fbpx

17.07.2007

Nesen pēc žurnālistes uzdota jautājuma nācās aizdomāties par kādu interesantu tēmu - kādas būtu, manuprāt, trīs labās un trīs ne tik labās lietas kopš Latvijas iestāšanās ES.

Pirmā labā lieta, kas uzreiz iešāvās prātā, bija tā, ka, acīmredzot pateicoties arī jauno valstu deputātu, tai skaitā mūsu – latviešu – aktivitātei, Eiropas Savienība ar trešajām valstīm ir sākusi runāt vienotākā balsī. Tas pirmo reizi sāka iezīmēties ES un Krievijas galotņu tikšanās laikā pērnā gada novembrī Helsinkos un šogad - Sočos. Taču vēl skaļāk un drošāk vienotā balss izskanēja Igaunijas notikumu sakarā. Mēs, Baltijas valstu deputāti, bijām lielā mērā šī atbalsta iniciatori, tomēr ar cieņu ir jāsaka, ka pārējās valstis ar savu deputātu absolūtu vairākumu ātri un izšķirīgi nostājās ES dalībvalsts – Igaunijas pusē. Bija negaidīti, tomēr ļoti patīkami dzirdēt, ka arī Sociāldemokrātu un Zaļo un Eiropas Brīvās apvienības grupu pārstāvji absolūti viennozīmīgi un krasi nosodīja Krievijas rīcību rupji iejaucoties Igaunijas iekšējās lietās un pārkāpjot Vīnes konvenciju. Kā teica Martins Šulcs, Sociāldemokrātu grupas Eiropas Parlamentā priekšsēdētājs - „Pietiek – nozīmē pietiek!” (Genug ist genug!), Šo situāciju vērtēju kā nozīmīgu pagriezienu un jaunu pakāpi ES pastāvēšanas vēsturē.

Otra labā lieta, kas nāk prātā, ir tā, ka jau pirms 2 gadiem savā rezolūcijā par ES un Krievijas attiecībām, EP pieprasīja Krievijai atzīt Baltijas valstu okupācijas faktu. Es patiešām lepojos, ka toreiz kopā ar Tautas partijas politiskās grupas deputātu Ari Vatanenu un sociālistu grupas deputātu Tomasu Hendriku Ilvesu mums izdevās panākt to, ka par šo ziņojuma tēzi nobalsoja Parlamenta absolūtais vairākums. Varētu jau domāt – okupācija ir pagātne. Tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka, ja nebūs godīga pagātnes notikumu novērtējuma un izvērtējuma, tad būs ļoti grūti runāt arī par godīgām attiecībām nākotnē. Nav izslēgts, ka tādā gadījumā Igaunijas scenārijs var itin bieži atkārtoties arī pārējās Baltijas valstīs, tai skaitā Latvijā.

Trešā lieta vienlīdz svarīga gan katram Eiropas Savienības, gan arī pasaules pilsonim. Pēdējā pusgada laikā ir izdevies panākt pozitīvas izmaiņas dialogā ar trešajām valstīm par klimata pārmaiņām. Līdz šim nepiekāpīgā ASV politika Kioto protokola sakarā, šķiet, ir kļuvusi pieļāvīgāka. Vismaz tā mums, eiropiešiem, ļāva noprast ASV Prezidents Džordžs Bušs. Protams, darāmā vēl daudz un nopietnāk dialogā jāiesaista gan Ķīna, gan Indija, gan arī Krievija, tomēr sapratne par klimata pārmaiņu problēmas neatliekamu risinājumu ir vairojusies.

Tagad par sliktajām lietām.

Pirmā – inflācijas straujais pieaugums un Latvijā izglītību ieguvušā, bieži vien kvalificētā darbaspēka masveida aizplūšana peļņā uz ārvalstīm pēc darba tirgu atvēršanas. Protams, šeit nevar vainot vienīgi ES, lielā mērā tas ir arī pašmāju politikas nevarīguma rezultāts. Tomēr – lai kā arī nebūtu, Latvijai, šajā attīstības stadijā zaudējot vairākus desmitus čaklu darbaroku, ir daudz mazākas iespējas ātri sasniegt ES pārticības līmeni. Tā vietā mēs palīdzam vairot labklājību jau tā pārtikušās zemēs –Īrijā, Apvienotajā Karalistē un citur.

Otrā lieta –nolīgums par vīzu atvieglojumiem ES ar Krieviju, kurš stājās spēkā š.g. 1. jūnijā, laikā, kad Krievija vēl nav sakārtojusi savas robežas ar ES, proti – ar Latviju un Igauniju. Krievija bija patiesi ieinteresēta vīzu atvieglojumu saņemšanā un tāpēc žēl, ka nedz ES, nedz arī Latvijai nepietika prasmes un gribas jautājumu atrisināt, izmantojot šo interesi.

Trešā sliktā lieta ir cukurfabriku slēgšana Latvijā. Protams, šobrīd ekonomiski izdevīgāk ir cukuru importēt, tomēr cukurs ir pietiekami svarīga prece, lai to varētu saistīt ar pārtikas apgādes drošību. Diez vai ir prātīgi un diez vai kāda valsts šādā situācijā atteiktos no kaut daļējas pašapgādes, nonākot pilnīga atkarībā, tomēr Latvijā tas tika izdarīts. Manuprāt, tā bija sāpīga kļūda.

Varētu jau šeit minēt arī vēl citas labās un sliktās lietas –piemēram, vāja pakalpojumu direktīva, neatrisināta nelegālo imigrantu problēma un citas, tomēr šobrīd izmantošu tikai „trīs un trīs” formātu. Atklāti runājot, ja jau saskaitītu visus plusus un mīnusus, tad pirmo projektam „Eiropas Savienība” tomēr noteikti būtu vairāk.