fbpx

11.05.2007

Darbs Eiropas Parlamenta Ārlietu komitejā man liek sekot attiecībām ar praktiski visām pasaules valstīm, kas neietilpst ES. Katrs deputāts tomēr cenšas izvēlēties pamatjautājumus, un manā gadījumā tādi ir politika attiecībās ar Krieviju, Ukrainu, Vidusāzijas un Aizkaukāza valstīm, kā arī Baltijas reģions, norises, kas notiek valstīs ap Baltijas jūru.

Sakarā ar tuvojošos ES un Krievijas galotņu 18. maija tikšanos un notikumiem Igaunijā Eiropas Parlamentā tika pieņemta rezolūcija. Šo notikumu saistībā man bija arī izdevība uzstāties plenārsēdē. Absolūti lielākā daļa parlamentāriešu, kuri uzklausīja igauņus un aktīvi iesaistījās debatēs, viņus saprata un atbalstīja. Tieši tāpēc jutu lielu nožēlu par mūsu Saeimas vilcināšanos izteikt atbalstu Igaunijai, kuras iekšējās lietās rupji iejaucās Krievija. Tas bija notikums, kad bija nepieciešama asa un ātra reakcija!

Pirms 62 gadiem šajās dienās Eiropa priecājās, atbrīvojusies no nacistu okupācijas. Tomēr trijām Baltijas valstīm šajās dienās sākās cita - 50 gadus ilga padomju okupācija, kuras sekas jūtamas vēl šodien.

Kas šobrīd notiek Krievijā?

Krievijā, Padomju Savienības tiesību un pienākumu pārmantotājā, šobrīd vērojama pastāvīga demokrātijas sašaurināšanās un cilvēktiesību pārkāpumi. Vārda brīvības apspiešana kļūst par ikdienu, liela daļa mediju kalpo valdības interesēm, kropļojot informāciju. Kad jaunievēlētajam Francijas prezidentam Nikolā Sarkozī kāds žurnālists jautāja, kā viņš izturas pret Krievijas ārpolitiku, tad atbilde skanēja: “Tā dara mani nervozu.” Un kā to pārtulko Krievijas televīzijā? - “Krievijas politika man krīt uz nerviem.” Lūk, tā. Tā nav neprecizitāte, bet dezinformācija. Krievijā notiek politisko oponentu un žurnālistu slepkavības, ļaudīs atgriežas bailes, gluži kā padomju laikos.
Krievijas iekšpolitika kļūst aizvien agresīvāka, agresīvāka kļūst arī Krievijas ārpolitika, īpaši pret tām valstīm, kuras tā joprojām vēlētos uzskatīt par savas impērijas sastāvdaļām.
Man šķiet, ka Igaunija ir “testa” valsts, kas izbauda šo Krievijas agresīvo politiku - tieši ar iejaukšanos citas neatkarīgas valsts iekšpolitikā un vērojot, kāda būs pārējo valstu reakcija.

Kā Krievija iejaucas Igaunijas iekšpolitikā?

Bezprecedenta fakts ir tas, ka Igaunijā ieradusies Krievijas Domes delegācija pieprasīja šīs valsts valdības nomaiņu. Vai jel kādā Eiropas Savienības valstī šāda izturēšanās pret citu zemi būtu iedomājama? Cita interesanta nianse - kā savā paziņojumā informē Igaunijas Ārlietu ministrs, pirms nekārtībām Krievijas vēstniecības darbinieki ar to organizētājiem tikušies dīvainā vietā - botāniskajā dārzā… Tātad – sava veida sazvērestība? Vai arī t. s. Viseiropas Krievu partijas aktivitātes un akcijas, kurās iesaistīti cilvēki, kas ir aktīvi Baltijas valstu neatkarības pretinieki, šovinisti, kuri sevi sauc par antifašistiem, tā nelietīgi valkājot šo vārdu. Tas liek aizdomāties par šādas partijas patiesajiem mērķiem un lomu nekārtību izraisīšanā.
Es jau minēju, kā Krievijas mediji sagroza informāciju. Līdzīgi aplamas ziņas tie izplatīja par Igaunijā pārvietoto bronzas kareivja pieminekli.
Turpretī “The Wall Street Journal” 30. aprīlī rakstā “Igaunija un Lācis” sniedza patiesu informāciju par notikumiem, piebilstot, ka Igaunija ir augstsirdīga, saglabājot šo pieminekli vispār un norādot, ka Francijā nav memoriāla nacistu okupācijai.

Un kas notiek Latvijā?

Esmu jau vairākkārt kritiski izteikusies pret robežlīguma noslēgšanu tādā veidā, kā tas tika izdarīts - ievērojot tikai Krievijas intereses. Un savas domas neesmu mainījusi. Protams, ir Latvijā cilvēki, kas šo Latvijas valdības rīcību uzskata par sava veida garantu, ka neiekļūsim Krievijas agresijas sfērā. Un vēl – mūsu augstākās amatpersonas taču uzreiz neizteica atbalstu Igaunijai – nu kā gan Krievija mūs aiztiks!?
Mūsu valsts un visu Baltijas valstu pacietība ir neizmērojama. Mēs paturam Uzvaras pieminekli, kas joprojām kalpo par Latvijai naidīgu elementu pulcēšanās vietu. Arī šo dienu notikumi rāda, cik daudziem šis fetišs vajadzīgs. Es negribu noniecināt visus, kas liek ziedus kritušo kareivju piemiņai, bet pārāk liela daļa demonstrē agresiju un necieņu pret Latvijas valsti. Šī pieminekļa esamība ir kā smiešanās par latviešu tautas ciešanām padomju okupācijas laikā.

Tikai vienotībā

Krievijas inspirētā situācija Igaunijā parādīs, vai Eiropas Savienība spēs aizstāvēt savu dalībvalsti. Ja Eiropas institūcijas, prezidējošā valsts un dalībvalstu valdības nereaģēs pietiekami asi un noteikti, arī atgādinot Krievijai par Baltijas valstu okupācijas fakta atzīšanas nepieciešamību, ja nespēs runāt vienā balsī, varam sagaidīt šādu notikumu atkārtojumu arī citās valstīs. Un varbūt nākamā būs Latvija. Atcerēsimies 1991.gada janvāri - toreiz testa valsts bija Lietuva, bet atbalss skanēja arī Latvijā. Mums visiem vienoti un kopā jāaizstāv katras dalībvalsts un savas valsts intereses.