21.12.2007

Jau labu laiku manā datorā glabājas rakstiņš šai virtuālajai dienasgrāmatai. Par noderīgu tematu - vietējiem zīmoliem, ko Eiropā aizsargā. Un tieši tāpēc, ka temats tāds pozitīvs, varētu likties kaut kā mazāk svarīgi par to rakstīt. Patiesībā tā kā pat jutos nedroša - tūlīt taču atskanēs viedokļi - ko tad par šādiem tematiem, kad jāveido valdība! Un kad NRTVP priekšsēdis aicina ievērot Krievijas likumus Latvijā! Taisnība. Un vēl - toni jau uzdod profesionālā prese, un tur taču labais tonis ir rakstīt par slikto…

Arī mana pēdējā dienasgrāmatas raksta temats nebeidz būt aktuāls, jo Lattelecom stāsts nebūt nav galā. Vismaz publiski pieejamajā daļā. Joprojām presē lasāmas spekulācijas, ko īsti pārstāv Melngaiļa iedomātais privatizācijas modelis - amerikāņus, Šķēli vai kādu citu – un cik labs puisis viņš patiesībā ir.

Bet stāsts jau nav par Melngaili vai Šķēli. Dažam hroniski piemirstas aizdomāties par valsts interesēm. Lai gan aicināju valdību pirms atbildīgā lēmuma pieņemšanas izvērtēt šī Latvijai ļoti nozīmīgā uzņēmuma tehniski ekonomiskās attīstības variantus, nosūtīju argumentētu vēstuli Ministru Prezidentam. Ar vairākiem jautājumiem, piemēram, – kā rokās nonāks uzņēmums, līdz ar to telekomunikāciju nozares Latvijā vissvarīgākā sastāvdaļa, ja to pārdos izsolē vai arī, kad, atbilstoši pašreizējam projektam, beigsies tā pārdošanas aizliegums?

Joprojām ļoti ceru, ka izvērtēšana tomēr notiks, jo valdība sāk strādāt, un varbūt Ziemassvētku pārdomu laiks palīdzēs arī Kleckina kungam pašam pieņemt viņam nepatīkamo, bet vienīgo pareizo lēmumu par atkāpšanos.

Bet nu par šo, visai interesanto tematu - zīmoliem. Uzzināju, ka agrīnā rudenī Eiropas Savienības līmenī aizsargājamiem produktiem (zīmoliem) pievienojās vairāki Spānijas piparu veidi, čehu maize un itāļu rīss. Šie produkti vietējo aizsargājamo zīmolu sarakstā nāca klāt tādām delikatesēm kā, piemēram, grieķu Fetas siers un itāļu vīģes Bianco del Cilento. Spāņu pipariem Pimiento de la Vera un itāļu rīsiem Risso di Baraggia di e lese e ver Cell esse tika piešķirts aizsargātas izcelsmes nosaukuma statuss (protected designations of origin - PDO). Šis īpaši aizsargājamās izcelsmes produkta nosaukums tiek lietots, lai aizstāvētu pārtikas produktus, kurus ražo, apstrādā un sagatavo noteiktā ģeogrāfiskā vietā, lietojot atpazīstamas zināšanas (know-how). Čehu maizei ar nosaukumu Karlowarsky suchar tika piešķirts aizsargātas ģeogrāfiskas norādes statuss (protected geographical indications – PGI), kurš nozīmē, ka šis produkts ir saistīts ar specifisku ģeogrāfisku reģionu vismaz vienā ražošanas stadijā. Šī maize ir cepta, lietojot ūdeni un sāli no termālajiem avotiem Čehijas SPA pa pilsētā Karlovi Vari. Visos trijos minētajos gadījumos attiecīgā statusa piešķiršana nozīmē, ka tikai tādi ražotāji, kuri atrodas noteiktajā reģionā un lieto noteiktu tehnoloģiju, drīkst izmantot savas produkcijas aizsargāto nosaukumu.

ES jau ir apmēram 800 produktu, kuri tiek aizsargāti šajās PDO un PGI shēmās. Šeit var minēt produktus, sākot ar skotu īpašo kūpināto mencu līdz pat sevišķajai itāļu vīģu šķirnei. Itālija aizsargāto zīmolu skaita ziņā ES ir līdere, jo šis valsts kontā ir veselas 159 attiecīgās vienības. Tomēr joprojām ir 9 ES valstis – Bulgārija, Igaunija, Kipra, Malta, Lietuva, Rumānija, Slovākija, Ungārija, kā arī Latvija, kuras nav reģistrējušas nevienu aizsargājamo zīmolu.

Tomēr Latvijā ir virkne brīnišķīgu vietējo produktu. Vēlētos mudināt Latvijas oriģinālo produktu radītājus parūpēties par savu zīmolu reģistrāciju un aizsargāšanu Eiropas līmenī. Nezinu, piemēram, vai fantastiskā Lāču maize par to ir parūpējusies, tomēr Latvijā (nevis Eiropā!) dzirdēju, ka tai, iespējams, varētu būt problēmas ar sastāva publiskošanu un līdz ar to realizāciju citviet Eiropā utt. Bīstos, ka varam nokavēt sev kaut ko ļoti būtisku – valdības nespēja panākt to, ka varam izmantot vietējo pienu, gaļu, dārzeņus un svaigi noķertās zivis mūsu iedzīvotāju nepastarpinātai ēdināšanai ir tam uzskatāms piemērs.

Šāds zīmols var lieti noderēt arī cita aspektā– piemēram, kā Latvijai vai arī kādam tās novadam raksturīga neatkārtojama un pievilcīga iezīme, interesants līdzeklis un veids tūristu intereses izraisīšanai. Galu galā - ar ko tad latviešu knapsieriņš būtu sliktāks par zviedru pūdētajām siļķēm?

25.10.2007

Tuvojas laiks, kad valdība gatavojas pieņemt lēmumu, kas ļautu Lattelecom valdes priekšsēdētāja Nila Melngaiļa un ASV publiskā kapitāla firmas “The Blackstone Group” (turpmāk „BG”) izveidotam uzņēmumam ar četru banku konsorcija palīdzību par 290 miljoniem latu privatizēt vienu no Latvijas stratēģiski un ekonomiski nozīmīgākajiem uzņēmumiem Lattelecom.

MK pirms četriem mēnešiem lēma par Lattelecom pārdošanu tā vadībai un darbiniekiem. Taču nu šķiet, ka iecerētā privatizācija, kā arī tās finansiālā puse ir principiāli citādāka, nekā bija paredzēts. „BG” ieguldījums privatizācijā būšot 93,72 miljoni latu, un tas arī būs viss milzīgā, bagātā ASV fonda devums; pats Melngailis domā ieguldīt kādus 350 tūkstošus. Pārējos līdzekļus kompanjoni plāno aizņemties no bankām, kredītu atmaksājot no dividendēm.
Vai tad, kad valdība lēma par Lattelecom privatizācijas modeli, tai bija nojausma, ka „vadības un darbinieku veiktā privatizācija” patiesībā būs kāda publiskā fonda, kurš darbojas vienīgi pēc t.s. buyout principa (nopērk, lai ar peļņu pārdotu) spekulatīvs darījums?

Līdzšinējā Lattelecom līdzīpašniece TeliaSonera ir pieredzējis telekomunikāciju uzņēmums, kurā joprojām būtiska daļa pieder Zviedrijas un Somijas valdībām(37,3% Zviedrijai, 13,7% Somijai). Tā mērķis, savulaik nopērkot akciju daļu no Cable&Wireless, bija Lattelecom attīstīšana. Un šodien TeliaSonera veiksmīgi sniedz abu veidu pakalpojumus. Taču finanšu spekulāciju “smagsvaram” “BG” tas ir tikai viens no daudzajiem darījumiem, kur ieguldīt naudu ASV finansiālās nestabilitātes laikā ar drošu peļņas garantiju - jo Lattelecom vērtība ar katru gadu aug un pieaugs.

Informācija par “BG” pēdējiem finanšu darījumiem rāda, ka, piemēram, jūlija sākumā ” BG” par 26 miljardiem dolāru nopirkusi “Hilton Hotels Coorporation”. Par 1425 miljardiem dolāru kompānijai “Macquarie Communications Infrastructure Group” pārdota “Global Tower Partners”. Maijā par 7,8 miljardiem dolāru nopirkta “Alliance Data”, bet aprīlī par 8 miljardiem pārdota vēl viena lielo hoteļu ķēde. Tas liecina, ka ar attīstīšanu ” BG” nenodarbojas, bet gaida izdevīgu brīdi un pircēju, lai jaunieguvumu pārdotu ar labu peļņu.

Manuprāt, nav pieļaujams, ka Lattelecom privatizācijas gaitā par galveno noteicēju ar 50.1% balsstiesīgo akciju kļūst publisks fonds, kura darbība nav saistīta ar telekomunikāciju attīstību un līdz ar to mērķi ir tāli no Latvijas valsts interesēm.

Gribu saņemt Latvijas valdības vērtējumu par Lattelecom valdes priekšsēdētāja Nila Melngaiļa, valsts pilnvarotās atbildīgās amatpersonas, rīcības vērtējumu Lattelecom privatizācijas gaitā: vai tā atbilst 12. jūnijā valdības pieņemtajam privatizācijas modelim? Īpaši jāizvērtē tas, ka bez jebkāda konkursa Melngailis piesaistījis nevis stratēģisko investoru, kurš ieguldītu savas zināšanas un līdzekļus attīstībā, bet gan finanšu spekulantu. Un vai 90 miljonus latu šajā gadījumā vispār var saukt par nopietnām investīcijām?

Taču varbūt svarīgākais jautājums, uz kuru vēlos saņemt atbildi - kāpēc tieši patlaban, lielā steigā, ir nepieciešama Lattelecom privatizācija, ja nav atbildes, kāpēc valdība nav ņēmusi vērā MK Noteikumus par stratēģiskajiem objektiem Latvijā. Lattelecom neapšaubāmi ir viens no tiem, un nav pieļaujams, ka privatizācijas gaitā izveidojas situācija, ka to kontrolē mums nezināmi īpašnieki ar tikpat nezināmām interesēm; Lattelecom ir uzņēmums, kurš strādā ar peļņu, katru gadu valsts budžetā ienesot vairākus desmitus miljonu latu. Pērn tā apgrozījums bija 143,7 miljoni, bet dividendes - 36,054 miljoni latu. Vai vienreizējs ieguvums - 290 miljoni - atsvērs tos regulāros ilgtermiņa ienākumus valsts budžetā, ko garantēja uzņēmuma kontrolpaketes atrašanās valsts īpašumā? Stabili ienākumi daudzu gadu garumā tiek aizstāti ar vienreizēju, relatīvi nelielu guvumu, bet īstenībā ieguvēji ir tikai daži: Melngailis, „BG” un četras bankas; nav atrasts stratēģiskais investors, kuram rūpētu Lattelecom ilgtermiņa attīstība; ir apšaubāma Lattelecom pārdošanas cena. Speciālisti lēš, ka tā nosedz tikai uzņēmumam piederošo nekustamo īpašumu, bet diezin vai pat maģistrālo telekomunikāciju tīklu vērtību, nemaz nerunājot par akumulēto dinamiski augošo peļņu nākotnē; nestabilitātes apstākļos saprātīgi uzņēmēji īpašumus pārdod vien tad, ja naudai ir tūlītējs peļņu nesošs pielietojums, bet tādu projektu valdībai Lattelecom pārdošanas gadījumā nav;
pārdodot Latvijas Mobilā Telefona akcijas uzņēmumam Telia Sonera, nākotnes tehnoloģijas tiek atdotas konkurentam; „Jumta līgums” pieļauj arī citu risinājumu, kam labs jurists viegli atradīs atbilstošu formu – LMT un Lattelecom valsts daļu abos uzņēmumos apvienošanu, nodrošinot augstas efektivitātes pakalpojumus;
nav redzamu šķēršļu, lai Lattelecom vadītājs Nils Melngailis publikācijās paša izvirzītos mērķus nevarētu īstenot jau tagad - jo vairāk tālab, ka pēdējo piecu gadu laikā situācija fiksēto telekomunikāciju jomā ir mainījusies, Lattelecom attīstības iespējas paplašinās un tā vērtība pieaug. Ja kādam vadītājam ar saviem uzdevumiem ilgstoši neizdodas tikt galā, jāmeklē cits. Manas šaubas par Melngaiļa vadības spējām pastiprina vēl arī neskaidrība, kāpēc viņš nav panācis, ka uzņēmuma dividendes pēdējos gados tiek ieguldītas tā attīstībā;
darbinieku paturēšanai uzņēmumā, pretēji Melngaiļa apgalvojumam, ka viņus iespējams noturēt vienīgi ar akcijām, tomēr visumā pietiek ar konkurētspējīgu atalgojumu un profesionālās izaugsmes iespējām;
Latvijas deklarētā prioritāte ir uz zināšanām un inovācijām balstīta ekonomika. Lattelecom jākļūst par inovāciju centru arī saskarīgajās nozarēs, par bāzi eksaktās izglītības attīstībai valstī;
iespējams pieņemt īpašu likumu par Lattelecom, nodrošinot profesionālu valdi, atrisinot valsts pasūtījuma un citas problēmas.

Kāda uzņēmuma privatizācija pati par sevi nav attīstības garants un nevar būt pašmērķis, bet viena no metodēm, kas darbojas, ja izvēlēta īstajā laikā un tiek gudri un mērķtiecīgi vadīta. Ar laiku, pārdomāti piesaistot stratēģisko investoru, izmantojot saprātīgo modeli, kad 51% paliek Latvijai, bet 49% - šim investoram, visus uzdevumus iespējams izpildīt.

Aicinu valdību nesasteigt Lattelecom privatizāciju, bet veikt rūpīgu uzņēmuma attīstības variantu tehniski ekonomisko izvērtējumu, lai neizdarītu neatgriezenisku kļūdu, kuras labošanas iespēju vairs nebūs.

18.09.2007

Pēdējo gadu attīstības procesi Latvijas tautsaimniecībā uzskatāmi parāda, ka uz lēta darbaspēka ietilpīgas ekonomikas pamatiem valsts nākotni uzbūvēt nevar.

Tāpēc aktuāli skan runas par nepieciešamību attīstīt inovatīvu ekonomiku. Arī viena no valdības noteiktajām prioritātēm – informātika un telekomunikācijas – ir pilnīgā saskaņā ar definēto mērķi.

Tiktāl runas. Tomēr darbos valdība, lemjot par savu daļu Lattelecom privatizāciju, rīkojas tieši pretēji deklarētajam.

Jau iepriekš esmu paudusi neizpratni, kāpēc un kam ir vajadzīga fiksēto sakaru operatora Lattelecom privatizācija? Lattelecom, uzņēmums, kurā Latvijas valdībai pieder 51% akciju, ir pieskaitāms pie uzņēmumiem ar lielu attīstības potenciālu. Speciālisti uzsver, ka, pateicoties platjoslas datu pārraides iespējām, fiksēto sakaru operatoru vērtība nākotnē varētu tikai un vienīgi pieaugt. Nozares eksperti arī uzsver, ka telekomunikāciju attīstības procesā arī nelielām kompānijām varētu būt ievērojama un peļņu nesoša vieta tirgū. Īpaši, ja izvērtē ne tikai vietējā tirgus iespējas, bet arī - kā Lattelecom gadījumā – iespējas, ko sniedz tirgus, uzņēmumam atrodoties starp nozīmīgajiem Krievijas un Rietumeiropas valstu, t.sk. arī Skandināvijas tirgiem. Latvijas valdība veiksmīgas pārvaldības gadījumā kā uzņēmuma īpašnieks gūtu iespēju arī attīstīt nacionālu inovatīvas ekonomikas programmu, jo Lattelecom līdzīgi uzņēmumi, protams, ir saistīti ar tādām nozarēm kā elektronika, elektrotehnika, informācijas tehnoloģijas. Šajās nozarēs strādājošie pētnieki, inženieri varētu savas zināšanas pielietot, rodot inovatīvus risinājumus, kurus varētu tūlīt ieviest praksē.

Šī uzņēmuma attīstība Latvijā vienlaikus varētu nodrošināt unikālu Latvijas augstākās izglītības sistēmas attīstības iespēju tieši tehnisko zinātņu jomā, pēc kurām pasaulē pieprasījums aizvien palielinās. Latvijā šāda pieprasījuma apmierinājumam pašlaik trūkst tehniskās bāzes.

Var jautāt, kāpēc Lattelecom šādā veidā nav darbojies līdz šim? Jautājums ir tiešām labs, taču tam trūkst tikpat labas atbildes, lai izskaidrotu, kāpēc uzņēmums ar 51% valsts kapitāla nav darbojies valsts interesēs. Bet arī šai brīdī situācijai var atrast risinājumu. Domāju, ka risinājums varētu būt īpaša likuma par Lattelecom pieņemšana. Galu galā ir runa par stratēģiski svarīgas nozares uzņēmumu. Stratēģiskais svarīgums izpaužas ne tikai nozares specifikā, bet arī ar šo nozari saistītajās jomās un izglītībā.

Pieņemot īpašu likumu, varētu tikt nodrošināta efektīva Lattelecom darbība, vienkāršojot smagnējo valsts pasūtījuma procedūru, izveidojot profesionālu uzņēmuma valdi un padomi, kā arī ieceļot tādu uzņēmuma vadītāju, kurš ir gan profesionālis, gan spējīgs pārstāvēt Latvijas valsts intereses.

Vēl viens aspekts – pašlaik Latvijā inflācija ir sasniegusi 10,1%. Šādā situācijā iepludināt ekonomikā papildus līdzekļus, pārdodot valsts uzņēmumu, nav prāta darbs. Daudz prātīgāk būtu uzņēmumu attīstīt, nodrošinot stabilas dividendes valsts budžetā ik gadu.

Cik atceros no „jumta līguma”, tad šāds scenārijs būtu visnotaļ iespējams. Pašreizējā iecerētā uzņēmuma privatizācijas metode ir mulsinoša. Nesen kļuva zināms, ka Lattelecom privatizācijai kā stratēģiskais partneris tiks piesaistīts investīciju fonds „The Blackstone Group”. Kopā ar Lattelecom vadītāju Nilu Melngaili tas dibināšot uzņēmumu Lattelecom daļu atpirkšanai. Tātad bez izsoles par uzņēmuma īpašniekiem pēc privatizācijas kļūs „The Blackstone Group” un Lattelecom vadītājs Nils Melngailis. Kā un pēc kādiem principiem par uzņēmuma līdzīpašniekiem kļūs pārējie Lattelecom darbinieki, nav īsti skaidrs.

Manā skatījumā šobrīd, pirms galīgā lēmuma pieņemšanas, valdībai vajadzētu vēlreiz rūpīgi izvērtēt, vai nav iespējams šo Latvijai tik stratēģiski svarīgo uzņēmumu tomēr saglabāt Latvijas valdījumā. Protams, uzņēmumu privatizējot arī kādiem nezināmiem ārvalstu investoriem – vai tie būtu zviedri vai briti, vai krievi – fiziski uzņēmums no Latvijas var arī nepazust, tomēr „baltās apkaklītes” Lattelecom būs ārzemju investoru noteiktās personālijas, Latvijas iedzīvotājiem tiks atvēlētas vien izpildītāju lomas. Arī augstākā izglītība diezin vai tiks attīstīta Latvijā. To varēs iegūt Zviedrijā, Apvienotajā Karalistē vai Krievijā, savukārt Latvijā, visticamāk, tiks attīstīta tikai vidējā līmeņa speciālā izglītība, kas nav domāta stratēģisku lēmumu pieņemšanai, bet to izpildīšanai.

Valdībai nepietiek vien deklarēt, ka inovatīvā ekonomika ir prioritāte. Pagaidām, analizējot valdības rīcību, nav saprotams, kurās nozarēs un ar kādiem līdzekļiem šāda inovatīva ekonomika varētu rasties.

17.07.2007

Nesen pēc žurnālistes uzdota jautājuma nācās aizdomāties par kādu interesantu tēmu - kādas būtu, manuprāt, trīs labās un trīs ne tik labās lietas kopš Latvijas iestāšanās ES.

Pirmā labā lieta, kas uzreiz iešāvās prātā, bija tā, ka, acīmredzot pateicoties arī jauno valstu deputātu, tai skaitā mūsu – latviešu – aktivitātei, Eiropas Savienība ar trešajām valstīm ir sākusi runāt vienotākā balsī. Tas pirmo reizi sāka iezīmēties ES un Krievijas galotņu tikšanās laikā pērnā gada novembrī Helsinkos un šogad - Sočos. Taču vēl skaļāk un drošāk vienotā balss izskanēja Igaunijas notikumu sakarā. Mēs, Baltijas valstu deputāti, bijām lielā mērā šī atbalsta iniciatori, tomēr ar cieņu ir jāsaka, ka pārējās valstis ar savu deputātu absolūtu vairākumu ātri un izšķirīgi nostājās ES dalībvalsts – Igaunijas pusē. Bija negaidīti, tomēr ļoti patīkami dzirdēt, ka arī Sociāldemokrātu un Zaļo un Eiropas Brīvās apvienības grupu pārstāvji absolūti viennozīmīgi un krasi nosodīja Krievijas rīcību rupji iejaucoties Igaunijas iekšējās lietās un pārkāpjot Vīnes konvenciju. Kā teica Martins Šulcs, Sociāldemokrātu grupas Eiropas Parlamentā priekšsēdētājs - „Pietiek – nozīmē pietiek!” (Genug ist genug!), Šo situāciju vērtēju kā nozīmīgu pagriezienu un jaunu pakāpi ES pastāvēšanas vēsturē.

Otra labā lieta, kas nāk prātā, ir tā, ka jau pirms 2 gadiem savā rezolūcijā par ES un Krievijas attiecībām, EP pieprasīja Krievijai atzīt Baltijas valstu okupācijas faktu. Es patiešām lepojos, ka toreiz kopā ar Tautas partijas politiskās grupas deputātu Ari Vatanenu un sociālistu grupas deputātu Tomasu Hendriku Ilvesu mums izdevās panākt to, ka par šo ziņojuma tēzi nobalsoja Parlamenta absolūtais vairākums. Varētu jau domāt – okupācija ir pagātne. Tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka, ja nebūs godīga pagātnes notikumu novērtējuma un izvērtējuma, tad būs ļoti grūti runāt arī par godīgām attiecībām nākotnē. Nav izslēgts, ka tādā gadījumā Igaunijas scenārijs var itin bieži atkārtoties arī pārējās Baltijas valstīs, tai skaitā Latvijā.

Trešā lieta vienlīdz svarīga gan katram Eiropas Savienības, gan arī pasaules pilsonim. Pēdējā pusgada laikā ir izdevies panākt pozitīvas izmaiņas dialogā ar trešajām valstīm par klimata pārmaiņām. Līdz šim nepiekāpīgā ASV politika Kioto protokola sakarā, šķiet, ir kļuvusi pieļāvīgāka. Vismaz tā mums, eiropiešiem, ļāva noprast ASV Prezidents Džordžs Bušs. Protams, darāmā vēl daudz un nopietnāk dialogā jāiesaista gan Ķīna, gan Indija, gan arī Krievija, tomēr sapratne par klimata pārmaiņu problēmas neatliekamu risinājumu ir vairojusies.

Tagad par sliktajām lietām.

Pirmā – inflācijas straujais pieaugums un Latvijā izglītību ieguvušā, bieži vien kvalificētā darbaspēka masveida aizplūšana peļņā uz ārvalstīm pēc darba tirgu atvēršanas. Protams, šeit nevar vainot vienīgi ES, lielā mērā tas ir arī pašmāju politikas nevarīguma rezultāts. Tomēr – lai kā arī nebūtu, Latvijai, šajā attīstības stadijā zaudējot vairākus desmitus čaklu darbaroku, ir daudz mazākas iespējas ātri sasniegt ES pārticības līmeni. Tā vietā mēs palīdzam vairot labklājību jau tā pārtikušās zemēs –Īrijā, Apvienotajā Karalistē un citur.

Otrā lieta –nolīgums par vīzu atvieglojumiem ES ar Krieviju, kurš stājās spēkā š.g. 1. jūnijā, laikā, kad Krievija vēl nav sakārtojusi savas robežas ar ES, proti – ar Latviju un Igauniju. Krievija bija patiesi ieinteresēta vīzu atvieglojumu saņemšanā un tāpēc žēl, ka nedz ES, nedz arī Latvijai nepietika prasmes un gribas jautājumu atrisināt, izmantojot šo interesi.

Trešā sliktā lieta ir cukurfabriku slēgšana Latvijā. Protams, šobrīd ekonomiski izdevīgāk ir cukuru importēt, tomēr cukurs ir pietiekami svarīga prece, lai to varētu saistīt ar pārtikas apgādes drošību. Diez vai ir prātīgi un diez vai kāda valsts šādā situācijā atteiktos no kaut daļējas pašapgādes, nonākot pilnīga atkarībā, tomēr Latvijā tas tika izdarīts. Manuprāt, tā bija sāpīga kļūda.

Varētu jau šeit minēt arī vēl citas labās un sliktās lietas –piemēram, vāja pakalpojumu direktīva, neatrisināta nelegālo imigrantu problēma un citas, tomēr šobrīd izmantošu tikai „trīs un trīs” formātu. Atklāti runājot, ja jau saskaitītu visus plusus un mīnusus, tad pirmo projektam „Eiropas Savienība” tomēr noteikti būtu vairāk.

08.06.2007

Enerģētikas jautājumiem pēdējos gados sava vieta atrodas vai katrā augsta līmeņa sanāksmē. Tomēr īstenība ir tāda, ka šie jautājumi pašlaik nav ES kompetencē, bet galvenokārt tiek risināti katrā dalībvalstī. Tas netiešā veidā padara daudzas Eiropas valstis viegli ievainojamas pasaules politiskajā arēnā, un tāpēc arvien skaļāk tiek runāts par nepieciešamību veidot kopīgu ārpolitiku enerģētikā. Ir pieņemti vairāki dokumenti, kas šai virzienā ļauj skatīties ar piesardzīgu optimismu, piemēram, Komisijas izstrādātā “Eiropas stratēģija līdzsvarotai, konkurētspējīgai un drošai enerģijai”. Eiropas Parlaments, ar saviem ieteikumiem stratēģiju papildinājis un pievērsies, piemēram, Melnās jūras enerģētikas kooperācijai, nupat Ārlietu komitejā sāka skatīt rezolūcijas projektu par Eiropas kopīgu ārpolitiku enerģētikas jomā.

Daži jaunās politikas vaļi

Tie vispirms ir piegādes drošība, lielā mērā balstoties uz avotu diversifikāciju, energoefektivitātes palielināšana, ka arī atjaunojamo avotu plašāka izmantošana. Eiropas Savienības atkarība no importētajiem enerģijas resursiem un no piegādātājiem - nestabilām, nedemokrātiskām valstīm - kļūst aizvien lielāka. Dalībvalstu nacionālās politikas šajā jomā vairs nav pietiekamas, lai nodrošinātu ilgtermiņa enerģētisko stabilitāti visā Eiropas Savienībā. Drīzumā tas var atspoguļoties arī uz valstu ekonomisko un sociālo drošību. Arī Latvijai, dzīvojot līdzās visai neprognozējamam un nedemokrātiskam kaimiņam, savlaicīgi jādomā par enerģētisko resursu ilgtermiņa piegādēm, enerģētisko drošību un diversifikāciju. Tāpēc ne tikai izbrīnu rada mūsu premjera “idejas” par aizvien plašāku gāzes izmantošanu Latvijas enerģijas bilancē, skaidri zinot, ka tās piegādātājs mums ir tikai viens un ar ļoti lielām ambīcijām mācīt kaimiņus, kā dzīvot. Latvijas gadījumā, līdzās atjaunojamo avotu plašākam pielietojumam, alternatīva var izrādīties Baltijas valstu un Polijas kopējais projekts atomstacijas būvniecībā, protams, ja tiek atrisināti visi ar drošību un izlietoto degvielu saistītie jautājumi.

Krievijas potenciāls un Eiropas absorbētspēja

Krievijai ir milzīgs enerģētiskais potenciāls, kuram ir tendence pieaugt pēc vienošanām ar Kaspijas jūras reģiona valstīm. Krievija veikli izspēlē ES apgādātāja kārti, un nereti savus enerģētiskos resursus jau izmantojusi kā politisku instrumentu (atcerēsimies Ukrainu un Gruziju!). Ja Krievija izspēlē apgādes kārti, mums jāizspēlē patērētāja spēks. Galu galā Eiropas Savienība ir pats maksātspējīgākais enerģijas patērētājs, kas nebūt nav mazsvarīgi. Eiropas Savienībai ir jārunā vienā balsī par sava tirgus prasībām un prioritātēm, nepieļaujot situācijas, kad “poļu gaļa” vai “bronzas piemineklis” kļūst par draudu kādas dalībvalsts enerģētiskajai drošībai. ES ir jāpanāk, lai Krievija ratificē Enerģijas Hartu, uzņemoties saistības pret visu ES, nevis dalītu valstis pēc savas politiskās pārliecības.

Vienotā nostāja

Vienotība ES kopējo interešu aizstāvēšanā bieži vien tiek upurēta nacionālās ekonomikas labā. Vācijas “solidaritāte”, savulaik uzsākot vērienīgo gāzes cauruļvada projektu Baltijas jūrā, tam ir uzskatāms piemērs. Lai izvairītos no līdzīgām situācijām nākotnē, dalībvalstīm, parakstot jebkādu stratēģiski svarīgu līgumu ar trešajām valstīm, vispirms būtu jāinformē Eiropas Komisija un pārējās dalībvalstis par saviem nodomiem; savukārt “Enerģijas drošības klauzula”, kuru paredzēts iekļaut visās dalībvalstu līgumiskajās attiecībās , būs zināmas garantijas avots nepamatotas attiecību pārtraukšanas gadījumā starp enerģijas piegādātājvalsti un tās patērētāju. Izskan doma, ka ES derētu izveidot Speciālā enerģijas pārstāvja amatu, kas kopīgo politiku koordinētu. Tiesa gan, viņa potenciālo pilnvaru apjoms vēl neskaidrs.

Cilvēktiesības pret enerģiju?

Lai kādu dienu nenāktos doties uz darbu bez rīta kafijas atslēgtās gāzes dēļ, Eiropai ir jāsamazina līdz minimumam atkarība no dominējošajām Krievijas piegādēm, izveidojot ciešāku sadarbību, piemēram, Nabuko projekta ietvaros, kur resursi var nākt no Azerbaidžānas, Centrālāzijas reģiona valstīm, arī Kuveitas, Kataras, Ēģiptes. Jāpanāk lielāka tirgus operāciju caurskatāmība, nodrošinot tranzīta un piegādes stabilitāti; jāuzlabo infrastruktūra, jo enerģijas tīklu neatbilstība var apdraudēt kādas dalībvalsts apgādi.
Pastāv vēl virkne citu jautājumu, kuri lielā vai mazāka mērā ir cieši saistīti ar ārpolitiku enerģijas jomā, bet tie jau var būt cita raksta temati. Vienu gan gribētu uzsvērt - kā savulaik teica Eiropas Parlamenta prezidents - Eiropa nepārdos cilvēktiesības un demokrātiju pret enerģiju.

27.05.2007

Nesen atgriezos no Kipras, kur notika Eiropas Parlamenta Nāciju Apvienības politiskās grupas sanāksme un tikšanās ar Kipras Republikas prezidentu Tassos Papadopoulos un ārlietu ministru Yiorgos Lillikas. Sanāksme bija veltīta šīs valsts sarežģītajam stāvoklim, par kuru izpratni padziļinājām arī sarunās ar augstajām amatpersonām. Pieļauju, ka situācijā un manās pārdomās jūs saskatīsit ne vienu vien līdzību ar Latvijas vēsturi un šodienu.

No Kipras vēstures

1960. gadā Kipra kļuva par neatkarīgu republiku. Jau tajā laikā valstī bija liela turku kopiena, kas 1963. gadā sāka nemierus, tādējādi protestēdami pret prezidenta ierosinātajiem likumdošanas grozījumiem. Kipras turku ministri izstājās no valdības, bet Turcija draudēja sagrābt varu. Kopš tā laika Kipras turku mērķis ir bijis sadalīt Kipru un pievienot to Turcijai. Tāpēc minētā neatkarība ilga tikai līdz 1974. gadam, kad Turcija iebruka Kiprā, pārkāpjot starptautisko attiecību noteikumus un ANO Statūtus.

Rezultātā ir okupēti aptuveni 37% Kipras teritorijas. Savukārt 40% Kipras grieķu vardarbīgi tika piespiesti atstāt savu zemi un mājas, kā arī tūkstošiem civiliedzīvotāju nogalināti, cietuši no pazemojumiem vai pazuduši bez vēsts. Izdzīto grieķu mājokļos izmitināti no Turcijas iepludinātie civiliedzīvotāji, kas nu jau šo savu mītnes vietu uzskata par sev piederīgu. Grieķi, kurus izdzina no mājām, nekad vairs savus īpašumus nav redzējuši.

Okupācijas faktu Turcija pamatoja ar nepieciešamību pasargāt aiz robežas dzīvojošos tautiešus. 1983. gadā Turcijas pārvaldībā esošā teritorija tika pasludināta par Ziemeļkipras Turku Republiku. Tā ir atzīta tikai Turcijā. Šobrīd valsts ir sadalīta divās daļās: Kipras grieķu un Kipras turku teritorijā.

Kipras stāvoklis šodien

Kipra ir maza valsts, bet tās kultūras mantojums ir bagāts. Pasaules kultūras mantojuma sarakstā ir iekļauti Pafosas vēstures pieminekļi, deviņas Bizantijas baznīcas Trodosas reģionā u. c. Bet, tā kā no okupācijas laika liela daļa kultūras mantojuma atrodas Turcijas pārvaldījumā, tad, pirmkārt, tā iepazīšana ir gandrīz neiespējama, otrkārt, šie pieminekļi tiek sistemātiski un apzināti postīti. Šāda attieksme pret vēsturisko mantojumu tiek veikta, lai ietekmētu un izmainītu demogrāfisko un kultūras struktūru valstī.

Tiek lēsts, ka šobrīd iepludināto turku skaits 2 līdz 3 reizes pārsniedz Kipras turku izcelsmes pamatiedzīvotājus. Lai gan Eiropas institūcijas, sabiedrība, augsti stāvošas amatpersonas un organizācijas ir pieprasījušas izbeigt okupāciju un atzīt Kipras valsti, kura ir ES dalībvalsts, tomēr līdz pat šodienai Turcija patur spēkā ar varu izveidoto salas sadalījumu.

Kā jūtas Kipras grieķi

Starptautiski atzītā Kipras grieķu kontrolētā Kipras Republika Eiropas Savienībai pievienojās 2004. gada 1. maijā. Kipras iedzīvotājs, kam ir Kipras pase, iegūst Eiropas pilsoņa statusu. Savukārt uz Ziemeļkipru ES likumi neattiecas. Kipras grieķi tāpēc vairs nav tik neapmierināti – viņu daļā dominē uzplaukums un labklājība ir pieaugusi, bet Kipras turku daļā valda stagnācija. Reiz tik slavenā ostas un tūrisma pilsēta Famagusta kļuvusi par tādu kā rēgu pilsētu. Un tomēr – Turcija negrib atkāpties un vēlas paturēt savas tiesības uz svešu zemi.

Turcija un ES

Kipra ir ES dalībvalsts, bet Turcija – NATO dalībvalsts. Abu šo valstu neatrisinātās attiecības ir būtisks šķērslis, lai Turcija pievienotos ES. Pieļauju, ka, ja ES jau pirms iestāšanās sarunu sākšanas būtu uzstādījusi Turcijai prasību atzīt Kipru, kā sarunu uzsākšanas nosacījumu, tad varbūt Turcija būtu jau atrisinājusi šo problēmu. Tagad savā ziņā iznāk, ka Turcija gandrīz tiek vilkta ES.

Ar savu attieksmi okupētajā Kipras teritorijā Turcija parāda nostāju pret vienu ES dalībvalsti, piemēram, ar ekonomiskām metodēm – ostu slēgšanu Kipras kuģiem. Šādos apstākļos šķiet paradoksāli, ka Turcija varētu pievienoties ES.

Tomēr interesanti ir, ka Kipra un Grieķija aizstāv ideju par Turcijas pievienošanos ES. Tās pamatoti uzskata, ka Turcijai būs jāsāk pildīt visas ES prasības, ko līdz šim tā varējusi nedarīt. Tādējādi Kipra acīmredzot cer atgūt gan savu teritoriju, gan pilnīgu neatkarību.

Risinājumu meklējot

2004. gada aprīlī ar tautas balsošanu beidzās ar ANO starpniecību veiktais sarunu divu gadu posms starp Kipras grieķu un Kipras turku kopienām. Šo sarunu mērķis bija panākt abu Kipras daļu atkalapvienošanu. ANO ģenerālsekretārs Kofi Anans norādīja, ka, paliekot valsts divām daļām, lēmumi būtu jāpieņem 50:50. Kā mūsu tikšanās reizē norādīja Kipras augstās amatpersonas, tad tas bija nereāls variants un tā nevarētu atrisināt nevienu problēmu. Tāpēc joprojām Kipras jautājums ir aktuāls un sarežģīts.

Kipras grieķi domā, ka arbitrs no malas, kas piedāvā gatavu risinājumu, viņiem nav pieņemams. Viņuprāt, ir jābūt sarunām, kaut vai ilgstošām. Tās Kipras amatpersonas, ar kurām tikāmies, uzskata, ka aktīvāk būtu jāiesaistās ANO Drošības padomei. ANO pārstāvis Kiprā gan uzskata, ka pārskatāmā nākotnē šis jautājums netiks atrisināts.

Arī Latvija joprojām nav piedzīvojusi okupācijas atzīšanu no Krievijas, PSRS tiesību un pienākumu pārmantotājas, puses. Viss, kas mūsu valstī sasniegts šajos gados, panākts tikai pašu spēkiem, bet ar draudzīgu valstu atbalstu.
Gribētu piedzīvot to laiku, kad Turcija atteiksies no okupētās teritorijas. Bet… Vai Kipras turki spēs atteikties no savām iedomātajām tiesībām uz svešu teritoriju? Vai iepludinātie civiliedzīvotāji sapakos ceļa somas un dosies atpakaļ uz Turciju? Vai un cik lielas viņi pieprasīs kompensācijas par atstājamo, savulaik patvaļīgi ieņemto mājvietu? Vai viņiem pienāksies zaudējumu atlīdzināšana, un kas ir šie zaudējumi okupētājiem?

25.05.2007

Šodien Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju, kurā pausts atbalsts un solidaritāte Igaunijas valdībai saistībā ar notikumiem Tallinā. Jūtos gandarīta par to, ka, Igaunijā sākoties Krievijas iniciētajiem notikumiem, pēc manas iniciatīvas izdevās sapulcēt Baltijas intergrupu, lai apspriestu šos jautājumus. Arī Ārlietu komitejas sēdē pēc mana ierosinājuma tika iekļauta Igaunijas situācijas analīze. Šīs sēdes rezultātā, protams, aktīvi strādājot visu politisko grupu deputātiem, arī tapa minētā rezolūcija.

Rezolūcijas sagatavošanas laikā, šajā nedēļā debatējot par situāciju Igaunijā, savā runā uzsvēru četras būtiskas lietas, kas parādās Igaunijas un Krievijas attiecību sakarā:

1 – Krievija nav atmetusi savus tīkojumus attiecībā pret Baltijas valstīm, mēģinot lietot principu “skaldi un valdi”;

2 – Krievijai jāatgādina par Baltijas valstu okupācijas fakta atzīšanas nepieciešamību, jo atšķirīgs vēstures traktējums nenovēršami vedīs pie līdzīgiem konfliktiem nākotnē;

3 – nelielā Igaunijas valsts, tāpat kā Somija 1939. gadā, nenobijās no kaimiņu lāča uzbrukumiem, saglabāja pašcieņu un guva panākumus un Eiropas valstu atbalstu;

4 – Krievija saprot vienīgi stingru un noteiktu pozīciju, piekāpšanās tiek novērtēta kā vājuma pazīme.

Iepriekš jau esmu izteikusies, ka Krievijas inspirētā situācija Igaunijā ir tests, vai Eiropas Savienība spēs aizstāvēt savu dalībvalsti. Šodien varu atzīt, ka šis sava veida tests ir izturēts un ES ir aizstāvējusi savu dalībvalsti. Tāpat ceru, ka turpmāk ES aktīvi iekļausies risinājumu meklējumos un rīcībā, lai Krievija neatļautos nekādu prettiesisku politiskās vai ekonomiskās metodēs balstītu rīcību ne pret vienu ES dalībvalsti.

22.05.2007

Šobrīd publiskotās koalīcijas sarunas par prezidenta amata kandidātu raisa domas, ka tik slepenas vienošanās slēpj kandidātu, kas neatbilst augstajam prezidenta amatam, lai ar viņu savlaicīgi iepazīstinātu sabiedrību… Vai gan citādāk būtu iemesls nenosaukt skaļi cilvēku, kas turpmākos gadus pārstāvēs mūsu valsti? Arvien vairāk rodas pārliecība, ka kandidāts ir zināms, tikai viņa kandidatūra tiks izspēlēta, kad beigsies šo dienu “spēlītes”.

Saeimas deputāti ir tautas ievēlēti, un viņi atbild sabiedrībai. Tai savukārt ir visas tiesības zināt, kādu vai kādus kandidātus viņu vārdā uz šo amatu partijas virza. Šobrīd situācija izskatās tāda, ka prezidenta amata kandidāti tiek apspriesti šaurā partijas virsotņu lokā, pat nekonsultējoties ar savas partijas ierindas biedriem un vēlētājiem, vienlaikus “barojot” sabiedrību ar dažādām viltus ziņām. Pa laikam tiek “izmests” kāds “viltus kandidāts”, kā, piemēram, tas bija gadījumā ar Egīlu Levitu, ar kuru pirms baumas nopludināšanas pat nebija runāts. Tā nebūt nav valstiska pieeja. Šauras grupas interesēs pieņemti lēmumi pieļaujami privātā biznesā, nevis politikā un valstisku interešu pārstāvēšanā. Tagad katrai partijai vajadzētu savu soli skaidrot, ļaut sabiedrībai iesaistīties, ieklausīties arī tautas balsī.

Ja arī nākotnē paliek pie šādiem partiju izvirzītu kandidātu nosacījumiem, tad procedūra precīzi jāatrunā. Tagad, ja kāda partija nosauc ar partijām nesaistītu cilvēku, tad arī viņš automātiski tiek saistīts ar konkrēto partiju. Manuprāt, veiksmīgi darbotos koalīcijas apspriesti gan partiju, gan kopīgi uzrunāti ar partijām nesaistīti kandidāti, par kuriem pietiekami ilgu laiku būtu ļauts izteikties arī tautai. Un tad jau tālākā ir vienota koalīcijas rīcība, kas arī parādītu, ka šie cilvēki darbojas valsts un tautas interesēs.

Domāju, ka tuvākajā laikā var parādīties arī vēl kāds cits prezidenta amata kandidāts, – ja nu koalīcija tuvākajās laikā nespēs vienoties, un publiski pieejamie šobrīdējie prezidenta amata kandidāti ir tikai marionetes publiskai apskatei. Rodas iespaids, ka partiju vadības šobrīd spēlē tādu kā absurda teātri, kurā lomas, šķiet, ir precīzi sadalītas, būtībā par tautu un saviem biedriem vīpsnājot. Īstais kandidāts pagaidām gaida savu publisko “uznācienu” šonedēļ un tad 31. maijā. Un jautājums paliek – kāpēc šis kandidāts tiek slēpts?

11.05.2007

Darbs Eiropas Parlamenta Ārlietu komitejā man liek sekot attiecībām ar praktiski visām pasaules valstīm, kas neietilpst ES. Katrs deputāts tomēr cenšas izvēlēties pamatjautājumus, un manā gadījumā tādi ir politika attiecībās ar Krieviju, Ukrainu, Vidusāzijas un Aizkaukāza valstīm, kā arī Baltijas reģions, norises, kas notiek valstīs ap Baltijas jūru.

Sakarā ar tuvojošos ES un Krievijas galotņu 18. maija tikšanos un notikumiem Igaunijā Eiropas Parlamentā tika pieņemta rezolūcija. Šo notikumu saistībā man bija arī izdevība uzstāties plenārsēdē. Absolūti lielākā daļa parlamentāriešu, kuri uzklausīja igauņus un aktīvi iesaistījās debatēs, viņus saprata un atbalstīja. Tieši tāpēc jutu lielu nožēlu par mūsu Saeimas vilcināšanos izteikt atbalstu Igaunijai, kuras iekšējās lietās rupji iejaucās Krievija. Tas bija notikums, kad bija nepieciešama asa un ātra reakcija!

Pirms 62 gadiem šajās dienās Eiropa priecājās, atbrīvojusies no nacistu okupācijas. Tomēr trijām Baltijas valstīm šajās dienās sākās cita - 50 gadus ilga padomju okupācija, kuras sekas jūtamas vēl šodien.

Kas šobrīd notiek Krievijā?

Krievijā, Padomju Savienības tiesību un pienākumu pārmantotājā, šobrīd vērojama pastāvīga demokrātijas sašaurināšanās un cilvēktiesību pārkāpumi. Vārda brīvības apspiešana kļūst par ikdienu, liela daļa mediju kalpo valdības interesēm, kropļojot informāciju. Kad jaunievēlētajam Francijas prezidentam Nikolā Sarkozī kāds žurnālists jautāja, kā viņš izturas pret Krievijas ārpolitiku, tad atbilde skanēja: “Tā dara mani nervozu.” Un kā to pārtulko Krievijas televīzijā? - “Krievijas politika man krīt uz nerviem.” Lūk, tā. Tā nav neprecizitāte, bet dezinformācija. Krievijā notiek politisko oponentu un žurnālistu slepkavības, ļaudīs atgriežas bailes, gluži kā padomju laikos.
Krievijas iekšpolitika kļūst aizvien agresīvāka, agresīvāka kļūst arī Krievijas ārpolitika, īpaši pret tām valstīm, kuras tā joprojām vēlētos uzskatīt par savas impērijas sastāvdaļām.
Man šķiet, ka Igaunija ir “testa” valsts, kas izbauda šo Krievijas agresīvo politiku - tieši ar iejaukšanos citas neatkarīgas valsts iekšpolitikā un vērojot, kāda būs pārējo valstu reakcija.

Kā Krievija iejaucas Igaunijas iekšpolitikā?

Bezprecedenta fakts ir tas, ka Igaunijā ieradusies Krievijas Domes delegācija pieprasīja šīs valsts valdības nomaiņu. Vai jel kādā Eiropas Savienības valstī šāda izturēšanās pret citu zemi būtu iedomājama? Cita interesanta nianse - kā savā paziņojumā informē Igaunijas Ārlietu ministrs, pirms nekārtībām Krievijas vēstniecības darbinieki ar to organizētājiem tikušies dīvainā vietā - botāniskajā dārzā… Tātad – sava veida sazvērestība? Vai arī t. s. Viseiropas Krievu partijas aktivitātes un akcijas, kurās iesaistīti cilvēki, kas ir aktīvi Baltijas valstu neatkarības pretinieki, šovinisti, kuri sevi sauc par antifašistiem, tā nelietīgi valkājot šo vārdu. Tas liek aizdomāties par šādas partijas patiesajiem mērķiem un lomu nekārtību izraisīšanā.
Es jau minēju, kā Krievijas mediji sagroza informāciju. Līdzīgi aplamas ziņas tie izplatīja par Igaunijā pārvietoto bronzas kareivja pieminekli.
Turpretī “The Wall Street Journal” 30. aprīlī rakstā “Igaunija un Lācis” sniedza patiesu informāciju par notikumiem, piebilstot, ka Igaunija ir augstsirdīga, saglabājot šo pieminekli vispār un norādot, ka Francijā nav memoriāla nacistu okupācijai.

Un kas notiek Latvijā?

Esmu jau vairākkārt kritiski izteikusies pret robežlīguma noslēgšanu tādā veidā, kā tas tika izdarīts - ievērojot tikai Krievijas intereses. Un savas domas neesmu mainījusi. Protams, ir Latvijā cilvēki, kas šo Latvijas valdības rīcību uzskata par sava veida garantu, ka neiekļūsim Krievijas agresijas sfērā. Un vēl – mūsu augstākās amatpersonas taču uzreiz neizteica atbalstu Igaunijai – nu kā gan Krievija mūs aiztiks!?
Mūsu valsts un visu Baltijas valstu pacietība ir neizmērojama. Mēs paturam Uzvaras pieminekli, kas joprojām kalpo par Latvijai naidīgu elementu pulcēšanās vietu. Arī šo dienu notikumi rāda, cik daudziem šis fetišs vajadzīgs. Es negribu noniecināt visus, kas liek ziedus kritušo kareivju piemiņai, bet pārāk liela daļa demonstrē agresiju un necieņu pret Latvijas valsti. Šī pieminekļa esamība ir kā smiešanās par latviešu tautas ciešanām padomju okupācijas laikā.

Tikai vienotībā

Krievijas inspirētā situācija Igaunijā parādīs, vai Eiropas Savienība spēs aizstāvēt savu dalībvalsti. Ja Eiropas institūcijas, prezidējošā valsts un dalībvalstu valdības nereaģēs pietiekami asi un noteikti, arī atgādinot Krievijai par Baltijas valstu okupācijas fakta atzīšanas nepieciešamību, ja nespēs runāt vienā balsī, varam sagaidīt šādu notikumu atkārtojumu arī citās valstīs. Un varbūt nākamā būs Latvija. Atcerēsimies 1991.gada janvāri - toreiz testa valsts bija Lietuva, bet atbalss skanēja arī Latvijā. Mums visiem vienoti un kopā jāaizstāv katras dalībvalsts un savas valsts intereses.

11.05.2007

Šīs ir manas pirmās rakstītās rindiņas šajā forumā. Šķiet interesanti izmantot šo iespēju – dalīties man svarīgajā, kas bieži ir nozīmīgs visai Latvijai - tātad katram no mums, un sarunāties ar cilvēkiem.

Mans darbs šobrīd rit galvenokārt ārpus Latvijas, proti, Eiropas Parlamentā. Jebkurš darbspējīgs cilvēks, kurš strādā, ikvienā valstī no rīta dodas uz darbu, vakarā – uz mājām. Arī es. Tikai nu jau trešo gadu mans darba ritms ir mazliet savādāks. Nedēļas sākumā lidoju uz Briseli vai Strasbūru, tad garas stundas pavadu Parlamenta un komisiju darbā, vakarā atgriežos viesnīcā. Bet katru nedēļas nogali, ja vien nav izbraukuma konferenču, pavadu Latvijā.

Dienas Latvijā darba ziņā ir ne mazāk spraigas. Tā kā esmu deputāte no Latvijas, tad Briselē strādāju savas valsts interesēs. Un tas nozīmē – man jāzina, kā klājas iedzīvotājiem, kādi ir viņu sasniegumi un prieki, kādas ir viņu problēmas un grūtības. Uzzināt to varu, tikai tiekoties un aprunājoties. Šis forums ir sava veida tikšanās un saruna. Tāpēc dalīšos ar Jums un ceru, ka Jūs dalīsities ar mani savās pārdomās.