizsegā. Šīs bailes bija viens no svarīgākajiem motīviem, kāpēc Latvija, Lietuva un Igaunija stājās Eiropas Savienībā un meklēja ceļu uz NATO.

Šobrīd Krievija pārbauda Rietumvalstu pacietības robežas, un dara to mērķtiecīgi. Pirmais nopietnākais mēģinājums šajā virzienā bija vārdiskie, diplomātiski aizskarošie un kiberuzbrukumi pērn Igaunijai. Toreiz Krievija sastapa striktu un noteiktu Eiropas valstu un arī ASV nosodījumu. Zīmīgi, ka toreiz Krieviju Eiropas Parlamentā asi nosodīja pat pret šo valsti parasti visai iecietīgie sociālisti. Un tagad - 2008. gadā - otrais pacietības pārbaudes mēģinājums, tikai šoreiz daudz dramatiskāks, varētu pat teikt ciniski – reģionam raksturīgāks – ar asinīm un cilvēku upuriem. Gan ne pret Eiropas Savienības, bet mums draudzīgu valsti.

Daudzi vaicā, kāpēc Eiropas un Amerikas demokrātiskās valstis reaģēja tik vēlu. Acīmredzot, kaut klusībā šāda notikumu attīstība tika pieļauta, tomēr, kad karš sākās, iestājās tāds kā apmulsums. Mūsu valdības cīnījās starp vēlmi un nepieciešamību ātri un strikti nosodīt Krievijas rīcību un bailēm iekulties sarežģījumos enerģētikas jomā.

Tieši tāpat kā līdz šim, pirmo drosmīgo soli spēra tās valstis, kurām jau ir liela attiecību pieredze ar Krieviju un kuras par Krievijas patiesajiem mērķiem nelolo ilūzijas: valstis, kuras iepriekš vairākkārt savas sabiedrotās ir brīdinājušas un kuras saprot jaunas politikas attiecībā pret Krieviju veidošanas nepieciešamību.

Jau vairāk kā pirms gada nosūtīju pieprasījumu Eiropas Komisijai un Eiropas Padomei, uzsverot nepieciešamību noslēgt vīzu režīma atvieglojumu nolīgumu ar Gruziju, norādot, ka, pēc vīzu atvieglojumu piešķiršanas Krievijai šo ēsmu tā izmantos, lai mudinātu iedzīvotājus Dienvidosetijā un Abhāzijā pieņemt Krievijas pavalstniecību. Tāpat vairākkārt, uzstājoties Eiropas Parlamenta Ārlietu komitejas sanāksmēs un plenārsēdēs, aicināju Eiropas institūcijas panākt, lai Krievijas tā saucamie „miera uzturētāji” šajā reģionā tiktu aizstāti ar starptautiskajiem miera spēkiem. Nevar teikt, ka šie ierosinājumi netika sadzirdēti – tos novērtēja pozitīvi, tomēr darbība izrādījās pārāk gausa un Gruzijas aizstāvju – pārāk maz.

Eiropas Savienības prezidējošās valstis, starptautiskās drošības institūcijas un mūsu valdības nepietiekoši asi reaģēja arī uz Krievijas provokācijām, kad tā savulaik ielauzās Gruzijas gaisa telpā un fragmentāri arī sauszemes teritorijā. Nu rezultāti šādam lēnīgumam ir skaidri redzami, un tie ir traģiski. Un mums pamatoti jājūtas līdzvainīgiem. Varbūt beidzot „vecās demokrātijas” noticēs, ka, ja jau reiz Krievijā ir īpaša tipa demokrātija, tad ar to attiecības jāveido savādāk nekā ar Rietumu valstīm, ka mūsu stratēģiskais partneris nedrīkst būt agresors, kurš brutāli uzbrūk citiem mūsu sabiedrotajiem.

Skaidrs ir viens, ka agresors nedrīkst palikt nesodīts, jo tas atraisītu rokas līdzīgiem uzbrukumiem. Galu galā citādu Eiropas Savienības politiku gaida arī Krievijas tauta, kuras inteliģences slāņos Putina/Medvedeva politika izraisa frustrāciju un bezcerīgumu.

Šodien Eiropas Parlamentā notiek Ārlietu komitejas ārkārtas sēde par t.s. konfliktu Gruzijā. Pirms tās Ārlietu komitejas priekšsēdētājs Šariušs-Voļskis (Saryusz-Wolski) un Aizsardzības un drošības apakškomitejas priekšsēdētājs Fon Vogaus (Von Wogau) izplatīja paziņojumu, kurā teikts, ka „šis vardarbīgais konflikts nav atrisināms militārā ceļā, tas nozīmē, ka Krievijas militārie spēki ir jāizved no Gruzijas teritorijas un Eiropas Padomei jāapsver miera uzturētāju grupas sūtīšana uz šo reģionu”.

Manā skatījumā, Eiropas Savienībai ir jāapsver, vai ir iespējama un lietderīga ilgi lolotā stratēģiskās partnerības līguma noslēgšana ar Krieviju. Jāapsver arī līguma par vīzu atvieglojumiem Krievijai apturēšana, liedzot agresoram šīs privilēģijas (par ko šajā valstī satrauksies daudzi - nav jau vairs 50.-70. gadi, tagad brīvības un Rietumu gaiss ir jau paostīts). Būtu lietderīgi arī liegt Krievijai piedalīties Lielā astotnieka sanāksmēs, jo, kā pierādījies, šī dalība nesusi vien Krievijas pašapziņas pieaugumu. Jāapsver, vai ir iespējama arī šīs valsts dalība Pasaules Tirdzniecības organizācijā, ja jau visi starptautiskie noteikumi tik un tā tiek ignorēti. Tāda varētu būt iespējamā atbilde uz Krievijas agresiju pret valsti, kura izrādījusi nepārprotamu vēlmi būt mūsu sabiedrotā. Vērojot pēdējo dienu notikumus – Krievijas vilcināšanos izvest karaspēku no Gruzijas, draudīgo retoriku, tai skaitā par attiecību pārtraukšanu ar NATO, pierastos melus, sagrozot patieso situāciju – rodas pārliecība, ka šādi atbildes soļi būtu pats mazākais, ko starptautiskā demokrātiskā sabiedrība varētu darīt.

Daudzi baidās, ka šādā gadījumā varētu rasties nopietni sarežģījumi enerģētikas jomā. Jā, šādu notikumu attīstību nevar pilnībā izslēgt, tomēr atcerēsimies, ka praktiski visa Krievijas ekonomika balstās un milzīga daļa budžeta ieņēmumu nāk tieši no mūsu maksājumiem par enerģijas avotiem. Domāju, ka pašlaik Krievijai iztikt bez šiem ieņēmumiem būtu tikpat grūti, cik mums ar samazinātu enerģijas piegādi. Un pārslēgšanās uz citiem ārējiem tirgiem tai tuvā nākotnē nav iespējama. Varbūt tomēr Eiropai ir vērts nedaudz savilkt jostas šodien, un nopietnāk pastrādāt pie enerģētiskās neatkarības nodrošināšanas, lai nenāktos zaudēt daudz vairāk un varbūt pat visu nākotnē.

17.06.2008

Mūsu valsts neseno vēsturi iezīmē gan plaukstošas, neatkarīgas republikas laiks, gan lielvaru konflikta izraisīta 50. gadu okupācija un tās sekas. Lai panāktu Eiropā vienotu izpratni par vēstures notikumiem un ciešanas neatkārtotos, ir svarīgi atklāt patiesību par mūsu un citu Austrumeiropas tautu vēsturi.

2006. gadā pie Eiropas Parlamenta Nāciju Eiropas politiskās grupas deputātiem Ineses Vaideres un Ģirta Kristovska vērsās Edvīns Šnore, meklējot atbalstu filmai – atbildei uz krievu propagandas veidoto „Baltijas nacismu”. Eiropas Nāciju grupa atbalstīja priekšlikumu, piešķirot finansiālus līdzekļus filmas veidošanai. Deputāti aktīvi piedalījās filmas koncepcijas izstrādē, sniedzot savu vērtējumu un ieguldot darbu materiālu sagatavošanā. Rezultātā ir tapusi augstas raudzes dokumentālā filma, kas atklāj nesaudzīgas izteiksmes faktus par Eiropas nesenās totalitārās vēstures un patiesības problemātiku, atainojot komunistiskā un nacistiskā režīma apbrīnojamo līdzību.

Lasīt vairāk

10.06.2008

DIENA.LV

Kad Rīgā, Doma laukumā, mūsu zemnieki bija atveduši vairākas tonnas piena, lai labāk to izdalītu par velti nekā pārdotu par tik zemām cenām, kas nespēj nosegt ražošanas izmaksas, bija sāpīgi. Par to, ka zemnieki nonākuši tik smagā situācijā, ka pat simt govju īpašnieki uzskata - piensaimniecība ir nerentabla. Arī par tiem bērniem un gados vecākiem cilvēkiem, kas no piena produktiem spiesti atteikties, jo cenas tā pieaugušas, ka nākas ekonomēt pat uz šo produktu rēķina.

Tas, ka pēc iestāšanās ES, saimniekojot apmēram vienādos apstākļos, Latvijā ir gan visaugstākā inflācija, salīdzinot ar parējām “jaunajām dalībvalstīm”, tomēr liek domāt - neviena no valdībām, kas strādājusi pēc 2004. gada 1. maija, nav centusies ne apzināt objektīvos ekonomiskos apstākļus, kas bija paredzami un nenovēršami ietekmēja šos rādītājus, bet arī ignorējusi tās tendences, kas liecināja – grūtības ekonomikā ir tuvu.

Vienlaikus jāatzīst, ka pārtikas cenu pieaugums tomēr nav tikai Latvijas problēma. To izraisījuši gan strukturāli, gan īslaicīgi faktori. Strukturālie faktori pārtikas cenu pieaugumam ietver augošo pieprasījumu pēc ikdienā lietojamajiem pārtikas produktiem un pārtikas produktiem ar augstāku pievienoto vērtību - jo īpaši lielās valstīs ar strauji augošu ekonomiku, kā arī pasaules iedzīvotāju skaita pieaugumu. Arī pieaugošajām enerģijas izmaksām ir ievērojama ietekme, jo īpaši saistībā ar izejvielu, piemēram, slāpekļa mēslošanas līdzekļu izmaksām, kuras kopš 1999. gada ir pieaugušas par 350 %, kā arī lielākām transporta izmaksām. Kā liecina Eiropas Komisijas dati, tad kultūraugu ražība vienlaikus ir samazinājusies. Kā īslaicīgie faktori, kas veicinājuši cenu pieaugumu, jāmin neraža vairākos pasaules reģionos, nelieli pārtikas krājumi, ASV dolāra vērtības samazināšanās un eksporta ierobežojumi vairākās pasaules tirgus piegādātājvalstīs.

Patēriņa preču cenu pieaugums ir veicinājis pārtikas produktu cenu inflāciju un vispārējo inflāciju arī Eiropas Savienībā kopumā, kaut gan to ierobežojusi eiro vērtības palielināšanās, izejvielu daļas samazināšanās pārtikas ražošanas izmaksās salīdzinājumā ar enerģiju un darbaspēku, kā arī procentuāli nelielās pārtikas izmaksas vidējos mājsaimniecības izdevumos. Tomēr ietekme dažās dalībvalstīs, kā, piemēram, Latvijā, ir jūtama daudz vairāk nekā citās, un tā ir daudz smagāk skārusi mazturīgās ģimenes. Laukaugu ražotāji no šīs situācijas pērn ir ieguvuši, bet lopkopjus ir skāris arī lopbarības cenu pieaugums.

Eiropā uz ielām iziet Francijas, Spānijas, Īrijas zvejnieki, piensaimnieki, autopārvadātāji, kuri nevar kopā savilkt galus. Beļģu zvejnieki savu izmisumu izrādīja, nupat ar petardēm apmētājot arī Eiropas institūcijas. Viņus un Latvijas zemniekus vieno viena un tā pati problēma: augsto degvielas cenu dēļ darbs vairs neatmaksājas. Nu jau redzams, ka katra valsts tikai ar saviem spēkiem vien šo problēmu kamolu neatšķetinās. Eiropas Komisija iecerējusi gan īstermiņa pasākumus – kopējās lauksaimniecības politikas efektivitātes pārbaudi un mazumtirdzniecības nozares uzraudzību saskaņā ar konkurences principiem, gan arī ilgtermiņa pasākumus – iniciatīvas nodrošinātībai ar pārtiku, nākamās paaudzes biodegvielas attīstības veicināšanu Eiropā un starptautiskā mērogā, kā arī lauksaimniecības pētniecības stiprināšanu, šo zināšanu izplatīšanu. EK apsver iespējas atcelt prasību noteiktu zemes apjomu atstāt atmatā, tā pamazām gatavojas atteikties no piena kvotām. Aizrautīgā pievēršanās biodegvielas ražošanai nu jau rada citu problēmu - samazinās pārtikas augu teritorijas. Tāpēc EK apspriež iespēju atcelt maksājumus par “biodegvielas” hektāriem. Eiropas Komisija šonedēļ pieņēma paziņojumu, kurā izklāstīti iespējamie politiskie risinājumi, lai mazinātu ietekmi, ko rada pārtikas cenu pieaugums pasaules tirgū. Šo dokumentu apspriedīs 19.-20. jūnija Eiropadomes sanāksmē. Tomēr šķiet, ka Komisija ir nedaudz apjukusi jauno uzdevumu priekšā, jo pasākumu klāsts ir manāmi nepietiekams. Tā turpināšot aktīvi uzraudzīt pastāvošo situāciju un pielāgot politiku, ņemot vērā jaunos apstākļus.

Neraugoties uz to, Latvijas valdība nedrīkst mierīgi sēdēt un gaidīt, kamēr kaut ko izlems Eiropas Komisija, kamēr nostabilizēsies ASV ekonomika, kamēr kritīsies naftas cenas. Ko lai dara, ja nu jātiek galā ne tikai ar pašu kļūdām saimniekošanā, bet arī jānobalansē “lielajā pārtikas krīzē”. Valdības pienākums ir panākt to, ka Latvijā cilvēki drīkst atļauties ēst pilnvērtīgu, daudzveidīgu pārtiku, ka lauksaimnieki saņem savu “iesaldēto” naudu no pārtikas ražotājuzņēmumiem, ka mazumtirdzniecībā nevalda monopols. Ka piekrastes zvejsaimniecībā un piensaimniecībā neatkārtojas tas pats, kas cukura rūpniecībā. Beidzot ir jāiemācās panākt to, kas ir izdevīgi mūsu, Latvijas cilvēkiem.

10.03.2008

Šī gada 2. martā Krievija sagaidīja jaunu prezidentu, kura ievēlēšanas process bija tālu no demokrātijas standartiem. Tāpat kā Valsts Domes velēšanas, kurās Putina partija “Jedinaja Rossija” ieguva absolūtu vietu vairākumu. Starptautiskie novērotāji tās ir atzinuši par visnedemokrātiskākajām pēcpadomju Krievijas vēsturē.

Daudzi uzskata, ka Krievijas politikā nekas būtiski nemainīsies, un šim viedoklim ir vērā ņemams pamats. Tomēr iespējams, ka zināmas, varbūt virspusējas izmaiņas būs. Krievijas “seja” var kļūt inteliģentāka. Diez vai Medvedjevs, kuram ir laba izglītība un inteliģenti vecāki, piedāvās kādam “ēzeļa ausis” vai arī draudēs “noslīcināt tualetē”. Turklāt vērā ņemams ir fakts, ka Medvedjevs nepārstāv ne bijušos partijas funkcionārus, ne VDK sistēmu, nedz arī spēka struktūras (silovikus). Tas tomēr ir kaut kas jauns Krievijas politikā.

Prezidenta amats Krievijā dod praktiski neierobežotu varu. Un tas ir liels kārdinājums, kā arī iespēja – atbrīvoties no sava priekšteča pārliekās ietekmes. Vēl kas - var gadīties, ka Medvedjevs ir spējīgs izstrādāt Krievijas pozitīvu attīstības vīziju, kas ļautu izmantot šīs resursu ziņā visbagātākās valsts iespējas tās attīstībai. Šīs spējas katastrofāli pietrūka viņa priekštecim, ne paša augstākā līmeņa VDK virsniekam, kurš tā arī netika tālāk par imperiālistisko tīkojumu proponēšanu. Tomēr optimismam, ka Krievijas politika nopietni varētu manīties pozitīvā virzienā, pamatu neredzu.

Protams, šobrīd ir grūti zīlēt, kāds būs attīstības scenārijs, tomēr, ievērojot to, ka Medvedjevs ir nācis no Gazprom augstākās vadības aprindām, šķiet, ka ārpolitikas veidošana, lietojot enerģētikas kārti, var palikt aktuāla.

Latvijai šādos apstākļos ir svarīgi domāt par savām nacionālajām interesēm, formulējot savu ārpolitiku arī enerģētikas jomā. Manuprāt, Latvijas nacionālās intereses ir iekļauties Eiropas kopējā politikā, palīdzot arī to veidot. Latvija ir atkarīga no Krievijas enerģijas piegādēm, bet vienu atsevišķu nelielu valsti ar draudiem vai iespēju atslēgt kādu piegādes avotu viegli var padarīt politiski paklausīgu. Turpretī pārtraukt vai ierobežot enerģijas piegādi gandrīz 500 miljonu iedzīvotāju lielajam ES tirgum, kurš turklāt labi maksā, ir praktiski neiespējami vai robežojas ar ekonomisku pašnāvību.

Bieži tiek runāts, cik Eiropa ir atkarīga no Krievijas enerģijas piegādēm, bet parasti tiek aizmirsts, ka Krievija tikpat lielā mērā ir atkarīga no ES maksājumiem, naudas, kuru tā par šim piegādēm saņem. Krievijai nav iespējams pēkšņi eksportēt naftu vai gāzi citā virzienā. Lai šīs plūsmas pagrieztu, piemēram, uz Ķīnu, būtu nepieciešams izbūvēt dārgus cauruļvadus cauri augstajiem Tjanšana kalniem vai pāri Mongolijas klajumiem, bet neviens no šiem variantiem nešķiet reāls. Šo iemeslu dēļ ES kopumā vēl daudzus gadus var justies pilnīgi droša par Krievijas enerģijas piegādēm. Bet šī drošība var neattiekties uz katru atsevišķu valsti, ja visu dalībvalstu rīcība nebūs saskaņota. Tas pierāda, cik ļoti svarīgi visām Eiropas valstīm, sevišķi jau mazo valstu interesēs, turēties kopā. Tādas ir arī Latvijas nacionālās intereses. Tāpēc nav saprotama, piemēram, Latvijas darbība, pretēji Eiropas enerģētikas politikas virzienam - diversificēt enerģijas avotus un piegādātājus, plānot celt gāzes spēkstaciju, šo atkarību no vienas valsts vēl palielinot. Šī iemesla dēļ netop arī skaidrs, kāpēc tiek vilcināta enerģētikas politikas izstrāde. Cita starpā, tai nevajadzētu paredzēt dramatisku elektroenerģijas patēriņa pieaugumu, par ko pēdējā laikā nesaprotamā kārtā brīdina valsts uzņēmums Latvenergo, bet orientēties uz energoefektivitātes un ekonomijas pieaugumu, kā arī atjaunojamo enerģijas avotu atbalstu.

Vēl par dažiem aspektiem. No putekļainiem skapjiem tiek izvilkti līgumi, kuri tika sagatavoti, kad Latvija vēl nebija ES sastāvā un kurus ar Krieviju neizdevās noslēgt 10 gadu laikā. Vispirms jau parlamentā izskatīšanā nodotais un 1.lasījumā pieņemtais likumprojekts Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par sadarbību sociālās drošības jomā, kurš Latvija ir acīmredzami neizdevīgs. Darbs pie likumprojekta aizsākās 1993.gadā, apstākļos, kad Latvija izjuta milzīgu spiedienu no Krievijas puses. Šobrīd Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts, un mūsu pilsoņu sociālās tiesības aizsargā Eiropas likumi. Tad kāpēc būtu jāparaksta Latvijai neizdevīgs sadarbības līgums ar Krieviju? Šis likumprojekts atgādina attīstības sadarbību, kur Latvija pozicionējas kā donorvalsts. (Pēc definīcijas attīstības sadarbība ir dažāda veida atbalsta sniegšana trūcīgām un mazāk attīstītām valstīm, lai veicinātu šo valstu ilgtermiņa sociālo un ekonomisko izaugsmi, vienlaikus nodrošinot mieru un drošību pasaulē).

Saskaņā ar likumprojektu Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par sadarbību sociālās drošības jomā Latvijai, pirmkārt, ir jāizmaksā pensijas visiem tiem nepilsoņiem, kuri pensionējušies Latvijā pēc 1996.gada un kuri vēl turpmāk varētu pensionēties, ņemot vērā Krievijā nostrādāto darba laiku. Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem Latvijā 2007.gadā krievu tautības nepilsoņu skaits ir bijis 259 651 jeb 11,4% no visiem iedzīvotājiem. Finansējums, kas nepieciešams pensiju izmaksai nepilsoņiem, kuri pensionējušies Latvijā pēc 1996.gada un kuri vēl turpmāk varētu pensionēties, ņemot vērā Krievijā nostrādāto darba stāžu, tikai 2009.gadā vien būtu vairāk nekā 9, 6 miljoni latu.

Otrkārt, Latvijas pusei būs jāizmaksā pensija no Latvijas uz Krieviju izbraukušajiem Krievijas pilsoņiem par Latvijā nostrādāto darba stāžu. Šādu pensiju varētu pieprasīt vidēji gadā 254 personas jeb 10% (izbraukušo iedzīvotāju īpatsvars vecumā 55–64 gadi no visiem izbraukušajiem 15–64 gadu vecumā 2006.gadā) no emigrējušo skaita. Līdz ar to papildus nepieciešamais finansējums pensiju izmaksai uz Krieviju izbraukušajiem iedzīvotājiem par Latvijā nostrādāto darba stāžu 2009.gadā būtu vēl 164 958 latu.

Treškārt, Latvijai būs jāmaksā arī par apdrošināšanas (darba) stāžu, kas uzkrāts Latvijā līdz 1991.gada 1.janvārim, ja uz pensijas pieprasīšanas brīdi personas pastāvīgā dzīvesvieta būs Latvija.

Latvijas - Krievijas sociālās sadarbības līguma spēkā stāšanās radīs milzīgu slodzi Latvijas budžetam, kā liecina aprēķini – izdevumos vidēji ap 11 miljonus gadā. Turklāt apstākļos, kad inflācija liek savilkt jostu ciešāk visiem Latvijas pilsoņiem un liela pensiju daļa ir zem iztikas minimuma, uzņemties rūpes par Krievijas Federācijas - lielas un resursiem bagātas valsts – iebraucējiem būtu neadekvāti. Jo katram taču skaidrs, ka Krievijas iebraucēju Latvijā ir daudzreiz vairāk nekā Latvijas – Krievijā. Interesanti, ka Labklājības ministrija nav noskaidrojusi un devusi Saeimai informāciju, cik līgums izmaksātu Krievijai. Acīmredzot, tad atklātos, ka līgums ir absolūti neproporcionāls un Latvijai neizdevīgs.

Tikpat neizdevīgs Latvijai ir iecerētais līgums par vienkāršoto kārtību, kādā pierobežas teritoriju iedzīvotāji šķērso Latvijas un Krievijas robežu, par kuru rakstīju Dienā, 25.janvāra numurā, un kas var radīt īstu „caurumu” ES ārējā robežā. Pat Ziemeļu gāzesvada izbūves jautājumā Latvijas pozīcija ir tuvāk Krievijai nekā mūsu kaimiņiem.

Rezumējot iepriekš teikto, atcerēsimies, ka Eiropas Savienībā ir 3,5 reizes vairāk iedzīvotāju nekā Krievijā, Eiropas Savienības iekšzemes kopprodukts ir 15 reižu lielāks par Krievijas IKP. Pat militārajiem izdevumiem ES kopā tērē 15 reižu vairāk līdzekļu nekā Krievija, tomēr attiecībās ar šo valsti bieži rodas iespaids, ka Krievija ir milzīgi varena valsts, bet ES ir tikai tāds pazemīgi un pieglaimīgi runājošs jaunākais partneris. Attiecību vēsture ar Krieviju rāda, ka krievi respektē stingru, atklātu un argumentētu valodu, neraugoties uz to, kāda būtu tās tūlītējā virspusējā reakcija.

Ir pilnīgi skaidrs, ka attieksme pret Krieviju ir jāmaina. Eiropas Savienībai, gluži tāpat kā Latvijai, ir nepieciešams vairāk pašapziņas un, lai mūs sāktu cienīt, ir jāatceras, ka tikai kopā mēs esam vērā ņemams spēks. Katru atsevišķi var ātri “nokaut”, izmantojot veco un pārbaudīto „skaldi un valdi” principu.

14.01.2008

Pagājušajā nedēļā izskatījās, ka kādam no valstsvīriem beidzot ir pieticis saprāta un, varbūt pat drosmes, iestāties par savas valsts attīstības un nākotnes interesēm stratēģiski svarīgu uzņēmumu privatizācijas jautājumā, nevis - kā to vērojām ik uz soļa iepriekšējās valdības darbības laikā - rūpēties tikai un vienīgi par kādu noteiktu grupu biznesa interesēm.

Kā jau var noprast, šī valstsvīra vārds ir Ivars Godmanis. Atceroties 90. gadu sākumu, acīmredzot brīdī, kad valstij klājas grūti, viņš ir viens no nedaudzajiem, kurš ir gatavs uzņemties atbildību.

Bet nu tagad pie lietas. Šodien un rīt, pēc visa spriežot, valdība lems par „Lattelecom” tālākās attīstības virzienu. Pēdējais pusgads šīs privatizācijas līkločos ir parādījis, ka tā saucamā „darbinieku veiktā privatizācija”, kuras rezultātā uzņēmuma pārvaldība nonāktu lielās ASV finanšu korporācijas „The Blackstone Group” rokās, neatbilst nedz Latvijas likumiem, nedz arī strādā „Lattelecom” nākotnes attīstības interesēs. Katram taču ir skaidrs, ka pēc pieciem gadiem, kad vairs nedarbotos tālākpārdošanas aizliegums, „The Blackstone Group” censtos uzņēmumu pārdot, gūstot ievērojamu peļņu. Savukārt pircējs visticamāk būtu kāds, kuram interesē politiska kontrole pār mūsu valsts sakaru sistēmu un tāds nežēlotu nekādu naudu, lai to iegūtu. Skaidrs, ka šāda interese nebūtu naudīgajiem Tuvo Austrumu naftas magnātiem. Diezin vai tāda interese būtu mūsu sabiedrotajiem no ASV, jo mums, sadarbojoties NATO ietvaros, savstarpējās informācijas apmaiņa ir pietiekama. Ar lielu ticamību atliek apgalvot, ka pircējs, iespējams, slēpdamies aiz kādas ārzonas firmas nosaukuma, nāktu no mūsu kaimiņvalsts Krievijas, kura allaž ir bijusi ieinteresēta ietekmes saglabāšanā un vairošanā kādreiz PSRS okupētajās teritorijās.

Acīmredzot vissaprātīgākais lēmums šajā situācijā būtu valstij piederošās „Lattelecom” un LMT daļas neaiztikt, jo nodošana privatizācijai pirms 10 gadiem nenozīmē, ka mēs šo aktu nedrīkstētu veikt vēl pēc, piemēram, 20 gadiem. Turklāt abi uzņēmumi ir darbojušies visumā sekmīgi. Aizstāt regulārus, stabilus, ievērojamus ienākumus valsts budžetā vairāku gadu garumā ar vienreizēju, kaut ievērojamu, ieguvumu, šajā situācijā būt neprāts. Kopumā budžetā naudas ir pietiekami, un inflācija turpina pieaugt. Ja šogad ieņēmumi budžetā tomēr samazinātos, tad tos nekādā gadījumā nedrīkstētu papildināt, izpārdodot „ģimenes dārglietas”, bet gan pārskatot vairāku valsts izdevumu un programmu apjomus un lietderību. Jāpiezīmē, ka līdzvērtīgu projektu, kuri valstij nestu tādu pašu atdevi kā „Lattelecom” un kur varētu privatizācijā iegūtos līdzekļus ieguldīt, valdībai šobrīd nav.

Šajā sakarā ir dzirdēti spriedelējumi, ka valstij nevajadzētu darboties uzņēmējdarbības jomā. Nesen šāda veida izteikumus „Dienā” pauda bijušais ekonomikas ministrs Ojārs Kehris un bijušais Privatizācijas aģentūras vadītājs Jānis Naglis. Zīmīgi, ka tieši Ojārs Kehris kopā ar toreizējo Satiksmes ministru Andri Gūtmani ir nepārprotami atbildīgi par „Lattelecom” jumta līguma noslēgšanu un par visām no tā izrietošajām grūtībām un sarežģījumiem pagātnē un patreiz. Diez vai šie kungi būtu īstie, kam prasīt padomu šībrīža situācijā. Taisnība – valstij uzņēmējdarbībā pārmērīgi jaukties noteikti nevajag, un nav jau arī diskusiju par valsts darbību mazumtirdzniecībā vai kādā citā līdzīgā sfērā, kur sekmīgi darbojas privātais kapitāls. Šajā gadījumā ir runa par to, vai valsts drīkst būt īpašniece stratēģiski svarīgam uzņēmumam. Kā rāda kaut vai „TeliaSonera” piemērs, kur Somijas un Zviedrijas valdībām pieder 51%, vai kā to liecina enerģijas firma „Wattenfall”, kura ir pilnīgs Zviedrijas valsts īpašums – šie stratēģiski svarīgu uzņēmumi spēj lieliski darboties vispārējā konkurences sistēmā.

Vienlaikus ir skaidrs, ka „Lattelecom” ir nepieciešamas dažas būtiskas izmaiņas, lai darbošanās šādā konkurences režīmā varētu sekmīgi notikt.

Pirmkārt, ir nekavējoties jālikvidē t.s. politiskā padome – proti, padomes locekļi ir jāieceļ konkursa kārtībā, balstoties uz viņu profesionālajām zināšanām nevis partijas piederību. Tas novērstu situāciju, kad „TeliaSonera” pusei ir iespējams pavīpsnāt par atsevišķu mūsu padomes locekļu kompetenci un dažkārt panākt lēmumus, kuri Latvijas pusei varbūt nav visai izdevīgi.

Otrkārt, acīmredzot nav vajadzības uztraukties, ka daži svarīgākie lēmumi ir rakstveidā saskaņojami ar „TeliaSonera” akcionāru pusi, jo, kā liecina līdzšinējā prakse, šis punkts „Lattelecom” darbību nav apgrūtinājis. Līdz ar to zūd nepieciešamība „TeliaiSonerai” piedāvāt arī LMT akcijas apmaiņā pret šī punkta atcelšanu.

Treškārt, ir jāizdara izmaiņas likumdošanā, lai novērstu nepamatoti birokrātiskās procedūras „Lattelecom” darbībā un smagnējo valsts pasūtījuma procedūru. Uzņēmumam ir jāļauj darboties bez šķēršļiem vispārējās konkurences apstākļos.

Ceturtkārt, valdībai ir jāizpēta iespēja izveidot holdingu, apvienojot valsts daļas abos uzņēmumos – „Lattelecom” un LMT. Šāda tipa uzņēmums tad varētu sniegt gan mobilos, gan stacionāros pakalpojumus, izmantojot kopīgu infrastruktūru. Piebildīšu, ka Igaunijā līdzīga struktūra darbojas, un izbrīnu izraisa tikai tas, kāpēc iepriekšējās valdības šādu iespēju nav izskatījušas un pētījušas.

Piektkārt, valdībai nodoms par privatizācijas atlikšanu ir skaidri jāformulē, lai uzņēmumu darbiniekiem būtu nepieciešamā stabilitātes izjūta.

Atliek vien izteikt cerību, ka beidzot valdība vai vismaz tās vadītājs sāks domāt par Latvijas nākotni, par tās attīstību un drošību. Šis process nenovēršami ir saistīts arī ar stratēģiski svarīgo valsts objektu valsts uzņēmumu likteni.