fbpx

18.09.2007

Pēdējo gadu attīstības procesi Latvijas tautsaimniecībā uzskatāmi parāda, ka uz lēta darbaspēka ietilpīgas ekonomikas pamatiem valsts nākotni uzbūvēt nevar.

Tāpēc aktuāli skan runas par nepieciešamību attīstīt inovatīvu ekonomiku. Arī viena no valdības noteiktajām prioritātēm – informātika un telekomunikācijas – ir pilnīgā saskaņā ar definēto mērķi.

Tiktāl runas. Tomēr darbos valdība, lemjot par savu daļu Lattelecom privatizāciju, rīkojas tieši pretēji deklarētajam.

Jau iepriekš esmu paudusi neizpratni, kāpēc un kam ir vajadzīga fiksēto sakaru operatora Lattelecom privatizācija? Lattelecom, uzņēmums, kurā Latvijas valdībai pieder 51% akciju, ir pieskaitāms pie uzņēmumiem ar lielu attīstības potenciālu. Speciālisti uzsver, ka, pateicoties platjoslas datu pārraides iespējām, fiksēto sakaru operatoru vērtība nākotnē varētu tikai un vienīgi pieaugt. Nozares eksperti arī uzsver, ka telekomunikāciju attīstības procesā arī nelielām kompānijām varētu būt ievērojama un peļņu nesoša vieta tirgū. Īpaši, ja izvērtē ne tikai vietējā tirgus iespējas, bet arī - kā Lattelecom gadījumā – iespējas, ko sniedz tirgus, uzņēmumam atrodoties starp nozīmīgajiem Krievijas un Rietumeiropas valstu, t.sk. arī Skandināvijas tirgiem. Latvijas valdība veiksmīgas pārvaldības gadījumā kā uzņēmuma īpašnieks gūtu iespēju arī attīstīt nacionālu inovatīvas ekonomikas programmu, jo Lattelecom līdzīgi uzņēmumi, protams, ir saistīti ar tādām nozarēm kā elektronika, elektrotehnika, informācijas tehnoloģijas. Šajās nozarēs strādājošie pētnieki, inženieri varētu savas zināšanas pielietot, rodot inovatīvus risinājumus, kurus varētu tūlīt ieviest praksē.

Šī uzņēmuma attīstība Latvijā vienlaikus varētu nodrošināt unikālu Latvijas augstākās izglītības sistēmas attīstības iespēju tieši tehnisko zinātņu jomā, pēc kurām pasaulē pieprasījums aizvien palielinās. Latvijā šāda pieprasījuma apmierinājumam pašlaik trūkst tehniskās bāzes.

Var jautāt, kāpēc Lattelecom šādā veidā nav darbojies līdz šim? Jautājums ir tiešām labs, taču tam trūkst tikpat labas atbildes, lai izskaidrotu, kāpēc uzņēmums ar 51% valsts kapitāla nav darbojies valsts interesēs. Bet arī šai brīdī situācijai var atrast risinājumu. Domāju, ka risinājums varētu būt īpaša likuma par Lattelecom pieņemšana. Galu galā ir runa par stratēģiski svarīgas nozares uzņēmumu. Stratēģiskais svarīgums izpaužas ne tikai nozares specifikā, bet arī ar šo nozari saistītajās jomās un izglītībā.

Pieņemot īpašu likumu, varētu tikt nodrošināta efektīva Lattelecom darbība, vienkāršojot smagnējo valsts pasūtījuma procedūru, izveidojot profesionālu uzņēmuma valdi un padomi, kā arī ieceļot tādu uzņēmuma vadītāju, kurš ir gan profesionālis, gan spējīgs pārstāvēt Latvijas valsts intereses.

Vēl viens aspekts – pašlaik Latvijā inflācija ir sasniegusi 10,1%. Šādā situācijā iepludināt ekonomikā papildus līdzekļus, pārdodot valsts uzņēmumu, nav prāta darbs. Daudz prātīgāk būtu uzņēmumu attīstīt, nodrošinot stabilas dividendes valsts budžetā ik gadu.

Cik atceros no „jumta līguma”, tad šāds scenārijs būtu visnotaļ iespējams. Pašreizējā iecerētā uzņēmuma privatizācijas metode ir mulsinoša. Nesen kļuva zināms, ka Lattelecom privatizācijai kā stratēģiskais partneris tiks piesaistīts investīciju fonds „The Blackstone Group”. Kopā ar Lattelecom vadītāju Nilu Melngaili tas dibināšot uzņēmumu Lattelecom daļu atpirkšanai. Tātad bez izsoles par uzņēmuma īpašniekiem pēc privatizācijas kļūs „The Blackstone Group” un Lattelecom vadītājs Nils Melngailis. Kā un pēc kādiem principiem par uzņēmuma līdzīpašniekiem kļūs pārējie Lattelecom darbinieki, nav īsti skaidrs.

Manā skatījumā šobrīd, pirms galīgā lēmuma pieņemšanas, valdībai vajadzētu vēlreiz rūpīgi izvērtēt, vai nav iespējams šo Latvijai tik stratēģiski svarīgo uzņēmumu tomēr saglabāt Latvijas valdījumā. Protams, uzņēmumu privatizējot arī kādiem nezināmiem ārvalstu investoriem – vai tie būtu zviedri vai briti, vai krievi – fiziski uzņēmums no Latvijas var arī nepazust, tomēr „baltās apkaklītes” Lattelecom būs ārzemju investoru noteiktās personālijas, Latvijas iedzīvotājiem tiks atvēlētas vien izpildītāju lomas. Arī augstākā izglītība diezin vai tiks attīstīta Latvijā. To varēs iegūt Zviedrijā, Apvienotajā Karalistē vai Krievijā, savukārt Latvijā, visticamāk, tiks attīstīta tikai vidējā līmeņa speciālā izglītība, kas nav domāta stratēģisku lēmumu pieņemšanai, bet to izpildīšanai.

Valdībai nepietiek vien deklarēt, ka inovatīvā ekonomika ir prioritāte. Pagaidām, analizējot valdības rīcību, nav saprotams, kurās nozarēs un ar kādiem līdzekļiem šāda inovatīva ekonomika varētu rasties.