fbpx

08.06.2007

Enerģētikas jautājumiem pēdējos gados sava vieta atrodas vai katrā augsta līmeņa sanāksmē. Tomēr īstenība ir tāda, ka šie jautājumi pašlaik nav ES kompetencē, bet galvenokārt tiek risināti katrā dalībvalstī. Tas netiešā veidā padara daudzas Eiropas valstis viegli ievainojamas pasaules politiskajā arēnā, un tāpēc arvien skaļāk tiek runāts par nepieciešamību veidot kopīgu ārpolitiku enerģētikā. Ir pieņemti vairāki dokumenti, kas šai virzienā ļauj skatīties ar piesardzīgu optimismu, piemēram, Komisijas izstrādātā “Eiropas stratēģija līdzsvarotai, konkurētspējīgai un drošai enerģijai”. Eiropas Parlaments, ar saviem ieteikumiem stratēģiju papildinājis un pievērsies, piemēram, Melnās jūras enerģētikas kooperācijai, nupat Ārlietu komitejā sāka skatīt rezolūcijas projektu par Eiropas kopīgu ārpolitiku enerģētikas jomā.

Daži jaunās politikas vaļi

Tie vispirms ir piegādes drošība, lielā mērā balstoties uz avotu diversifikāciju, energoefektivitātes palielināšana, ka arī atjaunojamo avotu plašāka izmantošana. Eiropas Savienības atkarība no importētajiem enerģijas resursiem un no piegādātājiem - nestabilām, nedemokrātiskām valstīm - kļūst aizvien lielāka. Dalībvalstu nacionālās politikas šajā jomā vairs nav pietiekamas, lai nodrošinātu ilgtermiņa enerģētisko stabilitāti visā Eiropas Savienībā. Drīzumā tas var atspoguļoties arī uz valstu ekonomisko un sociālo drošību. Arī Latvijai, dzīvojot līdzās visai neprognozējamam un nedemokrātiskam kaimiņam, savlaicīgi jādomā par enerģētisko resursu ilgtermiņa piegādēm, enerģētisko drošību un diversifikāciju. Tāpēc ne tikai izbrīnu rada mūsu premjera “idejas” par aizvien plašāku gāzes izmantošanu Latvijas enerģijas bilancē, skaidri zinot, ka tās piegādātājs mums ir tikai viens un ar ļoti lielām ambīcijām mācīt kaimiņus, kā dzīvot. Latvijas gadījumā, līdzās atjaunojamo avotu plašākam pielietojumam, alternatīva var izrādīties Baltijas valstu un Polijas kopējais projekts atomstacijas būvniecībā, protams, ja tiek atrisināti visi ar drošību un izlietoto degvielu saistītie jautājumi.

Krievijas potenciāls un Eiropas absorbētspēja

Krievijai ir milzīgs enerģētiskais potenciāls, kuram ir tendence pieaugt pēc vienošanām ar Kaspijas jūras reģiona valstīm. Krievija veikli izspēlē ES apgādātāja kārti, un nereti savus enerģētiskos resursus jau izmantojusi kā politisku instrumentu (atcerēsimies Ukrainu un Gruziju!). Ja Krievija izspēlē apgādes kārti, mums jāizspēlē patērētāja spēks. Galu galā Eiropas Savienība ir pats maksātspējīgākais enerģijas patērētājs, kas nebūt nav mazsvarīgi. Eiropas Savienībai ir jārunā vienā balsī par sava tirgus prasībām un prioritātēm, nepieļaujot situācijas, kad “poļu gaļa” vai “bronzas piemineklis” kļūst par draudu kādas dalībvalsts enerģētiskajai drošībai. ES ir jāpanāk, lai Krievija ratificē Enerģijas Hartu, uzņemoties saistības pret visu ES, nevis dalītu valstis pēc savas politiskās pārliecības.

Vienotā nostāja

Vienotība ES kopējo interešu aizstāvēšanā bieži vien tiek upurēta nacionālās ekonomikas labā. Vācijas “solidaritāte”, savulaik uzsākot vērienīgo gāzes cauruļvada projektu Baltijas jūrā, tam ir uzskatāms piemērs. Lai izvairītos no līdzīgām situācijām nākotnē, dalībvalstīm, parakstot jebkādu stratēģiski svarīgu līgumu ar trešajām valstīm, vispirms būtu jāinformē Eiropas Komisija un pārējās dalībvalstis par saviem nodomiem; savukārt “Enerģijas drošības klauzula”, kuru paredzēts iekļaut visās dalībvalstu līgumiskajās attiecībās , būs zināmas garantijas avots nepamatotas attiecību pārtraukšanas gadījumā starp enerģijas piegādātājvalsti un tās patērētāju. Izskan doma, ka ES derētu izveidot Speciālā enerģijas pārstāvja amatu, kas kopīgo politiku koordinētu. Tiesa gan, viņa potenciālo pilnvaru apjoms vēl neskaidrs.

Cilvēktiesības pret enerģiju?

Lai kādu dienu nenāktos doties uz darbu bez rīta kafijas atslēgtās gāzes dēļ, Eiropai ir jāsamazina līdz minimumam atkarība no dominējošajām Krievijas piegādēm, izveidojot ciešāku sadarbību, piemēram, Nabuko projekta ietvaros, kur resursi var nākt no Azerbaidžānas, Centrālāzijas reģiona valstīm, arī Kuveitas, Kataras, Ēģiptes. Jāpanāk lielāka tirgus operāciju caurskatāmība, nodrošinot tranzīta un piegādes stabilitāti; jāuzlabo infrastruktūra, jo enerģijas tīklu neatbilstība var apdraudēt kādas dalībvalsts apgādi.
Pastāv vēl virkne citu jautājumu, kuri lielā vai mazāka mērā ir cieši saistīti ar ārpolitiku enerģijas jomā, bet tie jau var būt cita raksta temati. Vienu gan gribētu uzsvērt - kā savulaik teica Eiropas Parlamenta prezidents - Eiropa nepārdos cilvēktiesības un demokrātiju pret enerģiju.